Austrumrietumu soliņš

 

Eseja publicēta sērijā Ceļojuma stāsts.

 

Šo tekstu es domās izplānoju, sēžot Vandzjanlou parkā, Čendu pilsētā. Parks ir brīnišķīgs ‒ ne jau no fenšui un tamlīdzīgu iekonservētu „tradīciju” viedokļa; tas vienkārši ir skaists. Te ir simtiem bambusa sugu, dīķi, pagodas tipa paviljoni, alejas, iestādījumi, kur vietējie, malkojot zaļo tēju, spēlē madzjanu un kārtis, deju grīdas, laukumiņi triku rādīšanai (tā Ķīnā ir tāda mode ‒ padzīvojuši cilvēki žonglē ar rotaļu vālītēm un citiem koši krāsotiem priekšmetiem, pie viena mazliet uzdejojot mūzikas pavadījumā), laukumiņi muzicēšanai un pat neliela krastmala. Šeit dzīve nemutuļo, tā vienkārši rit ‒ neatlaidīgi, ne pārāk strauji, taču ārkārtīgi labvēlīgi. Es šurp nāku no universitātes pilsētiņas, kur patlaban dzīvoju; tas ir tepat ap stūri. Atrodu brīvu soliņu, kas paslēpies aiz kādas retas sugas bambusiem, un pāris stundas sēžu ‒ šo to skribelēju bloknotā, domāju dažādas nesteidzīgas domas, bet reizēm lasu. Uz Vandzjanlou parku es līdzi ņemu tikai vienu grāmatu: vecu padomju laika izlasi, kas saucas Ķīniešu klasiskā dzeja; tie ir Ļeva Eidļina atdzejojumi. Jā, varbūt mazliet par šerpu ‒ ķīniešu parkā lasīt senu ķīniešu dzeju. Drusku ož pēc estētiskas koķetērijas; varbūt tas pat ir mazliet banāli, bet tā vienkārši sagadījies. Es grāmatu paņēmu līdzi no Londonas; biju iecerējis to pašķirstīt lidmašīnā, taču lidojuma laikā nācās kaut ko steidzīgi rediģēt ‒ un tā nu iznācis tā, kā iznācis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Vandzjanlou patiesībā ir divi parki: viens ‒ publiskais, bezmaksas (tas ir tas, kurā es sēžu), bet otrs ‒ vēsturisks, par maksu, kaut kas vidējs starp muzeju un rezervātu. Lieta tāda, ka tur atradusies teju vai pirmās ķīniešu dzejnieces ‒ Sjue Tao ‒ māja. Viņa dzīvoja Tanu dinastijas laikā, mūsu ēras 8. gadsimtā. Saglabājušies tikai nedaudzi Sjue Tao dzejoļi, un „ķīniešu klasiskās dzejas” autoru pirmajās rindās viņa nav ieskaitīta ‒ vismaz Eidļina sastādītajā grāmatā Sjue Tao darbu nav. Un es, godīgi sakot, viņas dzeju neesmu lasījis. Taisījos jau viņu iegūglēt, bet Ķīnā Google meklētājs ir nobloķēts. Nav jau grūti tikt blokam garām, bet šim nolūkam vajadzīgs spēcīgs wi-fi signāls. Bet tas šeit ir draņķīgs.

Īsi sakot, Vandzjanlou parkā es Ķīniešu klasisko dzeju lasu kā zināmu kompensāciju; tas no manas puses ir tāds kā cieņas apliecinājums Sjue Tao, kuras kapu es gan, biļeti nopircis, apmeklēju (tas ir tepat blakus, otrpus sienai, kas norobežo parka tautas pusi), taču ar tekstiem iepazīties pagaidām nevaru. Un tāpēc es viņas vietā lasu citu autoru dzeju ‒ Ļeva Eidļina atdzejojumā. Tie ir Baja Dzjuiji, Mena Haožaņa, Ceņa Šeņa sacerējumi un pat slavenie anonīmie Deviņpadsmit senie dzejoļi. Bet visvairāk man patīk Тао Juaņmins, kurš dzimis mūsu ēras ceturtajā gadsimtā, bet miris piektajā. Es par viņu, dabiski, neko nezināju, kaut arī Ķīniešu klasisko dzeju1 iegādājos jau pirms gadiem trīsdesmit, savas varonīgās rokera jaunības laikos, kad vārds „Ķīna”, tāpat kā „Japāna”, uzvēdīja kaut kādu saldu cerību dvesmu. Toreiz bija tāda mode ‒ Grebenščikovs, Selindžers un tādā garā. Apkārt visi apsprieda jaunāko grupas Akvarium dziesmu tekstus, kuros varēja sastapt rindiņu „nekad neesmu ķēris ar roku mēnesi upē, bet tas būs man liels gods”2). Tikai iepazīšanās ‒ pateicos jums, padomju orientālisti! – ar vēl kāda senās Ķīnas dzejnieka, žūpas un konfūcisma mūžīgā miera jaucēja Li Baja leģendāro dzīves un nāves stāstu ļāva atrast atbildi uz jautājumu, kāds tam visam sakars ar roku un upi. Li Bajs tolaik gozējās starp maniem favorītiem; ņemot vērā cilvēka domāšanas duālo modeli, proti, nožēlas vērto paradumu visu aplūkot tikai pāros, mūsu 80. gadu vidus andergraunda kompānijas sarunās un jociņos Li Bajam pievienojās arī Du Fu. Smieklīgi – Du Fu kādu laiku dzīvojis šeit, Čendu. Arī viņam te iekārtots muzejs; tas ir parks, kurā atrodas dzejnieka slavenā būdiņa. Taču es pagaidām netaisos viņu apciemot – sēžu vien tālāk Vandzjanlou parkā un lasu Ķīniešu klasisko dzeju, kur pats Du Fu pārstāvēts minimāli, ar vienu dzejoli ‒ tāpat kā viņa pārinieks Li Bajs.

Turpretim Tao Juaņmina izlasē ir pat ļoti daudz; viņa dzeja bija tulkotāja Eidļina specialitāte: viņš ne tikai atdzejoja, bet arī publicēja par Tao Juaņminu zinātniskus rakstus un pat sarakstīja grāmatu.3 Un ļoti pareizi ‒ Tao Juaņmins ir lielisks. Viss it kā tieši tā, kā pienāktos nosacītam „senlaiku ķīniešu dzejniekam”: lotosi, bambusi; lido stārķi, tiek apdziedāta pieticīga dzīve, ierēdnis laivā ceļas pāri Jandzi, steidzot izpildīt karavadoņa uzdevumu; neredzami, bet jūtami visam klāt stāv senie viedie vīri ar pašu Konfūciju priekšgalā. Jā, tas viss tur ir, bet ‒ vai nu tas ir paša dzejnieka nopelns, vai Eidļins tā uzrakstījis krieviski ‒ šajos dzejoļos parādās pilnīgi negaidīts fokuss un valda pārsteidzoša intonācija. Tao Juaņmins visu laiku raksta par vienu un to pašu ‒ par sevi, pareizāk, par to dzīvi, kādu viņš izvēlējies. Bet viņa dzīve bija tāda: Tao Juaņmins nāca no izputējušas, taču samērā ievērojamas ģimenes. Līdz zināmam vecumam viņš dzīvoja kaut kur laukos, visai pieticīgos apstākļos. Pēc tam, nolēmis mazliet nopelnīt, pieteicās dienestā. Vairākus gadus nonīcis sīka ierēdņa postenī, viņš visu pameta un aizgāja no pasaulīgās dzīves ‒ tikai ne jau uz eremīta alu vai dziļu mežu, bet gan uz trūcīgu ciematu, kurā turpmākos gadus dzīvoja, kā mēdz teikt, „no zemes augļiem”. Kaut kādā ziņā viņš bija teju vai vienīgais dzejnieks arājs literatūras vēsturē ‒ nu, vai vismaz man tā liekas. Nezinu, cik labs arājs vai dārzkopis no viņa iznāca, taču, spriežot pēc dzejas, ne jau tas viņu interesēja. Tao Juaņmins apstrādāja zemi, lai kaut kā nodrošinātu savu fizisko eksistenci ‒ un arī, lai būtu iespēja pirkt vai, iespējams, pat pašam brūvēt grādīgos dzērienus. Precīzāk pateikt nav iespējams, jo viņa tekstos sastopami abi varianti. Gandrīz katrā dzejolī pieminēts vai nu „mēriņš”4 vai krūka, jauns rīsu vīns, vienkārši labs rīsu vīns un tā tālāk. Speciālists var pateikt, ka te mums darīšana ar paņēmienu, kas ķīniešu dzejā ir pavisam parasts ‒ tā teikt, dzejnieks sēž vienatnē vai kopā ar draugu, dzer vīnu, prāto par cēlo pagātni un sacer dzeju: tā tas ir visiem. Pilnīgi pareizi, taču pārējiem ir arī citas lietas, bet Tao Juaņminam šo citu lietu ir visai maz, un tās nav tik interesantas. Turklāt paraudzīsimies, piemēram, uz to pašu Li Baju: viņš arī var apdziedāt vīnu, taču citādi; tā ir līksme, tas ir kaut kas (tiesa gan, ķīniešu gaumē, bet tomēr) bakhanālisks: dzīves sniegtie prieki – un tālāk pēc saraksta. Tao Juaņmins gan priecājas redzēt draudzīgu pudeles brāli, taču nepārprotami labprātāk dzer viens. Viņš ir iegrimis sevī. Tao Juaņmins diezgan reti runā par dabu; tiesa gan, kad nu viņš beidzot pievērš tai savu apskurbušo skatu, šie apraksti ir neticami precīzi un smalki. Tukšojot kausu, viņš it kā dodas vīnam līdzi sevī iekšā, taču tās nav nekādas filozofiskās dzīles, un arī psiholoģiskās ne; nē, viņš atrodas kaut kur starp savu es un ķermeni, māju, lauku sētu, ciemu, provinci un Debesu impēriju, kas to ieskauj. Lūk, šī eksistence kaut kur pa vidu ir tas, kas viņu atšķir no pārējiem Ķīniešu klasiskās dzejas autoriem.

Un tā, es sēžu uz soliņa Vandzjanlou parkā un lasu tādas rindas:

Šeit, tālu nomaļos laukos,
pasaulīgas ļaužu rosības maz:
šauro trūcīgo ieliņu
reti iztraucē rati un zirgs.

Uzaust gaiša diena,
un es aizveru dzelkšņaino žagaru durvis,
lai manā tukšajā mājoklī
neielaužas ikdienas domas.

Tā ir ekspozīcija, precīzāk ‒ darbības vietas apraksts. Bet pati darbība ir šāda:

(…)

Es attīru rīsa graudus
daru teicamu vīnu,
un, tiklīdz būs gatavs tas,
ieliešu tūlīt sev.

Mans dēls, vēl gluži mazs puisēns,
rotaļājas tepat līdzās.
Viņš kaut ko lalina man,
bet pateikt skaidri vēl neprot.

Un visā šai ainā
tik tiešām ir tik daudz prieka,
ka neviļus es
grezno saspraudi esmu jau aizmirsis…

Un debesu tālēs
ar skatienu pavadot mākoņu baltos vālus,
es kavējos domās par sendienām;
ak, dziļas ir pārdomas manas!

Ļoti aizkustinošs teksts, kas nepavisam nelīdzinās patentētajiem īsteni viedo vientulīgās dzīves apdziedājumiem. Vispirms piebilde ‒ „saspraude” ir tālaika ierēdņa oficiālā apģērba aksesuārs; ar to bija sastiprināta ķīniešu birokrāta īpašā cepurīte. Viss pārējais ir saprotami ‒ bet neparasti. Parasti, ja kāds gudrais vienatnē iztukšo pārīti vīna krūku, viņš šo dzērienu nepagatavo pats; tas ir vai nu pirkts, vai kāda laba cilvēka, īpaši ‒ laba drauga atnests. Taču, pat ja viņš vīnu darītu pats, viens nu gan ir skaidrs ‒ ķīniešu (tikpat labi ‒ jebkurā citā) dzejā būtu grūti atrast rindas, kurās aprakstīta dziļdomīga alkohola lietošana mazgadīgu bērnu ielenkumā. Kaut kādu jaunu meiteņu klātbūtne vēl būtu iespējama, taču nekādā gadījumā runa nevarētu būt par paša dzejnieka vēl nepilngadīgajām atvasēm. Te aprakstīta kaut kāda cita veida plītēšana, ko varbūt varētu nosaukt par ģimenisku; sieva gan Tao Juaņmina dzejā (protams, tikai tajā, kas iekļauta Eidļina grāmatā) pieminēta tikai vienu reizi.5 Bērni (dēli) ‒ ir, bet māšu, kas viņus dzemdējušas un audzinājušas, tikpat kā nav. Tao Juaņmins neraksta par mīlestību ‒ vispār nemaz. Viņš raksta par ko citu ‒ par to, ko ļoti grūti kaut kā definēt. Bet pamēģināsim: Tao Juaņmins raksta par to, kā rit dzīve, taču samērā neparasta dzīve ‒ netipiska gan viņa laikmetam, gan literatūrai un literātiem vispār. Turklāt ārēji šāda dzīve ir pilnīgi ikdienišķa: lauki, mājas darbi, pa kājām maisās bērneļi ‒ bet autors sēž, savā nodabā sūc svaigu rīsu vīnu, pa brīdim paveras debesīs un prāto par sendienām. Ko tieši viņš prāto, nav skaidrs; izsauciens „ak, dziļas ir pārdomas manas!” neliekas īpaši nopietns ‒ vai nu mazums ko cilvēks, drusku uzņēmis uz krūts, var sarunāt. Pēc pāris kausiņiem vīna gandrīz jebkura no paša domām var likties visnotaļ dziļa. Bet Tao Juaņmins jau arī neapgalvo, ka viņa pārdomas būtu īpaši nozīmīgas. Tās ir viņa pārdomas, viņam tās šajā brīdī šķiet dziļas, bet citiem gar to visu vienkārši nav nekādas daļas.

Tā ir neparasta vientuļnieka dzīve. Tāpat kā daudzās savas dzejas rindās, Tao Juaņmins visu laiku ir kaut kur pa vidu, starp kaut ko, kaut kādā pusceļa stāvoklī, tomēr iekārtojies šajā situācijā nepavisam ne bez ērtībām, kaut arī nav ne naudas, ne pieklājīga apģērba, un mājai ir caurs jumts ‒ bet ja gadās slikta raža, tad vispār jādodas lūgt žēlastības dāvanas. Bet te arī tas pats ‒ tās ir citas žēlastības dāvanas nekā tās, ko lūdz budistu mūks vai profesionāls ubags. Tas ir solis, ko spiests spert cilvēks, kurš radis dzīvot no sava darba augļiem; bet ja nu reiz gadījies sausums… ko citu lai iesāk? Vēl jo vairāk tāpēc, ka labie ļaudis ne tikai iedos paēst; viņi ar Tao Juaņminu arī vīnu iedzers. Dzejnieks ir vienlaikus zemnieks un nezemnieks, vientuļnieks un nevientuļnieks, žūpa un nežūpa (pēdējo halātu par vīna kausu neatdos). Pats pārsteidzošākais ir tas, ka Tao Juaņmins nepretendē uz vieda vīra dzīvi vai nosaukumu. Bet ja neskaita viedumu, nekā cita vārdā no lielās pasaules parasti neaiziet.

Jā, ir vēl iekšējais miers un sevis meklējumi; pirmajam Tao Juaņmins pilnīgi noteikti piekristu, bet otro gan vienkārši nesaprastu. Tāds es, kurš no jauna (vai vienkārši) jāatrod, ir Rietumu, Eiropas izgudrojums. Ķīnā, īpaši tālaika Ķīnā, uz es raudzījās kā uz punktu, kurā krustojas visdažādākās atkarības un saistības, pat pienākumi. No vienas puses, konfūcisma izpratnē es pieder pie ģimenes un dzimtas, kuras, savukārt, ir daļa no vispārējās lietu kārtības. Šķirti no tā visa cilvēks vienkārši nav iedomājams; tātad, ja mēģinām iztēloties, kā toreiz varēja izskatīties šāds uzdevums atrast sevi, tad jāpieņem, ka tas visdrīzāk nozīmēja nevis aiziet no pasaules, bet, tieši otrādi, ļauties pasaulei, izlaist caur sevi dzimtas saknes, apzināties savu vietu lielajā hierarhijā, lielajā lietu kārtībā. Daoisms zināmu laiku bija konfūcisma pretinieks un sāncensis, taču šajā jautājumā šī mācība vienīgi papildina augstāk iezīmēto ainu. Daoistam atrast sevi ‒ protams, ja viņš vispār piekristu apsvērt tik komisku formulējumu ‒ nozīmētu saskatīt pašam savu ceļu attiecībā pret Lielo Ceļu, pret Dao. Tas ir, ne jau kaut kā atsevišķi, bet kā daļu no tā, kā sekošanu tam. Šim nolūkam tik tiešām vajadzēja aiziet no pasaules, taču aiziet uz vientuļnieka būdiņu, uz dzīvi pilnīgā vientulībā, ko pārtrauc tikai skolnieku un padoma lūdzēju apmeklējumi. Daoistu vientuļnieks ir makšķernieks, kurš gadiem ilgi vienatnē ķer gudrības zivi. Tao Juaņmins neko tamlīdzīgu nedara. Viņa versija ir vidusceļš, savā ziņā pat budistu Vidējā Ceļa izpratnē. Budisms Ķīnā tolaik jau bija izplatījies, taču ir pilnīgi skaidrs, ka konkrēti Tao Juaņminu tas nekādi nebija ietekmējis. Tiesa gan, tie ir tikai pieņēmumi; es šobrīd pat nevaru pārbaudīt precīzus datus ‒ kā jau teicu, komunikācija ar ārpasauli Ķīnā ir apgrūtināta. Bet pārcelties no skaistā Vandzjanlou parka uz man zināmo piesmēķēto ekspatu kafejnīcu Commune, kur pieejams normāls wi-fi, šobrīd negribu ne par kādu naudu. Tao Juaņmins man piekristu. Lai paliek tā, kā es uzrakstīju.

Un tātad ‒ es sēdēju Vandzjanlou parkā, lasīju Tao Juaņmina dzeju, domāju par Tao Juaņmina dzeju un viņa dzīvi un (nē, es neizsaukšos kā viņš „ak, dziļas ir pārdomas manas!”) nonācu pie samērā dīvaina secinājuma. Kaut kādā ziņā Tao Juaņmins parāda pašas smalkākās attiecības, kādas iespējamas starp rakstnieku un pasauli, kas viņam apkārt. Viņa piemērs (varētu pat teikt, koncepcija) ir pārsteidzoši mūsdienīgs, neraugoties uz tūkstoš sešsimt gadiem, kas mūs šķir. Manu nepavisam ne dziļo pārdomu gaita bija sekojoša. Es sāku ar sevi bambusa audžu un ķīniešu tautas ielenkumā Vandzjanlou parkā, kuram apkārt ir piecpadsmit miljonu pilsēta Čendu, kurai apkārt savukārt ir milzīgā Sičuaņas province, kurai apkārt milzīgā pusotra miljarda iedzīvotāju valsts Ķīna… Un tā tālāk. Lūk, kas man ienāca prātā: vai mana šībrīža situācija nav savā ziņā līdzīga dzīves veidam, kādu sev savulaik bija izdomājis Tao Juaņmins? Tikai es šajā punktā biju nonācis nejauši, bet viņš ‒ apzināti. Kur tad ir līdzība? Šīs vientuļnieka eksistences metodē, tipā un pat infrastruktūrā. Protams, Čendu nav nekādi lauki, es zemi neapstrādāju un rīsu vīnu nebrūvēju – un vispār neesmu nekāds dižais krūku tukšotājs. Taču kaut kādā ziņā es šeit esmu tādā pašā situācijā kā dzejnieks savos laukos ‒ vienlaikus cilvēku sabiedrības ielenkumā un faktiski no tās izslēgts. No dienesta aizgājušā četrdesmitgadīgā Tao Juaņmina dzīves stratēģija nav ne pamācība, kā rīkoties, ne „dzīves lietošanas veids”, kā teiktu Žoržs Pereks, bet gan metafora, turklāt sociokulturāla un sociopsiholoģiska metafora. Un kā tādu mēs to arī aplūkosim.

Neapšaubāmi, rakstnieka/dzejnieka vieta sabiedrībā dažādos vēsturiskos laikmetos bijusi ļoti dažāda. Visu izšķīra sacerēšanas un sacerētāja funkcijas, sabiedrības raksturs un tā tālāk. Tas ir saprotams. Un tomēr mēs varam apgalvot, ka pastāv kaut kāds kopīgs elements, kas vieno Vergiliju, Tao Juaņminu, Monteņu, Sviftu, Ļermontovu, Pesoa, Agatu Kristi, V. G. Zēbaldu un simtiem tūkstošu citu cilvēku. Tās ir īpaša veida attiecības ar apkārtējo pasauli, kurās jebkurš autors gribot negribot stājas, pateicoties sevis izvēlētās nodarbošanās īpatnībām. Tālāk jāseko banalitātei; diemžēl nāksies to atgādināt, citādi šo prātošanu turpināt nebūs iespējams. Un tātad. Rakstniecība, neatkarīgi no vēsturiski kulturālajiem un personīgajiem apstākļiem, ir kādas autonomas pasaules radīšana; kritiķi un literatūras teorētiķi to sauc par māksliniecisku. Tā ir pasaule, kura gan ir, gan nav līdzīga tai, kura it kā eksistē realitātē. Šīs autonomās pasaules radīšanā tiek likti lietā materiāli no reālās6 pasaules; tātad autors visu laiku atrodas kaut kur pa vidu, starp šīm divām pasaulēm. Ja viņš pilnībā pārcelsies uz paša sacerēto pasauli, tad apklusīs, jo vārdi vairs nepiederēs viņam, pasaulīgās lietas nepiederēs viņam ‒ un, galu galā, nebūs jau arī, kam stāstīt. Taču pat metafiziski tumsonīgākajam vai solipsistiski vienkāršākajam dzejniekam nepieciešams kaut viens lasītājs, neskaitot viņu pašu. Savukārt, ja autors pilnībā izšķīst reālajā pasaulē, viņš arī neko nesacerēs. Pirmkārt, viņam nav iemesla to darīt ‒ viņš taču dzīvo ar pilnu krūti un tātad neatstāj brīvu vietu vai attālumu izdomai un fantāzijai. Taču bez fantāzijas nav iespējams sarakstīt pat visrupjāk tēsto socreālistisko romānu vai lauku dzīves aprakstu. Otrkārt, tādā gadījumā tiek atzīta tikai vienas ‒ reālās ‒ pasaules eksistence; kāpēc vairot būtības? Tā, viss, banalitāte pateikta, varam iet tālāk.

Un tā ‒ pusceļš, vieta kaut kur pa vidu. Dabiski, tāda pozīcija pieļauj daudzus un dažādus variantus: tuvāk nicināmajai reālajai dzīvei, tuvāk apgarotajai autonomās pasaules vientulībai vai arī rūpīgi aprēķināts līdzsvars starp pirmo un otro ‒ tādi kā juveliera svari. Visiem šiem variantiem netrūkst piemēru. Mišels Monteņs patvērās no hugenotu karu laika nemierīgajām politikas lietām savā muižā, kur sacerēja Esejas un ‒ domāju, tīri metaforiski ‒ audzēja kāpostus. Tiesa gan, zināms, ka viņš sabija arī Bordo mēra amatā un arī pēc aiziešanas no tā dažādos veidos izpalīdzēja vietējai kopienai. Voltērs un Žans Žaks Ruso pārvietojās visā spektra plašumā un pabija gan aktīvu tā laika aktuālāko notikumu dalībnieku, gan vientuļnieku statusā. Jāteic, ka otrā draņķīgais raksturs pamatīgi sagandēja dzīvi kā viņam pašam, tā arī apkārtējiem. Par dabiskā cilvēka skaistuma apdziedāšanu jāmaksā dārgi… Puškins mērķtiecīgi svaidījās no vienas galējības otrā, no Mihailovskas un Boldinas līdz Pēterburgas un Maskavas augstākajai sabiedrībai – taču lielākoties tas nenotika pēc viņa paša gribas. Vispār krievu literatūrā līdz 1917. gadam nebija daudz tādu, kas vēlētos attālināties no reālās pasaules, tomēr 19. gadsimta vidus un otrās puses krievu prozas svarīgākās personības izvēlējās tieši šo variantu. Ļevs Tolstojs pēdīgi apmetās Jasnajā Poļanā, plašās ģimenes locekļu un sekotāju ielenkumā. Tiesa gan, arī no turienes viņš aizbēga ‒ lai nomirtu ceļā. Čehovs bez lieka trokšņa aizmuka uz Jaltu ‒ oficiāli sava diloņa dēļ, taču domāju, ka patiesībā viņš bēga no cilvēkiem, kuri viņam bija apriebušies un kuros viņš atpazina pats savus tēlus. Nomirt gan viņš devās vēl tālāk no Maskavas un Pēterburgas ‒ uz Vāciju. Padomju laikā rakstniekam/dzejniekam bija vienlaikus mokošāk un vieglāk izvēlēties savu variantu. Daudz ko viņa vietā izlēma valsts ‒ vai pat tas, ko mēdz pompozi un muļķīgi dēvēt par vēsturi. Palikt tuvāk tā saucamajai reālajai padomju dzīvei nozīmēja maksāt par to dārgu ētisku un estētisku cenu, un tas kaut kādā mērā piespieda atteikties no morālām tiesībām būt autoram. Tas, protams, nenozīmē absolūtu cinismu, un arī ne to, ka citās sabiedrībās no šādiem literatūrai piederīgiem ikdienišķo dzīves prieku izcīņas dalībniekiem netika iekasēta līdzīga maksa. Taču šeit, PSRS, situācija bija īpaša ‒ varētu teikt, ka neatgriezeniskāka. Protams, pats nožēlojamākais likumpaklausīgais padomju autors sevi tomēr uzskatīja par rakstnieku, nevis parastu valsts ierēdni. Viņš savā prātā loloja īstus fantāzijas lidojumus; reizēm, skribelējot savu padomju lubu literatūru, viņš pa starpu klusībā rakstīja arī kaut ko pa īstam. Tiesa gan, šī tipa sacerējumi dienasgaismu tā arī neieraudzīja, bet, ja nu kaut kas tamlīdzīgs tomēr gadījās, tad atlika vienīgi noplātīt rokas par to, cik nenozīmīgi gan ir pad. rakstnieka pagrīdes pūliņu augļi. Taču tas nav interesanti, un mēs esam aizklīduši pārāk tālu no savas tēmas. Piezīmēšu vienīgi, ka pēc 1917. gada krievu literātam kļuva pieejams vēl viens veids, kā aiziet no reālās pasaules; rakstnieks varēja ne tikai ielīst kādā spraugā un izlikties par beigtu, lai viņu nenogalinātu (vai pamazām nenomocītu), kā to darīja daudzi – sākot ar Vasilisku Gņedovu un beidzot ar Leonu Bogdanovu; daudzi aizbēga uz ārzemēm, padarot Parīzi, Berlīni vai Ņujorku par kaut ko līdzīgu Tao Juaņmina lauku ciemam. Taču jums jāpiekrīt, ka tas nav nekas jauns; Dante taču arī dzīvoja Ravennā.

Iznāk, ka mans seno ķīniešu varonis nav nekāds izņēmums, bet gan drīzāk Tipiskās Nākotnes Diženais Vēstnesis, ‒ es domāju, nolūkojoties, kā  pulciņš jaunu ļaužu uzņem selfijus, stāvot pie bambusa paviljona, kas imitē senu ķīniešu būdiņu, mazas piestātnes un dīķīša; zaļi saziedējušajā ūdenī nekustīgi stāvēja laiviņa ‒ arī no bambusa. Interesanti, vai tādā būdiņā dzīvoja Tao Juaņmins? Diez vai; viņš savā dzejā piesauc citus būvmateriālus. Turklāt te nav ne dārza, ne apsēta rīsu lauka ‒ pilnīgi nekā. Un vērot mākoņus augstajās debesīs viņš arī šobrīd nevarētu: pār Čendu vienmēr gulstas mitrs smogs. Debesis aizsedz dūmaka, kas skaidri saskatāma ar manu iPhone uzņemtajās fotogrāfijās. Uzreiz pēc ierašanās es, dabiski, metos knipsēt visu, kas man likās savāds vai pat glezniecisks ‒ pirmkārt jau visīstākos graustus universitātes pilsētiņas teritorijā (tajos dzīvo krāmu tirgoņi), arī rikšas, kas pārvadā studentus, pasniedzējus un daudzos šeit dzīvojošos vienkārši cilvēkus. Tas viss man likās iemūžināšanas vērts; attēlus es, iegriezies Commune uz kafijas tasi, izsūtīju draugiem un tuviniekiem. Viens no draugiem apvaicājās, kāpēc šajās bildēs viss esot tik depresīvi un pelēki. Es ne pa jokam izbrīnījos, jo man pašam likās, ka ir tieši otrādi ‒ interesanti, koši un pat eksotiski. Mājās apskatīju uzņēmumus datora ekrānā un atklāju, ka objektīvu un iemūžināšanas objektu vienmēr, pat šķietami saulainā dienā, šķir pienaini bālgana dūmaka, kas liek mājām, augiem un cilvēkiem izskatīties mazliet viņpasaulīgi ‒ kā Svēdenborga ellē. It kā viņi/mēs visi šeit būtu jau sen nomiruši, taču neko par to nezinātu un turpinātu darīt, ko nu kuram dzīvē lemts: krāmu tirgoņi vāc lūžņus un lupatas, saplacina kartona kastes, sasien tās saiņos un milzīgā grēdā sakrauj uz saviem elektriskajiem trīsriteņu dampjiem, ar kādiem šeit brauc katrs, kam nav slinkums (un Ķīnā nav slinkums pilnīgi visiem); studenti smieklīgās drēbēs no anime filmām uz ielas nesteidzīgi košļā attīrītas ananāsu ceturtdaļas uz koka iesmiņiem, kādas par trim juaņām gabalā pārdod augļu pārdevēji, kuri universitātes pilsētiņā okupējuši katru stūri; visbeidzot, es pats klaiņoju un neticu savām acīm – neticu, ka kaut kas tāds ir iespējams, un ik pa brīdim nezin kāpēc tēmēju uz dzīvi ar savu iPhone. Bet patiesībā mēs visi jau esam viņā saulē. To pierāda mūžīgā dūmaka, kas uzvedina uz domām, ka tepat tuvumā verd un mutuļo elles katli un kuras draudīgas liesmas. Manam draugam bija taisnība, šī doma ir diezgan nomācoša. Taču tik daudz nu ir skaidri zināms, ka Tao Juaņmins dzīvoja nevis ellē, bet laukos ‒ un, kā sacītu juristi, radīja precedentu. Rietumu pasaulē (tātad ‒ arī visā pasaulē, ņemot vērā laikmetu) savu iemiesojumu tas atrada pagājušajā gadsimtā, literārā modernisma kulminācijas laikā.

Vispār klasiskā modernisma literatūras varoņu nav mazums, taču svarīgākie no tiem, manuprāt, skaitā ir seši. Ne jau runājot par to, ko viņi sarakstījuši; tas ir visai strīdīgs jautājums, un par to katrs spriež pats. Nē, es šeit runāju par viņu izdomātajām un īstenotajām rakstnieka un apkārtējās pasaules attiecību versijām, par veidiem, kā pārvarēt dzejnieka „nesaskaņas ar laikmetu šo”, kas darīja bažas sirsnīgu jūtu pilnajam vecajam arājam no Tao Juaņmina dzejoļa:

Uzausis rīts,
dzirdu ‒ kāds klauvē pie durvīm.
Pa roku galam apģērbies,
metos vērt vaļā durvis.

„Kas tur?” ‒ es jautāju,
Kas gan tik agri var nākt?
Tas ir vecs arājs,
pilns sirsnīgu jūtu.

No tāluma atnesis
vīnu ‒ pacienāt mani.
Viņam bažas dara
manas nesaskaņas ar laikmetu šo (…)

Vismaz pie diviem no sešiem augstā modernisma varoņiem pilnīgi mierīgi varēja ierasties tāds večuks ar krūku; neesmu drošs, vai pašā rīta agrumā, bet tas jau tāds seno ķīniešu ekstrēms. Pirmais no šiem diviem ar lielāko prieku būtu ar arāju saskandinājis; otrais diez vai atvērtu viņam durvis. Milzīga atšķirība, īpaši, ņemot vērā, ka otrais savulaik bija pirmā skolnieks, sekretārs un gandrīz kļuva arī par znotu. Jā, tie ir Džoiss un Bekets; katrs no viņiem izdomāja pats savu Tao Juaņmina lauku ciemu un atrada tur patvērumu. Interesanti, ka vieta, no kurienes viņi aizgāja, abiem bija viena un tā pati ‒ Dublina, Īrija. Un šis fakts noteica ļoti daudz ‒ gan abu metaforisko ciemu atšķirību, gan arī līdzību.

Viņi abi jau piedzima, varētu teikt, lielas pasaules nomalē, kaut kur pa vidu starp divām kultūrām ‒ visai Britu impērijai kopīgo angļu ‒ un vietējo, īru, kura tik tikko nepazaudēja savu valodu, bet, sākusi to atdzīvināt, tā aizrāvās, ka gan Džoiss, gan Bekets no turienes šausmās aizbēga. Džoiss ķērās pie unikāla projekta; viņš, pametis angloīrisko pasauli, sāka to rūpīgi rekonstruēt ‒ līdz pašām sīkākajām detaļām, tādām kā Leopolda Blūma pakasīšanās vai ziepju galiņš viņa bikšu kabatā. Iecere izdevās, un Džoisa izdomātā 1904. gada Dublina mums ir daudz reālāka nekā īstā, tā, kura savulaik tiešām pastāvējusi. Būtībā jau tieši ar to māksla arī nodarbojas: izdomātu, sacerētu objektu tā padara reālāku nekā to, kurš pastāvējis un no kura sastāvdaļām pirmais uzbūvēts. Borhess kādā slavenā stāstā šādu objektu tipu nosaucis par hroniru (hrönir).7 Džoiss viņam nepazīstamā Tao Juaņmina neapzināto mantojumu iedzīvināja pēc savas saprašanas: viņš aizgāja… nē, tas nav labs vārds; viņš attālinājās no pasaules, lai labāk saprastu savas attiecības ar to ‒ pirmkārt jau savu atbilstību tām pašām senajām grāmatām, kuras modinājušas viņā dziļas pārdomas. Kā romānā Mākslinieka portrets jaunībā teica Stīvens Daidals, „ceļš uz Taru ved caur Holihedu”. Tara (cik nu spēju atcerēties, neizmantojot Vandzjanlou parkā nepieejamā Google meklētāja palīdzību) ir īru toponīms un Īrijas mītiskās senās galvaspilsētas nosaukums. Mītiskās, jo nekāda vienota Īrija nepastāvēja, līdz salu pilnībā kolonizēja angļi. Citiem vārdiem izsakoties, vārdā Tara koncentrēta visa Diženā Senatnība. Te ir gan leģendas par varoņiem, gan slavenās īru klosteru zinības un tautas dziesmas ‒ pilnīgi viss īriskais. Un ceļš uz visu šo fundamentāli autentiski īrisko iet caur Holihedu (Holyhead), ostu Englsijas salā, kur 19. un 20. gadsimtā ieradās no Īrijas emigrējušie īri. Būtībā tieši tur mēģināja nonākt arī Džoiss, tikai viņa Tara nebija sena; tā bija viņa jaunības laiku, klasiskā kapitālisma un tātad, ņemot vērā kapitālistisko ražošanas attiecību universālo dabu, buržuāziskās pilsētu kultūras Dublina; viņa Tara bija vienlaikus nacionāla un vispārēja. Tā ir saprotama jebkuram Rietumu cilvēkam. Šo apbrīnojamo triku ‒ lokālā pārvēršanu par globālo ‒ Džoiss piekopa visus turpmākos gadus, no brīža, kad viņi ar Noru izbrauca cauri Holihedai. Savu portatīvo Tao Juaņmina ciemu Džoiss vadāja līdzi no Triestes uz Cīrihi, no Cīrihes uz Parīzi, no Parīzes atpakaļ uz Cīrihi, precīzi pats sev definējot pakāpi, kādā attālinājies no pasaules. No vienas puses, viņš it kā runāja par visu pasauli reizē ‒ un ar viņa muti it kā runāja visa daudzvalodīgā pasaule, ko Džoiss arī mēģināja pierādīt Finegana vāķī. No otras puses, viņš dzīvoja trūkumā, savas ģimenes ielenkumā, tukšojot krūku pēc krūkas, sacerot dīvainus tekstus, kuru jēgu pasaule, ko tobrīd nodarbināja visādas blēņas, teiksim, Pirmais pasaules karš, pilnīgi nesaprata. Pietiek atcerēties slaveno stāstu par to, kā kara laika cenzors pārtvēris vienu no Ulisa nodaļām, ko Džoiss sūtījis pa pastu kādam paziņam. Cenzors nolēmis, ka tas ir šifrēts militāra satura ziņojums, un sacēlis trauksmi. Jā, ir vēl kāds stāsts, daudz īsāks. Dialogs. „Džoisa kungs, ko jūs darījāt kara laikā? ‒ Rakstīju Ulisu.”
Viņa dumpīgais mantinieks Bekets arī bēga ‒ un arī caur nosacīto Holihedu. Tikai, atšķirībā no Džoisa, viņš tā arī palika Parīzē līdz savai nāves stundai. Dzīvojot pagājušā gadsimta pirmās puses Eiropas līksmākajā pilsētā, Bekets metodiski citu pēc citas atslēdza visas sakaru līnijas ar ārpasauli, līdz pēdīgi bija palikusi tikai viena ‒ telefona vads. Taču pie telefona viņš, sēžot savā klusuma pildītajā tukšajā dzīvoklī, tik un tā negāja. Protams, viņa izolācija nebija absolūta; viņam bija draudzene, kura vēlāk kļuva par sievu, un vēl viena draudzene, ar kuru viņam bija ne tikai erotisks, taktils, bet arī epistolārs kontakts; bija paziņas ‒ izdevēji un pat teātra cilvēki. Neaizmirsīsim, ka slava pie Beketa atnāca jau stipri pēc jaunības gadiem, un tā bija Godo nevis Moloja autora slava. Ar visiem augstākminētajiem Beketam nācās uzturēt kaut vai minimālu saziņu, un ar viņu starpniecību tātad ‒ ar pasauli. Taču Beketa stratēģiskie nodomi bija radikāli ‒ pilnīga izolācija, atsvešinātības apoteoze. Viņa nesaskaņas bija nevis ar „laikmetu šo”, bet ar pasauli vispār. Tāpēc viņš sev izdomāja Tao Juaņmina ciemu, kas atšķīrās no Džoisa versijas, un apjoza to ar divkāršu mūri. Pirmais bija atbildīgs par to, lai pārtrūktu kontakti ar apkārtējo pasauli. Otrais ‒ par atsvešināšanos no tā, kas ir paša nabadzīgākā ‒ vai paša sliktākā ‒ rakstnieka galvenā bagātība. Otrais mūris bija atbildīgs par atsvešināšanos no valodas. Agrīnais Bekets bija Džoisa epigons un sludināja barokālu lingvistisku izšķērdību. Kādā brīdī atklājis, ka ar šo (angļu) valodu var izdarīt visu, ko vien vēlas, viņš sāka rakstīt franciski ‒ valodā, kura viņam, protams, bija pazīstama, taču ne dzimtā. Džoisa poliglotisms pletās plašumā un draudēja appludināt visu pasauli, turpretim Bekets klusējot nolika angļu valodu atpakaļ, kur bija to atradis, un paņēma nākamo. Angļu valodu viņš, protams, izmantoja arī pēc tam, taču tad tā jau bija cita angļu valoda, izfiltrēta caur frančvalodīgās rakstniecības pieredzi. Šādi, divkārši nošķīris sevi no pasaules, Bekets nodzīvoja garu un klusu dzīvi, vienlaikus uzturoties tepat mūsu pasaulē un vairs neatrodoties tajā.

Prusts, Kafka un Pesoa, tieši otrādi, nekur nebrauca, bet Borhess vecumdienās nevis aizbrauca no pasaules, bet braukāja pa pasauli. Taču katram no viņiem bija savs īpašais gājiens, savs paņēmiens, kā attālināties, bet neaiziet pavisam. Prusts, pats pasaulīgākais no viņiem, beigu galā patvērās tumšā istabā ar korķa tapetēm, un tur naktīs kā zirneklis auda savas epopejas sociāli psiholoģisko un politiski erotisko tīklu ‒ līdz aptrūkās skābekļa. Viņš gāja pat tālāk par Tao Juaņminu, atstājot starp savu midzeni un ārpasauli tikai vienu savienojošu diedziņu – kalponi Selesti Albarē. Seleste bija gan viņa vecais, sirsnīgu jūtu pārpilnais arājs, gan mazais dēlēns, arī kaimiņš, kas iegriezies pasērst, un darbabiedrs kancelejā. Zudušo laiku meklējot ieteicams pārlasīt paralēli Selestes nodiktētajai grāmatai par viņas darbu pie Marsela kunga, un tad var apbrīnot Prusta ģenialitāti ne tikai sociālās analīzes, bet arī paša dzīves iekārtošanas jomā. Jo plašāks pletās viņa romāns, aptverot teju vai visu pasauli, visus vīriešus, visas sievietes, visas pasaules ēkas un ceļus, jo šaurāka un noslēgtāka saruka tā kastīte, kurā viņš patvērās no pasaules. Un pēdīgi viņš tajā nosmaka.

Turpretim Kafka ‒ tas ir variants, kā varēja ievirzīties Tao Juaņmina liktenis, ja viņš nebūtu aizgājis no darba. Iztēlosimies seno ķīniešu ierēdni, kurš ienīst savu kantori, taču visdažādāko apstākļu dēļ nevar to pamest. Dienas viņš pavada dienestā, bet naktīs sacer dzeju, līdzīgu tai, kādu rakstīja Tao Juaņmins, un dod savam dzejolim nosaukumu Pirmo reizi pildot karavadoņa, taisnā valdnieka padomnieka pienākumus ‒ sarakstīts, ceļojot cauri Czjuije. Tikai Kafka gan nedeva padomus karavadonim, taisnajam valdniekam; viņš apdrošināja pret nelaimes gadījumiem strādniekus. Tātad viņš it kā atradās pašā dzīves mutulī ‒ kas gan varēja būt vēl ciešāk saistīts ar tālaika industriālo pasauli nekā tāds darbs? Un tomēr Kafka no pasaules tvēriena vienmēr izvairījās. Viņa kapakmenī varētu iegravēt vārdus, kas lasāmi Grigorija Skovorodas atdusas vietā: „Pasaule mani ķēra, taču nenotvēra”. Tikai neko tur nevar iegravēt: pirmkārt, tie ir ebreju kapi, bet otrkārt, tur apglabāta visa Kafkas ģimene. Savu Tao Juaņmina ciemu Kafka bija iekārtojis pašā nepiemērotākajā vietā ‒ Centrāleiropas ebreju ģimenē, apdrošināšanas kantorī. Tāpat kā Džoisam ar Beketu, viens no mūriem, kas iejoza viņa patvērumu, bija tīri lingvistisks: Kafka rakstīja vācu valodā, dzīvojot starp cilvēkiem, kas runāja čehiski un jidišā un vēlāk iemēģināja arī ivritu. Turklāt arī vācu valoda viņam bija pašam sava ‒ ne vienkārši vācu un pat ne Prāgas vācu valoda, par kuru uzjautrinājās Vācijas vācieši, bet kulturāla mietpilsoņa infantilā leksika ar intonāciju, kas patapināta no klusā vājprāša Roberta Valzera. Otrs Kafkas ciema mūris, protams, bija viņa tuberkuloze. Tā viņu arī veiksmīgi noveda kapā.

Fernandu Pesoa, pavadījis bērnību un jaunību otrā pasaules malā, sešpadsmit gadu vecumā atgriezās Lisabonā un no turienes tā arī vairs nekur neaizbrauca. Šķiet, neko nezinot par Kafku, viņš arī strādāja ierēdņa darbu, kaut arī ne tik veiksmīgi kā Bohēmijas strādnieku apdrošināšanas sistēmas līdzautors. Tāpat kā Tao Juaņmins un Džeimss Džoiss, arī Pesoa mīļuprāt tukšoja kausus, tikai, atšķirībā no pirmā, neuzskatīja par nepieciešamu atzīmēt šo faktu savā dzejā. Pesoa, tāpat kā Džoiss, izdomāja sevi kā Ulisu, kurš izdomā sev dažādus vārdus un dažādas lomas; ja nu starp Eiropas modernisma literatūras titāniem vispār bijuši kādi īsteni budisti, tad tie ir Pesoa un Borhess. Abi uzskatīja, ka nekāda es vispār nav. Pesoam šai lietā bija tik labi panākumi, ka pat viszinošais Borhess, šķiet, par viņu neko nebija dzirdējis. Kas attiecas uz pēdējo, tad viņa attiecības ar pasauli bija, ja tā var izteikties, pašas radikālākās: Borhess pasaulei vispār atteicās pievērst jebkādu uzmanību.

Kamēr es tā sēdēju un prātā visvisādi virpināju iepriekšējās rindkopas pēdējo teikumu, pie manis pienāca kāds apmēram piecdesmit gadus vecs ķīnietis. „Hello,” viņš man teica. „Hello,” es atbildēju kā uztrūcies no miega. Pienācējs veltīja man platu smaidu un sāka kaut ko ķīniešu valodā stāstīt, rādot pārmaiņus te uz mani, te uz soliņu, uz kura es sēdēju, uz atvērto Ķīniešu klasisko dzeju, termosu ar zaļo tēju, ko es pēc vietējās paražas parasti vazāju sev visur līdzi, un manu mugursomu; vēl viņš ar plašu žestu it kā ievēra vienā lokā arī bambusus, skaisto parku ap mums, jautros un apmierinātos cilvēkus, pie kuriem nepārprotami pieskaitīja arī pats sevi. Es arī sēdēju un smaidīju, izliekoties, ka tas ir saprotošs smaids, un māju ar galvu. Interesanti, ko šis ķīnietis man teica? Diez vai ko sliktu ‒ viņš izskatījās pārāk draudzīgs, pat metās paspiest man roku un piesardzīgi papliķēja pa plecu. Ja sakāmais bija kaut kas labs, tad droši vien tas skanēja apmēram tā: sak, paraugies, cik apkārt labi: silti, brīnišķīgs parks, cilvēki atpūšas un priecājas, bet tu te sēdi, iegrimis savās domās, savās grāmatās, un viens pats streb savu atdzisušo tēju; uzreiz redzams, ka tev nesaskaņas ar laikmetu šo ‒ nav labi, tas dara man bažas. Vai varbūt, tieši otrādi, viņš teica kaut ko tādā garā: neticami, tu it kā esi svešinieks, bālģīmis, kurš atbraucis no tālām zemēm, bet izturies kā seno laiku gudrais ‒ paslēpies no ļaudīm šeit malienē, lasi senas grāmatas; ak, dziļas ir pārdomas tavas! Bet varbūt viņš runāja par kaut ko pavisam citu, piemēram, par tautu draudzību vai Prigova romānu Ķīniešu Katja ‒ Dievs vien zina. Bet man likās patīkama, pat kaut kādā veidā uzmundrinoša šī negaidītā draudzīgu jūtu izpausme Vandzjanlou parkā līdzās Sjue Tao kapam, tāpēc, kad ķīnietis devās tālāk, es vēl mazliet padomāju. Un lūk, ko izdomāju.

Lieta tāda, ka patiesībā jau runa vispār nav ne par ciemu, ne par rīsu vīnu un pat ne par apkārtējiem cilvēkiem un senām grāmatām. Viss augstāk uzskaitītais ir tikpat kā korķa tapetes vai Ziemeļbohēmijas strādnieku apdrošināšanas kompānijas dokumenti ‒ interesanti rotājumi, katedrāles detaļas, tādas kā vitrāžas un gargujas, taču ne tās būtība, ne tās struktūra, ne tās jēga. Bet stāstam par Tao Juaņminu un viņa mantiniekiem jēga ir samērā vienkārša. Tas nav stāsts par to, uz kurieni un kā tu aizej, kad paej malā no pasaules, bet gan par formālo, abstrakto ideālā attāluma mehānismu ‒ par to, kā šo attālumu saglabāt, nekrītot nevienā no abām galējībām; tas ir stāsts par ideālo toposu, kas izvēlas domāšanu, šajā gadījumā ‒ māksliniecisko, lai rastu iespēju funkcionēt. Un tāpēc sižeta detaļas ‒ tās atkarīgas no konkrētā vēsturiskā perioda, no sociālās sistēmas, no reliģijas, no daudzām citām lietām, pat no klimata. Bet sižeta būtība pastāv ārpus vēstures, jo, lai nu lasītājs man piedod, viss, kas saistīts ar to, kā iekārtota domāšana un kas nepieciešams, lai tā darbotos ‒ tā visa jau ir filozofija. Būtībā tā arī ir vienīgā īstā filozofija, kas atrodama literatūrā ‒ filozofija, kas aplūko telpas punktu, no kura rodas domāšana, bet pēc tās, pareizāk sakot, līdz ar to ‒ apraksts, stāstījums, šīs domāšanas izdomātās pasaules apvārdošana.

Es savācu savas mantas mugursomā, uzmetu to plecos un devos pastaigāties starp ļaudīm, zem deguna murminādams:

Aizu vējš
atnes no austrumiem spirgtu gaisu.
Pavasara mēriņš
remdēs gurdumu un izsalkumu.

Pareizi jau ir, tikai šajā pilsētā vēl joprojām nebija, ko elpot. Vējš no austrumiem pūš, bet spirgtuma nav.

 

No krievu valodas tulkojusi Sabīne Ozola

  1. Китайская классическая поэзия. Москва: Художественная литература, 1984.  (back)
  2. „Я никогда не ловил луну в реке рукой, / Но я почту за честь.” Дорога 21 // Все братья — сёстры (1978  (back)
  3. Эйдлин Л. Тао Юань-мин и его стихотворения. Москва: Наука, 1967.  (back)
  4. Man liekas, tas ir vienīgais, kur atdzejotājam misējies. Es nebēdnīgo „mēriņu” nomainītu ar domīgo, smagnējāko „kausu”.  (back)
  5. „Pasaucu sievu/ bērnus ņemam mēs līdzi,/ un dienā, kas labvēlīga pret mums,/ tālās pastaigās aizklīstam.”  (back)
  6. Reālās pasaules realitāte manī raisa ļoti lielas šaubas. Neapšaubāmi ir tas, ka reālās pasaules realitātes ideja tik tiešām ir reāla cilvēku prātos ‒ ja vien runa nav par īsteniem budistiem. Bet šī raksta vajadzībām mums ar to pilnīgi pietiek.  (back)
  7. Borges J.L. Tlön, Uqbar, Orbis Tertius // El jardín de senderos que se bifurcan, 1941  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri