Iemīlējies Eiropā

 

Foto: No personīgā arhīva

 

Šodien, kad Eiropai uzbrūk, un tā saņem sitienus no visām pusēm, es uz to reaģēju kā mīlētājs, kurš vienā svaru kausā liek visus tās trūkumus, bet otrā – jautājumu, vai es varētu bez tās dzīvot. Un nevienam no šiem trūkumiem, pat kopā ņemtiem, nav tik pietiekams svars, lai atsvērtu šo jautājumu. Es nezinātu, kā dzīvot tālāk bez tās, tāpēc negribu un nevaru pievienoties padomdevēju un sprediķotāju korim, kuri zina, kādai tai jābūt, uz kuru pusi jāmainās: retāk jāiet uz klubu, bet biežāk uz baznīcu, jāizskatās tā, un ne citādi, jātērē nauda vai jātaupa, jāmīl vienus, bet citus – ne. Man kā mīlētājam šie jautājumi nudien neliekas būtiski, īpaši tāpēc, ka tiem, kas tos uzdod, patīk noslēgt sakāmo šādi: ja Eiropa nedarīs tā, kā saku ES, tā ir nolemta.

Pigu jums!

 

Aukstais Eiropas karš

Kā patiesi iemīlējies apgalvoju, ka kopīgā Eiropa pārdzīvos mūs visus: gan kritiķus, gan savus entuziastus. Tā mainīsies, un ne reizi vien, mainīsies no iekšpuses un no ārpuses, varbūt zaudējot kādu no saviem locekļiem vai paplašinoties ar citu, bet tā nezudīs, jo tiem, kas elpo viņas dvašu, kas ir tajā iemīlējušies, kuri masveidā vairojas, nākotnē aizvien biežāk radīsies šis jautājums: vai es varu bez tās dzīvot? Tie būs cilvēki, kuriem, domājot par Eiropas Savienību, iekšējās kseno, homo vai citas fobijas vairs neplosīs krūtis, jo viņiem šo fobiju vairs nebūs. Un viņi tās vairs neuzskatīs par tik svarīgām, kā to dara šodienas Eiropas kritizētāji, formulēdami viedokli, ka tolerance pret tiem, kas citādāk mīl un citādāk izskatās, ir teju galvenā Eiropas būtība un reizē tās lielākais trūkums. Tie cilvēki, kas atnāks, pat nesapratīs, par ko es šeit runāju. Būtībā viņi jau ir atnākuši, tie ir mūsu bērni, kas ir piedzimuši Eiropā ar tās vērtībām, un viņiem šī Eiropas izjaukšana, sabrukšana, sauciet, kā gribat, līdzinātos katastrofai, kas atstāj aiz sevis tukšumu, ko viņi nav piedzīvojuši.

Tūkstošos britu ģimeņu jau tagad ir sācies aukstais karš – bērni nerunā ar saviem vecākiem. Liktos, kāpēc gan – „nenozīmīgas balss”, referenduma dēļ, kas pasludinājis Lielbritānijas vēlmi izstāties no Eiropas Savienības. Vecā britu paaudze ieguva šīs tiesības lemt un tās izmantoja, aizcirta durvis savām atvasēm deguna galā, ar to pavēstot, ka pietiks vazāties pa netīro un nedrošo kontinentālo Eiropu, sarunāties ar aizdomīgiem tipiem un netiklām sievietēm no Austrumiem – šo vakaru pavadīsim omulīgā ģimenes lokā, dzerot tēju ar kēksiem. Tikai viņi acīmredzot nenovērtēja, cik dziļi jau viņu bērnos ir ieurbies šis Eiropas vīruss, jo tie ir cilvēki, kuriem kopīgās Eiropas ideja nozīmē nesalīdzināmi vairāk nekā tikai politisko veidojumu – tas ir viņu dzīvesveids, sapnis, viņu vērtību pasaule. Diemžēl tajā referenduma dienā viņi vēl bija pārāk jauni, lai izlemtu savu nākotni, viņiem vēl nebija pietiekams svars savā sabiedrībā, citiem nebija pat balss – balsošanas tiesību. Viņiem atlika tikai ar skumjām vērot, kā šis viņu sapnis tiek sasists lupatās. Ar viņu vecāku rokām, jo viņi ir noguruši no problēmām: sprādzieniem, migrantiem, bēgļiem, un viņi noticēja, ka tā visa iemesls ir kopīgā Eiropa, Eiropa bez robežām.

Ja britu vēlētājam, kas balsoja par Brexit, bet būtībā par to, lai viņa valstī pārstātu ieplūst melnstrādnieki no Austrumeiropas, būtu zināma migrācijas procesa otrā puse: ja viņš ieraudzītu pustukšās Lietuvas, Latvijas, Polijas pilsētiņas un mūsu veltos pūliņus noturēt šos cilvēkus mājās, ja viņš redzētu, kādos apstākļos viņi tagad dzīvo: saspiedušies pa sešiem, astoņiem cilvēkiem vienā istabā kaut kur Londonas sestajā zonā, kur viņi strādā kā vergi, šķērdē veselību, nespēdami tikt galā ar savu alkatību, pēkšņi radušos iespēju nopelnīt naudu vecumdienām un vēl dažām paaudzēm uz priekšu… Varbūt viņš būtu balsojis citādi? Es nezinu. Es tikai domāju, ka reizēm ir vērts izbāzt galvu no sava pagalma un ieraudzīt visumu – Eiropu visā tās telpā un laikā, domātāju simtiem gadu loloto utopiju, kas pamazām kļūst par realitāti. Jā, šodien tiesības izlemt ir mums, šis ir mūsu laiks, bet mēs nevaram aizmirst arī viņus, tos pagātnes domātājus, kuru sapņus izpostīja asiņainākie Eiropas kari. Tāpēc, lemjot par Eiropas likteni, mēs savā ziņā uzņemamies atbildību ne tikai par tās nākotni, bet arī par pagātnes cerībām. Tā ir ne tikai milzīga atbildība, bet arī milzīga dāvana, kāda nav atvēlēta katram laikmetam: mēs veidojam lielu un ļoti nopietnu vēsturi, joprojām veidojam, neņemot vērā visus satricinājumus.

 

Eiropas ekspansija

Neslēpšu, ka jūnija dienā, kad izdzirdēju par britu lēmumu, mani piemeklēja šoks. Ar Maskavas teātra trupu biju viesizrādēs Vladivostokā un no mājām saņēmu SMS: „Briti pamet ES”. Sēdēju pie liela, krievu cienastiem noklāta galda, aiz loga pavērās iespaidīgs skats uz Japāņu jūru, bet mani bija pārņēmušas šausmīgas skumjas un tukšums. Kad norūpējušies krievu aktieri sāka izjautāt, kas noticis, vai kāda nelaime, nevarēju viņiem pat pieklājīgi paskaidrot – kaut kur, vienpadsmit tūkstoš kilometru attālumā noticis referendums, kaut kādi briti nobalsojuši par izstāšanos no ES un man, lietuvietim, kas sēž otrā Eirāzijas kontinenta galā, tāpēc ir ļoti sāpīgi un nelāgi.

Toreiz tā arī nebiju spējīgs viņiem sakarīgi formulēt, kas patiesībā noticis un kāpēc tas mani satriecis. Tagad jau, šķiet, es varētu. Todien atšķēlās masīva daļa no mana sapņa. It kā viens no taviem domubiedriem, tuvākajiem draugiem, iekārdinājis tevi kopā veidot labāku pasauli, pēkšņi pieceltos no galda un izietu laukā, pateikdams: veltīgi, tam visam nav nozīmes.

Kā mums, tur palikušajiem, vajadzēja justies? Tikai ar skumji ļaunu prieku vērot Anglijas pazemojumu Eiropas futbola meistarsacīkstēs, no kurām to izsvieda laukā miniatūrā Islande. Bet pēc tam dalīties feisbukā ar tās vecākā trenera Roja Hodgsona fotogrāfiju ar tobrīd jau divdomīgo uzrakstu: „I voted leave“.

Un tomēr sāpēm piemīt arī kaut kas pozitīvs. Sāpēt var tikai tas, kas ir daļa no tevis, un Brexit, kas izraisīja šīs sāpes, nosūtīja signālu, ka eiropeiskā identitāte vairs nav tikai skaļš lozungs. Tā ir kļuvusi par realitāti. Man un, domāju, vairumam citu, kas miegaini iedomājās, ka vienota Eiropa ir mūžīgs dotums, kurai nekas vairs nedraud, tas bija modinātāja signāls, brīdinājums, ka vecie Eiropas veidotāji ir noguruši no tuvības un vēlas izklīst. Viņus izbiedēja skats, kā šī savienība pēkšņi izauga, izpletās smadzenēs viņu bērniem, kuri nospļāvās uz viņu oglēm un tēraudu, pienu un desu, viņi jau uztver Eiropu ne tikai kā savas drošības, bet arī savu vērtību, likumu un brīvību telpu.  

Kāda mana kursabiedrene, kura reiz apprecējās ar vācieti un apmetās uz dzīvi Dubaijā, daudzus gadus ar sajūsmas pilnu entuziasmu stāstīja, kas tā par dinamisku pilsētu un cik lieliski viņa tajā jūtas. Bet šovasar viss mainījās. Pēkšņi viņa paziņoja, ka jau vēlas atgriezties uz dzīvi Eiropā. Ne obligāti uz Lietuvu, varbūt Spāniju, Portugāli, Lietuvā viņai būtu pārāk auksti, bet obligāti – uz Eiropu, jo viņa pēkšņi sajuta šo kopīgo apdraudējumu: pasaule, kas pārstāv viņas vērtības un izskatījās neizkustināma un mūžīga, kļuvusi ļoti ievainojama, un viņa vēl vēlas paspēt papriecāties par to, ieelpot „Eiropu”, kamēr tā nav nogrimusi nebūtībā. Īsi sakot, viņa nobijās.

„Eiropa”, „eiropietis” – šeit, iekšienē, šie vārdi jau skan ikdienišķi, reizēm pat banāli, tostarp cilvēkiem aiz Eiropas robežām tiem ir teju sakrāla nozīme. Redzēju to Kijevā, viņu Maidana revolūcijas laikā – tajā milzīgajā kaujas laukā, kur plandīja Eiropas Savienības karogi. Nepazīdami reālo Eiropu, viņi cīnījās par Eiropas ideju, kas, viņuprāt, iemiesoja cilvēka cēlumu, varas kalpošanu cilvēkam, nevis otrādi, tīru tiesībaizsardzību, nekorumpētu politiku. Ko ar to gribu pateikt? Raugi, to, ka, iegrimuši savā iekšējā burkšķēšanā, mēs ne vienmēr redzam un apzināmies, kā mūsdienu Eiropa ietekmē pārējo pasauli. Tādiem kā mana kursabiedrene tā ir aizmugure. Citam – virziens un sapnis.  Kāds imperiāli noskaņots krievs reiz man paziņoja, ka es arī esmu imperiālists, jo īstenoju imperiālistisko Eiropas Savienības ideju, pārstāvu Eiropas ekspansiju. Nesāku ar viņu strīdēties. Ja ir iespējams vērtību imperiālisms, tad es esmu un būšu par tādu maigo Eiropas ekspansiju, kas ar savu pievilcību iekaro cilvēku prātu un dvēseli visā pasaulē. To cilvēku, kuri negrib samierināties ar saviem režīmiem, kas min kājām viņu tiesības un cēlumu. Lūk, viņiem Eiropa ir gan aizmugure, gan virziens, gan sapnis, un, ja kādu dienu tā pazustu, viņi zaudētu visu uzreiz.

 

Eiropas gravitācija

Būtībā es pats esmu šīs ekspansijas upuris. Iemīlējies. Slepšus sapņojām par Eiropu, kad biju vēl bērns, Padomju Savienības pilsonis. Jutāmies ieslodzīti, ar varu nošķirti no tās. Un tad notika brīnums: mēs kļuvām brīvi, un Eiropa kļuva par mūsu virzienu. Tikai noskaidrojās, ka esam pārāk nabadzīgi, pārāk padomiski, lai uzreiz kļūtu par tās daļu, bet sapnis kļuva par virzienu un dzina mūs uz priekšu. Mūsu mērķis neļāva mums noslīdēt autoritārismā vai citos maldu ceļos, kā tas notika Baltkrievijā un daudzās citās postpadomju valstīs. Bet mūsu demokrātijas pieredze taču bija gandrīz tikpat nabadzīga. Starpkaru Lietuva tikai dažus gadus bija demokrātiska. Pēc tam notika militārais apvērsums. Pēc tam karš, padomju gadi un atbrīvošanās, kura it nemaz vēl negarantēja turpmāku demokrātisku attīstību, jo vairumam veco lietuviešu kā ceļa rādītājs aizvien bija starpkara Lietuva – neatkarīga, bet autoritatīva. Un, ja nebūtu šī mērķa, šīs milzīgās brīvības bumbas blakus, varēja notikt visādi. Tāpēc droši varu teikt, ka Eiropa šodien ir daļa no manis, tā mani izveidoja, bet mana tauta un valsts saņēma no tās dāvanā modernu Māršala plānu. Es pat nerunāju par ekonomiku, par naudu, miljardiem, kuri mums palīdz atgūties. Es runāju par domāšanu, mentalitāti, ko sakropļoja padomju gadi, un tās atjaunošana prasa krietni vairāk pūliņu, nekā visa materiālā labklājība.

Protams, es melošu teikdams, ka absolūti visi Lietuvā ir pārņemti ar manu entuziasmu. Ne visi. Gados vecāki cilvēki vairs nespēj tikt galā ar pārmaiņu tempu, kas tos pārsteidza ap 1990. gadu un nekļūst lēnāks līdz šim brīdim. Iztēlojieties cilvēku, kurš četrdesmit vai pat vairāk gadus no sava mūža nodzīvoja lēni pūstošā, bet stabili nemainīgā padomju impērijā un pēkšņi kā ar tanka šāvienu tika izsviests pilnīgi citā pasaulē: no sākuma nežēlīgā, mežonīgā, cietsirdīgā, postpadomju gangsteru Lietuvā, bet tieši no turienes – Eiropas Savienībā, ar tās politkorektumiem un tolerancēm. Protams, viņš piedzīvo šausmīgas pārslodzes, fiziskās un morālās, viņa vērtību sistēma tiek lauzīta ne pirmo reizi, tāpēc, dabiski, viņš sāk pretoties un mēģina nospiest bremzes. Tieši tas notika Krievijā, kas savu gabarītu un civilizācijas nošķirtības dēļ, atšķirībā no mums, nenokļuva Eiropas orbītā. Tur šīs bremzes iedarbojās, turklāt vēl tika ieslēgta atpakaļgaita, atdodot savas brīvības un tiesības režīmam, kas solīja mieru un stabilitāti.

Lietuva no tā izvairījās, jo Eiropas pievilkšanās spēks šeit bija un ir pārāk stiprs. Bet tas nenozīmē, ka vispār nav tādu, kas vēlas visu pagriezt ja ne atpakaļ, tad vismaz sāņus virzienā – tautiskās valsts, kas atjaunotu simtgadi vecas vērtības un retoriku. Šodien viņi ir margināli un tādi arī paliks, kamēr Lietuva būs Eiropas Savienībā, bet, ja tā likvidētos, viņu piedāvātais trešais ceļš kļūtu par pirmo un varētu pievilkt ģeopolitiskajā haosā apmaldījušos atbalstītājus.

 

Totalitārā Eiropa

Reizi pa reizei savā elektroniskajā pastā saņemu uzaicinājumus piedalīties vietējos forumos, piedāvājot paklausīties, bet varbūt arī pašam izteikties par „eiropeisko politkorektumu kā draudu nacionālajai drošībai”. Tāpat par „totalitāro dženderisma un multikulturālisma ideoloģiju, kas turpina sliktākās padomju laika tradīcijas, kuru iepotē Eiropas politkorektuma režīms, kas grib sagraut Lietuvas valstiskumu un neatkarību”.

Tā vien redzu šo rindiņu autorus, trekni pasvītrojot vārdus: „totalitārs”, „režīms”, „diktatūra”, „represīvā sistēma”, priecājoties, kā viņiem izdevies pamatīgi sadot, atklāt Eiropas masonu sazvērestību, kuri nabaga Lietuvu, kas tik tikko izkļuvusi no padomju nebrīves, ar viltu ievilinājuši to vēl briesmīgākās lamatās. „Neokomunisms” – tas ir vēl viens viņiem tīkams termins, kas veltīts Eiropas Savienībai. Tas ideoloģiski it kā neatšķiras no Padomju Savienības, un padomju tautu draudzības vietā deklarē multikulturālismu, bet novecojošo marksismu-ļeņinismu nomaina ar toleranci-politkorektumu.

Briesmīgā stila un vājo argumentu dēļ tas viss neizskatās nopietni. Bet, ja šīs populistiskās domas tiktu izklāstītas ar lielāku literāro talantu, baidos, ka tās šodien varētu sasniegt ne vienu vien vīlušos dvēseli un atrast piekrišanu. Jo vīlušies cilvēki, kamēr viņu ir maz, ir vienkārši nelaimīgi, taču, kad to ir daudz, – kļūst bīstami. Šādā gadījumā atliek viņus apvienot zem kopīga vilšanās iemesla, pārliecinot, ka tieši tas ir nelaimju cēlonis, parādīt viņiem šķietamu izeju, un šādā veidā pārvērst viņus varenā grāvējspēkā. Tā jau ne reizi vien ir noticis Eiropā, no tā piedzima fašisms, nacisms, komunisms un vairums citu „radikālismu”, kas nav tik plaši zināmi, jo vienkārši nepaspēja noslepkavot tik lielas cilvēku masas.

Mūsdienu Eiropas radikāļi neko jaunu nav atklājuši, viņi aizvien izmanto to pašu pārbaudīto metodi – savāc vīlušos un mēģina viņus uzrīdīt jaunam pretiniekam – Eiropai bez robežām. Jo tieši tā viņus visvairāk aptur un amortizē pat tad, kad viņiem izdodas pietuvoties varai vienā vai citā Eiropas Savienības valstī. Lietuvā, labi pameklējot, arī varētu atrast iemeslus, lai viltos Eiropā. Pēdējo divdesmit gadu laikā Lietuva ir zaudējusi apmēram divdesmit procentus valsts iedzīvotāju, procentu gadā. Apmēram tik cilvēku ir emigrējuši no Lietuvas. Piektā daļa. Tā ir liela tautas daļa, un tas ikdienā ir jūtams. Līdzīgi būtu, ja Vāciju pēkšņi pamestu sešpadsmit miljoni tās iedzīvotāju vai divpadsmit miljoni aizbrauktu no Francijas un Lielbritānijas. Un eirointegrācijas pretiniekiem, protams, ir pamats klaigāt, ka Eiropa, „izsūkdama” mūsu cilvēkus, iznīcina lietuviešu tautu. Tajā laikā briti otrā Eiropas galā, tas ir, tie, kuri viņus arī „uzsūca”, nospiež bremzes un saka Eiropas Savienībai „nē”, jo šie „uzsūktie” atņem viņiem darbu un vispār bojā visu Britānijas skatu un smaržu. Tikai, ja tas patiešām bija īstais britu „nē” iemesls, viņi nedaudz nokavēja, jo vismaz tie lietuvieši, kas meklē labu dzīvi, jau sen ir atraduši jaunu migrācijas virzienu un peļņas Meku – Norvēģiju. Valsti, kura nav un nekad nav bijusi Eiropas Savienības sastāvā. Un tas tikai pierāda, apstiprina to, ka visām problēmām, kuru saknes meklējam kopīgā Eiropā, Eiropā bez robežām, patiešām ar to nav nekā kopīga. Migrācija, terors – tas viss nekur nezudīs, ja mēs atkal izklīdīsim. Cilvēki turpinās migrēt, teroristi spridzinās savas bumbas, kaut arī varbūt ne vairs tik cietsirdīgi, jo būs sasnieguši savu mērķi: iznīcinājuši nīstamo cietoksni, kas translēja pasaulei „ķecerīgas” vārda, reliģijas brīvības, sieviešu tiesību, dzimumu līdztiesības idejas. Bet radīsies taču jauni draudi, jauni izaicinājumi, un tad mums būs jātiek galā pa vienam, un drošība, kuru ceram sasniegt, iebāzuši galvu katrs savās smiltīs, liksies efemēriska, pārejoša, bet problēmas, kuras tagad tā pārspīlējam, – sīkas un sen aizmirsušās.

 

Eiropas utopija

Kad kāds indiešu rakstnieks nesen man palūdza salīdzināt savu pieredzi Padomju Savienībā un Eiropas Savienībā, atbildēju viņam mūsu profesionālajos terminos: bērnību es pavadīju distopijā, kuru ienīdu no visas sirds, bet tagad dzīvoju utopijā, kas man toreiz pat sapņos nerādījās. Nepārspīlēju – tas, kas mums ir šodien, ir krietni vairāk, nekā toreiz varējām sapņot, un šīm izmaiņām ir jābūt dziļi noslēptām eiropiešu zemapziņā. Varbūt tās šobrīd ir apslāpētas, bet, rodoties nopietnām briesmām, atgriezīsies – kā reflekss, pašaizsargāšanās instinkts. Tāpēc man pat nerodas šaubas, ka Eiropa paliks vienota, bet šībrīža krīze ir tikai piepeša apstāšanās, ko izraisījusi ārpasaules reakcija un iekšējā nepārliecinātība. Eiropas Savienība ar savām vērtībām pasaules kontekstā patiešām izskatās kā nedaudz utopisks veidojums, tāpēc ar sitieniem tiek pārbaudīta tās izturība. Bet vairumam tās valstu elite vēl nav tie cilvēki, kuriem kopīga Eiropa jau būtu iesakņojusies mugurkaulā un kļuvusi par viņu identitātes daļu. Īstie eiropieši vēl tikai audzē muskuļus – politiskos, kulturālos, viņu balsis atskanēs pēc dažiem gadiem, varbūt pēc dažām desmitgadēm, un, tikai sagaidot tās, būs iespējams kustēties uz priekšu. Tāpēc, ja atkal kādā no valstīm rastos Exit jautājums, pirms metat savu biļetenu balsošanas urnā, pie brokastu galda pajautājiet saviem bērniem, ko viņi darītu jūsu vietā. Bet vēl labāk – atbrauciet uz Lietuvu, ieelpojiet neparasti jauko un draudzīgo Viļņas gaisu, parunājiet ar Viļņas iedzīvotājiem, kuri vienkārši dievina savu pilsētu, bet, labāk ieskatoties, to eiropeiskumu, vieglumu, brīvību – visu to, ar ko šī pilsēta ir piesūkusies pēdējo padsmit gadu laikā. Un tad, lai būtu kontrasts, aizbrauciet uz Baltkrieviju tikai trīsdesmit kilometru attālumā. Pirms divdesmit pieciem gadiem mūsu starta pozīcijas bija ļoti līdzīgas, bet šodien, lai kā arī būtu žēl kaimiņu, starp mums ir aiza, mēs esam kā no dažādiem laikmetiem. Atšķirīgs ir viss: sejas, ķermeņa valoda, iekšējās brīvības un cilvēciskā lepnuma sajūta. Un tas viss tikai tāpēc, ka mēs tolaik kā patiesi iemīlējušies nešaubīdamies ar visu galvu ienirām Eiropā, bet viņi mīņājās, nevarēdami izlemt, un palika tur, kur ir.

Tādā gadījumā atgriezieties pie balsošanas urnas un izlemiet paši, vai šis sapnis tiešām ir tik utopisks?

 

P.S.

Zinu, ka daudzus skeptiķus šis teksts nokaitinās, citiem var pat palikt nelabi. Mīlētājs redz savu mīlestības objektu caur rozā brillēm, un es to neslēpju: manās acīs ir šāda tāda migla. Bet es vēlētos pajautāt, ko caur savām tonētajām brillēm redz Eiropas saulrieta lolotāji, kas ar tādu labpatiku sola tās drīzu nāvi. Vai viņi piedāvā kaut ko tā mijkrēšļa vietā, kas apņems Eiropu, tai sašķīstot drumslās, vai viņu nākotnes vīzijās redzams, kā visa Austrum- un Ziemeļeiropa nonāk Krievijas ietekmes zonā, Dienvidi aizrijas ar bēgļiem un ekonomisko sastingumu, un visur pamazām pie varas nonāk vietējie „glābēji”, kas piedāvā trešo, „īpašās demokrātijas”, bet būtībā – demokrātijas imitēšanas ceļu? Tam, kurš grauj, vienmēr būs pārsvars pār to, kas rada, jo viņam nevajag neko pierādīt, pietiek ar noliegšanu, bet, tikko kaut ko sagrāvis, viņš metīsies krūmos, izgaisīs pūlī, vai tad tā tikko neizrīkojās Brexit iniciatori un sludinātāji? Tāpēc nepūtiet man savu miglu, man ir savējā, caur kuru es saskatu vislielāko mūsdienu Eiropas problēmu – nemitīgo jūsu pļāpāšanu par tās neatrisināmajām problēmām un nāvi, no kuras nevar izvairīties. No tām „problēmām” jūs jau esat sabēruši kalnu, tas nospiež Eiropu un aizsedz jums visu labumu, kuru no tās esat saņēmuši. Bet man būs jāliek jums vilties: tas kalns eksistē tikai jūsu burkšķošajās galvās.

 

No lietuviešu valodas tulkojusi Indra Brūvere. Raksta tulkojums sākotnēji publicēts eurozine.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri