Interteksts un personīgā pieredze: komentāri par Arvja Vigula dzejoli „ars poetica”

 

Raksts sākotnēji publicēts Ievas E. Kalniņas sastādītajā rakstu krājumā Poētika tuvplānā: viena dzejoļa analīzes antoloģija (LU LFMI, 2017).

 

Dzejnieks Arvis Viguls pieder pie nozīmīgākajiem dzejniekiem, kuri literatūrā debitēja 21. gadsimta pirmās desmitgades beigās. Viņa literārā debija notiek 2006. gada pavasarī, kad Viguls vēl mācās Jēkabpils Valsts ģimnāzijā, – laikrakstā Kultūras Forums publicēts viņa dzejoļu cikls Viesības, kas tikko guvis cildinošas atsauksmes Jauno autoru seminārā, kā arī recenzija par Marta Pujāta krājumu Mūsu dziesma.1 2007. gadā Viguls beidz ģimnāziju un pārceļas uz Rīgu, kur sāk studēt Latvijas Kultūras akadēmijā starpkultūru sakarus ar Spāniju un aktīvi raksta dzejoļus, iesaistīdamies tā laika jauno autoru bohēmā.

Dzejolis ars poetica 2008. gada 26. augustā publicēts portālā ¼ Satori, vēlāk iekļauts viņa pirmajā krājumā Istaba kā pēdējais dzejolis (krājuma manuskripts sastādīts 2008. gada rudenī, taču ekonomiskās krīzes radīto finansiālo problēmu dēļ tas tiek izdots 2009. gada septembrī).2 Vigula krājumu atzinīgi novērtēja kritika,3 tas saņēma Dzejas dienu balvu un Literatūras gada balvu par labāko debiju. Tā kā man bija iespēja novērot apstākļus, kādos tapa dzejolis, un būt par vienu no pirmajiem tā lasītājiem, piedāvāju personīgajā pieredzē balstītu dzejoļa analīzi, kurā liela loma tiks piešķirta dzejoļa tapšanas kontekstam.

Pirmpublicējumā dzejolis sastāv tikai no versāļiem, kas īpaši uzsver tā manifestam līdzīgo raksturu. Dzejoļu krājumā tam piešķirta fināla kulminācijas loma. Krājuma recenzijā Ilva Skulte raksta:

Savrupi stāv pēdējais dzejolis krājumā – ars poetica. Tas šķiet arī pats skumjākais dzejolis, jo tajā krājuma kopskaņas skumji ironisko rāmumu, sabalansēto lomu un detaļu spēli un kaislību sabangotos īstuma meklējumus nomaina iejaucies jautājums par mūžību.4

Dzejoļa nosaukums iesaista to plašās literatūrvēsturiskās asociācijās. Ar nosaukumu Ars poetica (latīņu val. – dzejas māksla) publicēti daudzi sacerējumi par dzejas tehnikas jautājumiem, senākie ir antīkajā laikmetā sarakstītie Aristoteļa un Horācija darbi. 20. gadsimtā ir pazīstami, piemēram, amerikāņu dzejnieka Arčibalda Maklīša (publ. 1926) un poļu dzejnieka Česlava Miloša (publ. 1968) dzejoļi ar šādu nosaukumu.

Latviešu dzejā pazīstama Edvarta Virzas didaktiskā poēma Dzejas māksla (krājumā Skaidrība, 1927), kurā autors izteicis savu viedokli par tā laika latviešu dzejnieku devumu dzejā, ne vienu vien autoru visai skarbi nopeldams. Poēmas noslēgums, kurā Virza iezīmē dzejnieka lomu sabiedrībā, savā ziņā var kalpot par priekšvēstnesi šajā rakstā apskatāmajam dzejolim, akcentējot nemierīgo disharmoniju dzejnieka personībā, kas kalpo par radošo dzinuli.

Un zemē svešinieks un visiem ļaudīm lieks
Ir Dieva komediants ikkatris dziesminieks, [..]
Un, lai līdz dziļumiem viņš lietas skatīt spētu,
Arvienu uzlaiž tam Dievs ārprātību svētu.
Pilns nedziestošas guns pa priekšu tautai skrej,
Vij nimbu mūžīgu ap galvu netiklei,
Viņš dzird tos runājam, kas nāves valstī palsā,
Kas vēsmā lēnā čukst un runā jūras balsā, [..]
Ja mana dzejnieki, ka viņu māksla sīk,
Ja ilgāk raudzīties vairs viņiem nepatīk
Še dzejas grimšanā un viņas postu ainā,
Lai žiglāk triremā tie sēžas līksnuķainā
Un aizbrauc, meklējot pēc skolotājiem labiem,
No skitu miglām prom, caur Heraklesa stabiem.5

Vēl darbus ar šādu nosaukumu rakstījis Pēters Brūveris – viņa tetraloģijas Valodas ainava grāmatās (2004, 2006, 2009, 2014) katrā publicēts atšķirīgs dzejolis ar šādu nosaukumu, un dzejnieks tajos tēlaini meditē par dzejas rakstīšanu; iespējams, tie iecerēti kā pašiedvesmas teksti, kam jāiesviež autors dzejas stihijā, ļaujot radīt citus dzejoļus. Imants Auziņš 2007. gadā publicē dzejoļu krājumu ar šādu nosaukumu. Taču tiešas šo darbu ietekmes Vigula dzejolī saskatīt ir grūti.

Dzejoļa nosaukums mudina domāt, ka tajā jaunais dzejnieks izklāstīs savas dzejas mākslas pamatus. Kā izriet no dzejoļa teksta, tos vienlīdz lielā mērā veido gan intertekstualitāte, gan personīgā emocionālā pieredze.

Nozīmīga norāde ir dzejoļa datējums. Tā sarakstīšanas laiks ir 2008. gada jūnijs, vieta – Atgāzene un Grīziņkalns, divi tradicionāli Rīgas strādnieku nomales rajoni, kuru piesaukšana raisa asociācijas ar zemākajiem sociālajiem slāņiem, kas apdzīvo šo rajonu īres namus, tādējādi arī dzejnieka arodu pieskaitot pie tiem. Cikls Pretošanās, kas datēts „2008, jūnijs – jūlijs, Grīziņkalns”, grāmatā iekļauts pirms noslēguma dzejoļa, un šie teksti krājumā Istaba ir vienīgie, kam autors pievienojis datējumu. Atšķirībā no pārējiem tekstiem krājuma izskaņas darbi liecina par kādu nozīmīgu posmu jaunā autora dzīvē, kas ļāvis sacerēt debijas krājuma iespaidīgo kulmināciju, kuru, kā rakstījusi Agnese Krivade, veido „lieliski, episki sava laikmeta pravieša dzejoļi, kas atsedz ļoti daudz skaudras patiesības – visiem jāizlasa! Obligāti!”6

Dzejoļa pirmā rinda „veltījums draugiem aiz robežas, kurai nav atpakaļceļu” skan kā dzejoļa apakšvirsraksts vai veltījums, kas dod mājienu – tas ir konkrētam cilvēku lokam domāts sacerējums, kura norādes tā pa īstam spēs saprast tikai daži. Lai arī atsauksmes par dzejoli liecina, ka tas šķiet vērā ņemams arī tiem, kas visas norādes nenolasa, domāju, ka arī pārējiem lasītājiem būs interesanti iedziļināties šā teksta tuvlasījumā autora un analizētāja personīgās pieredzes kontekstā un formulēt, kas dzejā uzskatāms par publisku un kas – par privātu.

Dzejolī uzrunātie draugi bija cilvēku grupa, kura spontāni izveidojās 2008. gada aprīlī kādā mājas ballītē un turpināja bohēmiskas satikšanās līdz pat rudenim. Grupa regulāri pulcējās dažādos Rīgas dzīvokļos, lai ļautos trīs dienas ilgām ballītēm, kuras nereti sākās ceturtdienas pēcpusdienā un ilga līdz svētdienai. Ierastās tikšanās vietas bija mans dzīvoklis Dīķu ielā 1, Arvja Vigula dzīvoklis A. Deglava ielā 24, jaunās dzejnieces Hertas dzīvoklis Sarkandaugavas ielā un visu iepriekšējo draudzenes I. Finsteres7 dzīvoklis Stabu ielā 111a.

Šīs ballītes ne ar ko neatšķīrās no neskaitāmām citām līdzīgām sanākšanām, ko organizējuši ne tikai literāti, bet arī pārējā sabiedrības daļa. Tomēr uzdrošinos apgalvot, ka to dalībniekiem šī svinēšana sniedza nozīmīgu, kaut, iespējams, iluzoru, garīgu piepildījumu, nodrošināja ar nepieciešamo spontanitātes un radošuma klātbūtni, ļāva uzturēt pēkšņi radušās simpātijas draugu starpā, veidojot tās par noturīgākām attiecībām.

Ballītes parasti tika dokumentētas Rimanda Cepļa un Jāņa Indāna fotogrāfijās, kas vēlāk tika ievietotas portāla draugiem.lv attēlu galerijās, tā ļaujot arī iesaistīto draugiem un paziņām novērot tajās notiekošo – alkoholisko dzērienu lietošanu (kas tiek atgādināta arī pazīstamā teiciena modifikācijā „talantu nevar nodzert”), dejošanu mūzikas pavadījumā, atkailināšanos un savas seksualitātes epatējošu izspēlēšanu, piemēram, dzejoļa frāze „piepisties un laizīties” (ar nozīmi „piedzerties un skūpstīties”) šajās ballītēs bija izplatīts lozungs8.

Ballīšu sastāvdaļa bija arī spontānas performances, piemēram, 2008. gada 18. aprīlī pēc Hertas dzīvokļa drēbju skapja satura revidēšanas kompānija ietērpās vecmodīgās sieviešu kleitās un devās uz grāmatu mākslas konkursa Zelta ābele balvu pasniegšanas ceremoniju.

Šajā draugu un domubiedru grupā radās savs lokālais žargons un referenču sistēma, kura krietni iespaidojusi arī dzejoļa tēlainību. Piemēram, rindā „dzērājus, padauzas, meļus” pieminēto raksturojumu sakarā svarīga ir gan kompānijas aizraušanās ar alkoholiskajiem dzērieniem, gan tas, ka kompānija pakāpeniski sāka identificēt sevi ar nosaukumu Maukas. 2008. gada vasarā kompānijas dalībnieki izveidoja performances un mūzikas grupu ar šādu nosaukumu (Viguls tajā spēlē ģitāru un sacer dziesmas), kuras pirmā uzstāšanās notika tā gada augustā Ingas Žoludes debijas romāna Silta zeme atvēršanas svētkos.

Viens no meļu pieminēšanas iemesliem, iespējams, bija fakts, ka kompānijas dalībnieks kritiķis Rimands Ceplis iepriekšējos gados vairākus savus rakstus bija parakstījis ar piebildi „Rimands Ceplis, melis”. Frāze „kur ir tās vidusskolnieces” atsauc atmiņā vienā no ballītēm izteikto priekšlikumu sameklēt vidusskolnieces pasākuma kuplināšanai (lai gan par tādām formāli var uzskatīt arī grupējuma meitenes, kuras tovasar beidza vidusskolu, veiksmīgi savienojot gala eksāmenu kārtošanu ar piedalīšanos bohēmā). Pēdējais dzejoļa vārds, uzruna mincīt, ir variācija par I. Finsteres tā laika iecienīto uzrunu „runcīt”, kas tika veltīta visiem ballīšu apmeklētājiem.

Ballītes, protams, bija arī iespēja satikties, apmainīties ar informāciju un pārrunāt izlasītās grāmatas un žurnālus, dažkārt arī lasīt pārējiem priekšā dzejoļus. Šie fakti izskaidro Glena Gūlda, kanādiešu pianista, izcila Baha interpreta, vārda parādīšanos tekstā – 2008. gadā žurnāla Rīgas Laiks februāra numurā publicēts viņa raksts Mūzika Padomju Savienībā, kas tika apspriests vienā ballītē.

„dzejolis par gondelmanu” ir Latvijas krievu dzejnieka Oļega Zolotova dzejolis Gondelmanam I (1989), sarakstīts improvizētā heksametrā, vaļsirdīgas grēksūdzes formā. Arī šis dzejolis ir veltījums, un tā adresāts ir cits Latvijas krievu dzejnieks Grigorijs Gondelmans. Zolotova dzejolis manā atdzejojumā publicēts Latvijas krievu dzejas antoloģijā,9 es to nolasīju vienā ballītē, kas notika Dīķu ielā 1. Vigula dzejoļa noslēgums ir atsauce uz Zolotova teksta izskaņu:

Lūk, Gondelman, tu runā, ka dvēsele nemirstīga,
Bet pats skumsti un pūlies, kā redzu, dēļ nīcīgās dzīves.

Dzejolī ierakstīta arī autora aktīvā sekošana Latvijas dzejas procesam, pieticīgi nodēvēta par „rakstīt kaut ko līdzīgu kritikām” – šajā laikposmā Viguls publicēja recenzijas par dzejas grāmatām portālā ¼ Satori (Agneses Krivades Bērnība, Ilmāra Šlāpina Karmabandha, Jura Kunnosa Dzeja 1995–1999, Andra Ogriņa Es zvēru pie kraukļiem, Kārļa Vērdiņa Es u. c.).

Frāze „istabā mētājās krekli un džinsi” pirmpublicējumā ir „PA GRĪDU VĀRTĪJĀS KREKLI UN DŽINSI”, grāmatā publicētā redakcija radusies pēc krājuma redaktora Jāņa Elsberga ieteikuma, tā ietverot noslēguma dzejolī grāmatas nosaukumu un īpaši uzsverot šo tekstu kā zināma dzīves un daiļrades posma noslēgumu.

Vigula dzejolis, iespējams, ir spilgtākais rezultāts, kas tapis mēģinājumos šajās ballītēs radušos enerģiju akumulēt literāros darbos. To mēģinājuši arī citi šo ballīšu dalībnieki,10 tiesa, nereti secinot, ka personīgā pieredze, kas kādā brīdī šķiet tik nozīmīga un iedvesmojoša, nav tiešā veidā izsakāma literārā tekstā – ir gandrīz neiespējami likt lasītājam divvientulībā ar dzejoli vēlreiz izdzīvot tās pašas emocijas, kas valdījušas ballītē.

Vigula dzejolis izceļas ar pārdzīvojuma tiešumu un emocionalitāti, spēju atteikties no idealizācijas šādu ainu aprakstīšanā – lai arī māksla un bohēma iet tuvu līdzās, tās, kā rāda šis darbs, nedrīkst vienādot, sajaucot vai izskaidrojot vienu ar otru. Dzejas balss pamet līksmības vietu, lai spētu uz to paskatīties no malas un novērtētu pretrunīgās emocijas, ko tā rada. Tā apzinās gan emocionālo piesaisti, ko rada bohēmas kompānija, gan tās bīstamo, destruktīvo vilkmi, kas var beigties ar „nervu sabrukumu vai vismaz uz to pusi”.

Bohēmiskā kompānija aktīvi pulcējās līdz 2008. gada rudenim, pēc tam, mainot dzīvesvietas un dzīvesbiedrus, atkal pievērsās darbam un mācībām, tāpēc sanākšanas kļuva retākas un mierīgākas.

Viguls pie dzejas mākslas definēšanas atgriežas 2013. gadā, kad publicēta viņa apcere par verlibru Ars poetica: brīvības sasaistīšanas paņēmieni,11 kurā viņš uzsver dzejnieka amata prasmju nozīmi un vajadzību pēc formāli daudzveidīgām dzejas formām, tā piecu gadu laikā šīs tēmas atklāsmē noejot loku no kailas, personīgas un sāpīgas pieredzes spazmatiskas demonstrācijas dzejolī līdz racionālai, dzejnieka profesionalitātē balstītai refleksijai.

 

P.S. Arvis Viguls par dzejoli ars poetica

Šā dzejoļa „dvīņu brālis” ir manā otrajā krājumā 5:00 publicētais Pēdējais dzejolis, kas laikam jau bija pēdējais šā liriskā varoņa opuss. Viņa veikumu, īpaši ars poetica, šobrīd, astoņus gadus vēlāk, uzlūkoju apmēram tā, kā uzlūkotu kāda pavisam jauna un talantīga dzejnieka darbus – ar daļu skaudības par izteiksmes brīvību, drosmi, atklātību un izdomu (ne gluži precīzā, tomēr asprātīgā atskaņa „džinsi – mincīt”, piemēram), bet ar nelielu smaidu par dažu labu paviršību – nu kā var noslinkot un atskaņot vārdus siksnas un nikni! Tas taču nekam neder. Un vēl: lai šis fakts nepagaistu laika līkločos, jāatzīmē, ka frāzes „piepisties un laizīties” autore bija meitene, vārdā Irma, tā kā nezinu, vai viņa ar tās autorību šobrīd lepotos, uzvārdu neminēšu. Pārfrāzējot ars poetica autoru, „neizturams ir pazemojums, ko mums uzliek vārdi un laiks”.

2016

 

  1. Kultūras Forums, 2009, 26. maijs, 4., 8. lpp.  (back)
  2. Viguls A. Istaba. Rīga: ¼ Satori, 2009, 71. lpp.  (back)
  3. Sk.: Baklāne A. Ar klaustrofobisku vērienu. www.satori.lv, 2009, 6. sept.; Skulte I. Mājiens un apmātība. Kultūras Forums, 2009, 2. okt.; Krivade A. Kā pārtrūka A. Vigula krūšu kurvi turošās ādas siksnas. ¼ Satori, 2009, 26. okt.; Vērdiņš K. Liriskais varonis Viguls. Diena, 2009, 4. sept.  (back)
  4. Skulte I. Mājiens un apmātība.  (back)
  5. Virza E. Raksti. 3. sēj. Sast. A. Kubuliņa. Rīga: Zinātne, 2009, 395. lpp.  (back)
  6. Krivade A. Kā pārtrūka A. Vigula krūšukurvi turošās ādas siksnas. ¼ Satori, 2009, 26. okt.  (back)
  7. Par agrāku Finsteres dzīves posmu sk.: Ostups A. Biedrs Sniegs. Rīga: Mansards, 2010, 33. lpp.  (back)
  8. Šīs frāzes sakarā skatīt dzejoļa autora piebildi raksta beigās.  (back)
  9. Sovremennaja russkaja poezija Latvii. Rīga: Orbīta, 2008, 131.–135. lpp. Mairas Asares atdzejojumā šis dzejolis publicēts žurnāla Vārds 2013. gada 2. (5.) numurā.  (back)
  10. Sk. Ingas Žoludes stāstu Sasedz mani krājumā Mierinājums Ādama kokam (2010), K. Vērdiņa ciklu Trīs veltījumi (Karogs, 2009, Nr. 5), dzejoļus Dekadenta miegs un 2008 krājumā Pieaugušie (2015), Hertas nepublicēto ciklu Bordelis, Aivara Madra nepublicētos dzejoļus u. c.  (back)
  11. Viguls. A. Ars poetica: brīvības sasaistīšanas paņēmieni. Latvju Teksti, 2013, Nr. 5, 29.–30. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri