Šūnu obeliski

 

Foto: Vents Vīnbergs

 

Prologs

stājās laiks un elpa
kā satramdīts zvērs
nozuda cigarešu dūmos
parādījās balti spoki
kuri precējās vēlreiz
zem milzīgu koku
lapotnēm piederēja
brīvība nedomāt
tikai augt lai dotu
mājvietu putniem un
ūdenim stiprā
lietusgāzē paslēpāmies
zem kaut kā
kas bija visvairāk
līdzīgs jumtam
piederējām mēs un
viņš piederēja
mums vismaz
uz laiku
neizdevās
atdzīvināt tas
bija apstājies un
elpas bija
gana tikai tiem
kuri
tai uzticējās

 

1

Pasaulei noņēmās kājas,
kā kara veterāns
tā līda uz vēdera
un tecināja siekalu
upes, kuras saplūda
sāļās jūrās un
saldos ezeros;
kā kara veterāns
pasaule līda pēc sīknaudas,
kuru izkaukt no kāda,
kuram tās
ir papilnam;
sīknaudu, par kuru
kosmosa veikalā
nopirkt kaut kādu
lētu, nemateriālu sūdu,
ko iebāzt sev
krāterī vai dziļvagā,
lai beidzot aizvērtos,
lai beidzot norimtu vulkāni
un tektoniskās plātnes;
kaut kādu sūdu, ar kuru
beigt šo gadsimtiem ilgo
dīžāšanos
starp dzīvību un
nāvi.
Pasaulei noņēmās kājas,
kā milzīgi makaroni
tās kūļājās un pinās
satelītos un orbitālajās stacijās;
pasaulei vairs nebija spēka,
vairs neskanēja balss,
viss bija piegānīts
līdz pēdējam, tāpēc klusā,
sēcošā balsī viņa čerkstēja:
„Es jūs lūdzu…
Es jūs lūdzu…
Es jūs ļoti lūdzu…”

 

2

Caur milzu vārtiem
pie mums atnāk
Vilšanās.

Sper zibens un
ganu meiteni iedzen
zemē. Vecāki viņu
atrod tikai
nākamajā dienā, jo
kādam taču ir arī
jāstrādā. Viņi neraud.
Bet viņiem nav labi.
Patiesībā nevienam
nav labi. Tikai tiem,
kuri miegā. Miegā, kurš
izjautā pats sevi:
„Vai viņš šobrīd redz
kaut ko drausmīgu?”
„Nē, šķiet, tās ir
patīkamas atmiņas…”
„Tad pārtrūkstam! Trūkstam!
 Trūkstam!”
Un vēl viens no tiem,
kuri ir vēlējušies aizbēgt,
ir atgriezts atpakaļ.

Caur milzu vārtiem
pie mums atnāk
Vilšanās.
Kā pirmoreiz ieraudzīta
radiniece, kura ieradusies
pieskatīt bērnus, viņa jautā:
„Man ir mētelis un cepure –
ļoti smalki.
kur lai nolieku,
lai tie nenosmērētos?”
Nosmērētos? Ar ko gan?
Ar putekļiem, kuri ir mūsu
klātbūtnes
tiešākie apstiprinātāji?
Bet viņai nav vaļas.
Viņa ir paņēmusi
līdzi pati savu azaidu,
novēršoties no tā, kas
piedāvāts uz galda,
viņa stīviem pirkstiem
izkārto zaļos zirnīšus,
plānu šķiņķi, maizi,
sviesta kvadrātu,
kuram vidū ievilkts krusts,
un tikko noplūktu vistu.
Tas viss ir saindēts.
Tas viss ir saindēts,
jau ienākot pa vārtiem. 

Ganu meiteni apglabā
mežmalā. Pēc divām
nedēļām viņas kapavietu
neviens nespēj atrast.
Bet neviens to arī
sevišķi nemeklē.
Jo kādam taču
ir arī jāstrādā.  

 

3

„Es saliku puzli,”  saka
tramīgs pusaudzis,
kura pirksti aplīmēti
ar plāksteriem: viņš vienmēr
dimdina ar tiem pa galdu,
baksta sienas, kasa pakausi
un seju.
„Šis viņam patīk visvairāk,” 
saka dienas dežurante.
Ar to viņa grib teikt, ka
zēns vienmēr liek
tikai šo puzli.
Uz tās attēlota nāra
bangojošas jūras krastā.
„Kāpēc gan viņa
nelec tur iekšā?” es jautāju
dežurantei.
„Baidās,” viņa atbild.
„Jūs lēktu?”
„Nezinu. Droši vien.”
Kamēr notiek šī saruna,
tur – ārā – notiek vēl
desmitiem citu.
Un dažas, kurām vajadzētu
notikt par visu vairāk,
nenotiek.
Tāpēc, ka mēs esam
šūnu obeliski,
uzstādīti pilsētā, kurā
vairs nav cilvēku – tikai putni,
kuri tūdaļ atradīsies
uz izmiršanas robežas.
Mēs esam obeliski,
uzcelti par godu
klusumam. Zeltam, kuru
nemeklēja neviens avantūrists
vai izmisuma dzīts
kāršu parādnieks;
klusumam, kurš stāstīja
neko par neko un darīja to
tik apstulbinoši, ka
mēs sākām dzirdēt
drošu apsolījumu par
savām nākotnēm.
Izrādās, kādreiz mēs visi
būsim viena liela ģimene,
taču tiem, kuri sekos
pēc mums, trūks saprāta
to turpināt.
Spoguļi vairs nerādīs
savus attēlus tiem, kuri
tiem nostāsies pretī.
Ceļi virzīsies augšup un
daži – arī zem zemes,
bet uz priekšu, kā ierasts
līdz šim, nevedīs neviens.
Tāds bija klusuma pareģojums.
Likās, ka esam tam
gatavi. Ievilkuši dziļas elpas,
mums likās, ka esam
gatavi arī kam vairāk.

 

Epilogs

Tas nekad nenotiks.
Tas ne kad nenotiks.
Tas n ekad nenotiks.
Tas nekad n
enotiks. Tas n e
kad n ne oti ks t
as nek
ad nenoti k
ks ne kaa dd n
en
Tas nekad
N
Nekad neno

 

Cikls tapis šā gada martā, sadarbībā ar kinorežisori Signi Birkovu un skaņu projektu VSKB (Latvija) gatavojot multimediālu performanci festivālam Process.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri