Patiesības kūlenis

 

Miķelis Fišers un Inga Šteimane 57. Venēcijas mākslas biennāles atklāšanas dienā. Foto: Mārtiņš Grauds

 

57. Venēcijas mākslas biennālē Latviju pārstāv Miķelis Fišers ar personālizstādi Kas slikts var notikt (What Can Go Wrong). Latvijas ekspozīcijas kuratore Inga Šteimane uzskata, ka Fišera ezoteriskās deviācijas ir interesants un, iespējams, šobrīd vienīgais neangažētais veids, kā pieskarties arī globāliem sociālpolitiskiem jautājumiem, kas satrauc sabiedrību visā pasaulē. Un apokaliptiskās tēmas, kuras savā daiļradē sakāpināti rotaļīgā veidā risina Fišers, vedina domāt par Hannas Ārentes formulēto „ļaunuma banalitātes” jēdzienu. Ar mākslinieku un kuratori runājām arī par šīgada biennāles kuratores Kristīnes Maselas izvirzīto festivāla tēmu „Viva Arte Viva” – vai tā ļauj autoram noslēgties eskeipismā vai ar radīšanas aktu mudina nostāties grūtību priekšā.

Laura Brokāne

 

Pastāstiet, lūdzu, kā nonācāt līdz ekspozīcijas gala versijai?

Miķelis Fišers: Ekspozīcija sastāv no trīs daļām – 16 kokgrebumiem kolonnu zālē, gleznas lielformāta sešstūra formā un monumentālas gaismas instalācijas garā trīsstūra telpā ar Erorr veidotu skaņu, līdzīgu kā darbā Kalnā kāpējs, kas bija redzams Cēsu mākslas festivālā pirms gada. Ilgu sarunu rezultātā sarunājām papildu telpu, kas pirms tam netika izmantota; tajā nav grīdas, tāpēc nevar iet iekšā, tikai skatīties pa lodziņu. Būtībā divtik paplašinājām Latvijas ekspozīcijai paredzēto telpu Venēcijas biennālē, iegūstot iespēju izvietot gaismas un skaņas instalāciju.

Inga Šteimane: Ekspozīcija balstās diezgan klasiskā triloģiskā formā. Pirmkārt, iestrādnēs no Miķeļa personālizstādes Netaisnība – kokgrebuma dēlīši ir viens segments. Meklējot radniecīgu, bet monumentālu tehniku, nonācām pie gaismas instalācijas. Un trešais segments ir lielformāta glezna.

Miķelis Fišers: Es, protams, turpinu tēmas, kas bija Netaisnībā, – konspirāciju teorijas.

Inga Šteimane: Dramaturģiski šie dēlīši ir distopiski, kuros ir visādas nejaucības.

Miķelis Fišers: Ironija, kas dažbrīd robežojas ar cinismu, un dažāda veida kritika – tas viss ir redzams gan dēlīšos, gan gaismas instalācijā, kas ir kā dēlīša palielinājums. Biju iecerējis balansam radīt gaudeni jūsmīgu gleznojumu, kas stāstītu par Visuma attīstību no entropijas un haosa uz augstāk attīstītām dzīvības formām. Tā bija milzīga drosme, kas robežojās ar muļķību. Biju izdomājis uzgleznot epohālu darbu pēc pasūtījuma – noteiktā laikā. Un tas nav stāvēt darbnīcā un gleznot, ko gribu – ja nesanāk, tad gleznoju nākamo. Es nokļuvu sprukās – gleznojot sapratu, ka tajā nav manas personiskās pieredzes. Biju izdomājis, kāda būs kustība, cik tas viss būs skaists un visiem patiks, bet vienā brīdī sapratu, ka nav pa īstam. Man bija jāliek kaut kas pretī dēlīšu idejām.

Tad nu gāju tam visam cauri, klausījos lekcijas, domāju, lasīju un sapratu, ka šo ideju traucē radīt mans ego. Glezna veidojās pēc vairāku reižu nomazgāšanas, un darbs ir par cīņu un atbrīvošanos no ego. Darba nosaukums Breakthrough. Farewell to Selfness latviski tulkojams Izlaušanās. Ardievas esībai. Esība gan nav precīzs vārds – domāta nevis eksistence, bet drīzāk ego. Protams, negribu apgalvot, ka esmu atbrīvojies no ego, bet vismaz nopietni sācis šo jautājumu apskatīt. Īstenībā, nevis es to darbu gleznoju, bet tas pārveidoja mani – mainījās pat manas meditāciju prakses. Es novēroju – tiklīdz sāku domāt par to, kā uztvers mani un Latvijas ekspozīciju, tā nekas nesanāca. Un līdzko gleznoju to, ko patiesībā domāju, tā izdevās. Tā bija nerimstoša cīņa. Trakums ir tajā obligātumā un ka jāuzglezno ne pats labākais darbs manā mūžā, tad ļoti labs. Un… Nu, jā, rezultāts ir kaut kas reizē pretīgs un skaists. Es nepavisam negribu uzspiest savu interpretāciju, bet varētu teikt, ka glezna sastāv no trim daļām – no ego pasaules, kas ir diezgan plakana un vienkārša (kliedzošais ego darīs visu, lai saglabātu savu pozīciju un dominētu); no tā, kas slēpjas aiz šīs realitātes, aiz redzamās pasaules – līdzīgi kā iekšas slēpjas zem skaista ķermeņa un rada iespēju tam funkcionēt. Savukārt apakšējā daļa ir nenoteikta un gleznieciski daudzslāņaina, tā ir līdz galam nedefinētā, neizveidotā, patiesā esība, kurā viss ir iespējams. Tā ir tikai mana versija. Es šeit biju drīzāk izpildītājs. Jo mazāk es kontrolēju, jo labāk man sanāk.

 

Skats no ekspozīcijas Kas slikts var notikt. Foto: Mārtiņš Grauds

 

Šis radošo moku process sasaucas ar Venēcijas biennāles šīgada tēmu, ko var interpretēt kā mākslinieka brīvības piedāvājumu iepretī, piemēram, sociālpolitiskai angažētībai.

Inga Šteimane: Sarunās ar Miķeli tieši nonācām pie secinājuma, ka viņa ezotēriskās deviācijas, nobīdes mūsdienās varētu būt viens no retajiem neangažētajiem veidiem, kā kustināt sociālpolitiskos jautājumus. Un kā izvirzīt šīs ideālistiskās vīzijas tā, lai Miķeļa darbu sakāpinātība kūleņveida uztverē ļautu skatītājam par sabiedriski nozīmīgām tēmām aizdomāties nopietni un no sirds. Citi veidi tiešām tās var padarīt plakanas un „pēc pasūtījuma”.

 

Tieši iztēle ir nozīmīgs aspekts, lai vedinātu iejusties un just līdzi.

Inga Šteimane: Jā, Miķelis strādā ar vecām vērtībām – tēliem. Tēls būtībā ir kaut kas pilnībā ezoterisks, jo ir pieņemts, ilgstoši mākslai eksistējot, izkristalizējies priekšstats, ko profesionāļi zina, bet neviens to nevar ne piefiksēt, ne atkārtot, visiem jāsāk no nulles. Miķelis strādā ar šāda veida mākslas izpratni, tajā pašā laikā ir arī konceptuālais rāmis, kas izpaužas viņa pievienotajās stilizācijās. Tas man likās ļoti interesanti. Un tas stājas pretī laikmetīgās mākslas angažētībai, kas formas ziņā nedrīkst atgādināt klasisku mākslas darbu un strādāt ar tēlu, bet drīzāk līdzinās patēriņa priekšmetiem vai arī kādai nemateriālai, domājamai substancei.

Risinot to, kā mākslinieki ir saskārušies ar okulto, pārdabisko, paranormālo, parādījās saskare arī ar klasisko modernismu. Ilgu laiku klusēja par to, ka teozofiskās idejas ir gan [Vasilijam] Kandinskim, gan citiem ekspresionistiem. Viņi savas krasās formālās pārvērtības nereti pamatoja, balstoties dziļākās vīzijās. Interesanti, ka teozofiskus avotus, kas bija pieejami Kandinskim, izmanto arī Miķelis – Blavatsku, Rērihu, Šteineru. Var izsekot, kā no viena pamata veidojas pilnīgi atšķirīgi darbi. Kandinski tas noved pie abstrakcijas, bet Miķeli, kā viņš pats saka, vedina uz „literatūru”. To motīvu, ka kaut kam ir jāmainās, ka nu ir pēdējais piliens, var atrast gan pirms simts gadiem, gan Miķeļa retorikā.

Lai aina būtu kontekstos bagātāka, biennālei veltītajā katalogā esmu ieskicējusi iespējamos ezoteriskos naratīvus arī dažu citu latviešu mākslinieku darbos, kuros ir alternatīvi etosa meklējumi kā [Diānai] Adamaitei vai okulta virsskaņa kā [Arturam] Virtmanim, vai paplašinātas apziņas tematika kā [Gintam] Gabrānam, un citi. Līdz ar to Miķelis ir ielikts nelielā tautiešu kolektīvā.

 

Skats no ekspozīcijas Kas slikts var notikt. Foto: Mārtiņš Grauds

 

Ingai ir ļoti svarīgi, lai Miķelis Venēcijā netiktu pārprasts. Vai piedēvēt viņa mākslai refleksiju par mūsdienu postpatiesības situāciju ir pārpratums?

Inga Šteimane: [Rolāns] Barts ir definējis, ka mīts rodas, vienkāršiem vārdiem sakot, no konkrēta fakta izdzēšot vēsturiskumu. Noformējuma ziņā tas izpaužas, izdzēšot verbus, kad paliek tikai apliecinājums, ka kaut kas ir. Miķelis, īpaši kokgrebumos, paša izdomātajos mītos, kuros ir safantazēti fakti, panāk vēsturiskuma iespaidu ar formu – ar nosaukumu, kurā ir verbs, un ar detalizāciju. Ar precīzu vietas un attieksmju tēlojumu. Tur notiek tāds dīvains process – skatītājs tiek ievests neparastā vēsturiskumā. Varētu padomāt par to, vai to var definēt kā postpatiesību vai tomēr kā metaforas, kas norāda uz patiesībām.

 

Kad tu iztēlojies, tu atgriezies…

Inga Šteimane: Pie fakta vai sauksim to par patiesību. Es kategoriski noraidu interpretāciju, ka Miķelis savā mākslā vienkārši muļķojas. Tādā versijā iztrūktu mērķtiecīgums, ar kādu šīs darbības un sižeti tiek risināti.

Miķelis Fišers: Varbūt – muļķojas ar asarām acīs. (Smejas)

Inga Šteimane: Nu, protams, mākslinieka pasaule ir vismaz ambivalenta un neizdibināma.

 

Skats no ekspozīcijas Kas slikts var notikt. Foto: Mārtiņš Grauds

 

Runājot par ekspozīciju Kas slikts var notikt, Inga izmantoja teorētiķes Hannas Ārentes ļaunuma banalitātes jēdzienu.

Inga Šteimane: Jā, Ārente saka, ka ļaunums, nav nekas ārkārtējs, ārkārtējs un kultivējams būtībā ir labums – humānisms. Un ļaunums var rasties gluži dabiski, līdz ar to tas ir banāls. Manuprāt, tas ir skaisti formulēts ideālisms, kas pielīdzina ļaunumu banalitātei un humānismu izvirza kā kultivējamu. Es uzskatu, ka šī ekspozīcija varētu būt ieguldījums, lai aizdomātos par to.

 

Nonākam līdz mākslinieka atbildības tēmai.

Inga Šteimane: Šo Miķelis spēj noformulēt, viņš vienmēr atgādina par mākslinieka atbildību. Lai gan viņam tas ir sarežģīti…

Miķelis Fišers: Tas ir sarežģīti. Un man negribētos moralizēt vēl tekstuālā formā, ņemot vērā, ka netieši to daru jau savos darbos.

 

Pastāstiet, lūdzu, par darba nosaukumu Kas slikts var notikt.

Miķelis Fišers: Tas var būt kā jautājums. Un to, kas slikts var notikt, var redzēt dēlīšos. Bet tas var būt arī apgalvojums, skeptiskums un kaut kas cits – kā skatītājs vēlas. No kosmiskā viedokļa jau nekas slikts nevar notikt. Ja arī mūsu dzīve ir destruktīva un mēs postām planētu, kāpēc pieņemt, ka tas ir slikti? Varbūt tas ir poligons, kurā mums jāgūst šī pieredze, varbūt mūsu dvēselēm nav citas iespējas, kā kaut ko iemācīties. Cilvēce kā tāda jau nav nekas tik brīnišķīgs, lai baigi uztrauktos par to – no kosmiskā viedokļa, protams. Es domāju, nosaukums nekādā ziņā nav pesimistisks.

Inga Šteimane: Man šķiet, ka nosaukumā ir izdevies īstenot īpašo formulu, kas Miķelim ir raksturīga – viņš spēj radīt lozungus, kuros automātiski ir ietverta divējādība. Jau kopš agrīnākajiem darbiem. No mākslas jau gaida to, ka tā brīnumainā veidā spēj būt tik daudznozīmīga. Jau šis nosaukums vien rada telpu, kur domas var riņķot 360 grādos un sfēriski, un jebkurā punktā, kur apstāsies, būs kāds konteksts – vai tas būtu tīri cilvēcīgi par „jā” vai „nē”, bet tas nebūs vienīgais. Tas man patīk.

 

Nosaukums arī ir spēcīgs tēls.

Inga Šteimane: Jā. Tas ietver gan filozofisku jautājumu, gan ir elementāri asprātīgs. Man vispār patīk, kā Miķeļa darbos ir noritējis darbs ar valodu. Forma un saturs, manuprāt, ir izdevies. Viņam raksturīgi, ka saturiski ir gan „jā”, gan „nē” reizē, tā nav liriska ezoterika, kurā sevi mierināt, bet censties aptvert neaptveramo.

 

Runājot par šīgada biennāles tēmu, vai to var interpretēt kā eskeipismu un noslēgšanos ģēnija prātā?

Inga Šteimane: Tā varētu būt. Gruzdēšana par to, ka mākslā atkal jāmeklē jaunas robežas, jau notiek. Mākslas saplūšana ar ikdienas priekšmetiem labu laiku ir bijusi un īsti nav, kur turpināt šajā virzienā, tāpēc ir vēlme nospraust jaunas robežas. Biennāles tēmas centrā ir jēdziens „māksla”, būtībā to nemaz neizskaidrojot, vienkārši paļaujoties uz spēcīgu tradīciju. Akcents tiek likts uz intuīciju un mākslinieka īpašo pasauli un, protams, ļaut viņam būt šajā īpašajā pasaulē. Jautājums – kā īstenot šo mākslinieka eskeipsimu, nezaudējot saikni ar visu pārējo? Atbildot ļoti vienkāršoti, varētu teikt, ka, pastāvot vienotā telpā, diez vai mākslai izdodas norobežoties.

 

Kā jūs kopumā varētu raksturot gatavošanos biennālei?

Miķelis Fišers: Man šķiet, būtu daudz racionālāk un gudrāk konkursā paredzēt, ka māksliniekam jāpiedāvā jau esošs projekts, jo spriedze, gatavojot darbus, brīžiem šķita neizturama. Tas obligātums ar radošumu ir tik grūti savienojams… Bet varbūt, ja nebūtu bijušas šīs ciešanas, nebūtu rezultāts. Droši vien jau viss ir pareizi, bet gribējās, lai ir mierīgāk. (Smejas)

Inga Šteimane: Jā, es kā kuratore arī jutu lielu pienākumu. Ierastais veids, interpretējot kādu mākslinieku, ir likt galdā savas zināšanas, saprast, kādā telpā tu operē un mākslas darbu pozicionēt, bet, domājot par Miķeli biennāles kontekstā, sapratu, ka grūti iztēloties kopainu, laukums ir ļoti plašs un atduras pret šaubām – kas citiem ir zināms, kas ne.

 

Un jau minētais uztraukums par pārprašanu.

Inga Šteimane: Tieši tā. Pat ja par to tik ļoti neuztraucas, ir atbildība par to, kas noteikti ir jāpasaka. Pat ja katrs skatītājs – vai tas būtu vienkāršs apmeklētājs vai profesionāls, atradīs darbā kaut ko savu un pievienos piebildi, ir jāsaprot, kas tieši man būtu jāpasaka. Strādājot pie Latvijas ekspozīcijas Venēcijas biennālē, parādās daudzskaitļi, kas nav pats labākais sabiedrotais. Šis neskaidrais „mēs”.

 

Kā vērtējat Latvijas līdzšinējo dalību Venēcijas biennālē?

Inga Šteimane: Kardināls pavērsiens bija 2013. gadā iegūtā telpa. Žēl, ka iepriekš, piemēram, labās [Kristapa] Ģelža un Gabrāna ekspozīcijas bija izvietotas ārpus Arsenāla, turklāt telpās, kas ļoti jāpielāgo mākslas izlikšanai. Prieks, ka mums šai ekspozīcijai izdevies paplašināt telpu, ko var paplašināt vēl tālāk. Man, protams, šķiet, ka Venēcijas biennāles organizēšana kā daudzās citās valstīs būtu jādeleģē profesionālai institūcijai, piemēram, kādam mākslas centram.

Miķelis Fišers: Es pilnīgi piekrītu. Tas, ka tas tiek noformēts kā valsts iepirkums, procesu padara vienkārši absurdu. Situācijas ir tīrākais Gogolis. Ja tas nebūtu tik svarīgi, tad varētu vienkārši distancēties.

Inga Šteimane: Arī konkursa nolikums būtu jāmaina, lai nesanāk, ka māksliniekam ir jāpiedalās teju anonīmi.

Raksts sākotnēji publicēts mākslas portālā Echo Gone Wrong.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri