Atraušanās laiks

 

Eseja publicēta rakstu sērijā Arhitektūras bauda: starp teoriju un biogrāfiju.

 

Sēžam mākslas galerijā–kafejnīcā un kopā ar dēlu skatāmies bērniem domātu izrādi. Tā notiek atbrīvotajā spēles laukumā starp dažādiem grāmatu un mākslas priekšmetu stendiem. Puslokā saliktie dažādu izmēru un stilu krēsli un soliņi liek skatītājiem instinktīvi ieņemt savas vietas, bet improvizētās skatuves aizmugurējā plānā skatloga stikls mūs nošķir no ielas. Kamēr bērns dzīvi seko izrādes gaitai un komentē to, es, iekārtojusies kafejnīcas antresolā, dzeru kafiju un cauri aktierspēlei skatos uz garāmgājējiem, kas neparedzami ienāk scenogrāfijā. Daži komiskās vietās īgni pablenž uz mums vai piekārto apģērbu skatloga atspīdumā, citi slīd garām ar ticami neieinteresētām ielās ejamajām sejām, palaikam mēmi aizpeld tramvajs. Dusmīgs tantuks nogroza galvu, kad aktieri ar tāfeles flomāsteru zīmē ķiņķēziņus uz skatloga stikla. Viņas sašutums liek justies viegli izaicinoši attiecībā pret „sabiedrību” un vēl vairāk saliedē mūs, kas esam sapulcējušies ap šo mākslas aktu. Mums ir tik omulīgi savā stikla burbulī, lai arī pirms mirkļa cits citam bijām tikpat vienaldzīgi garāmgājēji. Ja arhitektūra ir Lekorbizjē „mašīna, kurā dzīvot”1, tad lai šī kafejnīca ir autobuss vai zemūdene, kurā es palieku, kad viss cits uzlidos gaisā. Viss pazudīs, bet mēs, bariņš nejauši izredzēto, aizlidosim izplatījumā galerijas kafejnīcā ar grāmatām, svaigi ceptām vafelēm, teātra izrādēm un dzidriem bērnu smiekliem.

Es salīdzinu šo hermētisko, caurspīdīgo kafejnīcas burbuli ar savu Facebook sienu, uz kuras dalos ar savām mīļākajām lietām ar mazpazīstamiem garāmgājējiem. Es priecājos un sašūtu par viņiem un viņi – par mani. Mēs, žigli sveicinādamies, nesamies garām cits citam un pasaules aktualitātēm. Es ātri aiztinu reklāmas un attēlus, kur spridzina un uz rokām nes ar gāzi noindētus bērnus, bet paceļu īkšķus un uzgavilēju protestu gājieniem, revolucionāriem saukļiem un jauniem mākslas tempļiem kaimiņos. It kā esmu rezignējusies pret sensācijām, bet tomēr, kad kļūst bezcerīgi no nesaprašanās, ir tik ērti nobloķēt citādi domājošos vai slēgtajās komūnās izrunāties tikai ar savējiem. Tikko aizpildīju aptauju par aplikācijas uzlabošanu, lai man būtu vēl ērtāk sekot, filtrēt, būt redzamai vai neaizsniedzamai. Šī informācija tiks apkopota, un kādu dienu es varbūt būšu patīkami pārsteigta vai arī vīlusies par jaunāko uzlabojumu manā visbiežāk apmeklētajā publiskajā telpā.

„Nebeidzams džakuzi kopā ar miljoniem labāko draugu” – kā holandiešu arhitekts Rems Kolhāss rakstīja sardoniskajā esejā2, kurā pesimistiski paredzēja 21. gadsimta arhitektūras diagnozi. Pēc viņa domām, arhitektūra beidzās pagājušajā gadsimtā, tagad esam iesprostoti junkspace („krāmu telpā”) jeb nebeidzamos mirdzoši stiklotos un kondicionētos tirdzniecības centru koridoros un lidostu transfēra zonās. Mēs esam sodīti ar bezgalīgu plunčāšanos mutuļojošā iepirkšanās, izklaides un informācijas katlā. Izsūtīti „groteskā ceļojumā, kas ved cauri parfimērijai, patvēruma meklētājiem, būvlaukumiem, apakšveļai, austerēm, pornogrāfijai un mobilajiem telefoniem”. Atmiņā nepaliekošie, bezpersoniskie „koridori vairs nav vienkārši savienojums starp punktu A ar punktu B, bet paši ir kļuvuši par galamērķi”.

Es tulkotu junkspace kā „ātrā patēriņa telpu” – pēc līdzības ar neveselīgo, bet momentāni jutekļus kairinošo un sāta sajūtu sološo junk food. Telpu, kurā viss sasniedzams, nepieliekot nekādas pūles, taču negūstot lielu gandarījumu. Kolhāsa kolektīvās burbuļvannas metafora ļoti precīzi izsaka arī sociālo tīklu entropiju. Tā raksturo 21. gadsimta publisko telpu vispārīgi – neatkarīgi no tās materialitātes. Junkspace ir pilsēta, kas transformējas par nepiespiesti un intuitīvi kuģojamu interfeisu. Junkspace ir kā pārejas stadija – koridors vai portāls, kas sapludina reālo arhitektūru un pilsētbūvniecību ar virtuālo sociālo tīklu telpu, kurā pamazām ir pārcēlies „viss tusiņš”. Es redzu junkspace kā līmeni balansējošas slūžas savienotos traukos, kam mēs pēdējā dekādē esam izpeldējuši cauri un nokļuvuši citādākā sabiedrības līdzpastāvēšanas attiecību modelī.

Varbūt junkspace var tulkot kā „surogāttelpu”, arhitektūras aizstājēju, un par surogātu uzskatīt arī tiešsaitē iedibināto dzīves telpu un attiecības. Kaut kādā mērā tā ir taisnība – ikviens sociālajos tīklos bez piepūles var izveidot profilu gatavā, atraktīvā formātā un nest savu vārdu, neieguldot izdomu un neradot jaunu saturu, bet tikai rezonējot citu viedokļus. Taču iespēja veidot savu saturu un individuālo trajektoriju ir visiem.

Nievājošais junk un atvērtas publiskas telpas saistīšana tikai ar patērētāju sabiedrību man šobrīd liekas kā atavisms no divtūkstošajiem – līdzīgi kā pašpārmetumi par internetā pavadīto laiku. Junkspace turpina notikt dzīve, jauni meklējumi un atklājumi. Caurspīdīgie un šķietami bezgalīgie atvērtā tipa interjeri pieļauj daudzu privāts/publisks robežu atcelšanu un līdz ar to brīvu kustību, lielāku godprātību, ātrāku iesaistīšanos un arī atbruņojošu kailumu. Tie ļauj atklāties, pieņemt citus un savstarpēji tuvināties ar iepriekš vienīgi pirtī un pludmalē sasniedzamu līdztiesību.

Brīvi pieejamos sociālajos tīklos veiksmīgāk nekā jebkad notiek ziedošanas kampaņas, cilvēku meklēšana, liecinieku reportāžas. Pateicoties reputācijas vērtēšanai, iepazīšanās portāli, Airbnb viesu namu izīrētāji vai Ebay pārdevēji spēj nodrošināt ētiskas biznesa attiecības. Rodas arvien jaunas mākslas platformas, un Instagram vai Youtube mākslinieku un stāstnieku konti pārliecinoši pilda galeriju, lekciju un diskusiju paneļu funkciju. Daudzus no šiem attīstības scenārijiem nav bijis iespējams ieplānot, cilvēki „krāmu telpā” ir ienesuši un turpina radīt neskaitāmas neparedzamas kombinācijas.

Šādā telpā es esmu pieaugusi, tiešsaitē satikusi savus tagadējos draugus un bērnu tēvu un nu uz virtuālām sienām karinu mūsu digitālo ģimenes albumu. Varbūt man prātā nepaliek konkrēta telpa, bet man joprojām ir kustības pieredze un atmiņas par trajektoriju. Man šīs efemerās sienas ir tieši tikpat tuvas un romantiskas kā manai mātei varbūt savulaik bija Jūras pērle vai vecmammai Ķemeru minerālūdens smelšanai paredzētais namiņš. Manu mileniāļa dzīvi raksturo dzīvošana tīmeklī, un es no tās nekautrējos, nešaustu sevi un neironizēju. Es gan arī  nefanoju un nelepojos, jūtot, ka šāds dzīvesveids iziet no modes, bet mēģinu apzināt, kas man pietrūkst šajā dinamiskajā dzīves telpā, pret kuru man izveidojusies intīmi personiska attieksme.

Es, protams, nevaru nepamanīt, ka atvērtajā, caurskatāmajā, nebeidzamajā telpā, kur vienmēr valdījusi brīva kustība un draudzīga burbuļošana, neizbēgami notiek segregācija drošos, komfortablos burbuļos un atbalsu telpās. Tāpat es jūtu, kā mani smacē nevainojami pielāgotais informācijas logs. Lai cik plašs tas būtu, to arvien vairāk raksturo nevis pārredzamība, bet paredzamība. Es jūtu milstam iekšēju protestu, kas vilina izrauties no drošā patvēruma, nokļūt aiz loga – jaunā neērtā teritorijā, kuru atkal pielāgot un kurā īstenot savu gribu.

Māksla vienmēr ir došanās uz priekšu nezināmā, neizpētītā teritorijā, savukārt arhitektūra ir māksla, kas šo jauno, nezināmo teritoriju cenšas apdzīvot – iztēloties dzīvi jaunajā vietā, atrast tai formu, kas būtu piemērota nākotnei. Atrastās formas bieži ir ļoti naivas – jo monumentālākas, jo naivākas un jo progresīvākas, jo patētiskākas – tās iemieso ikdienai neraksturīgu optimismu un cerību par labāk organizētu dzīvi un labākiem šodienas mums. Taču naivums un cerības uzturēšana ir viena no skaistākajām cilvēciskajām īpašībām.

 

10 cm virs zemes

Japānā Aiči pilsētā notiekošās mākslas triennāles rīkotāju koncepcija pievērsa manu uzmanību mērogam, kādā mūsdienu civilizācija apzinās/iztēlojas savu ietekmi Visuma laiktelpā: kosmiskās zondes Voyager 1 un Voyager 2, kas satur mūsu planētas iedzīvotāju vēstījumu citplanētiešiem un informatīvo konspektu par mums, iespējami sasniegs citas zvaigznes telpu pēc 40 000 gadu. Tās nogādās kosmosā zelta diskus, kuros ierakstīts, kā skan skūpsts, šūpuļdziesma, vēja šalkoņa un ūdens šļaksti. Bahs, Mocarts, dažādu tautu mūzika, sveicieni piecdesmit piecās valodās un ASV prezidenta Džimija Kārtera uzruna, kurā viņš izsaka cerību, ka kādu dienu zemes iedzīvotāji būs atrisinājuši problēmas, kas liedz īstenot savus mērķus, un „varēs pievienoties galaktiku civilizāciju kopienai”.

40 000 gadi – apmēram tikpat ilgi līdz mums ir ceļojuši paleolīta laika mākslinieku veidotās zoomorfās figūriņas un Šovē vai Lasko alās atstātie zīmējumi, kas liecina par cilvēka pirmajiem meklējumiem ārpusē. Kopā ar šiem meklējumiem pagātnes viņi mums ir atstājuši savu žestu, telpas, krāsas un ritma izjūtu liecības, kas nešķiet svešas vai tālas, jo imitē pazīstamo Zemes dabas ritmu, papildinātu ar cilvēka prāta un uztveres specifisko deformāciju. Bet galvenokārt viņi mums ir atstājuši liecību par cilvēkam piemītošu intenci izzināt, saprast, attēlot ārpus savas saprašanas esošo un inkorporēt to savā ikdienā jeb ievilkt savā alā.

Tādas vietas kā Aiči prefektūra, kur Expo 2005 ietvaros pirmo reizi tika palaists sprīdi virs zemes levitējošais ātrvilciens Maglev, vai Astanas 2017. gada izstādes pilsētiņa, kas atgādina uz Zemes nokritušu un izplājušos kosmosa staciju, vai kāda cita Expo vieta varbūt reiz kļūs par nākotnes Šovē vai Lasko alām – par vietu, kur atļāvās sapņot nākotnes sapni.

Britu arhitekts un viens no grāmatas Arhitektūra un piedalīšanās autoriem Džeremijs Tills (Jeremy Till) redz mūsdienu arhitektus kā telpisko attiecību aģentus, kam jāstrādā ar cilvēku atšķirīgajām un bieži vien konfliktējošajām vēlmēm, lai nonāktu pie „atšķirību pieņemšanas, nevis viltus vienlīdzības uzspiešanas”3. Viņš uzskata, ka jaunas zināšanas nav īpašas metodes vai ģēnija prātspēju auglis, bet gan balss no vienkāršās tautas. Visi cilvēki ir pilni ar patieso un iedomāto, īstiem un iedomātiem stāstiem – „pagātni aprakstošiem, nākotni projicējošiem, anekdotiskiem un praktiskiem”4. Tie ir stāsti, kas raksturo cilvēka vietu pasaulē un kuros ieklausoties, arhitekts var iepazīt ieceri no „iekšpuses” un atrast tai piemērotāko formu. Tills domā, ka arhitekta eksperta lomai vajadzētu izpausties tieši cilvēcisko attiecību moderēšanā, nevis tikt izmantotai kā varas instrumentam sava viedokļa autoritārai uzspiešanai.

Cilvēks ir pilns ne tikai ar „patieso un iedomāto”, bet arī ar prāta skaidrojumam paralēlām sajūtām par lietām. Tieši iracionālais jūtīgums un spēja nojaust ir visvairāk saistīta ar cilvēkam piemītošo inovācijas dzinuli. Kas notiek, ja balanss starp prātu un sajūtām tiek izjaukts? Ja telpa tiek pakļauta striktai prāta kontrolei, ja dzīve tiek abstrahēta un ielikta neelastīgos funkcionalitātes rāmjos? Vairīšanās no neparedzamības noved pie kontroles, kas savukārt veicina autoritāru režīmu veidošanos un neizbēgami noved pie katastrofas. 20. gadsimta arhitektūra sasniedza izcilus funkcionālisma, izturības un proporciju standartus, taču iepriekšējie sabiedrības modernizācijas mēģinājumi ir izgāzušies, iespējams, tieši tāpēc, ka tās veicinātāji neatstāja atvērtu logu, dodot iespēju nejaušībai un mainībai.

„Arhitektūra ir laikmeta griba”5 – jautājums tikai, kas pārstāv šo gribu. Ir utopijas, kurām nav vajadzīgas virves, lai piestiprinātos asteroīdam, utopijas, kas ir realizējamas tepat uz Zemes un kuras varbūt primāri ir nepieciešams realizēt tieši tādas, pirms doties galaktikas ceļojumā. Sešdesmito gadu ideālisma pārstāvis Ralfs Vilkoksons (Ralph Wilcoxon) popularizēja junkspace priekšteci – „neierobežoti” papildināmu un maksimāli modulāru megastruktūras koncepciju jeb, vienkāršāk sakot, māju, kurā pietiktu vietas visiem. Taču, lai piedalītos tādas būvēšanā, katram cilvēkam būtu jābūt viedoklim un zināšanām, jābūt spējīgam pateikt, kas viņam patīk un ko viņš grib. Varbūt tās ir patiesās uz Zemes „neatrisinātās problēmas”, par kurām prezidents Kārters runāja savā ziņojumā citplanētiešiem?

Tikmēr franču arhitekts Žiljēns Bellē (Julien Beller) 2016. gada septembrī Parīzē jau ir atvēris pirmo megastruktūras tipa konstrukciju patvēruma meklētāju uzņemšanai – nomadu dzīves pamatprasībām pielāgotas kabīnes ar piepūšamu reģistratūras telpu (veltījums vācu arhitektam, piepūšamo būvju inženierim Hansam Valteram Milleram (Hans–Walter Müller), kurš uzskatīja, ka „mājai jāmirst kopā ar tās iemītnieku”6). Žiljēns Bellē, kas specializējies mākslas paviljonu būvniecībā, tagad rada naktsmājas cilvēkiem, kas guļ uz ielām Eiropas mākslas, modes un kultūras citadelē, gaidot savu statusa noteikšanu un iespējamo pārvietošanu. Viņš uzskata par svarīgu bēgļu pagaidu nometnē katram miteklim piešķirt savu identitāti un katram tās iemītniekam veltīt atsevišķu uzmanību.

Ja telpa modulē dzīvi, un dzīve – telpu, tad varbūt šī ir mūsu iespēja panākties pretī zvaigznēm – ceļojot horizontāli, vienotā karavānā, kurā neviens netiek atstāts novārtā.

  1. Le Corbusier, Vers une architecture, éd. G. Crès, 1924, 73. lpp  (back)
  2. Koolhaas R., Obsolescence, Vol. 100 (Spring, 2002), 175.–190. lpp.  (back)
  3. Till J. The Negotiation of Hope. Architecture and Participation. Taylor & Francis, 2005. 40. lpp.  (back)
  4. Turpat, 38. lpp.  (back)
  5. Laube E. Arhitektūras izpratne. Latvijas Universitātes Raksti. Rīga, 1930, 5. lpp.  (back)
  6. Müller H.–W. Extrait de Neuf. 1970  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri