Brašā sieviete

 

Foto: No personīgā arhīva

 

Margei bija astoņpadsmit gadu, un viņa traki apbrīnoja kādu diskoru. Tas bija skaists, garš vīrietis ar lunkanu mēli un divdomīgu vārdu krājumu, ko dzirdot Marge vienmēr ķiķināja un sarka. Kopmītnē viņai bija diskora fotogrāfija, tāpat arī kasete, kurā bija ieskaņoti vīrieša vārdu plūdi. Ak, ja vēl varētu dabūt arī autogrāfu! Marge vairākas reizes bija centusies tikt klāt savam elkam, pēc diskotēkas beigām bikli gaidījusi pie kluba durvīm, taču diskors nebija meiteni ievērojis. Ar viņu kopā allaž bija citas, garkājainas un izskatīgas beibes, kuras spiegdamas sakāpa diskora mersītī, atstājot kautrīgo Margi skaudīgi noskatāmies pakaļ.

Taču kādu vakaru, kad Marge atkal stāvēja krītošajā sniegā un gaidīja savu princi, diskors no kluba iznāca viens pats. Tūlīt bija manāms, ka vīrietim kaut kā trūkst. Skatiens meklējoši šaudījās apkārt, uzacis bija sarauktas… Taču tad diskors pamanīja Margi un viņa seja izplūda platā smaidā.

“Es jau skatījos, ka nu gan laiki pienākuši, visas stirniņas aizklidzinājušas prom un atstājušas tēvocīti vienu pašu,” viņš runāja. “Nu, ko tu tur stāvi un trīci? Lien mašīnā! Veicīgi!”

Marge dziļi ieelpoja un darīja, kā vēlēts.

Pēc dažiem mēnešiem viņa saprata, ka gaida bērnu. Vispirms šis atklājums Margi totāli satrieca. Kas tagad būs? Aborts? Nē, to Marge nevēlējās, baidījās. Iet pie diskora un lūgt palīdzību? Nu nē… Šis mūlāps – jā, Marges viedoklis par vīrieti vienas nakts laikā bija noslīdējis no bēniņiem pagrabā – viņai ne drusku nepalīdzētu, tikai ņirgtu un varbūt pat atkal ievilktu gultā. Ui, kā viņa ienīda diskoru un viņa personā arī citus vīriešus! Viņa taču bija tikai vēlējusies palūgt autogrāfu, vēl bikli taustījās pa iekškabatu, lai sameklētu lodīšu pildspalvu, kad diskors kā kūstošs sniegavīrs uzgāzās viņai virsū un nogrūda starp gultā nevērīgi izmētātajiem tēkrekliem, džinsiem un austiņām. Margei zem muguras trāpījās videokasete, no kuras ādā palika dziļš, sarkans iespiedums. Necilvēks!

Pēc šīs nepatīkamās pieredzes Margei mazliet aizdomīgi šķita visi vīrieši. Tu uz tādiem paļaujies, bet viņi… Sieviete ievēroja, ka pat vislabākie draugi slepus glūn uz viņas kājām vai cenšas ielūrēt kakla izgriezumā. Lūk, lūk! Ļauj tik tādiem vaļu, paliec divatā un… Uzticēties nevar nevienam, tikai pati sev.

Bērns viņai ir jālaiž pasaulē un jāuzaudzina pašai!

Pamest universitāti pusratā viņai ne prātā nenāca, izglītība mūsdienās ir būtiska, to Marge saprata. Taču vest bērnu uz kopmītnēm nevarēja, tā nebija īstā vieta zīdainim. Viņai vajadzēja atsevišķu dzīvesvietu, viņai vajadzēja savu māju.

Taču tas ir dārgs prieks! Protams, ja celtu pati, būtu mazliet lētāk… Un tomēr – materiāli! Akmeņi un dēļi, java un stikls. Viss maksā naudu, turklāt tik lielu, ka, jau tikai iedomājoties par to, vēderā sagriežas.

Neko darīt! Vienīgā iespēja tikt pie naudas bija to nopelnīt!

Marges dzīvē sākās grūtas dienas. No rītiem viņa sēdēja lekcijās un, cīnoties ar uzmācīgo miegu, klausījās profesorā, pati slepus zem galda adīdama. Tapa džemperis pēc džempera, pa starpām arī reitūži, šalles un dūraiņi. Visas šīs jaukās lietiņas tika realizētas. Par naudu Marge nopirka ķieģeļus un mugursomā stiepa uz būvlaukumu, kuru bija nopirkusi uz parāda. Tāpēc daļa (turklāt lielākā daļa) naudas aizgāja procentu atmaksai. Ar adīšanu vien, protams, nepietika, naudas trūka, un Marge uzņēmās vēl citus darbus. Viņa šuva kleitas, strādāja par apkopēju, klavierskolotāju un reklāmas aģenti. Naktī pulksten divpadsmitos, līdz nāvei nogurusi, viņa atgriezās savā gruntsgabalā. Ne jau gulēt! Par gulēšanu viņa pat nedomāja, nē, tagad bija jāķeras pie būvniecības! Marge raka pamatus, no lāpstas kāta delnās salīda skabargas, bērns vēderā kustējās… Pēc tam pāris stundu miega – un viss sākās no gala. Reizēm Marge būvbedrē uz mutes apraudājās, iespiedusi seju mālā, taču tad atkal saņēmās, lasīja celtniecības rokasgrāmatu un plosījās ar darbiem. Tev jābūt brašai, viņa domāja. Izturi, Marge! Izturi! Esi braša!

Margei derdzās žēlošana, un tāpēc viņa negribēja, ka par viņas postu uzzinātu kursa biedrenes. Ar dekoratīvo kosmētiku viņa likvidēja neizgulēšanās radītos zilos un violetos riņķus ap acīm, tulznainās rokas iezieda ar krēmu. Reizēm viņa pat gāja uz naktsklubu izdejoties, šādi atzīmēdama stūrakmens ielikšanu vai kanalizācijas pabeigšanu. Tieši tāpat kā darbā Marge par sevi neapžēlojās arī izpriecās, viņa dejoja zeķēs, neprātīgi, visu nakti, beigās mirkdama sviedros. Šie īsie atslābuma mirkļi viņai deva spēku dzīvot tālāk.

Tad piedzima bērns – skaista, vesela meitene. Margei kļuva vēl grūtāk. Māja ne tuvu nebija gatava, jo cik tad daudz viena vāja sieviete bez pieredzes un stāvoklī – lai cik čakla arī būtu – nakts laikā spēj uzbūvēt. Tagad jau tāpat nevaļīgajā dienā vēl vajadzēja atlicināt laiku arī bērnam. Marge mazuli visur nēsāja līdzi, viņai taču nebija, kur to atstāt. Meitene, par laimi, bija pēc dabas mierīga un lekciju laikā snauda, palaikam pazīžot Marges krūti. Bērns uz vēdera un mugursoma ar ķieģeļiem kamiešos – tādu Margi varēja redzēt, braucot tramvajā. Naktī bērns teltī gulēja, bet Marge tikmēr ugunskura gaismā krāva mūrus. Baltie ķieģeļi uguns blāzmā iekrāsojās rudi, bet Marges seja kaisa. Viņai bija ļoti grūti, tomēr viņa nesūdzējās, norija asaras un turpināja rauties. Saņemot pēdējos spēkus, viņa līdztekus universitātei sāka mācīties itāļu valodu.

Marge turpināja arī iet uz dejām, kopā ar savu meitu, kuru viņa drosmīgi atstāja garderobē. Kārtējā diskotēkā Marge iepazinās ar puisi, kurš bija melnīgsnējs un ar ērgļa degunu. No šī vīrieša es gribu dēlu, kuru uzaudzināšu par tādu vīrieti, kas krietnumā līdzināsies sievietei, Marge nolēma.

Tātad viņa atkal nesa zem sirds bērnu. Draudzenes viņu bāra – tev jau tāpat ir grūti, kam tev vēl viens zīdainis? Marge augstprātīgi smējās. Viņa zināja, ka grūtības iet un nāk, taču sievietes brašums paliek. Marge bija pārliecināta, ka tiks galā. Viņai vajadzīga māja – un viņa to uzcels, viņa grib daudz bērnu – un viņa tos dzemdēs!

Reizēm, pārlūkodama vecas fotogrāfijas, Marge nespēja noticēt, ka bijusi tā dumjā un biklā meitene, kas pazemīgi ļāva sevi izvarot uz krāmu pilnās kušetes. Grūtie pārbaudījumi viņu bija mainījuši. Tagad viņa precīzi zināja, ko dara. Izplānota bija katra minūte. Pašlaik adu, pēc tam uzkopšu, pēc tam skraidīšu pa pilsētu un pārdošu galda lampas, pēc tam mācīšos itāļu valodu, naktī likšu jumtu. Un lai tik kāds pamēģina iejaukties – Marge bija sākusi apmeklēt arī džudo treniņus.

Kad pasaulē nāca otrais bērns, dūšīgs un vesels puika, māja bija gandrīz gatava un augstskola ar izcilību pabeigta. Briesmīgākās dienas bija aiz muguras, pēc ilgiem laikiem Marge atkal varēja gulēt zem droša jumta, bet viņas bērniem tā vispār bija pirmā reize. Vecākā pat mazliet baidījās, raudāja un gribēja tikt atpakaļ teltī. Marge viņu mierināja.

„Muļķīte, šīs tagad ir mūsu mājas,” viņa teica. „Pavisam mūsējās, dārgumiņ!”

Taču darāmā vēl bija daudz! Marge turpināja studijas, apguva japāņu valodu, rakstīja zinātnisko darbu, vienlaikus apmēbelēdama pašas rokām celto māju. Tagad viņa domāja arī par auto iegādi – un šo domu nudien īstenoja. Protams, tas nozīmēja atkal jaunus parādus, kas nu piepulcējās gruntsgabala parādam. Naudas vajadzēja vēl vairāk! Marge sāka rakstīt mīlestības romānus, kuru varones bija krietnas, strādīgas sievietes – kā viņa pati. Viņa kļuva slavena, viņas darbi no letes tika sūktin iesūkti tūkstošiem sieviešu plauktos. Parādi tika nomaksāti.

„Šī meitene ir ziķeris visās lietās!” paziņas slavēja.

Kad māja bija pavisam gatava, Marge tur paņēma arī vīrieti un dzemdēja trešo bērnu. Tagad viņai vajadzēja barot visu lielo ģimeni, jo uz darbu vīrietis negāja, tikai dzēra. Drīz vien Marge viņu izmeta uz ielas un paņēma jaunu, taču arī tā prieki nebija ilgi. Marge izlēma par labu kaķiem.

Izmestie dzīvesbiedri kādu laiku slaistījās ap māju, gulēja uz kāpnēm un pāris reižu centās ielīst pa logu, taču Margei bija šaujamais. Vīrieši nīgri atmeta ar roku un gāja meklēt laimi citur.

„Papucīšus mēs pie sevis vairs neņemsim,” Marge teica bērniem. „Mums viņi nav vajadzīgi.”

Taču bērnus viņa gribēja vēl, un arī dabūja. Vaislas eksemplāri pietiekamā daudzumā bija atrodami klubos, kur Marge joprojām laiku pa laikam gāja atslābināties un zeķēs dejoja. Viņa atveda vīriešus mājās, patērēja un rītā agri izdzina uz ielas.

„Ļauj gulēt!” purpināja gultas biedri, taču Margei nebija laika ar viņiem noņemties. Spainis auksta ūdens izdzina spiedzošos dēliešus ārā no gultas, pāris zvēlienu pa pakausi – un gaiss bija tīrs. Margi gaidīja viņas darbs.

Viņa bija izlēmusi dibināt banku. Šādā nolūkā viņa gāja kursos, pusgadu pat mācījās ārzemēs – bērnu baru paņēmusi līdzi – un atgriezās atpakaļ kā banku speciāliste. Tomēr ar bankas dibināšanu tik un tā negāja kā smērēts, vajadzēja izdarīt neprātīgi daudz, taču to Marge prata. Viņa bija braša sieviete.

Viņa nostādīja banku uz kājām.

Laika kavēklim viņa reizēm uzvarēja arī konkursos Mis Pludmale un nakts stundās sarakstīja vēl divdesmit grāmatu, kas visas tika pārdotas kā bestselleri. Turklāt viņa sāka celt jaunu māju, īstu pili – lai bērni, kuru jau bija seši, katrs dabūtu personīgo istabu. Tiesa gan, šo māju viņa vairs nebūvēja ar savām rokām, vienkārši nebija laika. Viņa taču tagad bija bankas prezidente, pilsētas domes locekle, vadīja televīzijā sarunu šovu, sēdēja vairākās žūrijās, aizsargāja dzīvniekus, puķes un bērnus, cīnījās par mieru un pret karu, paspēja visur, nodarbojās ar visu.

Ap to laiku viņa pirmo reizi sāka domāt par uzvārda maiņu. Marge – tas bija viņai piemērots vārds, taču uzvārds – Laulasmā – nekam nederēja. Kāda vēl Laulasmā! Tā kā viņa ir tik braša sieviete, viņas uzvārdam jābūt Brašava.

Lietas nokārtošana prasīja enerģiju, viņa nesvārstīdamās cienāja ierēdņus ar kukuļiem, lai tikai izsistu savu vēlēšanos. Un izsita arī, kurš gan spētu noturēties pretī tik brašas sievietes sitieniem? Dienā, kad Margei tika izsniegta jaunā pase ar uzvārdu Brašava, viņa uz klubu aizgāja jau tūlīt pēc darbadienas beigām un dejoja līdz rītam. Zeķēs.

Viņa tika cienīta un apbrīnota. Vīrieši viņu uzlūkoja ar bailēm un iekāri, ko iedveš daiļa, taču nepieejama sieviete. Reizēm kāds ar viņu centās pat flirtēt, taču no tā nekas neiznāca. Brašava vīriešus izvēlējās pati, tad, kad viņai bija laiks un vēlēšanās. Tādiem, kas līda maigoties darba laikā, skaistā bankas prezidente šķēla pa vaigu.

„Septiņi ar vienu cirtienu!” kādu dienu, atgriezusies no darba, viņa uzvaroši paziņoja bērniem, ar to gribēdama teikt, ka ar vienu rokas kustību pataisījusi sarkanus vaigus septiņiem kolēģiem. Viņa izšuva šo teikumu ar pērlītēm uz savas jostas un nēsāja to visur.

Reiz, kad sieviete bankas priekšā izkāpa no sava limuzīna,viņa negaidot nonāca aci pret aci ar diskoru – jā, ar to pašu, kurš pirms daudziem gadiem bija tik neglīti pret viņu izturējies. Diskors šajos gados bija kļuvis par plikpauri, zaudējis pusi zobu un dvakoja pēc alus. Brašava, ne mirkli nešaubījusies, sagrāba vīrieti aiz krāgas, ievilka iekšā pa bankas durvīm un gandrīz nešus aiznesa uz savu kabinetu. Tur Brašava uzmeta bailēs īdošo vīreli uz ādas dīvāna un pati uzlīda virsū.

„Nu, nu?” viņa vaicāja. „Kā ir… kā ir? Vai labāk nekā toreiz?”

Diskors kampa gaisu, ar rokām izpildīja peldēšanas kustības, kuru rezultātā gaisā kā papeļu ziedi pacēlās baltās veidlapas, ar ko biezā slānī bija noklāts ādas dīvāns, – un izlaida garu.

Brašavu mīļākā nāve neizbiedēja, nebija jau pirmā reize. Līķis tika ietīts melnā plastmasas maisā un nogādāts uz atkritumu izgāztuvi, kā vienmēr.

Labais sekss un veiksmīgā atmaksa Brašavai bija devuši tādu enerģiju, ka viņa, no kabineta neiziedama, nostrādāja četras diennaktis pēc kārtas. Bankas gada peļņa divkāršojās.

Brašava un viņas ģimene jau sen vairs nedzīvoja vecajā mājā, tagad viņi mitinājās jaunajā pilī, ko Brašava bija likusi uzbūvēt, – slaikā katedrālē, ko rotāja kolonnas un zvana tornis ar zelta kupolu. Zvans, kas tur karājās, katrā pilnā stundā zvanīja cilvēka balsī.

Reiz, kad Brašava atkal bija atvedusi no kluba līdzi puisi un no rīta izdzinusi nelaimīgo uz ielas, jaunekli pa logu nejauši ieraudzīja Brašavas vecākā meita, kurai jau bija astoņpadsmit. Puisis bija glīts, tāds strupdegunis ar sapinkātiem linu krāsas matiem. Arī viņš pamanīja Brašavas meitu un pamāja ar roku, dodot zīmi, lai meiča atver logu.

„Ko tu gribi?” meitene čukstus vaicāja.

„Es esmu Krievzemes cara dēls,” zēns atbildēja. “Esmu šeit ieradies, lai nozagtu tavas mātes zvanu. Vai tu negribētu man palīdzēt?”

„Oi, oi, to nu gan tu nespēsi izdarīt!” meitene apgalvoja. „Māte tevi nositīs, kolīdz tu zvanam tikai pieskarsies! Un, pat ja tev izdotos tikt ar zvanu lejā no torņa, no mātes tu nespēsi aizbēgt, viņa ir tik braša, ka tūlīt tevi panāks un noķers!”

„Pamēģināsim tik un tā,” cara dēls teica. „Man palīgos ir vanags.”

Tūlīt arī no mākoņiem nolaidās liels vanags, un cara dēls uzlēca tam mugurā.

„Ņemiet mani arī!” lūdza Brašavas meita. “Es gribu lidot kopā ar tevi!”

„Lec mugurā!”

Viņi pielidoja pie torņa, paķēra zvanu, kas tūlīt iezvanījās cilvēka balsī, un uz ātrāko taisījās prom. Bija arī pēdējais brīdis –atskatoties bija redzams putekļu mākonis, kas tuvojās.

„Tā ir māte!” Brašavas meita nomākti izsaucās. „Viss pagalam, mēs viņai esam rokā! Viņa mūs apēdīs!”

„Nebaidieties, nometiet lejā vienu manu spalvu, tad redzēsiet, kas notiks,” mācīja vanags.

Cara dēls izrāva vanagam no spārna spalvu un nometa lejā. Tur uz vietas izauga biezs mežs. Brašava ar kailām rokām sāka šķaidīt kokus. Drīz vien viņa atkal bija bēgļiem uz pēdām.

„Nospļaujies!” mācīja gudrais vanags.

Cara dēls darīja, kā vēlēts. Lejā uz karstām pēdām radās milzum dziļš un plašs ezers. Brašava nometās četrrāpus un lieliem malkiem sāka ezeru tukšot. Dzēra, dzēra, ūdens ruka, taču tad atskanēja spalgs plaukšķis un Brašavai pāršķēlās vēders. Ūdens satecēja atpakaļ ezerā, cara dēls, Brašavas meita un vanags laimīgi tika prom ar visu zvanu.

Brašava vīlusies klunkurēja mājup. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņa bija piedzīvojusi sakāvi! Taču viņa sev neļāva ilgi būt sašļukušai. Visam ir iespējams tikt pāri! Neveiksme jānorij kā rūgtas zāles. Tā kā Brašavai bija ķēriens uz visiem darbiem, viņa paņēma adatu un diegu un salāpīja savu rumpi atkal tikpat glītu, kāds tas bija agrāk.

Galvenais – nežēloties! Ir jābūt izturīgai, gluži kā no dzelzs! Tad nevienai brašai sievietei nekas nav neiespējams.

Brašava devās uz klubu un dejoja zeķēs, neprātīgi, tā, ka saplaisāja grīda.

 

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Pirmpublicējums žurnālā Looming 2/1997, teksts tulkots no publikācijas Andrusa Kivirehka īsprozas grāmatā Pagari piparkook, 1999.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri