Bērnības ainavas

 

No 22. līdz 26. maijam Punctum rīko pasākumu sēriju Punctum festivāls. Iztēles ģeogrāfija, kuras caurviju motīvs ir ainavas un vietas. Gaidot tematiskos prozas lasījumus Bērnības ainava, kas 24. maijā norisināsies Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, aicinājām tulkotājas Indru Brūveri un Maimu Grīnbergu, dzejnieci Jeļenu Glazovu, portāla Satori redaktori Elizabeti Lukšo un mākslinieku Ivaru Drulli uzrakstīt par savām bērnības vietām un neizdzēšamiem iespaidiem, ko tās atstājušas.

 

Indra Brūvere, lietuviešu literatūras tulkotāja:

„Visvairāk mani bērnībā iespaidoja vietas, kuras nebija manējās. Daudzdzīvokļu mājas, mikrorajons, bērniem pilni pagalmi. Uzaugu piepilsētā pie meža, bet šad tad braucām arī uz Rīgu, kas bija pavisam blakus. Trokšņainā pilsēta vienmēr manī izraisīja neizsakāmas ilgas. Nepārtrauktā ilgošanās, visticamāk, izveidoja mani par samērā melanholisku personu, kurai joprojām reizēm sažņaudzas sirds, iemaldoties daudzdzīvokļu māju pagalmā – tādos mirkļos mani pārņem naiva pārliecība, ka pilsēta ir zāles pret vientulību.”

 

Maima Grīnberga, igauņu un somu literatūras tulkotāja:

„Pirmo mūža gadu esmu pavadījusi Valkā. Kas gan varētu liegt domāt, ka tieši no tā man vilkme uz ziemeļiem – pie igauņiem, somiem? Pēc tam līdz četru gadu vecumam dzīvoju uz ūdens – pie Ķīpsalas noenkurotā baržā, kas pildīja Rīgas Pionieru pils Kuģniecības pulciņa bāzes pienākumus un kur varēja izmitināt arī divas pils darbinieku ģimenes. Ietekme? Nebaidos no ūdens, mīlu salas un, pateicoties šai košajai dzīves detaļai, nonācu Jāņa Rokpeļņa grāmatā Rīgas iestaigāšana.

No vēlākiem bērnības laikiem spilgti atceros iešanu ar un bez mantām pa sliedēm no Āraišu stacijas līdz lauku mājai, kur mamma dažas vasaras īrēja istabu. Gulšņu smarža tveicīgā saulē, ausīšanās, vai tik nenāk kāds smagais, dunduri, savu soļu samērošana ar atstatumiem starp gulšņiem un sliežu ceļa perspektīva. Iet, izstaigāt un klīst man patīk joprojām, un lēkāšana pa autoru noliktajiem gulšņiem viņu izveidotajās perspektīvās ir mans ikdienas darbs.”

 

Elizabete Lukšo, portāla Satori redaktore:

„Atmiņu mākonī, kas radies laikā no ceturtā līdz kādam desmitajam manas dzīves gadam un ko šobrīd esmu iedomājusies kā savu bērnību, ierakstu atslēgvārdus „vietas” un gaidu, kas parādīsies. Meklējuma rezultātos piedāvā nevis manas mājas pagalmu, kas ielenkts starp divām hruščovenēm (vienā no tām dzīvoju es) un kurā parasti pavadīju lielāko dienas daļu, bet vairāki punkti, kas atrodas aiz tā robežām. Manu vecāku noteikums bija vienkāršs: abi ar brāli drīkstat iet tik tālu, lai var redzēt pa virtuves logu. Skaidrs, ka citiem pagalma bērniem šāds ierobežojums netika uzlikts, tāpat zināms, ka interesantākais vienmēr notika nedaudz tālāk. Nebijām nekādi vecāku neklausītāji, bet kaut kā tomēr dažreiz neuzkrītoši izdevās nozust no pagalma, sekojot līdzi pārējam bērnu bariņam. (Vecākiem jau vienmēr var pateikt, ka mēs spēlējām paslēpes, tāpēc nebijām saskatāmi vai tamlīdzīgi.) Tad mēs devāmies uz labākajām vietām – pussabrukušo mūrīti pamestajā bērnudārzā, kur tika realizētas pirmās žņaugšanas pieredzes, uz blakus mājas kāpņu telpas piekto stāvu, kur dzīvoja mūsu adoptētais blusainais kaķis, vai vienkārši uz betona bloku, uz kura sēdēt ir daudzreiz aizraujošāk nekā uz tā, ko var redzēt pa mūsu virtuves logu.”

 

Jeļena Glazova, dzejniece un māksliniece:

„Man bērnības zeme ir Dagestāna, Mahačkala, kur mani veda pie radiem katru vasaru. Faktiski gandrīz vienīgais, ko atceros no savas bērnības, ir šie braucieni – dažas dienas vilcienā arī bija milzīgs piedzīvojums. Viss pārējais laiks bērnudārzā Rīgā likās kaut kas pelēcīgs, nedzīvs. Šķita, ka gravitācijas likumi pie Kaspijas jūras nedarbojas, tur ir cita dimensija un varētu notiks jebkas; kalni, jūra – visam piemita mītiska noskaņa. Protams, visi tie mīti tika izdomāti, atrodoties Rīgā, kādā distancē no „ideālās” teritorijas.  Šādā veidā es izstrādāju specifisku optiku, kas ļāva man pēc atmiņas hipertrofēt notikumus, kurus piedzīvoju vasarā. Protams, kā jau mēdz būt ar ideālām vietām, – tajās nevar atgriezties. Neviens no radiem tur vairs nedzīvo un neatceras īsto adresi. Izskatās, ka nevarēšu pārbaudīt, vai manas atmiņas atbilst patiesībai, un nebūs iespējas vilties.”

 

Ivars Drulle, mākslinieks:

„Kā daudzus Rīgas bērnus, arī mani jūnijā ielādēja mašīnā, aizveda uz laukiem un palaida tur ganīties līdz augusta vidum. Tad sekoja gatavošanās skolai un grūstīšanās rindā pēc zila skolas uzvalka un neglītām, brūnām kurpēm. Šis stāsts ir parasts, tajā nav nekā īpaša, ko izcelt. Tomēr man ir bērnības vieta, kur nonācu brīdī, kad no bezformīgas māla pikas sāku veidoties par aptuvenu, cilvēkveidīgu tēlu.

Kad man bija 12 gadi, mūsu skolā viesojās kāds jauns ģeologs, kurš meklēja bērnus brīvā laika ģeologu-tūristu pulciņam.  Vieta –  tagadējā Valsts Prezidenta rezidence Rīgas pilī, toreiz Pionieru un skolēnu pils. Pulciņa telpas atradās necilā sānu pagrabā, kas uz vairākiem gadiem kļuva par manu paradīzi. Šajā telpā lielākoties žāvējās smirdīgas piepūšamās gumijas laivas no mežonīgiem krāču braucieniem, un lielākie bērni kārtīgos ruļļos tina cīņā rūdītas virves no klinšu kāpšanas brauciena Kaukāzā. Otrdienās un ceturtdienās – pulciņa dienās –  mēs, dzerot stipru melno tēju, tumsā skatījāmies diapozitīvus no nedēļām ilgiem ceļojumiem uz ziemeļiem ar telti un slēpēm,  klausījāmies par izdzīvošanu sniega vētru laikā, lai pēc tam ieslīgtu kartēs un plānotu savus pirmos mežonīgos ceļojumus. Tas bija pirms 30 gadiem, un pulciņš nav izjucis vēl šodien – mēs joprojām esam kopā, un vismaz reizi gadā, ap Ziemassvētkiem,  braucam uz mežu pagulēt mežā, teltī.

Un sakritības dēļ nesen Latvijas Bankai veidoju sudraba eiro monētu, veltītu Rīgas pilij. Monētu piepildīju ar atmiņām par mitro pagraba telpu, diapozitīvu aparāta dūkšanu, karsto melno tēju ar cepumiem un sniegoto kalnu virsotnēm.”

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri