„Mēs nekad neesam bijuši cilvēciski” – neiespējamais dabas un kultūras nošķīrums

 

Vairs īsti neatceros, kas mani turp aizveda, bet šī gada janvārī pabiju Tallinas Universitātes ziemas skolā ar poētisku nosaukumu – New Natures, Entangled Cultures: Perspectives in Environmental Humanities (Jaunas dabas, savijušās kultūras: vides humanitāro zinātņu nākotnes virzieni). Veselu nedēļu pavadīju, negausīgi klausoties lekcijas par tādām tēmām kā dabas un kultūras nošķīruma neiespējamība, mikrobu izplatība neoliberālisma laikmeta urbānajā vidē, savvaļas govju sugu atjaunošanas mēģinājumi un jaunā vides izpratne no dziļās ekoloģijas viedokļa. Līdz ar jaunu pārdomu gūzmu uz Rīgu atvedu divas lietas: pirmkārt, solījumu noskaidrot, ko vides humanitāro pētījumu jomā dara Latvijas pētnieki, otrkārt, apmēram 45 cm garu literatūras sarakstu.

Lai pavirzītu uz priekšu pirmo no minētajām, 12. Baltijas studiju Eiropā konferences (CBSE 2017) ietvaros 20. jūnijā tiek organizēta īpaša sesija Baltic Environmental Studies: Society, History, Culture (Baltijas vides studijas: sabiedrība, vēsture, kultūra), kas pulcēs dažādu disciplīnu pētniekus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, kurus vieno interese par dabas un kultūras mijiedarbību. Nešaubos, ka ir lērums cilvēku, kuri nodarbojas ar „vides humanitārajām zinātnēm”, paši to nemaz nenojaušot – jo daudzus kultūras un sabiedrības pētniekus pēdējā laikā nevilšus interesē tieši vide, augi, dzīvnieki un dažādi līdz šim nepamanīti, kultūrā ieausti dabas aspekti.

Runājot par 45 cm garo literatūras sarakstu, daļa no tā materializējusies arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas plauktos – jāķeras tikai pie lasīšanas.

 

McNeill, J.R.; Engelke, P. The Great Acceleration: An Environmental History of the Antropocene Since 1945. Cambridge, Massachusetts: The Belknap Press of Harvard University Press, 2014.

Kopš 19. gadsimta ģeologi, evolūcijas biologi un viņu kolēģi zemes vēsturi ir dalījuši ērās, periodos un laikmetos (epohās). Jau apmēram 11–12 tūkstošus gadu mēs dzīvojam kainozoja ēras kvartāra periodā, holocēna laikmetā. Pilnīgi viss, ko saprotam ar civilizācijas vēsturi, ir norisinājies holocēnā.

2000. gadu sākumā Nobela prēmijas laureāts, atmosfēras ķīmiķis Pols Krucens nāca klajā ar ideju, ka, ņemot vērā cilvēka ietekmi uz atmosfēras ķīmisko sastāvu, varam runāt par jauna laikmeta – antropocēna – iestāšanos. Antropocēnā cilvēks ir kļuvis par faktoru, kas izšķiroši ietekmē Zemes ekoloģiju. Pēc Krucena domām, antropocēns aizsākas 18. gadsimta beigās, kad attīstās fosilo enerģijas avotu – ogļu, vēlāk naftas un gāzes – ieguve. 18. gadsimtā sākas arī eksplozīvs cilvēku populācijas pieaugums – no 800–900 miljoniem 1780. gadā līdz 7 miljardiem 2015. gada beigās.

Kopš 2000. gada radušās dažādas jaunas versijas par antropocēna aizsākuma datējumu – par izšķirošo pavērsienu varētu uzskatīt, piemēram, agrāro revolūciju vai pat laiku, kad  cilvēks iemācījās lietot uguni. Tomēr tieši 20. gadsimta vidū cilvēka ietekme kļūst tik nozīmīga, ka sāk skart visus Zemes bioģeoķīmiskos ciklus, oglekļa, slāpekļa un sēra apriti. Kopš 1945. gada attīstība (piedzimušo cilvēku, saražoto automašīnu, plastmasas un sintētiskā mēslojuma apjoma utt. pieaugums) bijusi tik strauja, ka to mēdz dēvēt par „lielo paātrinājumu”.

Vides vēsturnieku Dž. R. Maknīla un P. Engelkes grāmata Lielais paātrinājums: antropocēna vides vēsture kopš 1945. gada sniedz pārskatu par šī vienlaikus cilvēku sugas veiksmes stāsta un globālās katastrofas veidošanos 20. gadsimtā, metodiski, lakoniski un populārzinātniski aprakstot dažādu enerģijas ieguves veidu uzplaukumu un ar tiem saistītos lielākos negadījumus, cilvēku skaita pieaugumu, globālās sasilšanas mehānismu, tās potenciālās sekas, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un ar vides aizsardzību saistītās politiskās debates. Tāpat bez ievērības nepaliek urbanizācija (kopš 2008. gada vairāk kā puse planētas iedzīvotāju dzīvo pilsētās), pilsētu kultūra un antropocēna ekonomika. Atsevišķa nodaļa veltīta aukstā kara un militāro konfliktu lomai industrializācijas un lauksaimniecības monokultūru ieviešanas procesos.

Cilvēkam, kurš pēdējos divdesmit gadus ik pa laikam ir lasījis avīzes un skatījies televizoru, Lielais paātrinājums nesagādās pārsteigumus, kas pilnībā mainīs viņa priekšstatus par pasauli, taču, ja ir nepieciešamība sakārtot savas zināšanas par vides postīšanas un vides aizsardzības vēsturi 20. gadsimtā, šī varētu būt īstā grāmata, ar kuru sākt.

 

Heise, U.K. Imagining Extinction: The Cultural Meanings of Endangered Species. Chicago; London: The University of Chicago Press, 2016.

Heises darbs Iztēlojoties izmiršanu: apdraudēto sugu kultūras nozīmes iezīmē vienu no antropocēna teorijā nozīmīgiem tēmu lokiem – vides konservācijas diskursa kritisku analīzi. Citiem vārdiem sakot, Heises grāmata nav vēl viens stāsts par to, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās ir globāla krīze un ka cilvēkiem vajadzētu darīt vairāk vienas vai otras apdraudētās sugas saglabāšanas labā, drīzāk – šo vides konservācijas diskursu analīze un apliecinājums, ka vides aizstāvju stāsti vienmēr ir daļa no plašāka naratīva par to, kā kāda sabiedrība saprot pati sevi – savu izcelsmi, vērtības un iespējamo nākotni.

Laika gaitā sabiedrībām ir bijušas dažādas versijas par to, kas pasliktina situāciju dabā. Lauku iežogošana, dzelzceļu būvniecība un mežu izciršana satrauca 19. gadsimta dabas aktīvistus, 20. gadsimta 60. gados uzmanības centrā bija pārapdzīvotība, urbanizācija un toksīni, 80. gados – ozona slāņa noārdīšanās un sugu izmiršana, 90. gados – vides degradācija kā koloniālisma sekas, pašlaik – klimata pārmaiņas kā neoliberālā kapitālisma saimniekošanas veida sekas. Visiem šiem skatījumiem kopīgs ir uzstādījums, ka modernā sabiedrība ir degradējusi dabisko pasauli, kas senāk bija skaista, harmoniska un pašpietiekama, un šī dabiskā pasaule ies bojā, ja cilvēki nemainīs savu dzīves veidu. Postkoloniālās sabiedrībās vietējo kopienu ekoloģiskais dzīves veids parasti tiek pretstatīts Eiropas imperiālisma izraisītajai vides degradācijai. No antropocēna vides teorētiķu viedokļa šāds redzējums lielā mērā ir balstīts romantiskā mītā par savvaļas dabu un neņem vērā faktu, ka arī pirmskoloniālisma sabiedrības nodarbojās ar dabas pielāgošanu savām vajadzībām un pirmsindustriālo kopienu saimnieciskās intereses nebūt neiet roku rokā ar eiropieša neskartās ainavas ideāliem.

Tāpat laika gaitā mainījies veids, kā sabiedrības runā par apdraudētām sugām – no izteikta uzsvara uz nesen bojā gājušām vai pašlaik izmirstošām sugām līdz daudz plašākam redzējumam, kurā sugu attīstība un bioloģiskā daudzveidība tiek skatīta visas dzīvās dabas vēstures griezumā, kurā jau notikusi vismaz viena sugu masveida izmiršana. Ar šiem uztveres veidiem saistīti arī atšķirīgi diskursa veidi – no elēģiskiem un traģiskiem literāriem stāstiem līdz izmirstošo sugu katalogiem un datubāzēm – tie visi ir Heises analīzes redzeslokā.

Lai kāds arī ceļš mūs novedis pašreizējā situācijā, pēc antropocēna vides teorētiķu domām, dabas konservācijas diskurss pašlaik ir sevi izsmēlis, un nepieciešams definēt un veidot jaunas attiecības ar dabu, reālistiski ņemot vērā, ka nav nekādas neskartas savvaļas dabas, visa daba ir domesticēta un, iespējams, mums vajadzētu beigt mēģināt „atjaunot” dabu, tā vietā aktīvāk veidojot noteikta veida vidi – draudzīgu cilvēkiem un citām sugām, kas turpinās apdzīvot planētu.

 

The Nonhuman Turn. Ed. by R. Gausin. Minneapolis: University of Minnesota Press, 2015.

Grāmata ir pēc 2012. gadā Viskonsinas-Milvoku universitātē notikušas konferences tapis rakstu krājums, kas mēģina pārskatīt un sistematizēt dažādas pēdējās desmitgades diskusijas par teorijas tendenci, kuru latviski varētu dēvēt par „pavērsienu projām no cilvēka” – nonuman turn. Tāpat kā „lingvistiskais pavērsiens” savulaik radīja nevis vienu teorētisku virzienu, bet virkni savstarpēji nesavietojamu teoriju, arī „pavērsiens projām no cilvēka” iezīmē plašāku paradigmas maiņu, kuras ietvaros problēma var tikt definēta un risināta ļoti atšķirīgi. „Ne-cilvēki” šajā pavērsienā var būt gan dzīvnieki, gan organiskas un ģeofiziskas sistēmas, gan mākslīgais intelekts, roboti vai materialitāte kā tāda. Dažādām pieejām kopīgs vienīgi tas, ka cilvēks vairs neatrodas teorētiskās sistēmas centrā un cilvēka perspektīva vairs netiek uzskatīta par pietiekamu, lai aptvertu pasauli visā tās daudzveidībā.

Visas šīs pieejas tā vai citādi kritizē cilvēka izredzētības pozīciju, kas ierasti izpaužas kā konceptuāls vai retorisks duālisms, nošķirot cilvēkus no ne-cilvēkiem – dzīvniekiem, augiem, organismiem, tehnoloģijām u.c. Ne-cilvēciskajiem faktoriem netiek piešķirta balss, tie netiek uzskatīti par rīcības aģentiem. Pat atzīstot, ka arī dzīvniekiem piemīt justspēja un domāšana – tie nekad nav morālas rīcības subjekti, dzīvniekiem nav vērtību. Cilvēks rīkojas, bet dzīvnieks vienkārši „uzvedas”.

20. gadsimta sociālā konstruktīvisma pieejas postulēja, ka visas nozīmes, vērtības un darbības izriet no kultūras – cilvēka pasaulē nekas nav „dabisks”, viss ir tikai sociālas un ideoloģiskas konstrukcijas. Šī pieeja vēl nesen šķita ļoti progresīva un nozīmīga, jo ļāva uzsvērt, ka cilvēku uzvedības paradumi, morāles normas ir nevis dabas noteiktā kārtība, bet kultūru radītas konvencijas, tāpēc tās nevar tikt uzspiestas, pamatojot ar „dabiskumu”. Taču jau 20. gadsimta beigās konstruktīvisms arvien biežāk sāka šķist pārāk ierobežojošs, jo izolēja cilvēku gan no personiskā bioloģiskā ķermeņa, gan no bioloģiskās un priekšmetiskās vides, ignorējot tās aktīvo, veidojošo lomu dzīvības un dzīves procesā.

Skatot cilvēku nevis kā sistēmas centru, bet kā dažādu sistēmu elementu, neizbēgami tiek sašūpota izpratne par to, kas uzskatāms par cilvēcisku vai dzīvniecisku, kas ir saprātīgs, kas – automātisks. Vairums cilvēku mūsdienās piekristu, ka suņiem un kaķiem piemīt prāts – viņi domā, jūt, pieredz un pārdzīvo. Taču kāds prāts piemīt medūzām, kokiem vai pelējumam? Atsaucot atmiņā Tomasa Neigela slaveno eseju Kā ir būt sikspārnim? – organisma pieredzi nevajadzētu vērtēt, ņemot vērā to, kā tā „līdzinās” kāda cita organisma pieredzei. Sikspārņa dzirdes uztvērumos balstītā pieredze neapšaubāmi ir ļoti atšķirīga no cilvēka pieredzes, taču tas nenozīmē, ka tā ir pieredze mazākā mērā. Taču vai šī domu gaita, sekojot Reimonam Rijē, mums ļaus sacīt, ka „apziņa un dzīve ir viens un tas pats”? Lasot The Human Turn esejas, var redzēt, ka autori ir patiesi izbaudījuši domas eksperimentus, kas kļūst iespējami jaunās paradigmas ietvaros.

 

Boivin, N. Material Cultures, Material Minds: The Impact of Things on Human Thought, Society, and Evolution. Cambridge; New York: Cambridge University Press, 2011.

Mikrobioloģes un arheoloģes N. Boivinas pētījums ir brīnišķīgs humanitāro un dabas zinātņu sintēzes piemērs, kas atbalso arī mūsu laika pastiprināto interesi par materiālo kultūru un materialitāti kā tādu. Sociālā antropoloģija arvien vairāk pievēršas precēm, patēriņam un tehnoloģijām, kā arī ķermenim un žestu valodai – visam, kas ir ārpuslingvistisks, uztverams, bet ne pilnībā racionalizējams.

Sava arheoloģiskā darba procesā Boivina izmanto mikromorfoloģiju (augsnes un celtņu mikroskopisku izpēti), lai uzzinātu vairāk par senām apmetnēm un ēkām – kā tās tikušas būvētas, izmantotas un kā mainījušās laika gaitā. Mikrobioloģiskā izpēte sniedz ne vien tehnisku informāciju par apkārtnes „ķīmisko sastāvu”, bet ļauj rekonstruēt arī sociālās un simboliskās prakses, kas bijušas saistītas ar materiālu izmantošanu. Ja uzlūkojam kultūru kā strukturālu veselumu, katram atsevišķam elementam šķietami piemīt noteikta simboliska nozīme un vieta kopējā kultūras sistēmā. Tomēr Boivina uz šāda veida spekulācijām aicina palūkoties kritiski. Būtu aplam uzskatīt, ka materiālās pasaules lietām nepieciešami ir kaut kas jāsimbolizē – tās var pastāvēt arī viņpus verbālā, konceptuālā un apzinātā; lietas lokalizējamas ne vien konceptu, kodu un nozīmju, bet arī sajūtu, pieredzes un emociju kontekstā. Izklāsta gaitā Boivina rūpīgi iezīmē šo arheoloģijas un antropoloģijas fokusa maiņu – atteikšanos no kultūras kā teksta izpratnes, no jauna definējot cilvēka un materiālās pasaules attiecības.

 

LNB teorijas grāmatu apskatu sērija top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri