Nāve ir rētorika, vecīt

 

Foto: Jānis Dāboliņš

 

šis dzejolis

es gribētu fraktālu pūdeli.

lai Elizabete Balčus mani kvēli noskūpsta, skatoties acīs.

ieslodzīt tevi krātiņā, likt dziedāt, ka tev patīk šis būris, un noteikt, „ironiski”.

valdīt pār pasauli no liela torņa, kurā brokastojot uzlūkoju savu valstību, uz dakšiņas uzdūris karstu sardeli.

es gribētu, lai Šim Dzejolim izaug rokas,
lai tas apskauj
un mīlējas ar mani līdz nesamaņai,
atkārtojot,
„tev ir skaists ķermenis un prāts,
tavs prāts un ķermenis ir ļoti, ļoti skaists.”

 

***

cigarete pieturzīme
piemēram
līdzņemamā kafija pār tiltu
luksofors
glītos nogriežņos sadalīts laiks
veikals ar motorzāģa izkārtni
stadions
šaurā upe ar ēnu pārsvītrotām līdakām
iebraucamais ceļš
durvis
slieksnis
mājas
punkts

 

trausla plastmasa

bērnu rumpji
uz trauslas plastmasas
ābolīšiem
velk

skatienu
pa elastīgu nogāzi
uz aizsalušu ūdenstilpni.

garojoša ūdens sildīti,
zem kājām
slīd
putni.

kā caur pudeles kaklu
pa tiltapakšu
tie
iznāk

otrā pusē.
mēs
tos
saucam
vārdā.

 

***

taisnais ceļš
rada ilūziju,
ka manai dzīvei
piemīt mērķis.

nejaušības
vēlmju
takas ieplūst
saplaisājušā segumā,
orgasmiskā, vairāk
nekā sastāvdaļu summā.

ar plaukstām atspiežu
smagās debesis.

lūdzu, nekutini man paduses.

 

***

1

dažas atmiņas ir eksplozīvas. tu uzkāp uz vienas, nogurušais cilvēk, kas maskējas par jaunu cilvēku, pat neizlīdis no gultas: tā uzsviež tevi ziediem pilnā zarā. tu tver ziedlapu un ēd violeto samtainumu, kā ēda viņa, kad sniedzi uz delnas. “mīlestība ir rētorika,” tu sūksties, nepavisam nejuzdamies paēdis.

„nāve ir rētorika, vecīt!” tev saka draugs un iedod pieci, laizdamies lejup zieda kausā.

tu prāto, kā tikt zemē, nesalaužot kājas.

 

2

„ir tikai viens veids, kā nodīrāt kaķi – jāsāk no kakla.”

bet

„vecajā likumā bija pants, ka to mainīt nevar.”

ļoti amizantas tev liekas šādas spēles. tomēr, ja esi nonācis uz šī zara, var arī pavērties apkārt: izžuvis dīķis ar noslāpušām zivīm. sīciņi nami ar sastingušiem vējrāžiem. namos mājo sveši sapņi un atmiņas. neviens no tiem tevi neglābs, nevienā netiksi, lai cik prasmīgi nelauztos. tālumā tavi nektāru piedzērušies draugi dejā stampā zemi.

„ja starp pagājušo un nākošo nav konflikta, vai nu viens, vai otrs nav svarīgs,” tu turpini, sēdēdams kokā, kuram vienalga.

„tev taisnība,” saka vējš un tevi nopūš no zara. tu izplet rokas un krīti ar zemi pret seju, cerībā, ka starp muguru un rokām izaugs plēve.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri