Liriski dzejoļi

 

Foto: Jānis Indāns

 

//

nē, nu, kaut kas jau mūs laikam tomēr vieno.

reizēm ir migla – kad decembrī vispār pa dienu nekļūst gaišs.
tās ir tās dzeramās dienas, bet mēs vienkārši sēžam pie datoriem.
es skatos par mašīnām, viņa par drēbēm.

bet kaut kas tomēr mūs vieno. bieži aizmirstu. atceros negaidīti.
nekad nevaru nosaukt vārdā. laikam jau tur arī slēpjas tas noslēpums.

 

//

braucot sabiedriskajā transportā,
esmu spiests ļoti uzmanīgi pētīt apkārtesošo cilvēku sejas.

lūk, dzērušais trīsdesmitgadnieks,
kas visu pusstundu pieturā nepārtraukti smējās,
tagad kļuvis viegli zaļgans, viņa acis kļuvušas tumšas.

kaut kas viņa sejā man atgādina bērnību.
kaut ko no tā kaimiņu puikas, kas neparasti aizrautīgi
metās spīdzināt kukaiņus, dzīvniekus
un gados jaunākos pagalma iemītniekus.

tā puikas, pie kura ejot ciemos, es dzirdēju rupjības,
pirmo reizi redzēju lietas, kuras es nesapratu,
dzirdēju vārdus, kuru nozīmi nezināju,
bet instinktīvi nojautu nepatikšanas.

tam vīram blakus ir sadugusi sieviete.
apkārusies ar lētu bižutēriju.
sasvīdusi, saburzītā kleitā.

viņas skatienu es pazīstu ļoti labi.
tas piemita meitenēm klasē un viņu mātēm.
tām, kurām vislabāk padevās sports, bet vissliktāk
latviešu valoda.

es taču redzu jums cauri,
jūsu dzimšanas dienas svinības ir pilnīga izgāšanās.
un smalkās brokastis, kuras jūs no rīta ēdāt Rīgā,
vakarā tiks izvemtas kāda vecpuiša dzīvokļa tualetē.

te izzūd jūsu bravūrība. te beidzas jūsu uzvara.
šī teritorija nepadosies jūsu priekšā.
šeit citi noteikumi strādā.
jūsu aizsardzība izrādīsies pārāk vāja.

un es skatos, neko neteikdams.
es esmu jūsu roku neaizskarams.
man ir pārāk bieza āda.

 

//

kāpēc man neviens neiemācīja,
neviens neiemācīja neko,
ko es dzīvē tiešām varētu izmantot.

manā makā ir autovadītāja apliecība.
bet neviens man nav iemācījis,
kā man vajadzētu justies,
uz ceļa redzot notriektu suni.

man ir sertifikāts, kas apliecina – esmu pabeidzis
pirmās palīdzības kursus,
bet reālā dzīves situācijā es neprastu cietušajam palīdzēt.

tāpat es neprotu samierināties
ar skaidri redzamo, neizbēgamo
manu radinieku drīzumā gaidāmo nāvi.

man iemācīja lasīt un rakstīt, bet neiemācīja
izteikties tā, lai es iepatiktos tiem, kuriem
es vienmēr esmu gribējis patikt.

man neviens nav iemācījis pareizus vārdus,
kurus teikt brīdī, kad vedu savu labāko draugu uz slimnīcu
un asinis pil no viņa sasistās sejas.

neviens man nebilda ne vārda par to,
ko darīt sešos no rīta Varšavā, vadot auto,
pilnu ar aizmigušiem pasažieriem,
raudot, klausoties Nika Keiva jaunāko albumu.

neviens. bet jūs gan iemāciet.
iemāciet saviem bērniem lasīt grāmatas.
atgādiniet.

tikai – ne šo.
šis ir kļūdu labojums,

mēģinājums labot kļūdas. 
savas kļūdas izlabot.

 

//

varbūt jāiedzer, es iedomājos.

caur autobusa logu redzu lauku mājas pagalmu,
tas ir tukšs, tumsa tajā krīt iekšā bez aizķeršanās.
visu sētu ieskauj dubļi, no ūdens lāmām lien ārā salmi.

es nekad vairs šo māju neredzēšu, tās baltās sienas,
aizaugušo piebraucamo ceļu. vai tur kāds dzīvo?
vai visi pārvākušies? sastrīdējušies un nomiruši.

no katra grāvja lien ārā veļi. kļūst arvien tumšāks,
tikai autobusa starmeši tausta mitros elektrības stabus.
kur es braucu? kur man jāizkāpj? vai kāds mani galā sagaidīs?
kas notiks, ja gaišais rīts nekad vairs nepienāks?
man vajag, lai tu pasaki, ka viss būs labi.
man vajag, lai tu pasaki, ka viss būs kārtībā.

 

//

kad ielas ir tukšas,
un radio klusi sīc.
nakts kaut kur pazudusi,
bet vēl nav atrasts rīts.

kad tilti nodeguši,
bet miegs pilsētu vēl sedz.
saule nav vēl uzaususi,
bet tavā logā gaisma deg.

acis mirdz klusumā –
acu tumšās parādes.
ar tevi kopā drošāk ir,
ar tevi nav tik bīstami.

es aizveru acis.
tavi svārki tumsā plīv.
lēnām caur logu spraucas
magnolijas rīts.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri