Kas ir laikmetīgais? Sēdēšana uz diviem krēsliem

 

Eseja nolasīta Punctum festivāls. Iztēles ģeogrāfija eseju lasījumos Kas ir laikmetīgais?

 

Pirms ķerties pie secīga savu pārdomu izklāsta, vēlējos atzīmēt divus aspektus, kas, pirmkārt, palīdzēs atbilstošākā kodā uztvert sekojošo, un, otrkārt, savā ziņā raksturo manu priekšstatu par laikmetīgo vispār un laikmetīgu izteiksmes modu. No vienas puses, man šķiet grūti nodalīt vai atšķirt laikmetīgo; visdažādākajās izpausmēs – nodalīt laikmetīgo no nelaikmetīgā vai laikmetīgo no aktuālā, nodalīt laikmetīgo mākslu no tā laikmetīgā, kas nav māksla, un nodalīt dažādus laikmetīgās mākslas veidus citu no cita. Man šķiet, ka tieši nenodalītība (vai šī nodalījuma nepieejamība prātam), saaugšana, saplūšana, atrašanās uz robežas starp, piemēram, laikmetīgo literatūru un mākslu vai laikmetīgo teātri un dokumentālo kino un pat žurnālistiku ir viena no svarīgām laikmetīguma iezīmēm. No otras puses, vēl viena būtiska tā iezīme ir skaudrā apziņa, ko varētu formulēt kā „viss jau ir bijis” (pat diskusijas par laikmetīgo), bet nedomāju, ka tādēļ nebūtu vērts par to runāt, gluži otrādi – tieši šajā nepieciešamībā turpināt – pēc Aušvices, pēc Berlīnes mūra krišanas, pēc Belgradas bumbošanas vai pēc 11. septembra utt. – arī slēpjas laikmetīgais. Tomēr turpināt nākas, apzinoties, kā tavu skatījumu un izpratni ietekmē viss, ko tu esi piedzīvojis vai lasījis. Te jāatzīst, ka manis atrasto veidu, kā runāt par laikmetīgo, ļoti spēcīgi ietekmējuši Borisa Groisa raksti, ko man nācies ne tikai lasīt, bet arī tulkot1.

Atbildēt uz jautājumiem, kas sākas ar „kas ir…”, vienmēr var dažādi, bieži vien atbilstošāk ir darīt to situatīvi vai intuitīvi, nepētot dziļāk, tomēr pēc būtības šie ir jautājumi, kas meklē zem vārda jeb termina ārējās apzīmētāja daļas konceptuālo kodolu un referenci. Tātad, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, jātiek skaidrībā par vārda „laikmetīgs” nozīmi un jēgu vai arī, precīzāk, vispirms jēgu un tad nozīmi, iekļaujot visai izplūdušo šī vārda ekstensiju jeb jēdziena apjomu loģiskās semantikas izpratnē.

Tātad vispirms jājautā, kā varētu raksturot laikmetīgo? Kādas īpašības mēs piedēvējam laikmetīgajam un kas atšķir laikmetīgo no citiem līdzīgiem objektiem, kam piemīt vismaz dažas šādas īpašības? Kādēļ un kādā situācijā kaut ko pieņemts apzīmēt par laikmetīgu, pieņemot, ka vārda lietojums balstās valodspēles nepieciešamībā, kas daudz pasaka par tajā ielikto jēgu? Ar ko pats vārds atšķiras no citiem līdzīgiem, daļēji sinonīmiskiem vārdiem un kā, dziļāk ielūkojoties, tā saites valodas iekšienē (etimoloģiski, leksiski un morfoloģiski) potenciāli „baro” tā jēgu?

Vārda „laikmetīgs” sakarā, manuprāt, būtu tikai godīgi skatīties starpvalodu kontekstā. Skaidrs, ka latviešu valodā – neskatoties uz termina skaidri latvisko cilmi – vārda aktuālā nozīme tapusi tulkojumā, respektīvi, piemeklējot adekvātu vārdnīcas vienību stapvalodiski pazīstamam konceptam, un jāsaka, ka tas nav izdevies izcili. Vārda etimoloģija latviešu „laikmetīgs” aizved mazliet citā semantiskajā laukā un gramatiski vārds nav atzīstams par adekvāti lietojamu. Iztrūkst iespējas attiecināt „laikmetīgo”, vismaz atvasinājumā, uz kādu darbību veicēju, darītāju (tas būtu jāsauc par „laikabiedru”), kā tas ir vairumā lielo valodu, kuru konteksts varētu būt veidojis arī latvisko nozīmi – franču – contemporain nozīmē gan laikmetīgo, gan laikabiedru, tāpat arī angļu contemporary, vācu zeitgenössisch (laikmetīgs) vispār tapis no Zeitgenosse (laikabiedrs), arī krievu valodā современник (laikabiedrs) no современный (laikmetīgs) atsaucas uz vienu leksiski semantisko konceptu. Latviešu valodā vārds atvasināts no vārda „laikmets, ko Konstantīna Karuļa Latviešu etimoloģijas vārdnīca skaidro kā sākotnēji „laika mērs, laika vienība, laika posms”, sekundāri – „noteikts laiks, laika moments”, arī „svētki”2.

Tātad latviešu vārda „laikmetīgs” konotācijas drīzāk saista to ar noteiktu laika momentu, periodu, kultūras situāciju vai pat konkrētu tā apraksta paradigmu, kamēr pārējās valodās tas vairāk saistās ar vienlaicīgumu, kaut ko, kas pastāv, dzīvo vienlaicīgi, paralēli un līdzās kaut kam citam, kas varbūt un visbiežāk ir tieši vērojošais Es. Tādēļ varbūt velti meklējam apraksta objektivitāti „laikmetīgā” skaidrojumā, ja jau tā konceptuālais pamats ietver relativitāti per se – kaut kas ir laikmetīgs atkarībā no tā, kurš skatās un kā (ņem/neņem vērā citus objektus laikā un telpā), un, ja nav skatītāja, nav arī laikmetīgā.

Tas viss liek pievērsties „laikam” kā centrālajam saturiskajam elementam „laikmetīgā” konceptā, pie tam tā, ka laiks ir kaut kas subjektīvs, no vērotāja atkarīgs, viņa dzīvei pakārtots – tāda kā viņa apziņai paralēla plūsma, drīzāk ilgums vai pat moments, kas savieno pagātni un nākotni, nekā kvantificējams materiāls. Tādējādi, sekojot Augustīna3 vai Anrī Bergsona4 laika modeļiem, „laikmetīgais” līdzīgi laikam izslīd vērojošā skatienam, jo ir ar to vai pat ir tas – kā dubultnieks, ēna, spoguļattēls vai atbalss – identisks momentā, vērsts nākotnē, bet pamanāms tikai pagātnē. Laikmetīgumu var mēģināt saprast tieši šajā atvērtībā laika plūdumam, kas parādās kā jaunais, nebijušais (tādēļ nesaprotamais) un topošais (negatavais, nepabeigtais), bet, no otras puses, mūžīgais – jo laikmetīgā izpratnē nav sajūsmas par radīšanu kā kaut kā oriģināla, paliekoša radīšanu, kā kustību un pārvietošanos telpā vai laikā. Radīšana drīzāk darbojas kā atgriešanās un fiksācija caur nebeidzamu atkārtošanos – šeit varbūt lēnām notiek izmaiņas vēl kādā nezināmā virzienā, taču akcents tiek likts tieši uz aktivitāti un tajā izbaudīto laiku. Paradoksāli – laikmetīgais vienlaicīgi ir topošais kā kustība, kas padara nākotni par pagātni, un apziņas fiksēts iedomu tēls vai figūra, kas iespējama, vienīgi šo kustību noliedzot vai atceļot.

Tādēļ, kaut gan laikmetīgais vispirms nozīmē 1) principiāli un absolūti jauno, kas tieši tādēļ ne tikai nav skaidrs, bet varbūt pat nav īsti uztverams, tas nozīmē arī 2) atziņu par šo jauno kā jau notikušo, bijušo, tātad ne-jauno, tas ir, brīvās tapšanas spēles fiksāciju, saprašanu, aprakstu, skaidrojumu, vērtējumu un visbeidzot arhivēšanu. Šīs otrās nozīmes neizbēgamā apzināšanās jebkuru laikmetīgajā iesaistīto (autoru vai auditoriju) padara atbildīgu – ja ne kā citādi, tad ekonomiski. Ar šo divdaļīgo paradoksālās apziņas smagumu laikmetīgais atšķiras no modernā, laikmetīgā kultūra – no modernisma kultūras (vai jēdziens „laikmetīgā kultūra”, lai arī uz ko tas attiektos, no jēdziena „modernisma kultūra”), jo laikmetīgais neakcentē traukšanos uz priekšu, vēl mazāk tas aicina uz apvērsumu un virziena maiņu, laikmetīgajā nav utopijas un ilūzijas, drīzāk ar šī jēdziena palīdzību mēģināts aptvert neaptveramo, kas jau sen aprakstīts filosofijas laika analīzēs. Tieši tāpat kā mēs varam dzīvot tagadnē, apzinoties, ka apzināšanās momentā mēs vairs nedzīvojam (un tieši to nozīmē dzīvot), mēs varam konceptualizēt kaut ko laikmetīgu, pat ja zemapziņā tas dara mūs bezgalīgi, transcendentāli nelaimīgus kā pasaku un zinātniskās fantastikas varoņus, kas atgriežas no mūžīgās jaunības vai citādā laika un momentā noveco līdz nāvei.

Tātad mums ir vispirms divas pretrunīgas tēzes un trīs jautājumi, lai dziļāk saprastu laikmetīgo: 1)laikmetīgais kā jaunais, nebijušais, vēl nenotikušais; 2) laikmetīgais kā tagadējais, notiekošais, esošais, kas fiksācijas brīdī pārvēršas bijušajā, notikušajā, faktā.

Un jautājumi: 1) Kas ir jaunais, nebijušais, nenotikušais? 2) Kas ir un notiek tagad un kā es varu par to pārliecināties, respektīvi, kādēļ ticēt faktiem? 3) Kas liecina, ka šī jaunā pārvēršanās vecajā ir mūžīgā atgriešanās un atkārtošanās, vienīgais ārpuslaicīgais un mūžīgais, par ko patiešām varam būt pārliecināti?

1. Atbildēt uz pirmo jautājumu ir grūti, ja ne neiespējami. Jo kā gan iespējams zināt, ka kaut kas ir jauns, ja tas iepriekš nav bijis? Kā to vispār var pamanīt, ja tas vēl nav noticis, tātad neeksistē? Šķiet, ka tieši šis moments gadsimtiem ilgi fascinē jebkura mākslas veida radītājus – vispirms kā pats radīšanas akts, kurā no nekā mākslinieks rada kaut ko esošu un aprakstāmu laika, telpas, dažāda veida īpašību un daudzumu kategorijās, bet tuvāk mūsdienām – kā radītāja laika problēma. Laikmetīgs ir kaut kas topošs, to raksturo principiāla atvērtība visam, ko nodrošina radītāja saasinātā izjūta – jutīgums un jūtīgums pret apkārt esošo –, arī vēlme izzināt, izpētīt un mācīties. Tādēļ, manuprāt, laikmetīgi darboties nozīmē darboties izzinoši, pētnieciski, lai iegūtu vērtīgu informāciju un vielu pārdomām. Otrā nozīmīgā īpašība ir šīs darbības pārejošā daba, tādēļ laikmetīgo mākslu vislabāk raksturo tādi žanri kā performance vai spēle, bet laikmetīgajā literatūrā arvien būtiskāks ir lasījuma (vai pat sacensības ar zināmiem spēles elementiem kā dzejas slamos) moments. Tādu pasākumu mērķis, neapšaubāmi, ir piesaistīt plašas sociāli daudzveidīgas auditorijas uzmanību, bet tā tiek piesaistīta ne vien ar dažādiem pārsteiguma (jaunais, kas atklājas kā sensācija, šoks) elementiem, bet ar pašu faktu, ka uzmanības objekts izgaist kopā ar aizejošo laiku (un tā dokumentācija ir cits objekts, protams, ne gluži identisks). Kultūrā kopumā šo laikmetīgā aspektu darbina arī jaunienākošie mediji un to piedāvātās ikdienas pieredzes maiņas versijas. Piemēri šeit varētu būt Snapchat komunikācija, kurā ierastus paliekošos artefaktus var apskatīt tikai dažus mirkļus (un tad tie vairs neeksistē) vai arī VR vides un droni, kas ļauj mainīt savas apziņas vietu, vienlaicīgi uztverot telpu, kurā atrodas ķermenis, un – ar kameras vai virtuālas vides palīdzību – citu virtuāli vai reāli eksistējošu vidi vienlaicīgi. Tas viss ir tiklab reāli, kā gaistoši, mainīgi un mānīgi, un tikai pašaķermeņa kustības, nekas cits, var dot priekšstatu par notiekošā laiku un telpu – visai nedrošu priekšstatu, ja atdodamies tam pilnībā. Šādā nozīmē jaunais ir laikmetīgs – balstoties smadzeņu plastiskumā, spējā attīstīties vides kontekstā un, praktiski darbojoties atlasīt un iestrādāt vērtīgāko, kā prāts atklāj un mācās – sanāk nemarķēts jaunais, jaunais, kas balstās jaunā uztverošo smadzeņu darbības konfigurācijā, jaunais, kas vienlaicīgs ar pašu veidojošos patību.5

2. Tomēr te ir arī problēma, kas raksturo atbildes grūtības uz otro jautājumu. Laikmetīgā kultūra īsti nedod mums pārliecību, ka, dodoties pretī jaunajam (jaunās vidēs, jaunās attiecībās, jaunās domāšanas un uztveres struktūrās), mēs labi kontrolējam situāciju. Tieši otrādi – daudz kas tajā mērķtiecīgi mums laupa pārliecību, ka vispār esam šeit (jo esam tur, kur mediju informācijas plūsma mūs aizved) un ka vispār iespējams kaut kāds „tagad”, vismaz ne lēmuma pieņemšanas brīdī. Tādēļ arī laikmetīgais ietver sevī visai plašu laika posmu, kas attiecas uz izmantotajiem tēliem dažādajās mākslās (cēloņa–seku skatījuma obligātais raksturs), un tā zīmju sistēmas amplitūda sniedzas no hiperreālistiskiem līdz absolūti abstraktiem un stilizēti fantastiskiem risinājumiem, respektīvi, var būt jebkas jebkurā telpā. Galvenais ir pats izteikšanās akts un tas, kas runātājam ir svarīgs tobrīd, kas bieži vien ir kaut kas ikdienišķi bijis, bet klātesošā artikulējošā laikabiedra skatījumā iegūst citu jēgu. Tādējādi laikmetīgs ir kaut kas, kas tieši norāda uz fakta darināšanu – ne velti laikmetīgajās mākslās bieži lietotas tādas metodes kā ekspedīcija, etnogrāfija vai cita veida priekšizpēte, lai iegūtu materiālu, kas jau tālāk apstrādāts mākslas darbā. Nav fakta (lai arī ir viss tajā ietilpstošais), kamēr kāds uz to nenorāda, tieši šajā procesā padarot to par faktu (kaut ko bijušu, notikušu, „objektīvu”, „reālu” – pēdējie vārdi jāliek pēdiņās, jo laikmetīgi kritiskajā kontekstā tie, saprotams, vienlaicīgi ir arī aizdomīgi – nozīmē tieši to, ko patiesībā nenozīmē, bet arī neko citu).

3. Tātad laikmetīgais ir tas, kas veidojas kādā pieņemtā [laika momentā] „tagad” un vienlaicīgi atspoguļojas uztvērēja apziņā. Šim „tagad” kā ideālam nav laika dimensijas, un tādēļ nav svarīga (lai arī nav nezināma) ne vēsture, ne tradīcija, ne ierastās rutīnas, ne formas, žanri, materiāli, izteiksmes līdzekļi, bet tīra, vēsturiskuma nesabojāta jaunrade un tīrā izteiksmes brīvība. Laikmetīgās kultūras radošums un pētnieciskums saistīts ar tās spēju otrreizēji izmantot un mobilizēt savam mākslinieciskajam nodomam jebkādus resursus, kas sastopami vidē ap to. Mākslas darbs šeit rodas drīzāk tad, kad tā uztvērējs apstājas, lai baudītu un pārdomātu, no jauna un vēlreiz atgriežoties pie šo pārdomu un baudas pirmatnējā stimula, bet vienlaicīgi viņš arī seko mākslas darba laikam – kā novērotājs viņš spiests virzīties līdzi laika plūsmai darbā (filmas vai muzikāla darba būtība zustu, ja skatītājs, to nepārtraukti apstādinātu) un dažkārt pat aktīvi sadarboties. Mākslas darba tagadne kā punkts ir relatīva. Šajā laikmetīguma izjūtā pavisam īpaša loma ir dokumentēšanai, kas arī var būt daļa no mākslas vai arī tikai par mākslu, atkarībā no autora koncepcijas (lai gan rezultāts īpaši neatšķiras), un tieši šī otrā, paralēlā daļa saglabājas muzejā un arhīvā (pirmā iespējama tikai cilvēku apziņā). Šeit raksturīgi arī parādās, kāda nozīme ir mūsdienu kultūrā ikdienišķi ierasto mediju klātbūtnei – tie piedāvā padziļināt, izvērst, piešķirt papildu dimensijas momentam (kā fotogrāfijas Arta Ostupa dzejoļu krājumā Žesti).

Un tomēr šāda definīcija, lai arī kā mēs censtos tagadnes jēdzienu salāgot ar tehnoloģiju piedāvājumu, ir visai grūti lietojama, kamēr nav zināms, kā tieši atpazīt laikmetīgu darbu – kā to izdalīt no laikmetīgā fona, kurā tas labprāt iekļaujas, arī māksliniekam piespēlējot paralēlās plūsmas spēli, un, otrkārt, kādas īpašības un pazīmes varētu liecināt par konkrētu vizuālās mākslas, literatūras, teātra, mūzikas vai kino darbu laikmetīgumu? Vai šīs pazīmes būtu jāmeklē vairāk darbu formā (vai ir kādi īpaši laikmetīgi žanri, izteiksmes līdzekļi, materiāli utt.) vai saturā (vai ir kādas īpašas tēmas)?

Pirmkārt, šķiet, ka viena no laikmetīguma pazīmēm ir iesaiste un atvērtība plašai publikai – laikmetīgā māksla ne tikai ietver daudzveidīgas zīmju sistēmas un materiālus, turklāt spēlējoties ar subkultūrām un sociāli atšķirīgi bāzētām gaumēm, bet arī tieši iesaista (vai arī cenšas iesaistīt) visdažādāko slāņu publiku, izejot ielu akcijās un performancēs, atverot muzeju durvis Baltajās naktīs un rīkojot krogos dzejnieku sacensības, kurās akcentē interaktivitāti. Tā darot, laikmetīgā māksla (plašā nozīmē) ļoti bieži ir kaut kur uz robežas starp mākslu un ne-mākslu – ir grūti uzreiz saprast, kas ir mākslas darbs un kas pieder tā kontekstam. Mākslinieki apzināti tiecas integrēties un imitēt vidi, ko izmanto gan kā materiālu, gan kā saturu, un mēģina reāli darboties (piemēram, mākslinieciskais sociālais vai ekoloģiskais aktīvisms), lai veicinātu izmaiņas. Pie tam nav skaidras, iepriekš definētas kvalitātes robežas un nejaušība nereti spēlē galveno lomu mākslas īpašās kvalitātes uztveramībā. DIY ideoloģija no savas puses arī ietekmē mākslas pasauli un savdabīgā veidā rada kritisku momentu, kas ir arī zināmā saistībā ar otro aspektu, par ko runāšu turpmāk – starpdisciplinaritāti. Šis moments – manuprāt, pārdomu vērts – ir mākslinieciskās formas (amatnieciskās) izkoptības trūkums. Par to nav jābrīnās, jo realitāte kā patiesības atklāsme, tai skaitā sociāli kritiski, pat aktīvi ieskicēta realitāte saturiski dominē laikmetīgajā kultūrā. Tātad uz formu maz tiek attiecinātas konvencijas, standarti vai vismaz gaidas. Atsevišķi darbi tieši paliek nenovērtēti to formālā smalkuma un inovācijas kontekstā, bet citos kritiķi velti meklē kaut ko īpašu – pati doma, ideja, koncepcija, ja formālajai pusei nav izdevies apgrūtināt tās uztveri, ir galvenais intereses objekts.

Šeit diemžēl jāsaka, ka ir liels risks, ka par atšķirības pamatu kļūst institucionālais un ekonomiskais konteksts, nevis mākslinieciskā nodoma realizācijas kvalitāte, jo robeža tiek apzināti veidota smalka.

Otrs aspekts, kādēļ grūti noteikt laikmetīguma pazīmes mākslas darbiem (un grūtības tieši saistītas ar šiem ārējiem – institucionālajiem un ekonomiskajiem faktoriem) ir fakts, ka laikmetīgajā mākslā autori ļoti bieži pārkāpj ierastās mākslu robežas un darbojas vairākās jomās, starpdisciplināri. Viņi gan sintezē mākslu valodas un materiālus vienā mākslas darbā, gan katram mākslas darbam atsevišķi izveido savu īpašu komunikācijas kodu un modalitāšu kombināciju, aizņemoties no citām radošajām nozarēm. Jaunais, kas top, šajā gadījumā netop ne literatūrā, ne vizuālajā mākslā, ne mūzikā, ne skatuves mākslā atsevišķi, bet apvienojot potenciāli visus vai pēc mākslinieka izvēles iekļautus izteiksmes līdzekļus un modus. Latvijas laikmetīgās kultūras ainavā tekstgrupas Orbīta darbi, manuprāt, kalpo kā vislabākais piemērs. Varbūt tas signalizē par disciplīnu sistēmas laikmetīgas maiņas nepieciešamību – starpdisciplinaritāte kā zīme, ka kultūras lauks jāpārstrukturē, bet varbūt nepieciešams rūpīgāk saprast mediju lomu kultūrā vispār, lai šajā ziņā notikušās izmaiņas nevērtētu kā jaunas, ambiciozas mākslas meklējumus, bet kā izteikti jūtīgu reakciju uz kultūras momentu vispār, laikmetīgu reakciju, un lai autoru darbošanos novērtētu pēc būtības.

Multimediālajā un multimodālajā, hipersaistītajā un reāllaikā raidošajā pasaulē paralēlās informācijas plūsmas ir ikdiena, mākslinieki, literāti, teātra meistari un mūziķi auditorijai arvien biežāk piedāvā dažādus smadzeņu laukus darbinošus vēstījumus, kuru izcilība lielākoties paliek bez ievērības, jo nav pietiekamu platformu un laika to novērtēšanai un baudīšanai. Arī tas tātad ir laikmeta aspekts – vizuālās mākslas iegūst laika dimensiju, bet verbālās piepeši pieprasa telpu, trīsdimensionalitāti (kā Aleksandra Zapoļa 3D dzejas projekts), kas pieprasa koriģēt smadzeņu darbu uztverē un neļauj pilnībā izbaudīt to vai citu objektu, ja negribam veikt zināmu papildus ieguldījumu. Grūtības attiecas pat uz gadījumiem, kad pasniegšanas veidā un medijā būtībā nekas nemainās – varbūt tikai ar nosaukuma palīdzību. Tas attiecas, piemēram, uz dzejas mēģinājumiem fiksēt ainas tādās kā verbālās fotogrāfijās, kuru saspēle notiek drīzāk tēlu vai skaņu asociāciju, nevis ritma, kas padots formulai un atmiņai, plānā. Jebkurā gadījumā laikmetīga literatūra un māksla ir tāda, kurā jebkuras robežas nemitīgi pārjautā, tieši tāpat kā apziņas darbību ierobežojumus, kas ar to saistīti. Krustojot dažādās mākslas, var pievērst uzmanību kompleksu jautājumu skaidrošanai, bet arī nonākt pie pavisam inovatīvām formām un jauniem žanriem, kuru laikmetīguma zīme ir tieši pārsteigums un neērtība, ko tie rada uztvērējā, rosinot atgriešanos, pārdomas un aicinot ar neērtu un neskaistu darbu pašam ar sevi (šeit lielisks piemērs ir Jāņa Baloža dokumentālās drāmas).

Šeit nu esam nonākuši pie grūtākā no visiem elementiem laikmetīgā definīcijā – termina references. Kā iezīmēt lauku ar noteiktiem objektiem (dažādu mākslas sfēru darbiem), ko saukt par laikmetīgiem? Varbūt laikmetīgais kalpo kā norāde tikai uz laika posmu, kurā objekti radīti, uztverti un citā laikā šiem pašiem objektiem nenovēršami jākļūst par nelaikmetīgiem? Vai tādēļ tie mākslas darbi, kuri vismazāk ir mākslas darbi, arī ir vislaikmetīgākie? Pateicoties skaidrākai institucionālai vadībai tādās jomās kā laikmetīgā māksla vai teātris, iezīmējas noteikti krājumi un autori. Daudz grūtāk ir ar tādu jomu kā literatūra. Ierobežojot iepriekš teikto – ne viss topošais ir laikmetīga literatūra, tāpat ne viss inovatīvais, pārsteidzošais, kam piemīt avangardisma iezīmes, tāds ir. Manuprāt, laikmetīgais literatūrā ir saistīts ar to, ko Kārlis Vērdiņš, runājot par dzejprozu, sauc par bastarda formu6 – bastards visā – medija, žanra, mākslas jomas ziņā, pa pusei izrāvies no nemākslinieciskā fona, pa pusei apzināti integrējies sabiedriskajā ikdienā. Tas viss ar zinātniska eksperimenta piegaršu.

Tā laikmetīgais izskatās no iekšpuses, un, iespējams, no iekšpuses tā tas izskatās vienmēr. Bet ne vienmēr laikam un laikmetīgajam pievērsta tik liela, pastāvīgi dokumentējoša un domājoša uzmanība.

  1. Groiss B. Mākslas vara. Rīga: LMC, 2015.  (back)
  2. Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots, 1992, 487. lpp.  (back)
  3. Augustīns. Atzīšanās. Rīga: Liepnieks un Rītups, 2008., 409.-411. lpp.  (back)
  4. Bergson H. The Creative Mind: An Introduction to Metaphysics. New York: Kensingston Publishing Company, 2002, pp. 6-14.  (back)
  5. Malabou C. What Shoud We Do With Our Brain. New York: Fordham University Press, 2008, p. 58.  (back)
  6. Vērdiņš K. Bastarda forma: latviešu dzejprozas vēsture. Rīga: LU LFMI, 2011.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri