Mana izglītība

 

Fragmenti no Viljama Berouza grāmatas Mana izglītība (My Education, 1995) tika nolasīti Punctum festivāls. Iztēles ģeogrāfija performancē Nosapņotās pilsētas, ko Artis Ostups veidoja kopā ar multimākslinieci Sabīni Moori.

 

*
Lidosta. Kā vidusskolas ludziņā, mēģinājumi radīt spokainu atmosfēru. Uz skatuves viena reģistrācijas lete, pelēka sieviete aiz letes ar starpgalaktiskas birokrātes vēso, vaskaino seju. Viņa ir tērpusies pelēkzilā uniformā. Lidostas skaņas no tāluma, izplūdušas, neizšķiramas, tad pēkšņi skaļi un skaidri. „Lidojums sešdesmit deviņi kav…” Statiska šņākoņa… pagaist tālumā… „Lidojums…”

Vienā letes pusē stāv trīs vīrieši, plati smaidīdami aiz prieka par gaidāmajiem ceļamērķiem. Kad piesaku sevi pie letes, sieviete saka: „Jūs vēl neesat ieguvis savu izglītību.”

 

*
Esmu istabā ar augstiem griestiem un durvīm vienā galā. Istaba ir gaismas pilna un rada atvērtības un plašuma sajūtu. Es paceļos augšup līdz griestiem un aizšūpinos līdz durvīm un ārā pa tām. Virs istabas ir veranda vai balkons, un nu es esmu zem verandas apmēram trīsdesmit pēdas virs zemes. Es pārvietojos prom no verandas apakšas un uzņemu ātrumu un virzienu.

Es nolaižos uz atklātas laipas man pa kreisi. Iedams pa to uz priekšu, es redzu durvis tās galā, apmēram sešas pēdas platas un astoņas pēdas augstas. Aiz durvīm zēns pelēkā sporta tērpā ar muguru pret mani darbojas ap kaut ko, ko nevaru saredzēt. Es jūtu, ka viņš ir naidīgi noskaņots, un man tas pilnīgi vienalga. Durvis atveras un iznāk vīrietis. Viņam mugurā ļoti tumši zils strīpains uzvalks ar kaklasaiti. Viņam ir melnas ūsas. Viņš mani uzlūko bez draudzīguma vai naidīguma pazīmēm. Vienkārši reģistrēdams manu klātbūtni. Neesmu viņu iepriekš redzējis. Ārpusē man pa kreisi ir grāvis, apmēram trīsdesmit pēdas zem laipas, uz kuras stāvu. Aiz tā dažas priedes un kapsēta pēc skata… mauzoleji ar uzrakstiem, iekaltiem baltā akmenī…

 

*
Bērni pie manas gultas pārvēršas par žurkām, kas man kož. Milzīgas žurkas oranžā krāsā ar garenu spalvu.

 

*
Kāpju ārā pa logu, lai dotos uz izrādi, kuras reklāmu redzēju uz stenda, un kāds man saka, ka izrāde vēl nenotiek. Pašlaik rāda citu izrādi. Es aizmirstu nosaukumu. Es baidos, ka pamodīšos šajā gultā un sapratīšu, ka šis ir tikai sapnis. Tad es pamostos savā gultā Lorensā un saprotu, ka sapnis pelēkajā, tukšajā pilsētā ir īstāks par manu īsto dzīvi šeit, Lorensā.

 

*
Esmu Pikadilli rajonā. Tas ir tik nomācoši, es vienkārši gribu iet mājās. Bet nevaru atrast ceļu. Es eju pa ieliņām, šaurām un līkumainām kā arābu pilsētā. Vai man iedzert kādu dzērienu bārā, pirms dodos mājup? Es palūkojos apkārt un redzu pēc skata grieķu bāru un restorānu. Arābu zēns iesāk sarunu. Nepārprotami uzvedinošs ierosinājums. Mēs dodamies uz telpu ar deju grīdu un cilvēkiem, kas sēž ap galdiņiem. Es gribu tikt ārā un iet mājās. Es kāpju lejup pa kāpnēm, cerēdams tikt vaļā no zēna. Es taujāju vīrietim, saistītam ar bāru, pēc izejas. Viņš norāda lejup pa kāpnēm un saka: „Voilà.”

 

*
Liela noputējusi istaba kā bēniņos. Nu sēžu pie galda. Zemenes ar cukuru šķīvī. Pārslēgšanās, maisiņš uz galda. Es izvelku šokolādes klātu saldumu skarabeja formā, divas collas garu un collu biezu. Es iekožos tajā. Pildījums ir balts, krēmīgs, ar kokosrieksta, marcipāna, sviesta krēma garšu, necilvēcīgi garšīgs ar īsu salduma tirpoņu. Es zinu, ka varu izēst visu maisiņu un tad gribētu vēl, vēl, vēl, neremdināmās kāres pārņemts. Es varu te sēdēt un ēst, un ēst, līdz gardais, garšīgais krēms izšķīdinās manus zobus un kaulus par putojošu, slienājošu rijīga bada rīkli.

 

*
Liellopa cepetis un kartupeļu biezenis. „Viņa nomira no indīgas pubertātes.”

 

*
Dienvidāfrikā kāds man izrādīja apkārtni ar savu mašīnu. Viņš ir diezgan drukns, ar ūsām un miesassargu. Auto ir garš un balts. Viņš to novieto neatļautā vietā, pie bāra, kas izkārtots vairākos līmeņos, gar to plūst upe. Es ienāku bārā, kas izvietots pusaplī, un manu ceļu aizšķērso divi zēni ap piecpadsmit tumšos uzvalkos, viņi stāv manā priekšā un vairākkārt veic kādu rituālu, it kā boksēdamies ar neesošu pretinieku. Viņi man nesit pa īstam, bet, kā jau teicu — kāds savāds rituāls. Es lūkojos pēc mana aizstāvja, kas stāvējis pie bāra.

Vairākus līmeņus zemāk… šī ir Dienvidāfrikas pazemes pasaule, lai arī neredzu nevienu melno. Bāri zem bāriem, katrs izskatās pagrimušāks un bīstamāks par iepriekšējo. Un te ir durvis, nogriežoties no gaiteņa. Es atveru durvis un redzu, ka tā ir pirts sviedrētava, ļoti šaura un ne garāka par piecpadsmit pēdām. Tajā ir atklātas koka kabīnes priekšā un augšpusē gar kreiso malu. Briesmīga sastāvējušos sviedru un tvaicētu ekskrementu smaka, it kā telpa nebūtu tīrīta gadiem. To izgaismo viena vienīga dzeltena spuldze, nokarādamās no kupolveida griestiem, no kuriem pil tvaika kondensāts, tajā koncentrējusies briesmīgā smirdoņa.

Uz koka lāvas apmēram piecas pēdas virs grīdas tiek noguldīts vīrietis. Viņš izskatās tā, it kā būtu salipināts no izkārnījumiem, apdedzināts un pārklāts ar glazūru, ieplaisājis pie pleca un ap elkoņiem, tumši brūnganā, viegli stiklainā krāsā, seja ir gluda, acis dzeltenas kā strutas. Vai tas maz ir dzīvs?

Atpakaļ augšējā bārā mans aizstāvis ko saka vai, drīzāk, parāda brīdinošu žestu, un abi zēni metas skriet un izlec pa atvērto logu kā kaķi. Viens patiešām pārvēršas par kaķi, ķermenim atraujoties no letes.

 

*
Esmu Anglijā, runāju ar rudu zēnu, kam miroņbāla seja, un viņa biedru, ko nespēju skaidri saredzēt. Viņi ir ceļā uz Franciju. Esmu Londonā un jūtu kārdinājumu doties viņiem līdzi. Galu galā, nav nekā, vien zils čemodāns manā viesnīcas numurā. Tomēr es dodos atpakaļ ar zēna savādo bālo seju, skaidri iespiedušos manā prātā.

 

*
Viesnīcas istaba. Vairāki kaķi gaitenī un liels dzīvnieks, līdzīgs āpsim, ar raupju, pelēkbrūnu spalvu.

Mana gulta ir pilna ar kaķiem. Gaiši violets kaķis ar zaļām acīm, apmēram četrus mēnešus vecs, ir pie spilvena, arī mazs, melns kaķēns, kas kož un skrāpējas. Divi mazītiņi kaķīši ieveļas ūdens pilnā bidē. Es izceļu tos ārā. Pamostos sapnī un pierakstu sapni.

 

*
Ēģiptes ainava. Mūs grasās sadedzināt dzīvus. Aizvest līdz sārtam. Redzu ļaudis, kas piesieti pie mietiem. Soda izpildītāji ir melnā krāsā, ar balti krāsotām acīm un baltās tunikās. Mēs izlemjam izdarīt pašnāvību, un es pārgriežu kāda nelaimīgā kaklu. Mēģinu sadurt sevi ar ledus cirtni. Mēs skrienam pa garu gaiteni, līdzīgu pagrabam vai metro tunelim. Tā galā stāv sargs. Es paķeru ūdens glāzi un nošķeļu tai galu. Sargs ar žestiem rāda, ka tā nedrīkst. Es ietriecu glāzi viņam sejā, un viņš saļimst. Mēs esam pa pusei ārā, pa pusei iekšā, kā uz trapa, kas virzās cauri telpai vai kuģim. Pieeju pie galda. Džeimss saka: „Man vajag kurpes.” Tur ir Bekets. Es atkāpjos kopā ar zēnu. Mēs skūpstāmies melnu stikla durvju priekšā, un es jautāju: „Kurp dosimies?”

 

*
Es biju kādā bārā Tanžīrā, un šeit bija arī Hemingvejs. Te ir akmens pakāpieni, kas ved lejup tieši jūrā, pakāpieni no sarkanīgi brūna akmens. Kas gan būs atlicis pēc desmit tūkstoš gadiem? 

 

*
Nekuriene. Esmu kādā dzīvoklī. Ko es te daru? To varētu uzskatīt par ielaušanos, bet es neko nezogu. Nekārtīgs, anonīms, mulsinošs dzīvoklis, kas varētu atrasties jebkur. Ārā pa logu uz šauras apmales. Tās galā ir trepes no salauzta, sapuvuša koka, nokrāsotas baltas, tās nesniedzas līdz pašai zemei apmēram divdesmit pēdas apakšā. Krūmi un koki tur lejā, un es dzirdu cilvēkus runājam par „Berouza kungu…” un es zinu, ka viņi gatavojas mani nogalināt.

 

*
Zēns peldbaseinā… Turku pirts. Mēs darām to, tad es lūkojos ārā uz skatu ar dzelzceļa sliedēm un pēcpusdienas saulesgaismu, kas iestiepjas tālumā. Vai es varu iziet ārā šajā apgabalā, iet vienīgi uz priekšu un nekad neatgriezties?

 

*
Apsēsta istaba. Man uzbrūk kaķis, kas pārvēršas par rēgu, kas kož. Tad es redzu mazu oranžu kaķi pie manas galvas uz spilvena. Es saku kādam, ka nekad te vairs negulēšu. Braucu augšup liftā uz citu dzīvokli.

 

*
Melni negaisa mākoņi, ko pāršķeļ sudrabotas gaismas uzliesmojumi, zaļi zibšņi debesīs. Tālumā pamanīju buru, uz mirkli tik spožu un skaidru, pēc tam to aizklāj lietus plīvurs.

Nekas no tā visa nav noticis, vai drīzāk tas notika vienlaikus ar sardzes maiņu, ēdienreizēm un ierakstiem kuģa žurnālā, rītdienu un rītdienu, kuru nebija iespējams saskatīt ārpus tagadnes ilūzijas.

Krāsots kuģis, krāsots okeāns, rēgu komanda, kas veic sardzes maiņu, notiesā savas maltītes, papildina ierakstus kuģa žurnālā sešas jūdzes no Santamarijas. Vienkārši vīri, vienkāršas baudas. Aligatori nesniedza drošības sajūtu. Kur jūs visi dodaties? Quo vadis? Pie Gnavas ļaudīm ar spirta krājumiem, lai padarītu stiprākus viņu vīnus.

 

*
Braucu vilcienā. Redzama Hudzona. Sala. Izkāpju no laivas. Sarkanu ķieģeļu nama drupas… gruveši un ķieģeļi, un būvkoki… vanna. Kas te dzīvojis? Apmeklētāji sastaps mani te. Staigāju pa salu. Krūmāji… koki… akmeņi… nekā daudz. Apmēram akrs, varbūt mazāk… pārslēgšanās uz Lounstāras ezeru. Miera osta. It visur sniegs. Kamīna priekšā… tagad istaba izšķīst par gariem, pelēkiem gaiteņiem un grāvjiem… ļoti strauja kustība tagad.

 

*
Kopā ar Aleksu Trokhī un Kafku. Kafkam bija vēzis. Paņēmām taksi līdz piepilsētas klubam. Marokānis Džindžers bija iekšā laidējs un aizliedza Kafkam ienākt. Iekšā kluba biedri pusdienoja pie kafejnīcas galdiņiem. Blandījos riņķī, meklēdams izeju. Kaut kas līdzīgs labirintam, kas beidzās peldbaseinā un turku pirtī. Visbeidzot atradu izeju un sāku iet prom pa ceļu. Alekss man pievienojās, nesdams mazliet malkas iekuram.

 

*
Airu laiva ezerā vai lagūnā. Ūdens ir pelēks un gluds kā spogulis, tomēr laiva slīd arvien dziļāk, līdz varu tikko saredzēt krastu. Šeit jābūt straumei, gluži kā upei, kas plūst pa ūdens virsmu. Pelēcīgas debesis un pelēcīgs ūdens līdz pat apvārsnim.

Esmu Senajā Romā un runāju ar Ciceronu, kurš sūdzas par nemierīgo un draudīgo situāciju. Viņš dotu priekšroku nelielam miera periodam. Ciceronam ir garš deguns, tas līdzinās figūrai gleznā, ko uzzīmēju vakar, un tagad es ievēroju, ka šai figūrai, melnai uz balta, ir togas aprises.

Šeit ir telpa, kurā sievietēm ieeja ir aizliegta. Tā ir bijis vienmēr, šeit nekad nav bijušas sievietes, un brīdī, kad es eju iekšā, atstāju visu sievišķā/vīrišķā pasauli uz mūžīgiem laikiem. Bezgalīgas atvadas. Starp šo telpu un manu atrašanās vietu ir bārs. Pie letes sēž dažas sievietes, un es viņām saku: „Pavācieties malā!”

Viņas paklausa, un es rāpjos pāri letei, taču aiz muguras dzirdu citu sieviešu balsis, kas nav mierā ar manu aiziešanu. Telpa, kurā esmu ierāpies, ir neliela, gluži kā virtuve. Taču tajā ir durvis. No ārpuses joprojām skan neapmierināto balsis.

 

*
Pastaiga svešā pilsētā. Es rakstīju stāstu ar nosaukumu „Līnijas beigas”. Likās, tas bija Rietumsibīrijā, tieši pāri Bēringa šaurumam. Es ierodos ar vienu čemodānu un pudelīti morfija tablešu… mirdams no vēža.

 

*
Manā gultā ir zēns. Apmēram 15 gadus vecs, tumsnējs, ar apaļu seju, diezgan izskatīgs, tumšām acīm. Rokā viņš tur metāla caurulīti, apmēram trīsarpus collas garu un puscollas līdz trīsceturtdaļcollas diametrā, kā šķiltavas. Caurulītes galā deg īsa liesma kā no miniatūras lodlampas, un zēns nemitīgi atkārto: „Meison!” vai „Machen!”, kas acīmredzot ir šī instrumenta nosaukums, kas, kā zinu, kaut kādā veidā ir nāvējoši bīstams, un viņš draud pielietot šo „Meisonu” pret mani, kas būtu nāvējoši. Tomēr nav ne miņas no draudiem apaļajā jaunajā sejā. Liekas, viņš ir kails, izņemot apģērbu, līdzīgu karatē jakai.

Meison! Meison! Meison!” viņš saka atkal un atkal, un atkal, caurulītei uzliesmojot.

Tad, man mostoties, zēns pagaist un aiz viņa stāv Pola Baulza rēgainais stāvs, viņš ir pilnībā apģērbies, žaketē un ar kaklasaiti… caurspīdīgs… Es varu redzēt sienu aiz viņa muguras.

Nu, pilnībā pamodies, es jūtu šermuļus pakausī. Ko varētu nozīmēt šis „Meison!”. Labi, ir Meisons Hofenbergs…(Ouventauna)… kas man atgādina par maniem pārbaudījumiem ar krāsnīm. Bet zēns nemaz nelīdzinās Meisonam. Nemaz neizskatās semītiski… drīzāk pēc arāba vai romāņa.

 

*
Man bija dzemdības mirušo zemes pansijā. Kāds bija mēģinājis mani nogalināt. Vai par to rakstīs avīzēs? Šķiet, ka nē, jo neviens reportieris līdz šim nav ieradies mani intervēt.

Manu spieķi no vienas vietas klāj marmelāde…

 

*
Esmu cianīda kamerā kopā ar vēl dažiem liktenim nolemtiem ieslodzītajiem. Mēs guļam uz caurumotām metāla lāvām – patiesībā, tas ir siets. Bende, kas ir punduris vai vismaz bezkājis, ienes cianīda olas, un es varu saost cianīdu. Telpas galā ir izlietne, kurā ir mazliet ūdens. Esmu tai blakus ar vēl vienu ieslodzīto, iespējams, varam izglābties, iegremdējot sejas zem ūdens. Cik ilgi jāgaida, līdz atvērsies durvis?

 

*
Esmu sadalījies trijos cilvēkos. Viens pelēkā uzvalkā, kurā esmu iemiesojies es. Tad ir otrs, pelēkā uzvalkā, platiem pleciem, daudz jaunāks… un trešais, ļoti jauns, džemperī. Es viņu apskauju un jautāju, vai ar viņu viss kārtībā. Ļoti vārgā balsī viņš atbild: „Jā, ar mani viss kārtībā.”

Tagad viņa drēbes tiek novilktas zem jostasvietas. Viņš pārcietis kaut kādu operāciju. Tur ir loceklis nodīrātu ādu. Kā arī vēl vienas ģenitālijas. Esmu satriekts un noskumis un sāku raudāt… asaras pil lejup pār viņa sakropļoto augumu.

 

*
Braucu vilcienā naktī apakšējā guļvietā. Vilciens traucas ļoti ātri, to var saprast pēc tā kratīšanās, grabēšanas un dārdēšanas. Man ļoti bail no avārijas. Vilciens noteikti pārvietojas ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā.

„Nu labi,” es saku sev, „inženieris noteikti zina, ko dara.”

„Nav teikts.”

Mēs tuvojamies Anglijas robežai, un tur būs muitas pārbaude. Mana frotē peldmēteļa kabatā ir papīra vīstoklītis ar heroīnu. Ja to atradīs, es lūgšos muitniekam pēc iespējas pabeigt manu izglītību.

 

No angļu valodas tulkojuši Arvis Viguls un Aivars Madris

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri