Pilsētbūvnieka piezīmes

 

Par Italo Kalvīno grāmatu Neredzamās pilsētas (Neputns, 2017, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere).

 

ES: Neredzamās pilsētas ir  vienīgā grāmata, kuru man būtu gribējies uzrakstīt pašam.
VIŅA/VIŅŠ: …

(No kādas daudzkārt notikušas sarunas)

 

Recenzijai par tulkotu grāmatu varētu būt divi veidi: vai nu pievērst uzmanību tulkojumam, salīdzinot to ar oriģinālu un tulkojumiem citās valodās, vai komentēt, varbūt izcelt vai apstrīdēt, atsevišķus darba formas un satura aspektus. Itāļu valoda katram būtu jāzina tik daudz, lai spētu novērst Valda Bisenieka atsevišķiem filosofiem nodarīto netaisnību, izmetot viņus no Dantes Elles pirmā loka (visnotaļ piemērota elles moku neapēnotām filosofiskām sarunām) latviskajā Dievišķās komēdijas versijā. Kādā tulkošanai veltītā konferencē, kas notika Vīnē un kurā pārsvarā tika izmantota angļu valoda, es atļāvos nolasīt rindkopu no Malapartes, iepriekš gan konsultējoties ar īsu itāļu valodas gramatikas kursu un internetā pieejamajiem izrunas paraugiem, un kāds no klausītājiem pat noticēja, ka protu šo valodu. Taču ar to arī manas itāļu valodas zināšanas, precīzāk, to imitācija, beidzas, un tas ir nepietiekami, lai spētu komentēt Daces Meieres tulkojumu, – tad jau labāk atkārtoti ļauties neredzamo pilsētu valdzinājumam, šoreiz ar baudu ļaujoties to nosaukumu skanējumam latviešu valodā: Doroteja, Zaira, Anastasija, Tamāra, Zora un vēl piecdesmit citas…

Pilsētu skaits nav nejaušs, tāpat kā to grupējums, un tas norāda uz Italo Kalvīno daudziem darbiem piemītošo intelektuālās konstrukcijas iedabu. Piemēram, darbā Sakrustoto likteņu pils (Il castello dei destini incrociati, pirmo reizi ar citu nosaukumu izdots 1969. gadā; 1973. gada izdevums ietver jaunu otro daļu Sakrustoto likteņu tavernaLa taverna dei destini incrociati), kas tapis aptuveni tajā pašā laikā, kad Neredzamās pilsētas (1972), dažādo stāstu apvienojumam vienā naratīvā kalpo Taro kāršu komplekti. Pirms tam ievērības cienīga ir triloģija Mūsu senči; romānus gan apvieno tikai fantastisks vai gandrīz neticams sižeta motīvs: uz pusēm pāršķelts cilvēks, kokos dzīvojošs cilvēks un neesošs cilvēks (Il visconte dimezzato, 1952; Il barone rampante, 1957; Il cavaliere inesistente, 1959). Visos gadījumos galvenie personāži ir dižciltīgie un notikumi risinās tālākā vai tuvākā pagātnē. Interesantākais ir romāns Barons kokos, kura galvenais varonis visu dzīvi kopš divpadsmit gadu vecuma pavada, kāpelējot no viena koka uz citu un neskarot zemi. Lai arī šeit sižets nav acīm redzami neiespējams, tas kļūst tāds, uzkrājoties šīs dīvainās dzīves aprakstiem, kuru vēsturiski „iespējama”, bet, protams, reālistiskas literatūras cienītājam absurdi neticama kulminācija ir kokos dzīvojošā barona tikšanās ar Napoleonu, šķiet, viņa Itālijas karagājiena laikā (atstāstu sižetu pēc atmiņas). Tās laikā tiek izspēlēta apvērsta leģenda par Sinopes Diogena un Maķedonijas Aleksandra tikšanos – tikai šoreiz Napoleons lūdz baronu Kozimo di Rondo pakāpties augstāk, lai viņš aizsegtu sauli, kura spīd acīs dižajam karavadonim, sākotnēji – Francijas revolūcijas ideju nesējam, lūkojoties uz koku zaros stāvošo sarunu biedru. Šī epizode romāna beigās ir atslēga Kalvīno pieejai – fantastiskās, semiotiskās vai matemātiskās konstrukcijās saglabājas teksta piesaiste Itālijas vēsturiskajam liktenim – pagātnes politiskajai aktualitātei katrā tagadnes brīdī (no Eneja līdz Musolīni un tālāk…).

Tādējādi ne jau matemātiskā konstrukcija Neredzamajās pilsētās ir svarīga – minēto valdzinājumu rada īsi un negaidīti skatījumi uz tādu sarežģītu fenomenu kā pilsēta, kas ir mūsdienu Rietumu dzīves formas pamatā, un tas mums tiek atklāts ar šobrīd jo īpaši svarīga Austrumu–Rietumu dialoga palīdzību. Tuvākais literārais līdzinieks Kalvīno pilsētām būtu Borhesa aprakstītā „nemirstīgo pilsēta” (stāstā Nemirstīgais, no krājuma Alefs, 1949), taču Borhesa stāstījuma pamatā ir pats ceļš, nokļūšana pie heterogēnā formu haosa – „…koridors bez izejas, augsts, neaizsniedzams logs, greznas durvis, kas ved uz kādu celli vai uz aku, aplam apvērstas kāpnes ar pakāpieniem un margām lejup”.1 Kalvīno to risina savādāk, proti, katru no deviņiem pilsētu grupējumiem ievada un noslēdz Marko Polo un hana Hubilaja saruna, kas kalpo kā „romāna” – šī apzīmējuma saglabāšana palīdz uzsvērt darba formas savdabību – organizējošais princips līdzīgi Taro kārtīm Sakrustotajos likteņos.

Par Marko Polo gribētu parunāt kādu citu reizi – šobrīd mani interesē Hubilaja tēls. Vispirms, tas ir tāds kā Lāčplēsis angļu literatūrā tajā ziņā, ka atsauces uz In Xanadu did Kubla Khan / A stately pleasure-dome decree… jāuztver katram, lai arī viņa vai viņš nebūtu lasījuši Kolridža brīnišķīgo („brīnišķīgo” šeit lietoju bez jebkādas ironijas, un, kad gan lai to lieto, ja ne runājot par romantisma dzeju!) poēmu Hubilajs, jeb Sapņa vīzija. Fragments (Kubla Khan: Or, A Vision in a Dream. A Fragment; pēc paša autora ievadā – visticamāk, izdomātās – versijas sacerēta 1797. gadā, izdota tikai 1816. gadā).

Kolridža atsauce uz iedomāto „stalto prieka pili” (Anšlava Eglīša atdzejojumā Kubla Chans2) ir nospēlējusi savu lomu, un 13. gadsimtā dzīvojošais Čingishana mazdēls Hubilajs, pie kura patiešām esot viesojies venēciešu tirgotājs Marko Polo, kļuvis par apzīmējumu arhitektūrā. Tā Čārlzs Dženkss savā Postmodernisma arhitektūras valodā, runājot par arhitektūras semantiku un aprakstot Džona Neša Karalisko paviljonu Braitonā (1815–1818) – „suflē, kurā ir iemests gabaliņš gotikas, gabaliņš čuguna (palmveidīgās kolonas) un viņa paša sīpolveidīgā hindu stila” –, izsaucas: „Ja jūs projektējat „prieka pili” princim, kurš vēlas tikt prom no Londonas nosvērtības, kas gan var būt labāks par Hubilaja stilu?”3 Bez tiešas atsauces uz Dženksu (bet varbūt paturot to prātā?) Hubilaja stila, tas ir, pasakainas austrumu pils tēla, motīvs parādās V. G. Zēbalda romānā Saturna gredzeni (1998), aprakstot romāna protagonista un „svētceļojuma” veicēja – romāna apakšvirsraksts ir Eine englische Wallfahrt – Somerleitonas pils apmeklējumu un tās īsu vēsturi līdz ar jaunbagātnieka radītā spožuma mirdzumu un lēnu sabrukumu. Zēbalds, kura prozā mijas romāna žanram it kā automātiski piemītošais fikcionālisms līdz ar skaudru faktu neapšaubāmo dokumentalitāti, runājot par pils oranžēriju apgaismojumu vasaras naktī, atsaucas uz kāda žurnālista, iespējams, izdomātu aprakstu: „Pats Kolridžs opija sapnī nespētu iztēloties maģiskāku ainu savam mongoļu valdniekam Hubilajam.”4

Protams, Italo Kalvīno stāv it kā nomaļus no šīs Austrumu un kādreizējās Britu impērijas ass; tā vietā – „nostalģiskas” atmiņas, ja arī ne par Romas diženumu, tad vismaz kādreizējo jūru valdnieci Venēcijas Republiku (Serenìsima Republica de Venesia), ko romānā pārstāv Marko Polo. Un tomēr: vai romantiskiem opija sapņiem un postmodernai spēlei ar skaitļiem nav kaut kas kopīgs un vai tie nepaver jauna skatījuma iespēju urbānai teorijai? (Jautājums nav tikai retorisks, taču atbildi uz to izvērstas teorijas veidā nesniegšu – turpmākajā vien dažas piezīmes, kas tapušas uz Neredzamo pilsētu lappušu malām.)

Pilsēta sastāv no sakarībām starp telpiskajiem izmēriem un pagātnes notikumiem – Kalvīno piedāvā arī spilgtu tēlu: „…attālums no laternas līdz zemei un laternas stabā pakārtā uzurpatora šūpīgās pēdas…” (Zaira, Pilsētas un atmiņa. 3., 10. lpp.). Tā vien gribas ņemt dažādu pasaules un Latvijas pilsētu vertikālos arhitektūras objektus, nosaukt to augstumus un vēsturiskajam notikumam atvēlēto vietu atstāt tukšu, ļaujot to aizpildīt pašam lasītājam…

Citu pilsētu noslēpj zīmju (reklāmas, virtuālās realitātes) apvalks, un „cilvēks iziet no Tamāras, tā arī neuzzinājis, kāda patiesībā ir pilsēta zem blīvā zīmju apvalka…” (Pilsētas un zīmes. 1., 12.–13. lpp.). Vērojot to, kāda pilsēta ir kļuvusi, var – „nostalģiski”, bet ne tikai, es piebilstu, – apcerēt, kāda tā ir bijusi; un, lūk, arī rakstnieka izveidotais tēls, kas vedina uz šādu apceri: „…divas jaukundzes ar baltiem saulsargiem sprāgstvielu rūpnīcas vietā.” (Maurīlija, Pilsētas un atmiņa. 5., 25. lpp.) Pilsēta Zoja apstiprina hipotēzi – atcerēsimies Ferdināru de Sosīru un strukturālismu! –, ka „ikviens cilvēks savā prātā nēsā pilsētu, kas sastāv tikai no atšķirībām, pilsētu bez tēliem un bez formas, un tad konkrētās, atsevišķās pilsētas to piepilda.” (Pilsētas un zīmes. 2., 28. lpp.)

Tā varētu turpināt, tomēr pieminēšu vēl tikai vienu subjektīvāku skatījumu, uzsverot tā būtiskumu pilsētbūvniecībā: „Dzemrūdei tās formu piešķir vērotāja noskaņojums.” (Pilsētas un acis. 2., 52. lpp.) Šis apsvērums, jau ārpus jebkādas urbānistikas, liek pateikt dažus vārdus par pašu izdevniecības Neputns grāmatu. Tās fiziskais, taustei patīkamais veidols to ierindo dokumentālās prozas sērijā, kurā 2014. gadā izdoti arī Kurcio Malapartes Nolādētie toskānieši. Abos gadījumos – autoru attēli uz vāka, tikai Malapartes tulkojumā iekļauto Alinari arhīva fotogrāfiju vietā Neredzamās pilsētas izdevumā redzamas Elīnas Brasliņas nedaudz ešeriskās ilustrācijas (Ešers savukārt ir pirmais mākslinieks, kas nāk prātā, domājot par Borhesa „nemirstīgo pilsētu”). Kā neredzamā vizualizācija – atvainojos par oksimoronu – Brasliņas zīmējumi kaut kādā ziņā turpina to fikcionālās dokumentalitātes žanru, kuru katrs savā veidā izkopuši šajā rakstā minētie autori: Borhess, Malaparte, Zēbalds un arī Kalvīno.

  1. Borhess H. L. Nemirstīgais. Tulk. Edvīns Raups. Stāsti. Rīga: Jumava, 2002, 161. lpp. Jāsaka, ka kaut ko no Borhesa arhitektūras dažas desmitgades vēlāk var atrast postmodernismā, piemēram, apvērsto kāpņu motīvs parāda vienā no amerikāņu arhitekta Pītera Aizenmana (Peter Eisenman) projektētajām mājām (House VI, 1972–1975).  (back)
  2. Sk. Angļu dzejas antoloģija. Sast. A. Eglītis un V. Metjūss. Rīga: Valters un Rapa, 1940, 91.–93. lpp. Pirmo piecu rindu cits atdzejojums ir Silvijas Brices veiktajā Atvudas romāna Aklais slepkava tulkojumā, kur gan „prieka pilij” pazudis apzīmētājs (stately) un Hubilajs ir „Kubla Hans” (sk. Atvuda M. Aklais slepkava. Tulk. S. Brice. Rīga: Atēna, 2000, 379. lpp.). Atvudas darbu šeit pieminu arī tāpēc, ka tas lieliski ilustrē manu tēzi par Kolridža poēmas statusu – romānā šis dzejojums parādās vairākkārt, bet tikai 380. lpp. tiek pieminēts Kolridža vārds.  (back)
  3. Izmantoju vienu no daudzajiem, lai arī ne pašu pēdējo, Dženksa klasiskā 1977. gada darba izdevumiem: Jencks Ch. The Language of Post-Modern Architecture. The Sixth Edition. Academy Editions, 1991, p. 60.  (back)
  4. Man pieejami tikai Zēbalda romāna tulkojumi angļu un krievu valodā (Maikla Halsa un Ellas Vengerovas). Tā kā par Somerleitonas pili (Somerleyton Hall) pieklātos rakstīt angļu žurnālistam, izmantoju Maikla Halsa variantu. Grāmatu epub formā (Sebald W. G. The Rings of Saturn. Transl. by M. Hulse) var atrast internetā. Krievu tulk. sk.: Зебальд, В. Г. Кольца Сатурна. Английское паломничество. Пер. Э. Венгеровой. Москва: Новое издательство, 2016, с. 41.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri