Dunduri un dēmoni

 

                                                                                       Foto: Kristaps Kalns

 

Fragments no Jāņa Einfelda jaunā stāstu krājuma Dunduri un dēmoni, kas nācis klajā izdevniecībā Dienas Grāmata.

 

Ja palūkotos uz saulbriļļainā priekšniekiem, kuri pulcējās blakus istabā, tad aizņemtākus cilvēkus diezin vai uz Zemeslodes varētu satikt, varbūt izņemot dažus naktssargus, kuri nosaka: „Esmu aizņemts, noguris, tāpēc: arlabunakti!” Un nogurušais tūlīt pat aizmieg, galvu atbalstījis uz savas bises.

Taču par šiem priekšniekiem varēja teikt: strādāja viņu galvas pirms iecerētā pasākuma un pēc pasākuma strādāja kājas, un ļoti ātri, lai varētu aizbēgt no saniknotā pūļa, kuram tikko debesu mannas vietā izdalījuši tukšu gaisu.

Priekšnieki bija četri: Stass, Amonjaks, Zigmārs un Tupelīte. Pēc ārējā izskata varēja teikt, ka viņi ir kungi, džentlmeņi, seri, misteri, mesjē un visādas citādas svarīgas personas. Un vēl svarīgas šiem priekšniekiem bija mutes, ar kurām viņi loģiski un daiļrunīgi pierādīja dotajam klientam izredzes uz laimi un labklājību. Tikpat daiļrunīgas bija viņu rokas, kad viņi skaitīja naudu, banknotes paceldami gaisā pret gaismu.

Bet tas parasti notika veiksmīgākās dienās. Neveiksmīgās dienās viņi diedza prom no bļaurīgā, sekojošā pūļa, kas, dūres gaisā vicinādami un bļaustīdamies, neatpalika. Un neveiksmīgo dienu palika arvien vairāk. Akcija ar konservētiem gurķiem izgāzās. Tagad vajadzēja izdomāt kaut ko jaunu, prātīgāku.

Viņi cerēja, ka jaunais bizness noteikti būs veiksmīgāks nekā iepriekšējie, jo iepriekšējie tomēr bija veikti nenopietni. Taču treniņš nekad nenāk par sliktu, jo ķermenis tad norūdās, sevišķi pirksti, kuri ir galvenie kuponu skaitītāji un kases turētāji.

Vispār, šis darbs ir līdzīgs kāršu spēlei acītei, tikai ar to atšķirību, ka blakus atrodas biedri, uz kuriem var paļauties. Vienīgās nesaskaņas rodas, kad sataustāmo ieguvumu ir jāsadala četrās līdzīgās daļās – tad parasti vienmēr kādam biedram uzdod nervi, taču, paldies Dievam, līdz tam, kad vīri klūp viens otram bārdā, vēl nav aizgājis, viss beidzas ar skarbu vārdu, kuru parasti neveiksmīgā gadījumā lieto tirgus bābas.

„Ko domā?” vaicāja Stass.

„Tur nav ko domāt, viss ir izdomāts un pārdomāts, tik ver maku vaļā un laid lielo laimestu iekšā!” Amonjaks atbildēja.

„Tā, puiši, vis nav. Vajadzēs krietni pasvīst, kamēr mūsu plāns sāks darboties un ienest peļņu. Jābūt nopietnākiem nekā citās reizēs!” iebilda Tupelīte.

Zigmārs neko neteica, muti nevirināja, tikai noblenza uz kolēģiem kā uz garlaicīgu, apnikušu brūti.

„Viktor, kas tur par troksni aiz durvīm?” jautāja Tupelīte.

„Nekas nopietns. Tie ir iepriekšējās akcijas partneri.”

„Aizej, apklusini viņus!” pavēlēja Tupelīte.

„Nekā nebija, jūs man vēl neesat samaksājuši, tāpēc es neiešu, jo ielaisties ar tiem, kas ir aiz durvīm, ir kaitīgi manai veselībai.”

„Dari, ko saka!”

„Nenāk ne prātā, samaksājiet…”

„Labi, no nākamās akcijas mēs tev atlīdzināsim dubultīgi.”

„Jūs, godājamais, vispirms izdariet tās nākamās akcijas, lai būtu nauda, un tad runāsim!”

„Ko tu tur auklējies ar to sulaini!”

„Jākrāmējas vien būs, kur vēl mēs tik uzticīgu ārāmetēju dabūsim.”

Laikam otrpus dzīvokļa parādes ieejas kāpņutelpas durvīm sasistie stikli un izmētātie gurķi bija pierādījuši konservu loterijas bankrotu. Tādēļ pēc laimestiem atnākušie nemitīgi zvanīja un dauzīja durvis.

„Nomierinieties, kungi, pa šīm durvīm viņi iekšā netiks, tās var salauzt tikai tanks,” mierināja Viktors.

„Tomēr tas troksnis padara mani nervozu, it kā es pie kā būtu vainīgs! Bet es nekā ļauna izdarījis neesmu, vismaz sev. Esmu godīgs un labsirdīgs cilvēks,” acis pievēris, skaļi nočukstēja Stass.

„Nomierinieties, kungi, tie konservētie tur patrakos un apniks – kā mazi bērni, tāpat šitie, viņi drīz aizies, vēl drīzāk, nekā mēs būsim gaidījuši,” sacīja Viktors un stingrāk sažņaudza rungu.

Patiesi, troksnis aiz durvīm drusku mitējās. Nevarētu teikt, ka pilnīgi, jo tad būtu melots. Balsis kļuva vārgākas nevis tāpēc, ka dusmas būtu rimušās, bet tāpēc, ka priekšā stāvēja iespaidīgas durvis, kuras noteikti nevērs vaļā, un ar elkoni izdauzīt – uz to nevarēja cerēt.

Bet, jo klusāki palika tie aiz durvīm, jo skaļāki palika šie šaipus durvīm, kurus neapmierinātais Viktors uzskatīja par saviem saimniekiem līdzīgi kā drausmīga paskata buldogs, jā, šis salīdzinājums bija precīzs, tikai, kas buldogam bija kauls, tas Viktoram dzertuve, kurā mājoja cigarešu dūmi kā tāds izlaists džins.

Pārdomas izkliedēja mundrs Stasa sauciens, ka patlaban trūkst ideju ideāla plāna sasniegšanai, tas esot kā bremze vispārējai lietas virzībai.

„Ja varētu kaut kur atbalstīties, tad tavus lēmumus, cienījamais kolēģi, es varētu apgāzt ar vienu rāvienu, un tas būtu daudz vieglāk apgāžams nekā tirgus rati ar kaut kādiem smagiem, kartupeļveidīgiem priekšmetiem! Tici man, jo es zinu, ko saku,” iebilda Tupelīte.

Bet tā nevajadzēja teikt, jo Stass apvainojās. Viņš klusēja, nodūra galvu, un viņa ausu gali palika sarkani, it kā izmērcēti ķiršu sulā.

„Es arī domāju, ka lieta ir vienkārša, vajag tik tai pareizās vietās salikt pieturzīmes,” noteica Amonjaks.

„Ar ko sāksim, godājamie kolēģi?” vaicāja Zigmārs.

„Vispirms es gribētu pastāstīt, ko mēs darīsim, kad būs nauda. Jo man ir problēmas, kā to naudu iztērēt,” sarunā atkal iejaucās Stass, galvu pacēlis.

„Notērēt varēs un galvu lauzīt par naudas izmantošanu arī varēs, tikai ir viens sīkums, tā nauda jādabū,” atkal jau iebilda Tupelīte. Stass nelikās zinis.

„Jā, jūs tak negribēsiet ķēpāties kā ar iepriekšējām lietām, šai jābūt tik spīdošai, ka no veiksmes varētu gardi nosmieties.”

„Tas ir viens prātīgs vārds!” Zigmārs uzslavēja Stasu.

„Lieta sauksies Piens un medus. Tā būs jauna loterija, tikai daudz pilnvērtīgāka, un, ja kāds gribēs iebilst, ka tā beigsies kā visas iepriekšējās, tad es došu pavēli Viktoram, lai viņš ar savu sprunguli pamasē tam pļāpam galvu, varbūt pat galvaskausu, jo, kā zināms, kungi, kausi visi ir keramika, tāpat galvaskauss, un visiem tiem ir nosliece plīst, ja ar tiem neuzmanīgi apietas. Tad lai pesimistiski pļāpas padomā par to.”

„Vai lietu nevarētu nosaukt citādi?”

Visi neapmierināti paskatījās uz Tupelīti.

„Nē. Jo šīs lietas, loterijas, galvenie komponenti arī būs piens un medus.”

„Jā, par to es padomāju, tikai izsaki lietas būtību. Jo tai vajag būt apžilbinošai, ar tādu rezonansi kā Ziemas pils ieņemšana,” Tupelīte neatlaidās.

„Ā – tava doma nosliecās uz vēsturi. Tad apskatīsim, kā šī loterija izskatīsies vēstures kontekstā. No seniem laikiem zināms, ka Ēģipte bija tā zeme, kur minētie komponenti plūst straumēm un izveido upi, tāda bija faraonu politika, pēc tam analoga situācija bija Senajā Grieķijā, kur dzimuši nemirstīgi vārdi, protams, tos nevaru nocitēt, jo, piedodiet man, es neesmu vēstures enciklopēdija, un tad Senā Roma, tur viss uz mata tāpat.

Un tad pēkšņi mūsdienās uzrodas tāda firma kā mūsējā, kas padara vēsturi bagātāku. Tiesa, senās impērijas sabruka tāpēc, ka tie tik zināja, kā vicināt zobenu, līdz no tā zobena paši krita, taču viņi nepadomāja, kā ekonomiski novadīt labdarību, lai tā būtu normāla, un, manuprāt, mūsu loterija novadīs to pareizi, lieta tecēs pareizās sliedēs, ienākumi nonāks pareizās rokās, un visi būs apmierināti, un neveiksmes gadījumā klienti, iespējams, pārāk neapmierināti nebūs.”

„Tu runā kā no vēstures grāmatas. Tas uz lietu neattiecas. Izlemsim ātrāk, jo pēc stundas man jābūt savā birojā un jānosūta dažas telegrammas,” Zigmārs steidzināja iekarsušos.

„Telegrammas pagaidīs, kad mēs esam uz sliekšņa ar tādu loteriju, kas varbūt pašmāju ekonomiskā stāvoklī izveidos veselu revolūciju.”

„Tas ir pārspīlēts, kā tas iespējams, ka piens un medus tecēs upē, tas jau ir kā plūdi, tur noslīks cilvēki, lopi, tiks appludinātas mājas, ka ne tikai valstij būs zaudējumi, bet arī mums, ja negadīsies pašam noslīkt tajā zampā,” Tupelīte jau sāka īgņoties.

„Tu neko nesaproti. Piena un medus upes ir tikai metafora. Jo vispār nedz upes, bet arī piena un medus nemaz nebūs. Mēs loterijas dalībniekiem noteiksim, ka pienāks preču vilciens ar cisternām, kurās it kā būs piens un medus, un ka vilcieni noparkoti Šķirotavā vai Jāņavārtos. Lai neizceltos īpaši skandāli, paskaidrosim, ka uz cisternām vis nebūs rakstīts piens un medus, tikai kaut kādi naftas produkti. Un tad cilvēki varēs ar krūzītēm iet pāri dzelzceļa sliedēm rindiņām un atskrūvēt krāniņus, it kā tie būtu piemeistaroti cisternu lejas daļā, un tecināt krūzītēs vai nu pienu, vai medu…”

„Loģikas te trūkst, viņi uzreiz jutīsies kā apjāti, te vajag citu sistēmu, jo tā mēs neko neiegūsim, nekādas cisternas. Par loterijas balvu padomāsim, kā tas bijis agrāk, taču vajadzīga reklāma, kurā mēs uzsvērsim, ka piena un medus dzeršana ir ārstnieciski laba, ka visādas kaites paņem un svešķermeņus no miesas iznīdē, kā arī uzlabo pašsajūtu un garastāvokli. Tikai ir viens „bet”.

Piens un medus jādzer no sudraba biķeriem. Te būs līdzīga situācija kā firmai Tauta un sudrabs, taču mēs darīsim savādāk, lai loterijas dalībnieki, kuri dzer no sudraba biķera, biķeri var neizmazgāt, lai atnāk uz loterijas štābu, biķeri atstāj, pēc kura mēs reģistrēsim viņa numuru, un lai gaida uz izlozi, kas notiks pēc mēneša. Tad mums būs sudrabs un ar laiku to varēsim pārvērst ārzemju valūtā. Bet, ielāgojiet, loterijai vajadzīga plaša reklāma. Būs jāiegulda tajā līdzekļi, laikrakstus nevarēs pārliecināt kā restorānā, ka kungi maksā pēc maltītes, t.i., kad reklāma jau nopublicēta.

Šai gadījumā vajadzēs vērt vaļā maku, varbūt pat šobrīd, tas var prasīt mūsu kabatas naudu, bet tas jāpacieš. Otrais punkts, jāizdomā tāds reklāmas teksts, ka lasītājam ir uzreiz kā pa pieri un tai pašā brīdī lasītāji pārvēršas par mūsu loterijas dalībniekiem. Tikai tāda reklāma ir jāuzraksta, cik zinu, no mums neviens ar literāru talantu neizceļas, kādu pieaicināt būtu galīgi garām, jo visi šodien ir samaksu gaidoši.

Varētu uzaicināt kādu dzejnieku, protams, tas nav izslēgts, viņš spētu uzrakstīt reklāmu par vienu pusstopu. Tikai, vai ziniet, ne katram atradīsies nauda tādai greznībai, es saprotu, mēs esam augsti godājami kungi, bet mēdz gadīties arī augsti godājamiem kungiem, ka bikšu kabatas ir cauras un taustāmā prece izbirusi, respektīvi – pazudusi. Tāpēc jāizdomā kāds cits variants,” Tupelīte runāja neatņemdamies.

„Mēs varētu uztaisīt reklāmu tā, kā bērni taisa kolāžas. Ar šķērēm no vecām avīzēm un žurnāliem izgriezt dažādus teikumus un tad sakombinēt tādu tekstu, kas atbilstu mūsu sākotnējām iecerēm,” Stass ieminējās.

„Labi, tas ir skaidrs, jautājums ir izspriests, reklāmu izveidosim nākamā sēdē. Bet vēl neejiet prom, man ir sakāms vēl kas, ne pārāk glaimojošs,” Tupelīte noteica.

Mirkli telpā palika kluss, it kā visi būtu apmiruši. Tikai dīcošas mušas sitās logu rūtīs. Bet klusums nebija ilgstošs, jo kā mēdz būt īpaši klusumi, šis arī bija īpašs klusums, jo bija pirms vētras.

Jā, vētra nāca, taču tā izrādījās savādāka, nekā varēja gaidīt.

Viktors klabināja zobus, tas nozīmēja, ka viņš ir pati uzmanība un gaida, ko kungi teiks, bet, kad netika nekas pateikts, tikai stulbi noblisinātas acis, Viktors pārstāja klabināties, tomēr zobi atņirgti palika, jo no to starpām viņš ar rungas skabargu bakstīja gurķu sēkliņas, kas bija tur atradušas ko līdzīgu atpūtas namam, tās neaizbaidīja nepatīkamā smaka mutē, tās bija jāpatriec izbakstot, jo tās tomēr īsti tur neiederējās.

Vispār jau līdzīgas situācijas gadījās bieži, tāpēc ka Viktors pārsvarā pārtika no konservētiem gurķiem, kuriem uzskaloja piparu rūgto. Piparu rūgto nesmādēja arī firmas darbinieki, tikai šai brīdī tas bija nevietā. Viņam vajadzēja domāt un samierināties ar skaidru galvu, no kuras viņš izsmēla idejas, ar kurām dažkārt varētu biedēt bērnus naktīs vai līdz asarām sasmīdināt kādu nopietnu pilsoni.

Klusumu pārtrauca Tupelīte:

„Lieta ir tāda, ka mūsu firmai, mūsu dzīvajam organismam, grib piesmērēties kāds parazīts.”

„Ko tu ar to gribi teikt?” Amonjaks sarauca uzacis.

„Ar vārdu „parazīts” tu domā šantāžu?” bažīgi ievaicājās Stass.

„Tieši tā. Tikai šai gadījumā „parazīts” ir nevis vienkāršs vārds, bet vesels simbols, lai kā mums nepatīk, bet patiesība slēpjas tieši šinī apstāklī.”

„Ko viņam vajag?” strupi noprasīja Zigmārs.

„Viņš pieprasa piecdesmit procentus no peļņas, un, ja arī peļņu mēs nedabūjam, jāmaksā šā vai tā. Čekus, vekseļus, kartes viņš nepieņem, norēķins tikai skaidrā valūtā.”

„Ak tad mūsu naudiņu smādē! Glauns izspiedējs!”

„Es nedomāju, ka glauns, bet apdomīgs, jo tomēr mēs esam kā putni, čivinām šodien pie dzintara jūras, bet rīt aizlaižam čivināt, piemēram, uz Romu, jo pie dzintara jūras palicis auksti, un iedomājamies, ka Romā vai kur citur ellē ar kādu varēsim norēķināties ar saņurcītu pašmāju naudas banknoti, kura prasās pēc ielāpa,” Zigmārs noņurdēja.

„Atkal mēs pastaigājamies pa simbolu zemi. Vajag runāt tieši. Kas viņš ir?”

„O! Putns, īpašs putns, Bitenieks-Dravnieks, tā viņu sauc, iespējams, ka segvārds,” Stass nepacietīgi trinās.

„Paga, paga. Bitenieks-Dravnieks, ja atmiņa neviļ, ir kāds veikls puisis, dunduru dresētājs, kurš strādājis cirkā, nezinu, ko vēl viņš darījis, viņam bijis arī valūtas maiņas punkts, vispār viņš beidzis mākslas skolu, viņam prieks zīmēt dolārus un desmitlatniekus, pēc savas personālizstādes-pārdošanas, sēdēdams kioskā, ieguvis smuku summu, un, tikko aizgājis, recenzenti policijas formās bijuši klāt un aizturējuši kādu nabaga stiklinieku, kas tur nekādā ziņā nebijis vainojams. Bitenieks-Dravnieks turpinājis savas viesturnejas pa Latvijas novadiem, kādu laiku nekas nebijis dzirdams, viņš ir kā nepiepildāma bedre, met naudas maisus iekšā, norīs un vēl prasīs.”

Pēc Amonjaka dotā izklāsta visi ieslīga pārdomās.

Vispār nevarēja teikt, ka nevēlamais bija nepazīstama figūra, lai gan īsti pazīstama arī ne. Par viņu klīda daudz nostāstu un leģendu, bet neviens viņu sejā nezināja. Daži minēja, ka tā varēja izcelties ar ģēnija degošām acīm plakanas sejas vidū, citi minēja, ka drīzāk viņa seja neatšķiras no tām, ko publicē laikrakstu kriminālhronikas. Tikai galvas palauzīt viņš lika, arī dusmas iedzina kā jebkurš jebkuram, kad roku bāž svešā teritorijā, šai gadījumā – kabatā.

Stass minēja, ka Bitenieks-Dravnieks, esot viņa īstais uzvārds, to viņš dabūjis savas profesijas dēļ. Nē, ar dravniecību viņš nenodarbojās, pie bišu mājām ar kūpošu verķi nestāvēja, medu tirgū nepārdeva, jo tas ir sasodīti neizdevīgi, par to dabū grašus, dažkārt nedabū pat tos.

Stass bija dzirdējis, ka Bitenieks-Dravnieks reiz uzstājies cirkā ar dresētām bitēm krietna dundura augumā, skatītāji pamiruši šausmās, daži sadzelti, bet pats dresētājs frakā, indieša čalma ap galvu, vicinājis mazu zizlīti un dziedājis lielvalstu himnas. Tā bijusi viņa debija, pēc kā viņu no cirka atlaiduši, arestējuši un ielikuši uz sutkām, bet viņa īpašās dundurbites pašnāvnieces sadzēlušas sargus ieslodzījuma vietā, pašnāvnieces gūlušās atslēgu caurumos, atslēgušas slēdzenes, un Bitenieks-Dravnieks ticis laukā, līdz ar viņu visādi nelgas kameras biedri, kuri, brīvestībā nonākuši, sākuši dauzīt veikalu vitrīnas.

Vēl bija nostāsts, ka Bitenieks-Dravnieks uzstājies ar dundurbišu māti, tik lielu kā klēpja sunītis, pēc skata drausmīgu izdzimteni, viņš nesis būrīti apkārt skatītājiem, otrā rokā viņš turējis apgrieztu platmali, kurā izbrīnītie skatītāji naudiņu metuši. Izrādes nagla bijusi, ka bišu māte turpat būrītī sākusi izkārnīt tīru medu, bet cietu kā dzintars, dresētājs izdalījis dzeltenos gabaliņus bērniem, un tie baudā sūkājuši, jo dresētājs jau zinājis, ka bērniem patīk saldumiņš un bieži vien tā pietrūkst. Nez, kādi tai dundurbišu mātei varētu būt trani un pati saime, īstie medus vācēji, laikam lielāki par sirseņiem un, kad laižas pēc putekšņiem, visas puķes salauž, it kā ārdījušies vandāļi. Vairāk Stass neko nezināja.

Amonjaks zināja teikt, ka Bitenieks-Dravnieks tomēr nav personas īstais uzvārds, to viņš aizņēmies no piedzēruša jūrnieka, kuru pats blandīšanās laikā sadūris, un jūrnieks aizgājis pie dieviem. Viņam bijis kiosks — tāda piparbodīte, kurā viņš pārdevis zagtas pārtikas preces, bieži vien tās nav bijušas svaigas, un tad pie kioska nevarējis pieiet pat desmit metru, no turienes nesusies tāda smirdoņa. Tomēr reketieri to smirdoņu pārvarējuši un prasījuši savu daļu. Tā kā kase bijusi tukša, reketieri finiera kioskam pielaiduši uguni un aizbēguši, aizbēdzis arī Bitenieks-Dravnieks ar apdegušām biksēm, citi atkal teikuši, ka skrējējs bijis kaut kāds trakais, kurš gribējis beigt dzīvi autodafē, un, kamēr degušas bikses, viņš bļaustījies par mākoņu partizāniem, kurus caururbušas Saules zelta bultas, un mākoņi partizāni sadalījušies, kā sadalās ķermenis, pirms pārvēršas par maitu.

Īstais Bitenieks-Dravnieks, kā puiši televizorā, raidījumā amatniekiem Čaklās rokas, redzējuši, kapsētā tirgojis nodreijātus džipus, televizorā šis bijis daiļrunīgs un izskatījies smuks kā kinozvaigzne, kad reklamējis savu andeli. Ar šantāžu viņš nodarbojies arī agrāk, taču pie pirmā un pēdējā gadījuma izspiedējam tas slikti beidzies, jo drīzumā viņa ķermenis peldējis pa upi, pa straumi uz leju, un centra rajonā to pamanījis kāds kurlmēms makšķernieks, kas pamatīgi izbijies.

Pārējie iebilda, ka Bitenieks-Dravnieks nevarot būt miris, jo kas tad būtu atsūtījis zīmīti, kura drukāta uz rakstāmmašīnas. Protams, var gadīties, ka Bitenieks-Dravnieks ir beigts, tad zem viņa vārda slēpjas kāda cita, vēl nezināma persona. Tekstu drukājis noteikti kāds cilvēks paranojas lēkmē, jo normāls cilvēks nekad tādas riebeklības neizdomātu, tomēr jau rūpētos par savu pašlepnumu, nesvaidītos ar tādām frāzēm…

Jā, ja tikai kāds nenes firmas vīrus cauri, tad tā būtu dziļa firmas darbinieku pašcieņas aizskaršana un rupjš pārkāpums gan no ētiskā, gan estētiskā viedokļa.

Firmas darbinieki nolēma nogaidīt, jo, kā zināms, maksāt viņiem nebija, ar ko, viņi varēja dabūt naudu vienīgi, ja lombardā nodotu virsdrēbes, taču to viņi negribēja, izvirzot tēzi līdzību, ka plikam vienmēr dunduri kož.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri