Atvainošanās

 

Stāsts nolasīts Punctum festivāla. Iztēles ģeogrāfija stāstu lasījumos Bērnības ainava.

 

Foto: Richard Thompson

 

Es atceros, ka viena nodarbība maksāja piecpadsmit latus. Kopā kursā bija paredzētas četras nodarbības – tātad sešdesmit lati par visu kursu. Es nezinu, cik liela tajā laikā bija mana tēta alga. Varbūt divsimt latu. Iespējams, tuvāk trīs simtiem. Zinu tikai to, ka ļoti vēlējos apmeklēt nodarbības. To zināja arī tētis, tāpēc piekrita samaksāt par tām. Man bija divpadsmit vai trīspadsmit gadu. Es zināju, ka mūsu ģimene nevar atļauties tik dārgus kursus, taču mēs atļāvāmies, jo es ļoti, ļoti gribēju. Es nelūdzos. Es zināju, cik daudz tas maksās. Bet tētis piekrita, jo zināja, cik ļoti man tas būs svarīgi. Nodarbības notika reizi nedēļā. Man šķiet, tās bija otrdienas. Bet, iespējams, trešdienas. Tagad atceros, ka tās noteikti bija trešdienas, jo par to liecina kaut kas, ko atcerējos tikai pēc tam, kad biju jau uzrakstījis, ka nodarbības notika otrdienās, lai gan tās notika trešdienās, jo fakts, ka bija trešdiena, spēlēja svarīgu lomu tajā, kas notika vēlāk. Tāpēc tad, kad atcerējos to, kas notika vēlāk, es atcerējos, ka tā bija trešdiena, jo vārdu „trešdiena” izrunāju gan es, gan tētis mūsu sarunā, kas notika vēlāk, proti, kādu laiku – dienas, nedēļas – pēc tam, kad biju sagribējis apmeklēt kursus, bet tētis bija piekritis par tiem samaksāt. Bet saruna bija ļoti svarīga. Patiesībā, tieši saruna bija tas, ko pirmo atcerējos un kādēļ vispār nolēmu rakstīt.

Pēc pirmās nodarbības kursu rīkotājs pienāca pie manis un pajautāja, vai esmu jau kādreiz ar šo nodarbojies. Es teicu, ka ne. Viņš šķita izbrīnīts, jo no malas esot izskatījies, ka es zinu, ko daru, lai gan, patiesībā, darīju to pirmo reizi mūžā. Man acīmredzot esot talants. Es jutos glaimots un laimīgs. Man kaut kas padevās. Es kaut ko pratu labi. Laimīgāku mani darīja arī tas, ka citi nodarbībās bija krietni vecāki par mani. Es biju jaunākais, bet tieši man vislabāk padevās tas, ko mums mācīja.

Tajā trešdienā notika otrā vai trešā nodarbība. Priekšpusdienās es, kā parasti, biju skolā, bet pēc stundām devos pa taisno uz nodarbībām, kas notika piecpadsmit minūšu gājienā no skolas vai divdesmit minūšu gājienā no mājām. Parasti es būtu pēc skolas aizgājis līdz mājām, lai noliktu skolas somu, paēstu un tikai tad dotos uz kursiem. Paēst vienmēr bija svarīgi – tas, lai esmu paēdis, bija svarīgi nevis man, bet tētim. Mājās mani vienmēr gaidīja sagatavots ēdiens – parasti jau nomizoti kartupeļi, aplieti ar ūdeni un uzlikti uz plīts, bet ledusskapī bija otrais ēdiens – jau gatavs vistas sitenis vai cūkgaļas karbonāde. Viss, kas man bija jāizdara – tikai jāpiešķiļ uguns zem katla ar kartupeļiem un uz pannas jāuzsilda gaļa. Cik atceros, tētim vienmēr bija problēmas ar kuņģi, viņš pat pavadīja kādu laiku slimnīcā tā dēļ. Manā prātā bija izveidojies priekšstats, ka viņš atvedināja visas savas veselības problēmas no sarežģījumiem ar kuņģi, tāpēc viņam bija ļoti svarīgi, lai es regulāri un kārtīgi paēdu, jo uzskatīja, ka pretējā gadījumā arī man radīsies problēmas ar gremošanas orgāniem. Viņš bija tik uzstājīgs, ka bieži dusmojās, ja, pārnākdams mājās pēc darba, atklāja, ka es pa dienu nebiju neko ēdis. Viņš tiešām bija dusmīgs, bet man bija ļoti bail no viņa dusmām, lai gan tās izpaudās pavisam niansēti – tikai skatienos un dažās frāzēs; retāk – balss pacelšanā, bet nekad – fiziskā vardarbībā. Šī iemesla dēļ es biju iemanījies notēlot ēdienreizi, proti, uzvārīt kartupeļus un sasmērēt pannu ar eļļu, lai trauki būtu netīri un izskatītos, ka esmu ēdis, lai gan bieži vien man ēst nemaz negribējās un es pat dažreiz ņēmu ēdienu līdzi, kad gāju satikt draugus pēc skolas, izmetu to kādos krūmos vai pagalmā, jo man šķita, ka karbonādes un kartupeļi ir uzskaitē un man jāatbrīvojas no tiem vismaz daļēji, lai pēc tam melotu, ka biju ēdis.

Tajā trešdienā bija trešā nodarbība; iespējams, man bija ilgāk jāpaliek skolā kaut kāda iemesla dēļ, kuru tagad nevaru atcerēties, tāpēc nolēmu doties uz kursiem pa taisno no skolas. Nodarbības ilga vairākas stundas, turklāt bija jāpieskaita laiks, ko vajadzēja pavadīt ceļā uz un no tām. Nezinu, vai tajā dienā mani slavēja par progresu kursa apguvē, bet zinu, ka pēc nodarbībām es mierīgā gaitā devos uz mājām. Bija vēla pēcpusdiena, man šķiet, bija silts, lai gan nebija vasara – tā nevarēja būt vasara, jo vasarā nav skolas. Bet es biju bijis skolā. Bet tagad, kad rakstu, es sāku šaubīties, vai pirms došanās uz kursiem patiesībā biju skolā, jo varbūt tā tomēr bija vasara un skola bija beigusies, bet dienas pirmo daļu es, visticamāk, pavadīju Kolkasraga ielā pie Imanta, kur pavadīju daudzas savas bērnības un pusaudžu gadu dienas, kopā ar Imantu jaucot ārā, tīrot, eļļojot un vēlāk saliekot atpakaļ mūsu divriteņu aizmugurējās rumbas. Šķiet, mēs to darījām neatkarīgi no tā, vai ar divriteņiem bija kaut kas noticis, mēs vienkārši to darījām aiz rutīnas, tāpēc man ir palicis iespaids pašam par sevi, ka vēl šodien joprojām prastu izjaukt un salikt atpakaļ padomju laika velosipēdu aizmugurējā riteņa rumbu, lai gan patiesībā šaubos par to. Jebkurā gadījumā to noliedz manas problēmas ar manu pašreizējo riteni, kuram regulāri pārlec ķēde no viena zobrata uz citu, un, lai ko darītu, es nevaru šo problēmu atrisināt, un tāpēc tā turpina dažreiz pārlēkt, bet citreiz ķēde vairs tā nedara, un viss ir kārtībā.

Bija vēls pavasaris, bija trešdiena, kad man bija jādodas uz trešo nodarbību. Sākumā es biju skolā, laiks bija silts un, iespējams, ziedēja krūmi, jo pēc skolas mēs devāmies uz Kolkasraga ielu pie Imanta, bet pie Imanta mājas auga daudz krūmu, kas varēja tajā laikā ziedēt, bet tad, kad jau bija laiks doties, es sapratu, ka vairs nebūs laika ieiet mājās, nolikt somu un paēst, tāpēc pa taisno no Kolkasraga ielas devos uz Bezdelīgu ielu, kur notika nodarbības, tāpēc mājās es pārnācu tikai vēlā silta pavasara pēcpusdienā. Man bija labs garastāvoklis, lai gan nekas īpašs nebija noticis – katrā ziņā tas noteikti bija labs, ja salīdzina ar garastāvokli, kas man bija tad, kad es pārnācu mājās.

Viss notika ātri un bez žēlastības. Es nepaspēju pat nolikt somu vai novilkt apavus, jo, tiklīdz pārkāpu dzīvokļa slieksnim, man pretī stājās tētis. Viņš bija neparasti dusmīgs un nikns; iespējams, viņš kliedza, lai gan manā atmiņā ir tikai viena reize, kad viņš patiesi kliedza pilnā balsī. Tas bija tad, kad man bija pavisam maz gadu, bet mamma mani bija paņēmusi līdzi uz kaut kurieni, iepriekš nepabrīdinot tēti, ka nebūsim mājās visu vakaru, tāpēc tētis nezināja, kur abi esam, un ilgi lielā satraukumā kliedza uz mammu, kad mēs beidzot bijām pārnākuši mājās. Viņš bija nikns un dusmīgs, staigāja šurp turp pa lielās istabas veco pelēkzaļo paklāju, kamēr mamma gulēja uz gultas ar vēsā ūdenī samitrinātu kompresi, kurai parasti izmantoja tēva kabatlakatiņus; mūsu mājās tas bija vienīgais veids, kā ārstēt galvassāpes, tāpēc pieņemu, ka mammai sāpēja galva, viņa neko neteica, bet tikai gulēja uz dīvāna un bija uzlikusi roku uz pieres, piespiežot kompresi stingrāk, kamēr tētis kliedza, lai liktu viņai saprast, cik bezatbildīgi viņa rīkojās, paliekot visu vakaru prom, bet nepabrīdinot viņu ne pa telefonu, ne arī atstājot zīmīti uz virtuves galda, kur mēs parasti atstājām zīmītes viens otram. Tētis kliedza krieviski, kas nozīmēja, ka tas notika pirms 1994. gada, jo tajā gadā tētis pieņēma lēmumu, ka runās ar mammu tikai latviski, lai gan iepriekš visu (manu) dzīvi runāja ar viņu tikai krieviski. Atceros tikai vienu vārdu no tēva monologa, kas iedega manā atmiņā pietiekami pamatīgi, lai es to atcerētos arī tagad. Vārds bija ведьма. Tētim bija tiešām jābūt patiesi niknam, lai viņš ko tādu teiktu, jo nekad iepriekš vai pēc tam es nedzirdēju, ka viņš būtu kādu no mums nosaucis līdzīgā vārdā. Viņš vispār nelamājās, un tā bija arī vienīgā reize, kad atceros viņu kliedzam.

Tajā trešdienā, kad pārnācu mājās pēc nodarbībām, es ienācu mūsu Sabiles ielas dzīvoklī, kur mani sagaidīja nikns tēta skatiens. Viņš neko man nejautāja, bet sāka mani bārt un lamāt. Es biju tik pārsteigts, ka nebiju gatavs aizstāvēties. „Kur tu biji visu šo laiku?” tētis jautāja. Es gribēju atbildēt, bet tētis man nedeva iespēju. Viņš turpināja mani apvainot, ka esmu bezatbildīgs, ka nepaziņoju, kur biju devies, un pazudis uz visu dienu. Kā no rīta aizgājis, tā tikai tagad atnācis, nepiezvanījis, nepabrīdinājis. Jā, un šodien taču bija trešdiena, un man bija kursi, viņš teica, par kuriem es, protams, esot aizmirsis. Pat par kursiem es esot aizmirsis – tik tukša man galva! Es turpināju stāvēt un centos nedaudz atgūties. Ja par neziņošanu man bija ieslēgusies automātiska vainas apziņa, tad šoreiz bija viena lieta, par kuru tomēr varēju aizstāvēties. Es klusi teicu: „Es biju kursos. Es biju kursos un nāku no turienes.”

Bija trešdiena, karsta vasaras pēcpusdiena, kad tuvojas vakars, bet ir tik karsts kā dienvidū, un es biju pārnācis mājās. Virtuvē uz plīts vārījās kartupeļi un cepās gaļa. Tētis klusēja un sastindzis vēroja mani. Tobrīd laikam viņa prātā bija izskrējušas tūkstoš domu par to, kas šeit notiek un ko viņš ir izdarījis. Viņš apjuka. Pirmajā brīdī viņš nebija gatavs atkāpties, taču vairs nebruka virsū. Es klusēdams pagāju viņam garām un devos uz savu istabu. Es arī biju apjucis, bet tobrīd jau sajutu aizvainojumu par to, ka mani apvaino lietā, kurā neesmu vainīgs. Šī sajūta man nepatika visvairāk no visām sajūtām, kādas uz to brīdi biju piedzīvojis. Gaiss dzīvoklī bija kairinošs. Tētis pazuda vannas istabā. Kādu laiku nenāca ārā, bet tad viņš iznāca, piegāja pie manis un, skatīdamies uz mani ar sārtām acīm, kuras acīmredzot bija iekaisušas dzīvokļa kairinošā gaisa dēļ, mierīgi un pazemīgi teica: „Lūdzu, piedod, dēliņ, es pats biju aizmirsis, ka tev šodien ir kursi.” Tad viņš apgriezās un izgāja ārā pa dzīvokļa durvīm pastaigāties augusta pēcpusdienā, kad vakari jau paliek vēsi un saulē izkaltušās lapas atgādina, ka drīz būs rudens.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri