— Politiskā liberālisma kritika Austrumeiropā: Alvis Hermanis un Slavojs Žižeks

1991. gadā, kad bruka Padomju Savienība, liberālisms šķita kā gaisma vēstures galā.¹ Kamēr vairums bijušo padomju pilsoņu centās noorientēties mainīgajā situācijā, politiskā un ekonomiskā dzīve tika pakļauta straujai liberalizācijai.

Ekonomiskā (neo)liberalizācija Latvijā tika pieņemta gandrīz bez ierunām. Taču ar politisko liberalizāciju negāja tik gludi. Neviens neapšaubīja nepieciešamību pēc personiskās brīvības, taču daudzi nevēlējās ierobežot savu brīvību citu brīvības vārdā. Turklāt latvieši beidzot bija kļuvuši par saimniekiem savā zemē un vērtēja kolektīvo piederību tikpat augstu, ja ne augstāk, kā individuālās brīvības un cieņu pret citādo. Politiskie liberāļi sūkstījās par padomju mentalitāti un latviešu nacionālismu, taču nešaubījās, ka lietas, kaut lēni, tomēr ies pareizajā virzienā. Galu galā, Latvija gatavojās pievienoties Eiropas Savienībai. Ģeopolitika un likumdošana bija politiskā liberālisma pusē. 

Šodien ekonomiskais liberālisms – vai, pareizāk, neoliberālisms – turpina savu uzvaras gājienu par spīti 2008. gada finanšu krīzei, taču politiskais liberālisms ir zaudējis savu pārliecību.² Turklāt problēmas rada vairs ne tikai pagātnes mantojuma sekas uz mentalitāti un sabiedrisko domu Centrāl- un Austrumeiropā, bet arī sabiedrības politiskā uzvedība Rietumeiropā, kur aizvien lielāku popularitāti gūst partijas, kas kritizē politisko liberālismu nenodarbinātas un par identitāti un vērtībām uztraukušās tautas vārdā. Dažās Centrāl- un Austrumeiropas valstīs savukārt sabiedrības ne-liberālajai (illiberal) orientācijai sāk pievienoties valsts pārvaldes institūcijas – piemēram, Ungārijā notiek sistemātiska valsts pārvaldes institūciju un instrumentu de-liberalizācija.

Argumenti, kas piesauc padomju mentalitāti vai pagātnē balstītu nacionālismu, vairs nav pietiekami, lai skaidrotu politiskā liberālisma nestabilo situāciju Eiropas politiskajā telpā. Tādējādi pētnieki un intelektuāļi meklē citus skaidrojumus savās analītisko instrumentu kastēs, taču aizvien biežāk izrādās, ka arī citi tur esošie instrumenti gluži neder – piemēram, nav iespējams skaidrot ne-liberāli orientēto politisko spēku popularitāti ar socioekonomisku vai izglītības rādītāju palīdzību, jo par Brexit un Lepēnu balso arī pārtikuši un izglītoti cilvēki. Tomēr daži vecie instrumenti vēl ir lietderīgi. Vislabāk no vecajiem instrumentiem darbojas Krievijas piesaukšana, kas, novirzījusies no 1990. gadu vidū uzsāktā liberalizācijas un demokratizācijas ceļa, atkal ir kļuvusi par liberālo Rietumu ienaidnieci. Kā Džo Baidens izteicās 2017. gada Pasaules ekonomikas forumā Davosā, Krievija apdraud „starptautisko liberālo kārtību”.³

Latvieši, kā arī igauņi un lietuvieši, kuri nekad neticēja, ka vēsture tik tiešām ir beigusies, var justies attaisnoti savās bažās. Šīs bažas ir guvušas dzirdīgas ausis Rietumos, kā rezultātā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ierodas NATO papildspēki. Tai pašā laikā, šī nav vienkārši vēstures atkārtošanās. Jaunā politiskā situācija nozīmē alianšu pārkārtošanos – tā vietā, lai biedrotos ar Rietumeiropas nacionālistiem, kas it kā būtu pašsaprotami partneri mazai valstij, kas vēlas uzturēt savu identitāti un suverenitāti globalizācijas apstākļos, Latvija stājas tuvākās attiecībās ar Rietumu liberāļiem, jo nacionālisti ir pārāk lielos draugos ar Krieviju. (ASV, piemēram, tas izspēlējās, kad prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā nācās pārliecināt vēsturiski republikāniski balsojošo latviešu diasporu balsot par Hilariju Klintoni, jo tieši Klintone, nevis Donalds Tramps, ieņēma stingro līniju attiecībā uz Krieviju.)

Taču arī šis instruments – tas ir, Krievijas piesaukšana liberālisma krīzes kontekstā –nav īsti derīgs. Vai, pareizāk sakot, tas ir derīgs, lai mobilizētos liberālās pasaules kārtības aizstāvībai no ārēja ienaidnieka, taču nav derīgs, lai skaidrotu, kā un kāpēc pēcpadomju politiskais liberālisms nav spējis sniegt risinājumus dažām samilzušām problēmām. Pirmkārt, tas nav varējis novērst vai mīkstināt aizvien augošo globālo un lokālo sociālo un ekonomisko nevienlīdzību, kuru veicinājušas liberālisma ekonomiskā atzara pašreizējās formas. Otrkārt, tas nav varējis sniegt apmierinošu atbildi uz jautājumu, kā latviešiem – un citiem, kas rūpējas par savu identitāti – sadzīvot ar citiem, nezaudējot sevi.

Šī nespēja daļēji skaidrojama ar politiskā liberālisma pārliecību par savu politisko uzvaru pēc sociālisma sabrukuma, kā rezultātā tā institucionalizētās formas kļuva pašatražojošas un neņēma nopietni populāro neapmierinātību.⁴ Taču arī zinātniska un politiska pēcpadomju politiskā liberālisma kritika Latvijā ir bijusi apgrūtināta ar to, ka diskursīvajā telpā dominē spriedze starp nacionālismu, sociālismu un liberālismu, kas neatstāj vietu gandrīz nevienai citādi ievirzītai diskursīvai pozīcijai. Vai, pareizāk sakot, jebkurš politisks diskurss tiek interpretēts uz šo trīs politisko ideoloģiju fona, kas savukārt tiek asociētas ar ģeopolitiskiem varas centriem. Piemēram, ja kāds ķeras pie liberālisma kritikas, tad pavisam noteikti pastāv risks tapt asociētam vai nu ar sociālismu, kas pietuvina Krievijai, vai ar nacionālismu, kas pietuvina problemātiskai pagātnei, no kuras liberālā Eiropa vēlas atbrīvoties. Savukārt nacionālisma kritika nozīmē pietuvināšanos vai nu Rietumu liberālismam vai jau atkal sociālismam un Krievijai. Kā norādījis poļu sociologs Tomašs Zarickis, šī dinamika raksturo visu Centrāl- un Austrumeiropu.⁵ To veido un uztur ne tikai vēsture un ģeopolitika, bet arī ekonomiskā situācija, kas padara sabiedriskā diskursa veidotājus atkarīgus no noteiktiem ģeopolitiski orientētiem iztikas avotiem. Rezultātā, piemēram, gandrīz nav bijis iespējams formulēt liberālisma kritiku no postkoloniālās perspektīvas, jo pārsvarā tā tikusi izmantota, lai vai nu aprakstītu latviešu postkoloniālo mentalitāti attiecībā pret padomju pagātni, vai lai pretendētu uz postkoloniālo pozīciju kā resursu starptautiskajā politiskajā telpā.⁶

Šī situācija ir politiski un intelektuāli ierobežojoša, taču tas nenozīmē, ka tā ir visaptveroša. Vienmēr atrodams pārpalikums, kas īsti neierakstās leģitīmajos diskursīvajos rāmjos. Viens veids, kā meklēt šo pārpalikumu, ir pretstatīt kritiskas pozīcijas vienu otrai, berzēt tās vienu pret otru, līdz kamēr, cerams, rodas kas jauns. Piemēram, kas rodas, ja skata Alvja Hermaņa liberālisma kritiku, kura, šķiet, pievienojusi viņu nacionālistu rindām, kopā ar Slavoja Žižeka liberālisma kritiku, kuru daudzi „noraksta” kā radikāli kreisu un tādējādi neleģitīmu.

2015. gada nogalē Alvis Hermanis izraisīja starptautisku skandālu, atsakoties veidot izrādi Hamburgas teātrī Thalia Theatre tāpēc, ka teātra vadība pauda atbalstu bēgļu uzņemšanai. 2016. gada nogalē publicētajā dienasgrāmatā Hermanis raksta:

Izrādās, vecais cienījamais Hamburgas Thalia teātris kļuvis par īstu „refugee-welcome center”. Jebkurš vācu teātris vienmēr bijis politisks, tas ir skaidrs, un tā nav problēma. Problēma šoreiz esmu es. Rakstu vēstuli teātra intendantam, ka atceļu savu piedalīšanos. Sākas e-pasta diskusijas līdz vēlai naktij. Grūti tādam, kuram 68. gada revolūcija smadzenēs vēl nav beigusies („visi cilvēki brāļi” u.tml.), saprast otru cilvēku, kurš atrodas Parīzē 2015. gada novembrī.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka 1968. gada (figurāli izsakoties) notikumi Rietumu sabiedrībai ir atnesuši daudz vairāk posta nekā labuma. Brīnišķīgās idejas par indivīda brīvību, seksuālo brīvību, feminismu un viss pārējais, protams, bija neizbēgama stadija mūsu vēsturiskajā evolūcijā. Tomēr šī eiforija ievadīja visu Eiropas civilizācijas institūciju (ģimenes un sabiedrisko attiecību) degradāciju, kas vēl aizvien turpinās un tuvojas savām beigām.⁷

Taču Hermanis nav tradicionāls nacionālists. Viņa politiskā nostāja, ko pats dēvē par „moderno konservatīvismu”, radusies ideoloģiskās sakāves rezultātā:

Līdz šim biju pieskaitījis sevi pie liberāļiem, drīzāk kreisajiem turklāt. Pie tiem, kuriem par visu svarīgāka ir atvērtība un progress, lai ko tas nozīmētu.

Jāatzīst, ka labu laiku – vairākus gadus – man bija aizdomas, ka kaut kas tur nav gluži pareizi. Tomēr doma, ka es varētu identificēties ar pretējo nometni, ar „tradicionālistiem”, likās pārāk neiespējama. Jo kopš manas padomju bērnības taču skaitījās aksioma – nākotne pieder tikai tiem, kuri noliedz līdz šim esošo lietu kārtību.

Nav patīkami atzīt savas kļūdas. Turklāt tik pamatīgas. Bet nu pati dzīve piespieda to izdarīt. Jo vairāki manis paša pieņemti, dažreiz tīri sadzīviski, lēmumi, ir radījuši tādu situāciju, ka esmu spiests atzīt savu „politisko” sakāvi.

Esmu sapratis, ka tomēr esmu konservatīvs. Ka pasaule, sabiedrība un galu galā viss kosmoss darbojas pēc stingri noteiktiem likumiem. Un gudrākais, ko cilvēks var dzīvē darīt, – ir mēģināt saprast šos likumus un pielāgoties tiem. Un tas nav maz.⁸

Hermanis secina, ka destrukcija nevar būt bezgalīga. Kaut kad pasaule ir atkal jāsaliek kopā: ir jāceļ māja, jāaudzina bērni, jāiekopj dārzs.⁹ Hermanis tātad nepieder pie „nedomājošām masām”, kuru neapmierinātību ar ekonomisko situāciju izmanto populistiski politiķi. Hermanis pats nonāca kritikas krustugunīs, kad 2013. gada pašvaldību vēlēšanu kontekstā intervijā izteicās par nedomājošiem „lumpeņiem” un „kundzītēm, kuras gatavas atdoties par bezmaksas biļeti sabiedriskajā transportā”.¹⁰ Daži Latvijas liberāļi, iespējams, domāja līdzīgi, bet neko neteica. Tagad Hermanis atrodas „lumpeņu” un „kundzīšu” vai, kā pats saka, majoritātes pusē, taču pats pie šī sabiedrības slāņa nepieder. Hermanis dzīvo profesionāli kosmopolītisku dzīvi. Viņš ceļo pa Eiropas pilsētām, kuru teātros uzved izrādes, vada mēģinājumus un apmeklē savu izrāžu pirmizrādes. Viņa dienasgrāmata ir kosmopolīta intelektuāļa dienasgrāmata. Viņš skatās futbolu kopā ar Plasido Domingo, vēro Annas Ņetrebko atdevi mēģinājumos, apciemo Mišu (Barišņikovu) Floridā un kritiski spriež par Parīzes skatītājiem. Taču nedēļas, ja ne dienas, beigās Hermanis atgriežas mājās pie ģimenes, kur viņš iet pirtī un ēd „sievas Kristīnes slaveno zivju zupu”. Viņš uzsver ģimenes vērtību un pieķeršanos Latvijas lauku nostūriem, kur laiks rit lēni un kur intelektuālais darbs tiek nolikts malā, lai lasītu sēnes, cirstu malku un ar bērniem ietu ciemos pie kaimiņa govs teliņa. Teātris piedāvā atvērtu un intelektuāli piesātinātu vidi. Ģimene un mājas nodrošina dzīvesveidu, kas balstīts uz laika gaitā pārbaudītām patiesām vērtībām. Šis dzīvesveids ir vienlaikus latvisks un eiropeisks. Hermaņa skatījumā tas izzūd un to ir nepieciešams un aizsargāt.

Vai Hermanis ir pievienojies tradicionālistu nometnei, no kuras viņš agrāk distancējās? Gan jā, gan nē. Hermanis vēlas aizvērt robežas un novērst feminisma, poststrukturālisma un citu ideoloģisko formējumu apdraudējumu mājai, bērniem un dārzam. Viņš vēlas aizsargāt noteiktu dzīvesveidu. Tas izklausās konservatīvi, taču šeit viņš atrod domubiedru Slavojā Žižekā, kuru pavisam noteikti nevar pievienot tradicionālistu nometnei.

Nesen izdotajā grāmatā Against the Double Blackmail: Refugees, Terror and Other Trouble with Neighbours Žižeks norāda, ka liberāļu gandrīz vai automātiskā distancēšanās no visa, kas vērsts uz noteiktu dzīvesveidu aizstāvību, aizmirst, ka mūsdienu globālais kapitālisms tik tiešām iznīcina lokālus dzīvesveidus.¹¹ Žižeks uzskata, ka Rietumos pašreiz vēl dominējošais ideoloģiskais formējums, ko viņš sauc par liberāli kreisu, ir zaudējis spēju saprast mūsdienu vardarbības formas. Terorisms un bēgļu plūsmas, raksta Žižeks, ir tikai „īslaicīgs atgādinājums par vardarbīgo pasauli, kas atrodas ārpus mūsu stikla siltumnīcas”.¹² Eiropas bēgļu krīzes ietvaros liberāli kreisie ir saslēgušies neproduktīvā argumentā ar labējiem par to, vai paust līdzjūtību un atvērt robežas vai arī slēgt tās, lai pasargātu „mūsu dzīvesveidu”.¹³ Šī ir tā saucamā dubultā šantāža, uz kuru Žižeks norāda savas grāmatas virsrakstā. Dubultā šantāža izpaužas tā, ka, lai piedalītos publiskajā diskursā, runātājs ir spiests pievienoties vienai vai otra pozīcijai, taču šo pozīciju pretstats pilnībā ignorē lietas būtību. Lietas būtība meklējama globālā kapitālisma un postkoloniālo pastarpināto karu (tā saukto „proxy wars”) vardarbībā, kas izstumj cilvēkus no ekonomiskās dzīves un no dzīvesvietām, tādējādi radot migrantus, bēgļus un jaunus – politiskus, etniskus, reliģiskus un seksuālus – vardarbīgus aktus.

Kā piemēru liberāli kreisā diskursa analītiskajai un politiskajai impotencei Žižeks min reakciju uz Ķelnes Jaungada nakts seksuālo vardarbību, kuru šķietami Ziemeļāfrikas un/vai arābu izcelsmes vīrieši vērsa pret vietējām sievietēm. Cenšoties nepiemest uguni jau kvēlojošajam anti-imigrantu sentimentam, liberāli kreisais bloks skaidroja seksuālo vardarbību kā marginalizācijas rezultātā kriminalizētu indivīdu darbības rezultātu. Žižeks savukārt to interpretē kā ritualizētu, kolektīvu un mērķtiecīgu darbību, kuru veica nevis marginalizēti indivīdi, bet kapitālisma un militārās vardarbības rezultātā veidojies kolektīvs subjekts. Rietumu liberālisma individualizējošais diskurss nespēj vai atsakās ievērot šī un līdzīgu vardarbības aktu kolektīvo dabu.

Žižeks uzsver, ka šis un līdzīgi vardarbības akti – piemēram, 2005. gada protesti Parīzes priekšpilsētās vai 2014. gada protesti, kas sekoja Maikla Brauna nošaušanai Misūri štata Fērgusonas pilsētā – skatāmi kā politiski protesti bez politiskas programmas. Aizņemoties no Valtera Benjamina esejas „Vardarbības kritika”,¹⁴ Žižeks to sauc par „dievišķo vardarbību”.¹⁵ Žižeks kritizē, pat izsmej „sociologus, intelektuāļus un komentētājus”, kuri argumentē, ka protesti norāda uz to, ka jāveicina marginalizēto integrācija, sociālā nodrošinātība, nodarbinātība, utt. Šie ir lokāli un apolitiski risinājumi globālai un politiskai problēmai. Žižeks secina, ka liberāli kreisais bloks ir aizrāvies ar humanitāro līdzjūtību un virspusēju antirasismu un zaudējis spēju veikt konkrētu sociālu un ekonomisku analīzi. Turklāt liberāli kreisajam blokam trūkst valodas šādai analīzei, jo valoda pakļauta politiskai pašcenzūrai.

Šeit Hermanis un Žižeks viens otram varētu piekrist. Taču, ja Hermanis vēlas slēgt robežas, Žižeks distancējas no anti-imigrantu nostājas, kas liek priekšā „pacelt paceļamo tiltu un likt afrikāņiem un arābiem tikt galā pašiem ar savām problēmām”.¹⁶ Tā vietā Žižeks formulē savu pozīciju kā ētisku universālismu, kas atpazīst un atzīst sakarības starp ekonomiski izstumtiem ogļračiem ASV un tāpat ekonomiski izstumtiem zvejniekiem Rietumāfrikā. Abu šo grupu dzīves apstākļi ir objektīvi bezcerīgi: „gaisma tuneļa galā visdrīzāk ir pretimnākošā vilciena lukturi”.¹⁷ Žižeks uzskata, ka nepieciešama globāla apspiesto un izstumto solidaritāte un universāla šķiru cīņa: „Mūsu aksiomai vajadzētu būt, ka cīņa pret Rietumu neokoloniālismu, kā arī cīņa pret fundamentālismu, WikiLeaks un Snoudena cīņa, kā arī Pussy Riot cīņa, cīņa pret antisemītismu, kā arī cīņa pret apspiedošu cionismu, ir viena un tā pati universālā cīņa. Ja mēs izejam uz kompromisiem šajā nostājā, ja mēs pazūdam pragmatiskos kompromisos, mūsu dzīve nav dzīvošanas vērta”.¹⁸

Žižeks aicina saistīti skatīt vardarbības formas, kuras politiskajā telpā mēdz pretnostatīt. Žižeka interpretācijā nav pareizi pretstatīt imigrantus un vietējos nabadzīgos, jo objektīvie apstākļi, kuru rezultātā vieni atstājuši mājās un otri zaudējuši pamatu zem kājām mājās, ir saistītu procesu rezultāts. Turklāt Žižeks uzskata, ka nepieciešams ne tikai atpazīt un atzīt šīs sakarības, bet arī ieņemt ētisku un politisku nostāju attiecībā pret tām, iesaistoties globālā cīņā pret kapitālisma un pastarpināto karu vardarbību.

Hermanis savukārt atsakās atzīt un atpazīt šādas saiknes – piemēram, norādot, ka argumenti par šīsdienas politisko haosu kā Eiropas koloniālisma sekām ir „pilnīgs sviests”.¹⁹ Intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei Hermanis apgalvo, ka „tajos laikos, kad bija tā sauktā kolonizācija, tajās valstīs bija miers, kārtība un drošība, un harmoniska dzīve. Kad eiropieši aizgāja no tām valstīm, sākās jukas un slaktēšanas”.²⁰ Un tik tiešām būtu muļķīgi uzstāt, ka visas pašreizējās likstas reducējamas tikai un vienīgi uz koloniālisma faktu. Bet to īsti neviens arī neapgalvo, vismaz Žižeks jau nu noteikti ne. Saikne ar koloniālismu pastāv tiktāl, cik vēsture ietekmē – nevis nosaka – jebkuras mūsdienu situācijas veidolu. Latvieši laikam taču būs pēdējie, kas to noliegs. Tādējādi koloniālisma laikā ieviestā ekonomiskās un politiskās dzīves organizācija turpina veidot to telpu, kurā Āfrikas valstis vairāk vai mazāk sekmīgi organizē politisko un ekonomisko dzīvi. Taču Žižeka aicinājums uz saiknes atpazīšanu un atzīšanu liek uzsvaru uz pašreizējām kapitālisma un militārās vardarbības formām, kuras nav vietējas, bet gan globālas – tāpat kā Latvijā, Āfrikas valstu ekonomiskā un politiskā dzīve ir integrēta globālajos procesos, kurus grūti pārraudzīt vai kontrolēt vietējā līmenī. Arī tur neoliberālisms bieži vien tiek pieņemts bez ierunām, sevišķi, ja tas nāk kopā ar starptautisko finanšu institūciju un donoru piedāvāto attīstības palīdzību. 

Tai pašā laikā Hermanis izmanto iespējas, ko viņam sniedz globālais kapitālisms darba un intelektuālās dzīves jomā. Viņš sūkstās par teātra komodifikāciju, taču tajā piedalās, jo ir jāatbalsta ģimene. Teātris ir viņa kaisle, un Hermanis ir izcils. Viņa izcilība aizēno darba ekonomiskās puses, jo ir pierasts, ka izcili profesionāļi ir starptautiski atzīti un mobili. Viņi ir citādi mobili nekā migranti, jo viņi atgriežas mājās, ja ne vakarā, tad nedēļas beigās. Migranti paliek tur, kur ir viņu darbs. Hermanis ir kosmopolīts, jo viņš piedalās pasaules līmeņa mākslas radīšanā un ar to saistītajos transnacionālajos ekonomiskajos procesos. Taču Hermanis ir arī provinciāls, jo viņš atzīst šīs saiknes vienīgi sev un atsakās no saiknes ar globalizācijas tumšo pusi. Iespējams, ka „provinciālais pasaulīgums” ir labāks Hermaņa politiskās nostājas apraksts, nekā „modernais konservatīvisms”.

Šāds provinciāls pasaulīgums ir diezgan izplatīts Latvijā. Tas, piemēram, vērojams brīžos, kad latvieši uzsver saikni ar Kurzemes hercogistes kolonijām Gambijā un Tobago, tai pašā laikā distancējoties no vergu tirdzniecības, lai gan hercogs Jēkabs acīm redzami vēlējās tajā piedalīties, ņemot vērā viņa mēģinājumus iegūt bāzes tā saucamajā Atlantijas trijstūra tirdzniecībā (Eiropas rūpniecības preces – Rietumāfrikas vergi – Karību salu izejvielas). Tas vērojams arī tad, kad Latvijas valdība NATO alianses ietvaros sūta karavīrus uz Irāku vai Afganistānu, kamēr sabiedrība uzskata, ka mums nav nekāda sakara ar bēgļu plūsmām, jo Latvijai nekad nav bijušas kolonijas un tādēļ nav jāuztraucas par bijušo koloniju iedzīvotājiem. Šis provinciālais pasaulīgums ir daļa no latviešu izdzīvošanas taktikas pasaulē, kas ir savstarpēji saistīta un tādējādi draudīga.

Bet vai ir iespējams baudīt globalizācijas labumus, norobežojoties no globalizācijas tumšajām pusēm? Jā, ja pieliek visas pūles, lai apgalvotu, ka mums pienākas globalizācijas labumu baudīšana, jo mēs esam labi izglītoti, spējīgi, visādā ziņā civilizēti, kā arī esam līdzdarbojušies to radīšanā, kurpretim nabago – svešo vai savējo – problēmas ir viņu pašu problēmas, kas jārisina vietējā līmenī. Nemaz nerunājot par šādas nostājas ētisko orientāciju, tā ignorē faktu, ka nav labuma bez ļaunuma – tātad diez vai nabago problēmas ir tikai viņu problēmas. Piemēram, zvejniecības noriets Rietumāfrikas piekrastes ciemos saistīts ar neregulētu industriālo zvejniecību, kurā piedalās Eiropas Savienības subsidētas zvejniecības flotes.²¹ Kombinācijā ar globālo mediju radītajiem priekšstatiem, ka dzīve mītiskajā Eiropā ir dzīvojama, izstumšana no ekonomiskās dzīves rada dzīvību apdraudošus mēģinājumus nokļūt vietā, kur dzīve ir dzīvojama. Kā savā darbā par Rietumāfrikas zvejnieku ciema iedzīvotāju migrāciju uz Eiropu norāda Hanss Luhts, šie ir mēģinājumi savienoties ar pasauli, kura mēģina no sevis atkabināt nabadzīgās valstis un to iedzīvotājus.²² Eiropa atbild ar vēl dramatiskākiem norobežošanās mēģinājumiem – robežu aizvēršanu un kampaņām, kas mēģina pārliecināt iespējamos migrantus un bēgļus, ka viņiem Eiropā nemaz tik labi neklātos.²³ Piemēram, Austrijas, Vācijas un Afganistānas valdības 2016. gadā vienlaikus uzsāka masīvas reklāmas kampaņas, lai atrunātu Afganistānas iedzīvotājus no došanās uz Eiropu. Kā norāda pētnieki, šādām kampaņām ir maza ietekme uz cilvēku aspirācijām un darbību, sevišķi, jo karadarbība turpinās un drošības situācija Afganistānā neuzlabojas.²⁴ Jāpiezīmē, ka no žogu celšanas un robežu aizvēršanas ar mērķi norobežoties no svešiem nabagajiem nav nemaz tik tālu līdz vietējo nabago telpiskai segregācijai (tikai mūsējiem, paldies Dievam, vēl pastāv iespēja gan izbraukt no deindustralizētajiem laukiem, gan arī iebraukt citās valstīs).

Tādēļ pareizāk, iespējams, būtu jautāt: kā var uzņemties konkrētu atbildību – nevis tikai paust humanitāru līdzjūtību vai celt žogu – par globālā kapitālisma tumšajām pusēm un par līdzdalību pastarpinātajos karos, tai pašā laikā nezaudējot sevi un savu dzīves veidu globalizācijas plūsmās? Ja neviena no pastāvošajām ideoloģijām nav spējīga sniegt apmierinošu atbildi uz šo jautājumu, tad, iespējams, laiks veidot jaunu.

1. Ar Kornela universitātes izdevniecības atļauju rakstā izmantoti fragmenti no Dzenovska D. School of Europeanness: Tolerance and Other Lessons in Political Liberalism in Latvia. Forthcoming with Cornell University Press, 2018. Par vēstures beigām sk.: Fukuyama F. The End of History?, National Interest, Vol. 16, 1989, pp. 3–18.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Par to, kā un kāpēc neoliberālisms ne tikai izdzīvoja krīzi, bet kļuva vēl stiprāks, skatīt Mirowski P. Never Let a Serious Crisis Go to Waste: How Neoliberalism Survived the Financial Meltdown. London: Verso, 2011.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Yarow J. In an epic final speech, Joe Biden warns that the progressive democratic world order is at risk of collapse, CNBC, 17.01.2017.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Pilnīgs šī argumenta izvērsums rodams: Dzenovska D. School of Europeanness.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Zarycki T. Ideologies of Eastness in Central and Eastern Europe. London/New York: Routledge, 2014.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Sk. Kelertas V. (ed.) Baltic Postcolonialism. Amsterdam: Rodopi, 2006.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Hermanis A. Dienasgrāmata. Rīga: Neputns, 2016, 109.–110. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Turpat, 145. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Turpat, 146. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Ozols O. Ko tas Alvis Hermanis atkal sarunājis?, TVNET, 29.05.2013.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Žižek S. Against the Double Blackmail: Refugees, Terror and Other Trouble with Neighbours. London: Penguin, 2016, p. 20.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Turpat, p. 6.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Tupat, p. 7.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Benjamin W. Critique of Violence, Selected Writings. Vol. 1. 1913–1926. Cambridge, MA/London: Harvard University Press, 1996, pp. 236–252.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Turpat, p. 37.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Turpat, p. 7.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Turpat, p. 108.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Turpat, p. 101.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Rušeniece L. Alvis Hermanis: Varbūt Eiropa mācēs par sevi pastāvēt, nra.lv, 16.09.2016.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Vidal J. Is the EU taking its over-fishing habits to west African waters?, The Guardian, 02.04.2012.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Lucht H. Darkness Before Daybreak: African Migrants Living on the Margins in Southern Italy Today. Berkeley: University of California Press, 2012.  (atpakaļ uz rakstu)
23. Oeppen C. Leaving Afghanistan! Are you sure? European efforts to deter potential migrants through information campaigns, Human Geography, Vol. 9, No. 2, 2016, pp. 57–68.  (atpakaļ uz rakstu)
24. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)