Par grāmatu ar relatīvi laimīgām beigām

 

Par Reina Rauda romānu Perfektā teikuma nāve (Jāņa Rozes apgāds, 2017, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga)

 

Pēdējā laikā, ja kāds lūdz nosaukt raksturīgu tendenci latviešu literatūrā, tad, pateicoties sērijai Mēs. 20. gadsimts, pirmie, protams, nāk prātā „vēsturiskie romāni”. Lai arī liela daļa no šīm grāmatām tikai nosacīti atbilst literatūras paveidam, ko dēvē par vēsturisko romānu, tos vieno apzināta motivācija rekonstruēt un izprast 20. gadsimta vēstures notikumus Latvijā. Reina Rauda 2015. gadā izdotais romāns Perfektā teikuma nāve, kas vēsta par Trešās atmodas laika notikumiem un to priekšvēsturi grāmatas varoņu biogrāfijās, ir viens no daudziem piemēriem, kas apliecina, ka līdzīgi procesi notiek arī Igaunijas literatūrā. Latviešu valodā tulkoto darbu vidū šeit gribētos izcelt Enes Mihkelsones romānu Mēra kaps (2007)1, kas jautājumā par iekaroto attiecībām ar iekarotājiem – igauņiem un vācu muižniekiem, igauņiem un padomju varu – iebrien dziļāk nekā līdz jostas vietai.

Cita starpā, pārskatot igauņu romānu tulkojumus latviešu valodā, varam konstatēt, ka kopš 1990. gada izdotas vairāk nekā 20 grāmatas; ieskaitot Rauda romānu, deviņas no tām tulkojusi Maima Grīnberga. Šī kultūras pārnese nav bijusi simetriska – šajā laika posmā igauņu valodā grāmatas formā izdoti tikai pieci latviešu prozas darbi – Regīnas Ezeras, Noras Ikstenas, Jāņa Jaunsudrabiņa, Māras Zālītes un Anšlava Eglīša romāni. Lai kā arī būtu, igauņu romānu lasīšana latviešiem ir veselīga un pamācoša – tā ļauj no malas palūkoties uz to, kā citi tiek galā ar to vēsturisko un emocionālo bagāžu, ko nesam līdzi paši.

Perfektā teikuma nāve ir jau desmitā literatūrzinātnes doktora un japāņu kultūras speciālista Reina Rauda prozas grāmata. Anotācijā tā tiek dēvēta par „politisku trilleri”, un tajā patiešām atrodami gan spiegi, spriedze un intriga, gan smeldzīgs mīlasstāsts, kas prasmīgi iemontēts visnotaļ filozofiski pašrefleksīvā vēstījumā. Rauds, būdams ne vien rakstnieks, bet arī teorētiķis, paspēj uzrakstīt gan pašu spiegu stāstu, gan arī to, ko par to varētu pateikt interpretētāji un kritiķi: piemēram, viņš aktualizē vēsturiskās prozas un vēsturiskās patiesības attiecību problēmu (jau ievadā, kur atvainojas, ka ne visi stāsta elementi atbilst vēsturiskajai realitātei) vai meklē varoņu rīcības motīvus (nesniedzot viennozīmīgas atbildes). Ņemot vērā, cik riskanti ir kļūt pārmērīgi apcerīgam spraiga sižeta trillerī, Rauds ar šo uzdevumu ticis galā apbrīnojami labi – veidojot vairāku līmeņu vēstījumu, kurā aizkadra balss bez īpašas aizķeršanās izklāsta gan varoņu piedzīvojumus, gan personiskas (iespējams) autobiogrāfiskas atmiņas un pārdomas, un ik pa laikam filma tiek pavisam iepauzēta, lai atsevišķos lodziņos kaut ko papildinātu un precizētu.

Ja kādam no šī apraksta rodas iespaids, ka šeit ir darīšana ar filosofisku un samudžinātu gabalu, kuru atvaļinājumā labāk līdzi neņemt, tad jāpaskaidro, ka patiesībā ir drīzāk pretēji. Esmu satikusi jau divus lasītājus, kas sūdzējās, ka grāmata esot laba un jauka, taču pārāk viegla. Droši vien šim paviegluma iespaidam ir kaut neliels sakars ar to, ka pašlaik no katra jauna „vēsturiskā romāna” gaidām, ka tas vienos vāciņos reizi par visām reizēm ieģērbs pilnīgi visu notikušo ar visām dilemmām, noziegumiem, nodevībām, ideāliem un cerībām to visaugstākajā intensitātes un precizitātes pakāpē. Diemžēl katra jauna grāmata pastāsta tikai daļu no stāsta, un parasti mums šķiet, ka tas darīts tendenciozi, vai arī – ka mēs to jau zinājām (bet arvien gribētu zināt vēl kaut ko). Pēdējā laikā vēsture literatūrā nav vienkārši viens no iespējamiem tematiem, ko mākslinieka subjektivitāte var pārvērst izklaides produktā, bet drīzāk nopietns uzdevums, darbība, kas var ietekmēt turpmākus sabiedriskus procesus – dziedējot traumas, piedāvājot jaunus naratīvus un tamlīdzīgi. Tā kā pareģošanas spējas man nepiemīt, neņemšos spriest, vai šī ir pārejoša tendence, ko drīz dialektiski atkal aizstās simpātijas pret mākslu mākslas pēc / izklaidi izklaides pēc, vai arī prasība pēc patiesības literatūrā varētu saglabāties tik ilgi, kamēr būs nepieciešamība kompensēt izdomājumu plūdus citos sabiedrības komunikācijas kanālos.

Lai arī viegli lasāma, Rauda grāmata nav paviegla; varbūt – emocionāli atturīga un vairāk jautājoša nekā apgalvojoša. Stils ir tas, kas rada viegluma sajūtu (šeit noteikti jāslavē tulkotāja), savukārt vēstījuma līmenī – kā pūkas tiek pasviesti gaisā nopietni jautājumi, kas tad turpina lidināties pa istabu. Tā, piemēram, grāmatas noslēgumā izrādās, ka bijušais drošības komitejas līdzstrādnieks darbojas brīvās Igaunijas valdībā (ak, šis Latvijā tik sāpīgais lustrācijas temats!), taču Rauds par to tikai pajoko – „tikai muļķis dažu tārpu dēļ vienkārši izmet skaistu sava dārza ābolu” (208. lpp.)2.

Padomju dzīves spilgtās – absurdās un kičīgās – detaļas jau izsenis bijušas pateicīgs materiāls gan literatūrai, gan vizuālajām mākslām. Veids, kādā Rauds apraksta padomju dzīves reālijas, man nedaudz atgādina Paula Bankovska stilu, kurā lietas nekļūst par muzeja eksponātu katalogu, bet tiek aprakstītas personiskas (šķebīgas vai nostalģijas apvītas) pieredzes kontekstā.3 Protams, šīm detaļām ir ne vien estētiska, bet arī politiska nozīme. Stāsts par padomju republiku brīvības alkām nebūtu pilnīgs, ja tajā neņemtu vērā briesmīgus zobārstniecības pakalpojumus, negaršīgu ēdienu, neglītas drēbes un preču deficītu kā fenomenu, kas radīja īpašus, groteskus uzvedības un attiecību modeļus. Kurš gan var pateikt, cik dedzīga būtu vēlme atbrīvoties no apspiedējiem, ja veikalu plaukti būtu pilnāki? Rauda romāna aizkadra balss uzdod šo jautājumu – kāda ir dzīves un sadzīves detaļu nozīme un kam vispār ir nozīme vēstures rata kustināšanā. Grāmatas personāži, kas riskē ar savu dzīvi un brīvību, lai sazvērniekiem robežas otrā pusē nogādātu slepenas VDK ziņotāju personāllietas, ir nevis varoņi, kas skaidri apzinās, ko un kā vārdā dara, bet drīzāk vēstures virpulī nejauši iekļuvuši indivīdi. Atšķirībā no mums, lasītājiem, viņi nezina, ar ko tas viss beigsies un vai vispār ir vērts pūlēties.

Ja mums vispār ir pamats runāt par vēsturisko romānu „nabadzību” – par tādas literatūras nabadzību, kurai uzdots atmudžināt vēsturi –, man šķiet, kādā tagadnes brīdī tai sācis pietrūkt nevis noziegumu atmaskošanas jaudas, bet drīzāk atbildes no ierakumu pretējās puses. Kā gan „viņi” to uztvēra, pamatoja, spēja? Vai gluži vienkārši – kā viņi dzīvoja, ko domāja. Jo arī viņu vidū taču bija nevis, Rauda vārdiem runājot, „vienīgi morāli sārņi, cinisti, sadisti, nelieši, kas šajā pasaulē kāro vienīgi pēc iespējas pazemot tos, kas par viņiem labāki” (33. lpp.), bet gluži parasti cilvēki, tādi paši kā „mēs”. Jāpiebilst, ka šie „viņi” šeit ir dažādi – latvieši (vai igauņi) čekas maisos, padomju armijas virsnieki, no Krievijas iebraukuši inženieri, viņu bērni un daudzi citi. Vai ir tā, ka viņi neraksta par to romānus, vai arī mēs tos vienkārši neizlasām? Neviens traģisks stāsts par latviešu likteņiem pašlaik nešķiet tik aktuāls kā tādi mākslas darbi kā Vladislava Nastavševa izrāde Cerību ezers – vēstule no otra krasta, kas diemžēl vēsta par sarunas neesamību.

Perfektā teikuma nāve šajā sakarā piedāvā savu „gadījuma izpēti” – drošības komitejas virsnieka Serga līniju. Serga evolūcija no ne visai populāra skolas puikas līdz talantīgam VDK pratinātājam neizbēgami atsauc atmiņā Česlava Miloša šedevru Sagūstītais prāts (1953)4, kurā iztirzāti apstākļi, kādos poļu rakstnieki 50. gados kļūst par Staļina režīma līdzskrējējiem. Cita starpā, Rauds nešķiro savus varoņus „sliktajos krievos” un „labajos igauņos” – režīmam kalpojošais Sergs ir igaunis, savukārt igauņu disidentiem palīdz krieviete, igauņu vidū ir ziņotāji un tā tālāk.

Vēlreiz pārlasot Milošu, atskārtu, kāpēc VDK izmeklētāja Serga saprašana man šķiet tik būtiska – tāpēc, ka 20. gadsimta noziegumus neizjūtu kā pagātnes problēmu. Uzlūkojot vēstures problēmas kā traumas, kuras vienkārši nepieciešams sadziedēt, tiek pieņemts, ka vēsture ir noslēdzama un atstājama pagātnē, lai bez raizēm dzīvotu tālāk, kamēr tagadne parāda, ka varmācība nav pagātnes kļūda, kas vairs netiks pieļauta – tai arvien atrodas jauni iemesli un pamatojumi. Arī Miloša piesauktās Murti Binga tabletes, kas ļauj atrisināt visas eksistences problēmas, organiski uzņemot vienkāršotu, neproblemātisku pasaules uzskatu, joprojām ir ļoti pieprasītas visā pasaulē. Šajā brīdī varētu noslēgt ar kaut ko no sērijas „tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi nenorobežoties katram savā mītiskajā realitātē un uzturēt dialogu starp „mums” un „viņiem””. Tikai – es neesmu pārliecināta, vai ticu, ka tas ir iespējams.

  1. Mihkelsone, E. Mēra Kaps. Rīga: Mansards, 2014.  (back)
  2. Šeit un turpmāk: Rauds, R. Perfektā teikuma nāve. Rīga: Jāņa Rozes Apgāds, 2017.  (back)
  3. Īpaši P. Bankovska romānā Čeka, bumba un rokenrols (2002) un stāstu krājumā Skola (2006).  (back)
  4. Latviešu valodā U. Bērziņa tulkojumā: Milošs, Č. Sagūstītais prāts. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri