Vien mūsu rajonā bija tik daudz rūpnīcu

 

Punctum jau iepriekš publicējis gan sarunu ar Gaļinu Rimbu, gan viņas dzejoļus Eināra Pelša latviskojumā. Šoreiz jūsu uzmanībai trīs citi viņas darbi (paldies Arvim Vigulam par atdzejojumiem!), kas jūnija sākumā izskanēja festivālā Dzeja bez robežām un palīdzēja iegūt tā galveno balvu, kā arī vēlreiz apstiprināja Rimbu dzejas politisko aktualitāti un spēcīgo emocionālo iedarbību.

 

***

atstājiet savus kažokus
mūsu smacīgajā un šaurajā priekšnamā
atstājiet, zirnekļi, savu naudu
mūsu kabatās
atstājiet savas bailes
jūsu partneriem zem ādas
bet visas savas domas
atdodiet klaiņojošam sunim

sargā zinātni mākslu labi ļaudis ar naudu
sargā pilsētu kravinieki ar tārpiem
un tārpi guļ mājās ietīti segās
un katram pagalvī īsts stroķis vai traumatiskais
taču es neesmu pārliecināta vai vajag to visu sargāt

konservu bundžā dzīvojošais acīmredzot nepamanīs
kā lej viņam virsū asinis tomātu sakarsētu eļļu
melnas biklas lodes dauza pipargraudi,
rācijas atbalso:
notiek dzelzs pārvēršanās
par naftu miesu speķi
ļaunas stacijas mūziku

sargājiet zinātni mākslu rūtainām tirgus somām
lai gan viņi sen
paši zina ko darīt
lūk vectētiņš ar mazdēlu pārejā
ziepju burbuļus laiž
lūk kāds uztaisa rozīti burbulī iekšā
lūk kāds novelk maiku burbulī iekšā
kur reiz būšu es viss pamirst
manā burbulī iekšā

varavīksne pār staciju
ļauno starojums pār guļošajiem
bezjēdzīga pārvietošanās pa valsti guli apaviem kājās
palicis plastmasas pudeli zem galvas
valsts apvērsuma kaklu tūska
policistu trakie smiekli pie spēļu automātiem
dzīvais alus
dzīvi bērni saka: atstājiet visu mums

beigas: paunds atver rūtaino somu un mirst

 

***

runā, baltmaizi pilsētās ēdot, kad nav ko ēst vai
kad nav ko ēst atsevišķam cilvēkam, tad
viņš lielos apjomos ēd
baltmaizi, piestūķē zarnas
ar mīkstumu, garozu un, ja situācija ļauj,
ar lētu majonēzi resnie ieziež gabaliņus
vai mērcē karstā ūdenī ar buljona kubiņu

viņš ēd un ēd baltmaizi, piestūķē zarnas,
ārsti saka, ka tieši baltmaize
veicina izkārnījumu nosprostošanos
zarnu traktā, bet izkārnījumi — akmeņu veidošanos, kas
tur var dzīvot, gadiem, indēdami,
izkārnījumus, kas dzīvo nabagos,
viņu pelēkās sejas un tumšos zobus

roku trīcēšana mazģimeņu dzīvoklī virs gāzes
un lampas pelēkā krāsā viņu gultu pagalvjos, ķīniešu krūšturi
mijas ar ikonām, zvaigžņu plakātiem,
tonnām baltmaizes viņu prātos,
manā prātā kopā salipis
mīkstums, klaipi, karsti, skaidri un
bailes bailesbailes

trīspadsmit gados ieejot veikalā bailes
neērti, neizturami pazīstama skaista puiša priekšā
prasīt pārdevējai, iedodiet pa daļai uz parāda
maizīti baltu, četrus rubļus es iedošu tūlīt pat,
bet divus ienesīšu vēlāk

bet pārdevēja atbild: „ņemiet tak siltu pelēko”
jā, bet pelēko taču labāk ēst ar krējumu, boršču,
bet kur ņemt boršču
jo borščam vajag gaļu
gaļu
režīma nevainīgo upuru vai
vienkārši dzīvnieku gaļu
govju, kas klaigā lietū
sibīrijas ciemā

virs rajona novembra naktī
sanoņa, pirmais sals un auksti ir gulēt
auksti mājās elpot un dzirdams,
kā tumšos namos kliedz un čīkst
mūsu ļaužu zarnas,
kā nakšu ceptuvēs tā dūkdama izcepas pati,
ņirgādamās, šķobīdamās, lūzdama

melnās jakās aļaska, biksēsadidas
agrā rītā pār tumšu ledu uz pieturām ejošo,
pēc gāzes smakojošo mežonīgā dziesma —
jā, to, kas atbalsta režīmu,
jums teica, bet tā sanāk,
ka zarnas prasījušas savu,
bet sejās — pavisam kas cits

vai studentes mēs — ar Ļenu, vairākus gadus, skriedams uz „Piecinieku” pēc
baltmaizes, rīdamas kā pagadās, milzīgas, ar resnām ciskām,
tuklas, mūžīgi aptaukojušās un izsalkušas,
gribēdamas rīt
šo maizi, maskavas kartona maizi neveiksmīgajiem, no ceptuvēm ne
beļģu, franču, ar sezamu un jūras sāli,
gondoniem, kas drasē pa tveras bulvāri

un mēs pat nezinām, kas to gatavojis
ar ko tā smērēta, ar kādu darbu,
vairāk nekā simt gadu nav redzējuši maizes krāsnis, un paši miruši, nav izslēgts,
ka tā vispār nav maize, to necep, nemīca, bet velns zina ko, sapnī,
jūras krastā, greznā viesnīcā, tievai, iedegušai man,
viss, kas saistīts ar maizi, rādījās sapnī man.

 

***

Vien mūsu rajonā bija tik daudz rūpnīcu:
Riepu rūpnīca, Korda rūpnīca, Skābekļa
(ko neviens neredzēja — vien pelēkas kastes un ne dūmu, ne uguns)
Automātikas rūpnīca, Ķieģeļu rūpnīca, Asfalta, TES-5
Rūpnīca „Lidojums” un Kosmosa prospekts un šoreiz atkal it kāatmiņas— saules pielietas.
Saldējuma rūpnīca un pat kapos blakus mājai
Maza rūpnīciņa, kas ražoja zārkus.
            Un daudz skolu, jo dzemdēja daudz bērnu
            Un zēni, kas visi gāja armijā, kas
            Diez vai zināja, kas ir un kāpēc ir šī armija, bet vēl retāk bija
            Dzirdējuši vārdu „karaspēks”,
            Dzirdējuši vārdu „vēsture”

Tā bija mūsu vēsture
Bet tagad
Tā kļuvusi par vēsturi vienīgi par to
Kā proletariāts kļūst par prekariātu
Un kā kūst trīša purva tumšā saule
Jaunu darbu gaismā

Tas ir par to, kā būt,
Ja viņiem ir nazis, kas kuru katru brīdi
var
Bet tev nav nekā, izņemot vēlēšanos runāt citādāk,
Tomēr ar viņiem
Viņu valodā

(tas būtu tikpat dīvaini kā tad, ja caur šo tekstu
izietu anglis

līdzīgi tam kā švābam…
par kādiem angļiem viņš runā?
es vislaik gribu pajautāt:

kādi
te var būt angļi?)

taču par to vēlāk

Jo pavisam drīz taču būs tikai tiešā vēsture.

Tad lūk, mans tēvs, tikko atbraucis uz pilsētu
Strādāja rūpnīcā „Lidojums”, kas
Ražoja detaļas
Detaļas
Detaļas
Kosmiskajām raķetēm
(kuras konstruēja tostarp —
mana nākamā vīra vectētiņš,
viņš apmeklēja restorānu „Armēnija”)
Bet viņi vakaros iedzēruši šņabi
Ar tām spēlējās tukšos cehos kā bērni. Mamma
Pasniedza profskolā blakus rūpnīcai,
No kuras pēc tam gāja strādāt uz citu rūpnīcu
Vai — nedaudz vēlāk — nogalināt (mīlēt, dzīvot).

Un rūpnīcu „Lidojums” slēdza, bet teritoriju nolīdzināja un uzbūvēja jaunus namus cilvēkiem —
Kas tie par cilvēkiem?

Pēc tam viņš strādāja rūpnīcā „Sibīrijas kaučuks”
Vairāku metru augstumā laboja caurules pilnas nikniem savienojumiem
Amonjaks
Skābe
Benzols
Fenoli
Elle

Viņi no turienes izveda metāllūžņus ar draugiem naktī caur „Ņeftjaņikas” rajonu
Uz pieņemšanas punktu (ceļš mirdz no lietus) lielā kraviniekā,
Kur skanēja Taņa Bulanova, Irina Alergova, visi šie ļaudis, šansons

Bet pēc tam
Caurule pārplīsa un pie mūsu durvīm piezvanīja un pateica, kur atrodas mūsu tētis,
Taču burtiski tajā pašā rītā viņš atgriezās, pats viss apsējos, viņš aizbēga, bēga pie mums,
Visu vēderu bija izdedzinājusi skābe un klāja pūžņojoša virskārta
Un vēl uz sejas divas lāsītes,
Kas tagad uz deniņiem un pie acs veido ērmotu rētu

Taču pēc tam arī šo rūpnīcu slēdza,
Vai nu pārdeva, pēc tam vēlreiz pārdeva (jau Rietumu pircējiem)
Un tēvu atlaida
Un viņš ienāca mūsu māja jau cits,
Un viņš aizmirsa makšķerēšanu vakaros aiz asfalta rūpnīcas mūsu rajonā,
Kur mēs ar viņu rudens birztalā lidinājām kļavu ļotenītes un debesīs vijās biezi dūmi
No TES-5 caurulēm

Viņš strādāja arī Riepu rūpnīcā, arī netālu no mājas,
Tomēr nostrādāja tur ne pārāk ilgi
Tur, kur ripoja melnas melnas riepas nākotnes mašīnām
Tagadnes cilvēkiem, kā viņš domāja — mūsu mazbērniem, jūsu bērniem
Bet tagad es nezinu, kas noticis ar šo bagāto melno rūpnīcu,
Iespējams, tās arī vairs nav

Taču cilvēki, kur ir šie cilvēki?
Jo viņi taču palika, nepazuda reizē ar tukšajiem cehiem
Un viņu kauli neatdusas zem buldozeru kāpurķēdēm
Jo viņi taču strādā kaut kur, taču tur
Viņu it kā nav.
Vai arī ir?

Ar ko mēs runājam?

Vēl, kad es mācījos skolā Korda ciematiņā (tur bija Korda rūpnīca
un Skābekļa rūpnīca kaut kur blakus,
vismaz bija tāda pietura,
bet pašu rūpnīcu es nekad neieraudzīju —
vien pelēku ēku kubi bez dūmiem, bez uguns)
…Tad lūk,
Vēl tad es nojautu, ka būs kaut kāda tāda saruna,
Ka agri vai vēlu tā notiks, tā sāksies,
Un es nezināju, kas to vadīs,
Taču es zināju, ka nevarēšu neko pateikt.

Es tajā piedalīšos?
Un sanāk, es būšu it kā ne te,
Lai gan es joprojām esmu tur,
Taču kā mums izvairīties no piedalīšanās mūžīgās agresijas?

Kā reiz tolaik vēl arī dega Naftas rūpnīca otrā pilsētas galā
un tādas liesmas neesmu vairs redzējusi nekur nekad
(kā atainot šo liesmu pakāpi — teikt „uguns”, „tas ir vāks”, „vai tā ir manī”?),
pat ne tad kad Piemaskavā dega meži un dzīvnieki bēga

Un bēga dzīvnieki

Varbūt tādēļ es nekad nesapratīšu — kā tas ir? kas tas ir — rakstīt strādniekiem?
Ko nozīme — atdalīt viņiem graudus no pelavām
Vai tad lūk viņi — nav graudi
Lūk viņi — akmeņi
Lūk — pieredze
Un ko tādā gadījumā es te vēl varu pateikt tēvam?
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Vai lūk — tajos pretējos laikos
Kad tēvs aizgāja pie kāda uz vasarnīcu strādāt ārdarbus,
Tostarp strādāja ar koku, un viņam
Motorzāģis norāva pirkstus labajai rokai,
Taču piešuva.
Bet viņš to vairs pat neatceras.
Man ir četri (vistiešākās vēstures laiks)
Mēs sēžam uz apmales apsēji mamma tētis un es
Dzeram persiku sulu
Vasara tveice
Košas dobes blakus slimnīcai kurās aug daudzgadīgie
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Pienāks brīdis kad neviens to neatcerēsies
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Un es
Vēlāk apguvu nošu rakstību
Taču mūziku šo tā arī nespēju sadzirdēt
Atainot precīzāk
Nomalē mājā (dun, dun) tieši blakus krievu, musulmaņu, ebreju kapsētām,
Un ļaudis no rūpnīcām aiznes uz tām,
Bet pēc tam viņiem nes puķes un konfektes.
Bet mēs, bērni, skraidām lietū maijā starp kapiņiem un ēdam šīs konfektes. —

Tā aiziet tiešās vēstures laiks.
Un vēlāk pagalmā aiz garāžām mēs izsaucam raganu,
Bet viena meitene pat pārdeva, kā runā, dvēseli sātanam par konfekšu maisiņu, zivi un jaunu lustru.

Te nav nevienas metaforas
Te nav nekā kas piespiestu lasīt
Nekā traumatiska
Obligāta vai nejauša
Notikumi te diez vai atskaņojas un notiek vienmēr
Vienkārši daži vārdi un lietas lika atcerēties par to

Vai jūs vēl gribat ar mani par to runāt?

 

No krievu valodas atdzejojis Arvis Viguls

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri