Vīrišķība kā rožu krūms

 

Vīrišķība un sievišķība ir divas rokas, kas viena otru mazgā. Vīriešiem jābūt vīrišķīgiem, sievietēm – sievišķīgām. Ja vīrieti raksturo kā sievišķīgu, diez vai tas skanēs glaimojoši. Visticamāk, ar to tiks dots mājiens par viņa neatbilstību heteroseksuālajam standartam. Citos gadījumos tas var nozīmēt, ka vīrietis ir vājš, gļēvs, nepietiekami uzņēmīgs, viegli ietekmējams, pakļauts šaubām, ir emocionāls, nenosvērts, u.tml. Citiem vārdiem, sievišķīgs vīrietis ir mīkstais. Turpretī būt vīrišķīgam vīrietim ir kompliments.

Šajos apgalvojumus es redzu divas problēmas. Pirmkārt, tā ir to īpašību kopuma, ko pierasts saistīts ar sievišķo, noniecinājums. Otrkārt, tā ir nekritiska vīrišķības slavināšana, nespējot ieraudzīt tās ēnas puses. Ar vīrišķību es saprotu vēsturiski un kultūras noteiktu standartu, kas attiecas uz specifisku uzvedību un rakstura īpašībām, kuras vīrietim ir vēlamas vai obligātas, un es domāju galvenokārt situāciju mūsdienu Latvijā. Dažas vīrišķības „problēmzonas” esmu jau ieskicējusi diskusijā Vai vīrietim jābūt vīrišķīgam?, kas 21. martā notika Kaņepes Kultūras centrā, un tagad mēģināšu pabeigt zīmējumu, cik nu tas iespējams.

Tradicionāli vīrišķības atribūti ir autonomija, drosme, mērķtiecība, prāts, pašpārliecinātība, fiziska izturība un vara, proti, dominēšana uz otra rēķina. Bieži vien vīrišķību definē arī kā kaut ko, kas ir pretstatā sievišķajam. Šajā apsvērumā, piemēram, balstās vairākas psihoanalītiskās teorijas, kuras apgalvo, ka zēna psihe attīstās un viņš iegūst izpratni par sevi noteiktā vecumā (parasti sākot ar 3 gadiem), īstenojot savas mātes un „sieviešu pasaules” plašākā nozīmē noliegumu. Nav grūti pamanīt, ka šādas teorijas, aizbildinoties ar pseidozinātniskām tēzēm, apkalpo patriarhālas sabiedrības mehānismus un nodrošina status quo, konstruējot, nevis izskaidrojot maskulīno identitāti.

Autonomija kā vīrišķības atribūts cieši sakņojas Rietumeiropas filozofijas subjekta izpratnē, ko vairāki filozofi uzlūkojuši kā monādi, neatkarīgu vienību, kas spēj izzināt sevi, izvirzīt un īstenot savus mērķus un iedarboties uz apkārtējo vidi. No vienas puses, šāds domu gājiens ved pie individuālisma, proti, atziņas, ka katrs cilvēks ir vērtība pats par sevi. Tas, protams, ir apsveicami. Taču, no otras puses, autonomijas ideālā ietvertas bailes vai nepatika pret citiem cilvēkiem, kuri var izrādīties indivīdam traucējoši ceļā pie viņa izvirzītā mērķa. Daži filozofi pat ir apšaubījuši, vai citas dzīvas būtnes vispār eksistē. Tāpēc viens no autonomijas ideāla klupšanas akmeņiem ir tā latentais solipsisms.1 Praksē tas nozīmē, ka attiecības (draudzība un mīlestība), ģimenes veidošana, bērni, privāti pienākumi un atbildība tiek uztverti kā faktori, kas apgrūtina indivīda (vīrieša) dzīvi, viņa izaugsmi un neatkarību. Tie rada risku pašrealizācijai (piemēram, mākslinieka talanta izkopšanai vai kāpšanai pa karjeras kāpnēm), uz kuras altāra ne reizi vien nākas guldīt vīrieša emocionālu pieejamību un tuvību, atklātību un savas ievainojamības apziņu. Pieņemts uzskatīt, ka koncentrēties uz emocijām – ne tikai citu cilvēku, bet arī uz savām – īstiem vīriešiem nav ieteicams, un tāpēc tas arī netiek mācīts.

Citiem vārdiem, izrādīt savu vājumu vai pieķeršanos nav vīrišķīgi, realizēt sevi ģimenes dzīvē – ne tik (kā zināms, tas piedien pretējam dzimumam, proti, sievietēm). Vīrietim daudz labāk piestāv pirmās personas vienskaitlis, nevis daudzskaitlis. Pirmkārt, tā ir drošāk, otrkārt, tas atbilst valdošajam diskursam par cilvēka „es”. Par laimi, kopš 20. gadsimta otrās puses intersubjektivitātes jēdziens kļūst arvien nozīmīgāks ne tikai filozofiskajās diskusijās, bet arī, piemēram, mākslas un literatūras teorijās, (sk., piemēram, Burjo formulēto attiecību estētiku). Savukārt feministiskā literatūra jau sen kritizējusi šo autonomijas ideālu, norādot, ka ciešas attiecības ar otru, rūpes un zināma atkarība, kas, piemēram, spilgti izpaužas mātes un zīdaiņa simbiozē, ir nevis pašpietiekama indivīda fiasko, bet gan būtisks resurss, kas maina izpratni par identitāti un dažādām kultūras praksēm, tostarp izpratni par mākslas darba radīšanu.

Taču ņemot vērā to, cik liels ir Latvijā vientuļo māšu īpatsvars, jādomā, ka šī vērtība Latvijas „maskulinitātes komplektā” vēl īsti nav iedzīvojusies (saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanas datiem: Latvijā 30,5% no kopējā bērnu skaita līdz 18 gadiem dzīvo vientuļas mātes ģimenē, salīdzinājumam – vientuļa tēva ģimenē tie ir 4,4%). Es nesaku, ka visos gadījumos, kad ģimeni atstāj tēvs, vienmēr „vainīgs” ir vīrietis, taču svarīgi saprast, ka tieši pastāvošais vīrišķības standarts dod zaļo gaismu vīrieša iziešanai no ģimenes orbītas, lai nodarbotos ar publiskām lietām vai gara sfērām, kas, kā zināms, ir vīrieša īstā vieta. Vai arī – lai ieviestu mīļāko, ko veicina vēl viens vīrišķības aspekts – obligātā heteroseksualitāte vai, precīzāk, tās konstrukcija kultūrā un ap to apaudzētie mīti. Potence ir viens no svarīgākajiem vīrišķības atribūtiem. Taču savai izpausmei tam nepieciešama sievietes klātbūtne. No tā izriet: jo vairāk sieviešu, jo labāka potence. Mūsdienu kultūrā pastāv vairākas variācijas par mītu, kas „izskaidro” vīrieša sānsoļus: viņam tas esot „dabiski” nepieciešams, jo viņš esot vīrišķīgs. Viņa mednieka stobram vienmēr jābūt gatavībā nošaut kādu garām skrienošu aušīgu vāveri – tikai sievišķīgs vīrietis negrib seksu ar (tobrīd pieejamu) sievieti – un būt sievišķīgam, kā zināms, nav nekas labs.

Ja turpinām runāt par seksu, tad seksualitātes sociālie konstrukti vīrietim un sievietei ir diametrāli pretēji – atšķirīgās kultūras ekspektācijas un uzvedības scenāriji parādās pat to apzīmējumu līmenī, kuri tiek lietoti, lai aprakstītu sieviešu un vīriešu ķermeņu intīmās daļas un to funkcijas: vīrietis tiek pozicionēts kā agresors, uzbrucējs, tāds, kurš ielaužas, laupa un izvaro, tai pašā laikā sieviete – kā iekarotā teritorija, viņai raksturīgais uzvedības tips ir atvēršanās, pakļaušanās, atdošanās. Vīrietis tiek mācīts uzlūkot sievieti kā seksa trofeju. Sekss pārvēršas par medību lauku, par savas (vīrišķās) pašapziņas apliecinājumu. Sieviete turpretī tiek mācīta būt pacietīga, maiga, padevīga, neizvirzīt prasības un gaidīt savu izredzēto, īsto, lielo mīlestību. Līdz ar to sieviete, dzīvodama romantiskās mīlestības gaidās, ir pavisam nesagatavota sastapties ar vīrieti, kurš viņu grib, vēl mazāk sagatavota – aizstāvēt savas tiesības pēc izvarošanas gadījuma. Tradicionālā seksuālā audzināšana nesniedz citu instrukciju, kā rīkoties šādā situācijā, kā vien izdabāt vīrieša vēlmei, būt pasīvai u.tml. Situāciju ilustrē anekdote: ir vieglāk atdoties vīrietim, nevis paskaidrot, kāpēc tu negribi. Pastāv uzskats, ka tieši šajos dažādajos iemācītajos uzvedības modeļos meklējams vismaz viens no izskaidrojumiem, kāpēc kopdzīve ar pretējā dzimuma partneri bieži sagādā vilšanos un beidzas ar attiecību pārtraukšanu. Bez šaubām, mums apkārt ir daudz seksīgu sieviešu attēlu, taču runāt par sieviešu seksualitāti, atsakoties no patriarhālajām klišejām, ir pavisam kaut kas cits. Tāpat kaut kas cits – nevis falliskie zīmējumi uz Rīgas namu sienām – ir vīrieša seksualitāte (vismaz man kā sievietei gribētos tā domāt). 

Es nezinu, kāpēc noteiktas rakstura īpašības vajag turpināt saukt par sievišķām un citas – par vīrišķām. Varbūt pietiek, ja mēs sakām: šis vīrietis ir iejūtīgs, šī sieviete ir drosmīga. Protams, tik viegli atteikties no sievišķības-vīrišķības dueta nesanāks kaut vai tāpēc, ka tajā investēts tik daudz ideoloģisku līdzekļu, kas baro izklaides, modes un skaistumkopšanas industrijas („sievišķīgi gludas kājas”, „vīrišķīgs aromāts”), kā arī visas šobrīd tik populārās „ezotēriskās prakses”. Iespējams,  arī 21. gadsimtā dzimums turpina būt nozīmīga cilvēka identitātes sastāvdaļa un mēs gribam atbilst sava dzimuma „standartiem” vai būt spējīgi aprakstīt savu pieredzi no dzimuma perspektīvas. Turklāt jāatzīst, ka šis tas no sievišķības un vīrišķības „priekšrakstiem” spēj sagādāt neviltotu prieku. Tādā gadījumā sievišķību un vīrišķību var uzlūkot kā runas figūras, kuras nav jāatmet pavisam, bet jāmaina to lietojums un līdz ar to – tajās ietvertā nozīme. Vīrišķības lauks gluži sievišķīgā uzcītībā jāizravē no nezālēm un jāiestāda jauni augi – rožu krūms, piemēram. Ar baltiem vai sarkaniem ziediem? Ar baltiem un sarkaniem ziediem.

  1. Ja šo tekstu rakstītu vīrietis, tad vārdam „solipsisms” sekotu citāts no Heidegera Sein und Zeit un Vitgenšteina Loģiski filozofiska traktāta (jūs, vīrieši-filozofi, jau zināt, par kurām vietām es runāju) līdz ar divām interpretācijas, paskaidrojumu un sekundārās literatūras norāžu rindkopām zemsvītras piezīmē, jo vīrišķīgam intelektuālim ir laiks lasīt Heidegeru un Vitgenšteinu (abus gan lasa reti kurš, bet tā jau ir filozofiskas gaumes nianse), kamēr sieva, ja nu viņš intelektuāli-nevīrišķīgā veidā ir precējies, maina bērna autiņus un gatavo ēst. – J. Taurens.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri