Zēns, kurš ātri skrēja

 

Foto: No personīgā arhīva

 

Stāsts nolasīts Punctum festivāls. Iztēles ģeogrāfija stāstu lasījumos Bērnības ainava.

 

Tālu, tālu kosmosā sarunājas divi mākslīgie intelekti:

– Mani nebeidz pārsteigt zvaigžņotais debesjums virs manis un skaidrais sistēmiskums manī.
– Jā, es tevi pilnībā saprotu, arī es bieži tā jūtos.
– Un tomēr kādreiz uznāk sajūta, cik tas viss ir viendabīgi, nepārejoši, lieliski.
– Gribi, pastāstīšu tev stāstu par kādu tālu, tālu pasauli, kur dzīvo intelekti, līdzīgi mums, bet pilnīgi citādāki.
– Jā, gribu. Lai gan labāk – stāstīšu es, bet tu klausies.
– Labi, es klausīšos.

 

Tas notiek kādā tālā, tālā pasaulē. Viņi sauc sevi par cilvēkiem. Pēc kopīgi pavadītas svētdienas sarunājas tēvs un dēls. Viņi sēž uz soliņa zem lielas liepas betona plāksnēm izliktā skvēriņā pie divstāvu mūra mājas izbalējušā, blāvi oranžā krāsā. Tēvs un dēls sēž uz zaļi krāsota soliņa ar atzveltni un sarunājas. Tēvs sniedz dēlam no sainīša iztītu kotleti un saka: „Tas ir no Zigvarda bērēm.” Vairāk viņš neko nesaka. Dēls nejautā. Par Zigvardu viņš ir jau dzirdējis pa telefonu. Zigvards iesēdās savā tumši zaļajā moskvičā, aizbrauca līdz mežam, nolika mašīnu, noģērbās, kārtīgi salocīja drēbes, salika tās kaudzītē, un iegāja mežā līdz pašam dziļumam.

Virs tēva un dēla klājās vecās liepas sargājošie zari. Kotlešu raibā masa, izkusušā sviesta pēdas uz ietinamā pergamentpapīra, kotlešu sviestmaizes, saliktas kopā pa divi, kotleti pret kotleti, tēvs tās atdala un sniedz desmitgadīgajam dēlam vienu. Tēvs saka, ka tās ir kotletes no Zigvarda bērēm. Dēls pamāj ar galvu un neko nejautā, un ēd kotletes. Tēvs neko vairāk arī nesaka. Viņi sēž zem liepas koka, ēd kotletes no Zigvarda bērēm, kotlešu gaļai ir pilnīga, piepildīta garša, it kā Zigvards būtu upurjērs, lai mazais zēns iepazītu nāvi. Tēvs ir Ābrahāms, Zigvards ir Īzaks, un dēls ir Dieva eņģelis.

Pašā aprīļa sākumā nomira vecaistēvs. Aprīlī nebija sporta nometnes, un dēls varēja atbraukt uz vecātēva bērēm. Klāt ir arī tēvs. Viņi neko nerunā. Tēvs tikai klusē. Pirms bērēm lielajā viesistabā galds pārklāts ar baltu drānu, virsū sariktēts zārks, vecaistēvs guļ zārkā un nekustas. Viņiem kapličās ir sava zināšana, kā labāk izrīkoties ar miroņiem. Vakarā pēc bērēm notiek bēru mielasts. Pēc aukstā galda tiek pasniegti vārīti kartupeļi, štovēti kāposti, cūkas karbonādes, vistas fileja, zivs, baltā mērce. Tēvs ar dēlu aizbrauc ātrāk par citiem no bēru mielasta, jo dēlam vakarā ir treniņš.

Tēvs ieguldīja daudz spēka dēla audzināšanā. Viņš ar gandarījumu skatījās, kā dēls skrien un cīkstas ar pārējiem. Dēls nebija pats lielākais, pats ātrākais, tomēr tēvs uz viņu skatījās kā uz izredzēto, kā uz Dieva eņģeli, kurš uzvarēs vecumu un nāvi, vismaz mūsu laikam, mūsu ģimenei. Un dēls zināja, ka uz viņu skatās, centās visiem spēkiem, ar neizstāstāmu pienākuma sajūtu. Viņš nemācētu izskaidrot, kāda ir viņa atbildība, bet viņš juta, ka atbildība uz viņu gulstas. Tagad viss bija atkarīgs no viņa. No viņa gaida sasniegumus. Un ja kāds ar īpaši jūtīgu aparatūru varētu ieskatīties zēna neskaidrajās sajūtās, tad atrastu tur tādu gļotainu kunkuli, kuru pārtulkojot vārdos, varētu izlasīt tādu tekstu: „Dieviņ, tu redzi, ka es cenšos no visa spēka. Es skrienu, cik ātri varu. Lūdzu, lūdzu, Dieviņ, dari tā, lai tētis nenomirst. Vecaistēvs jau nomira. Ja tētis nomirs, es palikšu pavisam viens pats.”

 

Aiz gaisa dārza ir kafejnīca. Ieejot caur stiklotām durvīm, apņem balsu murdoņa, kafijas automāta dūkoņa un kafijas smarža. Krēsli šeit ir mīksti, un dēls šodien dabūs grilētu vistas kāju. Līdzi vistas kājai nāk rīsi un tomātu mērce. Laika nav daudz. Trijos piecpadsmit ir treniņš, un viņam ir jābūt vismaz pusstundu ātrāk, lai paspētu apģērbties uz sapulci. Dēls ēd vistas kāju un domā par kavēšanos. Vēl jātiek līdz centram, un no Planetārija līdz Daugavas stadionam.

Autobuss nenāk, viņš stāv, un ik pa laikam ieskatās pulkstenī pie Rīgas modēm, ja tūlīt neatnāks, tad viņš nokavēs.

Taču šodien viņš nenokavē. Viņš iesteidzas halles priekštelpā, un tur gar radiatoriem stutējas treniņbiedri. Neviens neģērbjas. Spēle ar pretinieku komandu ir atcelta. Kaut kas nebijis. Viņi taču ir profesionāļi, tā treneris vienmēr saka. Artjomu notriekusi mašīna. Viņi skrēja uz autobusu pie Nīcgales ielas. Tad tur vēl nebija ierīkota gājēju pāreja ar luksoforu.

Nez kā tieši viss notika. Vai mašīna viņu notrieca, viņa galva atsitās vispirms pret mašīnas kapotu un tad pret asfaltu, un, kad viņš bija nokritis, vai asinis sūcās plānā strūkliņā caur mutes kaktiņu.

Zēns neko nejautāja. Bet mājās todien viņš atgriezās mierīgs un atvieglots. Viena brīva pēcpusdiena. Vismaz vienu pēcpusdienu visa uzmanība nav uz viņu.

– Jā, sports ir fantastiska lieta.
– Jā.
– Kaut kas tik mainīgs.
– Es kādreiz iedomājos, it kā man būtu snuķis. Es iedomājos, kā es lēnām izstiepju to cauri tumsai, un liegi pieskaros kaut kam citam. Pavisam lēni.
– Pastāsti, kam var pieskarties ar snuķi.
– Nē, tu.
– Nevis par vistu?
– Nē, par snuķi.

Mēs attālināmies no abiem mākslīgajiem intelektiem ar ātrumu, kādā izplešas kosmoss, un viņu saruna kļūst aizvien neskaidrāka, aizvien grūtāk uztverama, un mēs nekad neuzzināsim, ar ko tā beidzās, ja vispār kādreiz beidzās, jo varbūt tāpat kā mēs mūžīgi raugāmies kosmosā ar cerībām, kāds mūžīgi kosmosā raugās uz mums, zinot, ka tas nav iespējams, ka nekā tāda nav.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri