Dzejas ekstāze

 

Haso Krulls (Hasso Krull) ir viens no daudzveidīgākajiem autoriem Igaunijas dzejas ainā. Pirmajā dzejoļu krājumā Melnbalts (1986) viņa tekstiem piemīt mistikas, sirreālisma un dekadences iezīmes, savukārt katrā nākamajā grāmatā autors piedāvājis atšķirīgu valodas un domāšanas telpu, iedvesmojoties gan no vizuālās mākslas, gan mūzikas, gan mitoloģijas un folkloras.

Krulls ir arī pasniedzējs, tulkotājs un esejists – vairākas viņa eseju grāmatas godalgotas ar literārām balvām un prēmijām. Savukārt par eposu dzejā Metrs un Dēmetra (2003) dzejnieks saņēmis Baltijas Asamblejas balvu literatūrā. Šogad izdevniecībā Mansards izdota Krulla dzejas izlase Kad akmeņi vēl bija mīksti Guntara Godiņa atdzejojumā.

Laura Brokāne

 

 

Katrs jūsu dzejas krājums ir stilistiski un tematiski atšķirīgs. Kāpēc jums ir svarīgi meklēt arvien jaunu konceptuālo rāmi?

Kad sāc no jauna, domāšana atjaunojas. Disciplīna liek atjaunot rakstīšanas, domāšanas un dzīves noteikumus. Tas personību padara elastīgāku. „Mīksts un elastīgs ir dzīves pavadoņi, bet stīvs un nepārvarams ir nāves kompanjoni,” kā to skaidro Laodzi. Nevajadzētu atdarināt mirušu koku, lai gan daži iedomājas, ka tam piemīt stingrs raksturs. Man elastīgums nozīmē programmu pašu par sevi, rutīnu un disciplīnu, varbūt pat stingrāku, nekā spītīgi paliekot nemainīgam.

 

Kā jūs sevi disciplinējat, rakstot dzeju?

Patiesībā disciplīna nav apzināta. Es tikai sekoju baudas principam, līdz iejaucas superego. Tad es sāku rakstīt un atkal sekoju baudas principam, tas ir, es vispirms izdaru darbu, kas man patīk vislabāk. Rezultāts parasti ir apmierinošs, bet pēc kāda laika atkal iejaucas superego. Tad man jāsāk darīt tas, no kā parasti cenšos izvairīties. Pēc dažām briesmīgām darba stundām man sāk šķist, ka gribētos darīt kaut ko vieglāku, iespējams, kaut ko komisku… Nu, tā ir mana smagā disciplīna.

 

Savā otrajā grāmatā Pīlādžu jūra, ko izdevniecībai iesniedzāt astoņdesmito gadu vidū, jūs veicāt pavērsienu poētiski simboliskā virzienā. Vai tas bija saistīts arī ar politiskām pārmaiņām Igaunijā?

Domāju, ka ne. Mana trešā grāmata gan bija saistīta ar politiku, bet galvenokārt netieši. Tad bija iespējas doties uz Helsinkiem vai Parīzi un nopirkt vajadzīgās grāmatas. Kad dabūju Jūlijas Kristevas La Révolution du langage poétique, mana poētiskā domāšana krasi mainījās, un tas sakrita ar revolūciju sabiedrībā. Manuprāt, Padomju Savienība nav sabrukusi, tā sadalījās un pārveidojās par jaunu režīmu, neoliberālismu. Jau no paša sākuma es ienīdu neoliberālismu, tajā ir tik daudz atsauču uz ekonomisko un rūpniecisko diktatūru, kas valdīja Padomju Savienībā.

 

Kā sasaistāt neoliberālisma idejas ar totalitāru diktatūru?

Vēsturiski neoliberālas ekonomikas principi vienmēr visefektīvāk darbojušies tieši diktatūrās. Ir daudzi piemēri – Latīņamerika, daudzas Āfrikas valstis, Ķīna Dena Sjaopina valdīšanas laikā. Būtībā brīva tirgus ekonomika ir diktatūra pati par sevi, jo visas citas cilvēku darbības formas tiek pakļautas tirgus vajadzībām. Tas ir liberālisms bez brīvības, jo īstas brīvības jau nav – tikai brīvība pirkt un pārdot. Individuālisms un komunisms ir monētas divas puses. Es pats sevi varētu dēvēt par funkcionālu anarhistu: es neticu revolūcijai un valsts institūcijas atcelšanai, bet ticu savstarpējai palīdzībai, difūzām un nehierarhiskām struktūrām un pašorganizācijai. Tehniski tas mūsdienās varētu būt iespējams, ja mēs sāktu no pamata ienākumiem. Bet tas nozīmētu „neoliberālisma diktatūras” beigas vai, pareizāk sakot, kapitālisma beigas.

 

Vai, jūsuprāt, intelektuāļi mūsdienās spēj ietekmēt politiskus un sociālus procesus? Vai tas ir arī jūsu uzdevums?

Jā, protams. Bet mērķim nevajadzētu būt tikai kaut ko ietekmēt. Pat prusakiem ir ietekme. Mērķim vajadzētu būt notikumam pašam par sevi. Un, ja tas ir notikums, to ir grūti nosaukt vārdā un līdz ar to arī ietekmēt kādam no malas.

 

Pastāstiet, kāpēc izvēlējāties pseidonīmu Max Harnoon, ar ko parakstījāt savu pirmo dzejoļu krājumu. Atdzejotājs Guntars Godiņš raksta, ka tas saistās ar franču teorētiķa Žaka Deridā ideju par harmonijas disharmonisko niansi.

Jā, tas ir Deridā aspekts, kas atklājas rekonstrukcijā. Kad izvēlējos pseidonīmu, par Deridā neko nezināju. Tikai vēlāk sapratu, ka viņš sistemātiski rakstījis par ko tādu, ko es mēģināju panākt dzejas formā. Tātad Harnoon attiecas uz harmoonia (harmoniju), nomainot burtu m uz n. Harmonija nevar pastāvēt bez nelielas disharmonijas devas, kā jau visas binārās opozīcijas, tā satur nepieciešamo atšķirības elementu. Nekas nav tikai balts vai melns. Ideja par „balto” paredz kaut ko „melnu”, to rada atšķirības kustība. Savā ziņā es centos to izvērst, nosaucot grāmatu Melnbalts (Mustvalge).

 

Vēlāk jūsu dzeja ir saistīta ar mūziku (Džezs, 1999), pēc tam – iedvesmas avoti ir mitoloģija un folklora. Vai arī teorija un filosofija ir nozīmīgi izejas punkti?

Dzeja ir saistīta ar visu. Tā ir valodas augstākais mērķis, vienīgais pietiekamais iemesls (raison suffisante) turpināt lietot vārdus, kas ikdienā var būt tik maldinoši. Dzejā satiekas saprāts un mīts, tiem ir līdzīga izcelsme, vai, vēl labāk: mīts ir saprāta ligzda, tas ļauj saprātam augt un aizsargā to. Teorija, filosofija un visa veida argumentācija ir tikai kā bļaustīšanās trokšņainā bārā, lielākā daļa frāžu nav saklausāmas. Tā nekad nedos jums spēcīgu impulsu rīkoties – ne kosmiskā nozīmē, ne ikdienas līmenī. Dzeja ir vienskaitļa notikuma valstība, bet dzīve ir šo notikumu plūsma, tāpēc atšķirība starp tām vienmēr ir kaut kādā ziņā nežēlīga.

 

Paskaidrojiet, lūdzu, šo atšķirību.

Dzejas būtība ir nežēlīga. Tā ir kā kauja kalnos pret valdošās varas spēkiem. Jūs zināt, ka visdrīzāk tur paliksiet, atbalsts ir niecīgs, un uzvara nav ticama. Un tad jūs negaidīti uzvarat. Bet pēc laika lietas kļūst sarežģītākas, un te nu jūs atkal esat, kalnos, bez iespējas atgriezties normālā dzīvē. Bet, ja tomēr atgriezīsieties, atklāsiet, ka ierastās dzīves būtība ir nežēlīga. Tai nepiemīt poētiskās dimensijas ekstāze. Lūk, tāda ir atšķirība.

 

Jūsu tekstos ir svarīgas arī vizuālās metaforas. Grāmatā Svari (1997) tie mijiedarbojas ar mākslinieka Tomasa Kalves (Tomass Kalve) fotogrāfijām. Kā veidojās jūsu interese par vizuālo mākslu?

Mani vecāki augstāko izglītību ieguvuši mākslas skolā. Esmu audzināts vidē, kurā lielu uzmanību pievērsa vizuālajiem jautājumiem, arhitektūras, glezniecības, mēbeļu stiliem utt. Vecāki par to bieži runāja. Patiesībā vizuālās mākslas ir vistālāk no dzejas, jo tās ir vai nu formu un figūru nekustīgas prezentācijas vai kustīgu bilžu reprodukcijas (filmas un video). Abos gadījumos aci sagūsta ilūzija. Dzeja, tieši otrādi, vienmēr pretojas ilūzijai, tīri vārdi, kas nedod neko precīzu, tāpēc jums pašam viss ir jāizgudro, uz savu atbildību. Tāpēc mūsdienās vidusmēra lasītāju vidū dzeja nav populāra: viņu prātus izsmēlis plašsaziņas līdzekļu spiediens. Tas ir tik vienkārši. Radot dzeju no attēliem, tu specifiskai ilūzijai pievieno specifisku ne-ilūziju, bet es to nesauktu par iedvesmu, jo tas paredz papildu pūles, sarežģījot rakstīšanas procesu.

 

Tomēr arī valoda piedāvā gatavas konotācijas, savukārt vizuālās mākslas var pavērt skatītāja iztēli uz neierasta skatpunkta rašanos.

Jums ir taisnība. Nav viegli noteikt atšķirību starp vizuālo un verbālo, katrā ziņā, ne vieglāk kā definēt vizuālā un audiālā atšķirību. Dzeja ir destruktīva tajā ziņā, ka daudzas gatavās konotācijas tiek salauztas. Valoda vispirms ir jāsašķeļ un pēc tam jārekonstruē vai, ja nepieciešams, jāatjauno. Tas ir citādi nekā ar attēliem, lai gan bija abstraktais ekspresionisms, kas salauza vizualitāti ar nefigurālu glezniecību. Tomēr attēlam ir ilūzijas spēks, kas liek jums apjukt, ja tam ir uzraksts „šī nav pīpe”. Jūs piepeši apjaušat, ka pīpe gleznā nav īsta, tā ir reprezentācija. Savukārt, lasot dzeju, jūs vienmēr zināt, ka „tā nav pīpe”, bet pēc tam varat atklāt, ka patiesībā pīpējat pīpi.

 

Runājot par savu jaunāko grāmatu Kad akmeņi vēl bija mīksti (2014), kurā atgriežaties pie mitoloģijas, sacījāt, ka neticat vēsturei, ka tās patiesība ir groteska. Kā jūs to domājat?

Vēsture neko nevar iemācīt. Protams, tā var būt izklaidējoša, bet galvenokārt tā izraisa bailes un neuzticēšanos. Kāpēc cilvēki ir bijuši iesaistīti tādā haosā un karos? Un kāpēc to ir svarīgi iegaumēt? Varbūt tas ir joks, taču nevar jokot, neatsaucoties uz nesmieklīgo. Tā varētu būt vēstures definīcija: joks, kas nav nemaz tik smieklīgs.

 

Interesanti, ka jūsu darbiem ironija nav nemaz tik raksturīga.

Es uzskatu, ka no ironijas nevar izvairīties. Vienmēr esmu domājis, ka pat zobus nevar iztīrīt bez vieglas ironizēšanas. Jebkur, kur parādās distance, ieslīd ironija.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri