„Samantas” problēmzonas

 

Par feministisko žurnālu Samanta (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, idejas autore Ingrīda Pičukāne).

 

Mākslinieces Ingrīdas Pičukānes vadībā veidotais feministiskais zīns Samanta līdz ar viņas izstādi Sarkanā istaba kļuvis par vienu no pēdējā laika skaļākajiem notikumiem Latvijas mākslā, pievēršot uzmanību arī ārpus ierastā kultūras patērētāju loka. Mākslas notikumiem bez tīši izaicinošiem elementiem un konstruētiem PR gājieniem reti izdodas nokļūt masu mediju uzmanības centrā. Iespējams, viens no Ingrīdas Pičukānes projekta mērķiem ir tieši ar apgrieztu provokācijas mehānismu sataustīt sabiedrības vārīgākos punktus un izmērīt pulsu mākslas spējai satricināt iesīkstējušos priekšstatus un stereotipus. Māksliniece paredz, ka Samantā apskatītās tēmas var izraisīt rezonansi Latvijas sabiedrībā kā tabu temats, bet pati apzinās un uzsver šo jautājumu dabiskumu. Līdz ar to projektam piemīt savdabīga sociālās psiholoģijas dimensija, kas, cerams, tiks aplūkota rūpīgāk, ļaujot labāk izprast, kāpēc sievietes fizioloģija tiek uztverta tik histēriski laikmetā, kura vizuālo kultūrslāni lielākoties veido sintētiskā pievilcīguma kults, līdz absurdam seksualizēti tēli, situācijas un vulgarizēts kailums.

Izsakoties vienkāršotos aforismos, var teikt, ka labs mākslas darbs ir labi (gudri) uzdots jautājums. Ingrīdas Pičukānes projekts šim kritērijam atbilst perfekti, jo subjektīvi svarīgo autore spējusi pārvērst plašā jautājumu lokā, kas atklāj jaunas iezīmes sabiedrības domāšanā. Sienas zīmējuma Sarkanā istaba pamatā bija viduslaiku mākslai raksturīgā sukcesīvā stāstījuma metode, t.i., dažādu laiku norišu attēlošana vienā kompozīcijā, kas tolaik tika izmantota reliģisko sižetu pārstāstīšanai. Sarkanās istabas gadījumā tas nav tikai interesants kompozicionāls paņēmiens, bet piešķir sarežģītāku nozīmi arī darba vēstījumam, padarot sievietes menstruāciju ciklu par stāstu, tātad notikumu. Savukārt Samantas koncepcija balstās triviālākā idejā – pretnostatījumā tā sauktajiem „sieviešu žurnāliem”, kas lasītājas iebaro ar stereotipizētas sievišķības normām un pareizā mākslīgā skaistuma standartiem. Tajos sievietes dabiskais ķermenis ir kaut kas, kas „jāpārvar” – noskujot, notušējot, aizkrāsojot, pieaudzējot utt. Savukārt Samantas veidotāju mērķis ir „dabiskuma slavinājums”, atgādinot sievietēm par pozitīvu, individuālās pārliecībās un pašpatikā balstītu ķermeņa uztveri. Cieša turēšanās pie apgrieztās formulas brīžiem balansē uz parodijas robežas, kas disonē ar pieteikto vēlmi radīt alternatīvu „oficiālās sievišķības ideoloģijas” bodīšeimingam. Dažkārt izdevumā parādās pārlieku melnbaltas kaunināšanas/optimisma opozīcijas, it kā sievišķības diapazonā starp anorektisku bezporu fotošopu un celulītu/apmatojumu/grumbām nekas neeksistētu. Piemēram, izteikums Lindas Curihas rakstā Feministes pašmasa („(..) ir grūti iedomāties, ka cilvēks koriģējošā apakšveļā varētu izskatīties seksīgs, nevis nožēlojams”) drīzāk asociējas ar bodīšeimingu, sievietes vēlmi koriģēt un uzlabot savu izskatu automātiski vērtējot kā negatīvu. Neskatoties uz nekonsekvenci, jāpatur prātā, ka Samanta ir zīns, nevis akadēmisks rakstu krājums vai konkrētu ideju manifests – alternatīvais formāts pieļauj brīvus satura veidošanas principus.

Izdevumā uzsvērta sievietes pašnoteikšanās iespēja un atgādināts, ka personiskais ir politiskais. Ar to domāju saukli „The Personalis Political”, kas kļuva par vienu no centrālajiem otrā feminisma viļņa retorikā 1960.–1970. gados, cenšoties pievērst uzmanību jautājumiem, kas saistīti ar sievietes seksualitāti, izskatu, ķermeni, reproduktīvo funkciju lomu ģimenes attiecībās u.tml. Plašākas sabiedrības grupas, tostarp pat samērā progresīvās cilvēktiesību kustības ASV, neatzina ne patriarhālās domāšanas ietekmi uz sievietes identitāti, ne ikdienas seksisma destruktivitāti. Valdīja negatīva attieksme pret sievietēm svarīgo ikdienas tēmu atsegšanu, uzskatot tās par mazsvarīgām privātās dzīves detaļām – darba un balsstiesības taču ir iegūtas!1 Tā laika feminisma māksla centās artikulēt specifiski sievišķo ikdienas dzīves pieredzi, sociālo un politisko apspiešanas mehānismu analīzi aizvietojot ar autobiogrāfiskām privātās dzīves tēmām. Un joprojām ir būtiski uzsvērt, ka sievietes neatkarība ir ne vien sociālā un juridiskā līdztiesība ar vīrieti, bet arī bioloģisko un psiholoģisko dzimumu atšķirību akceptēšana ārpus birokrātiski pārvaldāmām situācijām. To apliecina arī reakcijas uz Sarkano istabu un Samantu – mēnešreizes ir pretīgas un neestētiskas, un vispār mazsvarīgas, jo vajag runāt tikai par globāli būtisko, piemēram, sociālās netaisnības izpausmēm attiecībā uz sievietēm. Vienlaikus kritiskie viedokļi ir apliecinājums tam, ka sievietes tiesības runāt par individuāli svarīgo nav nemaz tik pašsaprotamas, kā labpatiktos domāt. Tamlīdzīgus komentārus (kas, protams, nereprezentē visas sabiedrības viedokli) var interpretēt kā kārtējos mēģinājumus ierādīt sievietei vietu, atceļot viņas tiesības runāt par personiski būtisko un aizvien diktējot, par ko ir un nav jārada māksla. Šo iemeslu dēļ vēlos Samantu izcelt kā nozīmīgu māksliniecisku žestu, kurā satura nianses ir sekundāras. Zīna veidotāji radījuši telpu, kurā sievietes ķermenis ir normāls visās izpausmēs un ir normāli par tām runāt.

Tomēr iedziļinoties Samantā kā tekstu un ilustrāciju apkopojumā, sajūsma noplok. Samantas saturu atļaujos komentēt tieši personiskās lasīšanas pieredzes kontekstā, jo privātā līmenī ar mani sarunājas arī zīna autores. Rasa Jansone, Linda Curiha, Jana Kukaine un Agnese Krivade savos rakstos vēsta par sievietes attiecībām ar savu ķermeni un seksualitāti dažādos laikos un situācijās. Ar sirsnīgu ironiju autores uzsver šīs pieredzes mulsinošākos aspektus, kas droši vien būs pazīstami lielākajai daļai sieviešu. Tekstu draivs ir tabu nojaukšana, atklāti runājot par to, ko nav pieņemts apspriest publiski – tā ir teritorijas iezīmēšana, skaļš, bet ne dusmīgs kliedziens, kas šīm tēmām paver vietu publiskajā telpā. Kā jau minēju, distancējoties no tekstiem kā mākslinieciska žesta, to saturs šķiet mazāk saistošs, bet uztvere lielā mērā ir atkarīga no personiskajām attiecībām ar savu ķermeni un sievišķību. Manu uzmanību pilnībā saistīja tikai Agneses Krivades raksts Piemineklis zīda lakatiņam – iespējams, tāpēc, ka apmatojuma likvidācijas tēmas iztirzāšanai izvēlēti netipiskāki piemēri un to pārstāstīšana viskonsekventāk balstās sieviešu žurnālu principos. Tas arī bija vienīgais teksts, kas rosināja pārdomāt pašas attieksmi un pieņēmumus, paverot plašāku skatījumu uz šķietami labi zināmo.

Pētnieciskāku tekstrades pozīciju ir ieņēmušas Elizabete Pičukāne un Zane Zajančauska. Rakstā Problēmzonu uzvaras gājiens Elizabete Pičukāne analizē agresīvo retoriku, kādā sportošana tiek pasniegta sieviešu žurnālos. Autore veikli atmasko žurnālu mitoloģiju neatbilstību realitātei, un, pat ja ieskicētais pētījums nepasaka kaut ko būtiski jaunu, tas uzskatāmi atgādina par sievišķības normu milzīgo spiedienu, ko jau uztveram kā pašsaprotamu. Savukārt Zane Zajančauska, izceļot atsevišķus gadījumus, nodarbojas ar „kaunuma kalna kartēšanu”, pētot sievietes ģenitāliju „aprakstus” enciklopēdiskos izdevumos no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām – šeit gan pietrūkst konkrēta mērķa, tekstam paliekot savdabīgas literārās impresijas līmenī. Jāuzsver, ka minētās Samantas tekstu problēmzonas nepadara zīnu mazāk vērtīgu, taču rada neskaidrības par projekta mērķauditoriju. Izdevuma nelielā tirāža un nepieejamība tirdzniecības vietās, visticamāk, neļaus sasniegt ierasto „sieviešu žurnālu auditoriju”. Pieļauju, ka Samantas lasītāji galvenokārt ir feminisma jautājumos pietiekami izglītota sabiedrības daļa, kuru nav nepieciešams atsvabināt no mākslīgā skaistuma stereotipiem un bodīšeiminga gūsta. Šis aspekts projekta vēstījumu noslēdz elitārā pašpietiekamībā, neļaujot tam kļūt par mākslas aktīvisma piemēru.

Būtu jāpiemin arī zīna vizuālais saturs, ko veidojušas mākslinieces Ingrīda Pičukāne, Viktorija Eksta, Anete Melece, Zane Zlemeša, Luīze Lote Nežberte, Diana Lelis un Marija Luīze Meļķe. Raksti papildināti ar ilustrācijām, fotogrāfijām un imitētām modes fotosesijām, kurās ar grima un tērpu palīdzību uzsvērta modeļu dabiskā pievilcība. Ņemot vērā tēmas piedāvāto iespēju pieteikt radikālas vizuālās mākslas izpausmes, zīna noformējums šķiet mazliet par blāvu. Piemēram, Rasas Jansones tekstu Tā reize, kurā apkopoti sieviešu pirmo menstruāciju pieredzes stāsti, lieliski ilustrētu viņas pašas 1999. gada glezna Sieviete, kas Tev iekšā?. Darbs, kurā redzami asiņaini biksīšu ieliktnīši, pirmo un līdz šim vienīgo reizi eksponēts savulaik lielākajā ikgadējā gleznu izstādē Rudens. Kopumā vērtējot Samantu, šķiet, ka patriarhālās domāšanas dekonstrukcija nav īstenota līdz galam, ieturot nedaudzajiem (bet strauji pieaugošajiem) Latvijas feminisma mākslas žestiem raksturīgo atturīgumu.

  1. Plašākam ieskatam skatīt Kerolas Hanišas (Carol Hanisch) eseju The Personalis Political  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri