Reformācijas atbalsošanās: rekristianizācija (II)

 

Referāts sākotnēji nolasīts starptautiskā konferencē Reformācija mūsdienu pasaulē. Reformācijai 500 gadi Latvijas Universitātē 2017. gada 17. martā

 

Pēc šīs rekristianizācijā tapušās eksistences tehnoloģijas iezīmēšanas var vēlreiz pievērsties Luteram. Tomēr dažas atrunas vēl var lieti noderēt. Šīs tehnoloģijas tapums ir reģionāli variabls un sukcesīvs, fiksētas vien dažas ideāltipiskas iezīmes, turklāt uzsvars ir likts uz ģenealoģisko tapumu. Tāpēc vēlreizēja pievēršanās Luteram var tikai palīdzēt reljefāk iezīmēt reformācijas atbalsošanos. Taču šoreiz būtu vērts Luteru (1483–1546) iekļaut vēsturiskajā kontekstā. Norādīšu uz dažiem viņa laikabiedriem: Pomponaci (1462–1525), Roterdamas Erasms (1469–1536), Makjavelli (1469–1527), Koperniks (1473–1543), Mors (1478–1535), Lojola (1491–1556), Vivess (1492–1540). Šādā kontekstā labāk izceļas arī Lutera veikums. Ne visas minētās personas vienmēr tiek iekļautas filosofijā; starp citu, tiek norādīts, ka arī Luters neiederoties filosofijas vēsturē. Manuprāt, tomēr vajadzētu viņu skatīt filosofijas ietvaros, turklāt ne tikai tāpēc, lai fiksētu viduslaicīgo provinciālismu un sholastizējošās, skolas zinātnes turpināšanos, bet tāpēc, lai labāk aptvertu tagadnes vēsturi.

Koperniks, piemēram, tiek pasludināts par modernās zinātnes aizsācēju vai pamatlicēju, kaut gan ticamāk, ka viņš centies vien godprātīgi glābt reliģisko ticību. Makjavelli joprojām lielākoties tiek nopulgots, kaut gan varbūt viņš ir viens no mūsdienīgākajiem un ētiskākajiem domātājiem. Katrā ziņā Makjavelli ir brīvs no augustīniskās Civitatis dei valgiem, neredz lielu jēgu no teoloģiskās un teleoloģiskās vēstures, saprot, ka vara nav īpašums, ka tā nepieder. Viņš iestājas par republikānisku, proti, kopīgu un publisku pārvaldību. Viņš ir redzējis, pie kā noved reliģiski jūsmīgo piagnoni reformācija. Viņam skaidrs, ka kristietība nav pilsoņu reliģija, ka kristietība ir republikas kapracis. Tomēr viņš atzīst, ka reliģija var pieradināt pie disciplīnas, un dažus kristiešus pat piemin kā paraugus. Cilvēki viņa skatījumā ir ambiciozi, proti, vadās pēc dažādām iekārēm (piemēram, kāres pēc goda vai īpašuma), taču tās nav grēkākrišanas rezultāts. Makjavelli iestājas par vivere politico, kas vienlaikus ir vivere civile un vivere libero. Un šis dzīvesveids, viņaprāt, ir rodams nevis ticībā (fides), bet konsensā. Turklāt skaidrs, ka arī šāds veidojums ir koruptīvs.

Pavisam ko citu piedāvā Luters. Raugoties no vēsturiskās distances, pat visai ironiski izskan Makjavelli darba Princeps pēdējā nodaļa ar aicinājumu atbrīvoties no ziemeļu barbariem, kurā atskan arī Petrarkas vārsmas vēl neesošajai Itālijai: tikums vērsīsies pret šausmām, īsa būs kauja, jo vēl nav mirusi senā drosme itālieša krūtīs.

Luters sevi neuztver kā reformatoru, viņš esot Dieva reformas priekštecis. Tas izskaidro arī to, ka viņam nav reformas programmas; viņš tikai atbalsta sava dieva tiesu, iustiatia Dei. Šajā ziņā viņš laikam uzskatāms par sekmīgu Augustīna skolnieku. Augustīnu pamatoti var uzskatīt par pirmo terorisma teorētiķi, kas pamato valsts varas izmantošanu baznīcas interesēs vai sieviešu savaldīšanu ar vārdiem un sitieniem. Un sišana jau paredzēta vien koriģēšanai. Luteru var uzskatīt par pirmo teroristu praktiķi, kaut gan uz pirmā statusu atradīsies arī citi tīkotāji. Viņa „terorisms” gan izpaužas savdabīgi. Viens tā aspekts ir populisms, nereti viņš tikai reproducē masas viedokļus, ļaujot šai masai arī pastāvēt. Tā var skaidrot Lutera antisemītiskos tekstus. Tikai nevajadzētu aizmirst, ka šādi viņš ir kļuvis par modernā antisemītisma aizsācēju un teoloģisko sankcionētāju un pamatotāju, kura ieteikumi 20. gadsimtā tiek iemiesoti dzīvē. Cits terorizēšanas aspekts izpaužas tajā, ka Luters ir pirmais čivinātājs jeb tvītotājs vai vismaz mūsdienu tvītotāju priekštecis. Jau laikabiedriem viņš ir pazīstams kā dziedātājputniņš, pelēcīgi necils mazpilsētas pogotājs. Luters iezīmē (dažādo) tekstu, apkārtrakstu mehāniskās reproducējamības laikmetu. To, protams, atvieglina viņa mājvietai līdzās esošā driķētava. Divdesmit gados pēc 1520. gada vāciski izdod trīs reizes vairāk darbus nekā iepriekšējos divdesmit gados. Laikā no 1518. gada līdz 1525. gadam trešā daļa no pārdotajām grāmatām ir Lutera darbi. Tas visai pamatoti ļauj viņu dēvēt par pirmo bestselleru autoru. Vienlaikus tas gan iezīmē arī publikas, masas gatavību lasīt šādus darbus.

Luters piedāvā negatīvo antropoloģiju, peccatum originale turpinās kā peccata actualia. Cilvēks vispār ir natura lapsa, dabas kļūda. Cilvēks ir nevis imago Dei, bet larva Satanae, imago Diaboli (Bd. 14, 111). Apstiprinājumu šai atziņai Luters saskata tajā, ka cilvēku dzīve ir kļuvusi īsāka, samazinājusies sieviešu fertilitāte. To apliecina arī slimību izplatība. Arī rīšana un žūpošana grauj ķermeni. Taču kristietim ir jābūt uzmanīgam, jo, ja velns aizliedz žūpot, tad noteikti jāžūpo. Luters dzīvo pasaules gala priekšvakarā, bet par galu liecina kaut vai komētas. Pasaules tuvās beigas apliecina arī citi notikumi, tomēr patlaban svarīgāk fiksēt apokaliptisko ticību, pārliecību, kurā sakņojas arī vēlākā atbalsošanās pārspriedumos par civilizāciju, kultūru sadursmi, bojāeju. Katrā ziņā Luteram teoloģiski trīsdaļīgā vēsture beidzas, pasaules beigas klauvē pie durvīm un jāsagatavojas Pastarai tiesai. Nepastāv nekāda brīvā izšķiršanās, liberum arbitrium, par ko iestājas grūtsirdīgais metafiziķis Erasms. Luteram iespējams paļauties vien uz „jauno cilvēku”.

Šis „jaunais cilvēks” ir visnotaļ savdabīgs. Var teikt, ka tas ir uz nākotni vērstais, taču vienlaikus tas ir sākotnējāks par sākotnējo. Tas iezīmē gan fundamentālismu, gan tiekšanos pēc sākotnības, sākotnējības un Ursprung, ursprünglich kultivēšanu. Šādi nozīmīga kļūst nesamaitātība, sākums vai pirmsākums, iedomātais dabiskums, pirmlēcienā izlekušais. Šādi topošo diskursīvo praksi raksturo ekskluzivitāte. Taču laikam jau jebkura iekļaušana ietver izslēgšanu. Šai iekļaujošajai izcilībai tiek rasts pamats, proti, no sākta gala pastāvot divi dzimumi. Iespējams, ka rekristianizācija vispār ir divdzimumības apoloģija vai pat apoteoze. Viens dzimums ir taisnajie (recti), proti, kristieši, bet otrs dzimums ir „sliktajie” (impii). Acīmredzot ģenealoģiski šeit sakņojas gan seksuālā divdzimumība, gan mūsdienu rasisms. Šādi ir iespējama vēl viena nemanāmā uzurpēšana – sliktajie ir bezdievji, neticīgie. Turklāt viņi ir arī „netīrie”. Atliek vien atsaukt atmiņā kaut vai Lutera un Vivesa attieksmi pret turkiem. Tomēr ne mazāk svarīgi ir norādīt uz impius valodiskajām transformācijām (impious, impie, empio), lai raksturotu neticīgos, nedievbijīgos, nelojālos, nepatriotiskos. Dažkārt tas pat noved pie situācijām, kad ar vārdu „ticīgais” apzīmē vienīgi un tikai reliģiski ticīgos, kaut gan laikam nav iespējams sastapt neticīgu cilvēku. Divdzimumības producēšana vienlaikus ir servilisma producēšana. Kaut arī zināms, piemēram, ka nav „nedz vīrieša, nedz sievietes”, kristiete atzīstama par servilu būtni. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka šajā kristietiskajā „nedz, nedz” formulā sakņojas arī bezdzimumība.

Šāda bezdzimumība kontrastē, taču vienlaikus arī skaidro kristietības nacionalizēšanos, kaut arī nav „nedz jūda, nedz grieķa”. Runa ir par natio – „zemi” un konstruējamo nāciju, apvienojot zemes. Šajā ziņā zīmīgs ir Lutera darbs „Vācu zemes kristīgajiem dižcilšiem” (An den christlichen Adel deutscher Nation), kas vienlaikus raksturo „kungu” un „kalpu” attiecības kristietiskajā pamatojumā: „Katrs lai dzīvo tā, kā Kungs tam piešķīris viņa daļu un kā Dievs kuru ir aicinājis” (1. Kor. 7: 17). Tomēr nav pamata Luteru uzskatīt par kristietības nacionalizēšanas aizsācēju. „Nāciju” baznīcas iezīmējas jau koncilu laikā. Tad rodas arī ecclesia Gallicana. Jau koncilu laikā svarīga kļūst nevis ecclesia in papa, bet congregatio omnium fidelium. Tiek veidota congregatio ecclesiae Gallicanae, „vācu baznīca” ir vēlāks projekts. Lutera „tautietis” Dītrihs Vrī (1370–1431) jau iepriekš ir norādījis, ka nationes ir kristietības corpora (Historia concilii Constantiensis). Tiesa, acīmredzot Lutera veiktā korporēšana ir veiksmīgāka, un tad jau kristietības nacionalizēšanās var ritēt pilnā sparā. Taču iezīmējas problēmas ar „zemi”, pasaulīgo varu, vai arī, gluži otrādi, izvēršas reformētās kristietības zemiskošanās. Lēnprātīgais paktētājs Tomass Mors ir gatavs doties uz ešafotu, bet Luters vedina zemniekus, baurus, apsist kā trakus suņus. Iespējams, ka tas ļauj Luteru vēlāk nodēvēt par konservatīvu revolucionāru.

Luters pat pieļauj, ka Korānu varētu publiskot, bet tikai tādēļ, lai būtu redzams šī teksta savārstījums, stulbums. Luteram ir skaidrs, ka „Dievs devis prātu, lai valdītu uz zemes” (Bd. 45, 621). Tas dots un apstiprināts atklāsmē, kas arī ir īstā sapientia. Savukārt Pomponaci risinājums, aristotelisms ir pilnīgi nevietā, kā to apliecina jau Lutera Heidelbergas disputācija 1518. gadā. Atjaunojot universitāti, viņaprāt, vispār aizliedzama ētika un metafizika. Luteram ir skaidri zināms prāta mauciskums, scientia var atzīt vien instrumentālā, valdīšanas nozīmē. Un vajadzības gadījumā var arī mest ar tintnīcu (patlaban acīmredzot šajā diskursīvajā praksē veiksmīgi ir iejutušies dažādie stemisti). Luters laikam jau līdzīgi Lojolam spēj atšķirt garus. Arī viņam dota dāvana (charismata) atšķirt garus – diakriseis pneumatōn (1. Kor. 12: 10). Kristus kompanjons Lojola gan izstrādā spirituālos vingrinājumus, kurus vēlāk praktizē gluži vai visi reformētie. Bet spiritualizācija tiek uzdota par garīgumu. Lojola un Luters darbojas vienā kooperatīvā, taču sadraudzē tas tiek darīts Dievam par jo lielāku godu un arī prāts netiek noniecināts. Savukārt Luteram  vernunft des Teuffels Hure ist – prāts ir velna mauka (Bd. 18, 164).

Atzīstot šādu spiritismu, rekristianizācija izvēršas kā nemitīga rekristianizēšana. Turklāt tā norisinās binārisma ietvaros. Un šajā ziņā Lutera darbošanās tiešām kontrastē ar ternārismu, kuru gadsimtu pirms viņa pārstāv Kūzas Nikolajs (1401–1464), bet gadsimtu vēlāk – Komenskis (1592–1670). Rekristianizēšanu iezīmē apokaliptiskums un fundamentālisms, kā arī divdzimumības un bezdzimumības spriedze. „Nedz, nedz” izvēršas kā „gan, gan”, turklāt viens no šiem „gan” ir zemāks vai vispār „netīrs”, tomēr universalitāte – „nedz, nedz” – tiek saglabāta.

Visapkaunojošākā aizbildniecība, kā 1784. gadā norāda Kants, ir reliģiskā aizbildniecība. Varbūt tā iederas nepilngadīgo gadījumā, uz kuru laikam attiecas arī bērniņi, kā Jaunajā Derībā ierasts dēvēt kristiešus. Kants raksta par iziešanu no nepilngadības, pedokrātiskās pasaules. Un šajā ziņā paradoksāls izgaismojas arī Luters. Ecclesia in papa viņam nav pieņemama, drīzāk jau viņš tiecas atsvabināt kristietību no jebkādas pāvestības. Taču principā aizbildniecību iemieso ne tikai pāvests, bet arī baznīca. Savā ziņā Lutera rekristianizācija ir arī atsvabināšana no baznīcas. Tas nozīmē gan arī to, ka rekristianizēšanā nav pamata atsaukties uz Luteru.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri