Iesnaudies laiks

 

Par Andras Manfeldes romānu Virsnieku sievas (Dienas Grāmata, 2017)

 

Andras Manfeldes romāns Virsnieku sievas, kas iznācis vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts, stāsta par Liepājas pilsētas daļu Karostu pagājušā gadsimta 70. gados, par dzīvi Padomju Armijas virsnieku ģimenēs okupācijas gados. Taču laikmeta notikumu atstātie nospiedumi ir tikai fons, patiesībā stāsts ir par mums pašiem – par attiecībām, mīlestību, vilšanos, dziedināšanu un piedošanu. Intervijā Egīlam Zirnim autore norāda, ka vietai un laikam nav lielas nozīmes: „romānā zīmētās cilvēku attiecību peripetijas var notikt jebkur un jebkad. [..] Romāna iekšējais stāsts, laulības pārkāpšana, jau var notikt jebkurā vidē.”1

Romāna darbība notiek Karostā 19. gadsimta beigās mākslīgi radītā militārā teritorijā, kuru ar pārējo Liepāju savieno izgriežams tilts. Pāri tam varēja tikt ar speciālām caurlaidēm tikai dažas stundas diennaktī, citā laikā atvērts stāvēja karakuģu un zemūdeņu ceļš. Tiltam autore piešķīrusi īpašu, pat simbolisku lomu; tas var šķirt un savienot gan tiešā, gan netiešā nozīmē. Šī izolētība radījusi tādu kā laika distanci: „Šeit, kara pilsētiņā, notikumi risinājās citā laikā. It kā mazliet iepakaļ. It kā kara pilsētiņas iedzīvotāji līdz ar armijniekiem būtu iesnaudušies ierakumos vismaz uz pāris piecgadēm. Pilsētā meitenes, minisvārkos un laķenēs, kārdināja pielūdzējus, kas, švītīgi iesmaržojušies, plēsa politnekorektus jokus, te notika citādi. Sāpīgāk. Varbūt tādēļ, ka šeit nonākušās meitenes, dzimušas stepes vēja žaudētos palagos.” (38)

Viens no būtiskiem simboliskiem tēliem, kas tekstā atkārtojas, ir Matrožu klubs – Jūras katedrāle, kas pārvērsta par deju zāli, taču pagrabā trūdējuši līķi. (Katedrāle redzama arī uz grāmatas vāka) Laiku pa laikam tiek pieminēti austrumnieciskie kupoli, košzilie sīpolveida jumti, kuru smailes dursta debesis, „pasaku pils apaļiem torņiem, debesu māja, kas iznēsā sauli” (36), uzsverot kontrastu ar padomju laika pelēkajām taisnstūrveida celtnēm un padevīgo eksistenci. Šeit cauri vijas reliģiskais motīvs – no dievnama aizkrāsotajiem sienu gleznojumiem lobās nost krāsa, atsedzot svēto acis, kas seko romāna varoņu gaitām un visam notiekošajam.

Kādas tad ir virsnieku sievas? Smagnējas, lēnas, stipras, spēcīgiem gurniem un krūtīm (piemēram, Frosjas krūtis raksturotas kā „pāris kilogramu vērtie dārgakmeņi” (84)). Viņas tiek salīdzinātas gan ar kuģiem, gan puķainām zemūdenēm, valdonīgas un dominējošas, stīvi sastērķelētām frizūrām un melni krāsotām uzacīm. Virsnieku sievas iemācījušās vīriešu un kara lietās nejaukties, jo tā ir pasaule, no kuras tāpat izdzīs. „Virsnieku sievas ir vīru ēnas. Klusu seko, bez ierunām.” (34) Viņas strādā rūpnīcās un „no atbildības piebriedušas kā kuģi, pilni slepenas kravas. No rītiem rūpnīcas sievietes nedzer, lai nebūtu jāčurā. Konveijera dīkstāve nav pieļaujama. Pusdienās ēd sāļu, dzer stipru un saldu un palēnām pampst. Atbildīgas un gausas.” (56) Malkojot Kagoru, sievas spriež, ka vajadzētu rakstīt pašam biedram ģenerālsekretāram ierosinājumu par jauna ordeņa ieviešanu – Virsnieku sievas, jo „viņas taču esot tās niedrītes, kas uz saviem pleciem iznesot visu sabiedrības šūniņas smagumu.” (85) Joks, protams, bet katrā jokā esot daļa patiesības.

Viens no centrālajiem tēliem romānā ir Valērija – virsnieka meita un virsnieka sieva, kura zina, ka „ģenerāļu sievas dzimst, gludinot savu zaldātu kreklus.” (56) Agrā jaunībā apprecējusies ar Arsēniju, cerībā, ka kļūs brīvāka un pieaugušāka. Valērija gaida, ka vīrs viņu atbrīvos no pašas iekšējām važām, taču izrādās, ka viņš ir tikai cilvēks – ar saviem trūkumiem un ilgām. Soli pa solim atklājas Valērijas un Arsēnija attiecību iziršana – nespēja mainīties un pieņemt otru, rutīna, apnikums, riebums, vientulība. Priekšstati un pieņēmumi par to, kā jābūt, un sāpīgā apjēgsme, ka vēlamais ne vienmēr sakritīs ar esošo un iespējamo. Romānā trāpīgi un skaudri atainotas laulības dzīves ainas, izspēlētas attiecību fāzes, piemēram, ikdienas rutīna kā kaitinoši sīkumi: izmētātas zeķes, nevietā atstāta tējas krūze, nesaskaņoti ritmi, greizsirdība uz otra domām un privāto telpu. Trāpīgi mirkļa tvērumi, psiholoģiskās nianses, neizrunāti sīkumi, kas turpina krāties un samilzt, līdz plīst kā strutu pilns augonis.

Kādā brīdī Arsēnijs novelk no pirksta laulības gredzenu un ieliek bufetē kristāla traukā. Un tad parādās Nora – jauna latviešu meitene, vēl skolniece, kura Arsēnija un Valērijas līdzšinējo dzīvi izjauc pa detaļām. Grāmatas „izejviela” – mīlas trijstūris, laulības pārkāpšana – ir gana triviāla tēma, taču Manfelde skaudrās attiecību peripetijas risina virtuozi un iejūtīgi, nevienu nenosodot un neuzspiežot didaktiskas patiesības. Dziļā emocionalitāte piesaista un neatlaiž.

Romānā dominē tumšie un pelēkie toņi – jūras pelēkais kontrastē ar Valērijas sārto kleitu jūras spēku parādē. Uzkāpusi uz zemūdenes, Valērija, skaista un lepna, stāv blakus tēvam, cerot, ka vīrs viņu redz. Taču otrā krastā pa gabalu viņu redz Nora. Viņas acīs Karosta, kanāla pretējais krasts, ir laimīgā zeme, ilgotais Paradīzes dārzs. Aveņsārta ir Valērijas kleita, kura kā izaicinājums rēgojas Noras acu priekšā, un aveņsārts ir pirmo menstruāciju traips uz Noras pelēkajiem svārkiem. (123) Noras ideāls, netveramo ilgu piepildījums ietverts vēl neiepazītās Valērijas tēlā, pat neapjaušot, kas slēpjas aiz ārēji redzamā.

Būtiska tēma romānā ir arī mātes un meitas attiecības. Traumatiskas, sarežģītas un distancētas ir bijušas gan Valērijas un viņas mātes, gan Noras un Ilgas, gan Ilgas un viņas mātes attiecības. Vaina, nosodījums un nespēja pieņemt – vienu un to pašu scenāriju neapzināti atkārto dažādu paaudžu sievietes.

Teksts lasās raiti un vēstījuma ritms pulsē līdzi varoņu dzīves ritumam. Veiksmīgi izmantota valodas individualizācija – to var attiecināt gan uz virsnieku sievu leksiku (pufaika, krahmals, holoģecs, strojbats u.c.), gan Ilgas mātes kurzemnieciski aprautajām galotnēm un raksturīgajām formām. Romāna gaitā ik pa laikam tiek arī pieminēts dzelzs un betons, sasaucoties ar Manfeldes dzejas krājumu Betona svētnīcas. Grāmatas valoda neļauj aizmirst, ka vairāku romānu autore tomēr ir dzejniece – par to atgādina tēlainā, metaforiskā izteiksme, ritmizācija, atkārtojumi. Atkārtojumi dažādās variācijās ievada un caurvij katru nodaļu, radot nedaudz mistisku noskaņu un asociāciju ar buramvārdiem.

  1. Zirnis E. Lomkas pie baltas lapas, Diena, Sestdiena, 2017. g. 17. febr.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri