Taisnīgāka sistēma ne tikai cilvēkiem

 

Martins Balluhs (Martin Balluch) ir gan filosofijas doktors, kas specializējas dzīvniektiesību filosofijā, gan fizikas doktors, bijis lektors un pētnieks Vīnes, Heidelbergas un Kembridžas universitātēs, gan arī ievērojams politiskais aktīvists. Jau vairāk nekā 30 gadus viņš darbojas pēc principa „no apakšas augšup”, pārstāvot Austrijas organizāciju Apvienība pret dzīvnieku rūpnīcām (Verein Gegen Tierfabriken), kas rīko pilsonisko pretošanos, decentralizētas sociālo reformu kampaņas un citas aktivitātes, lai mainītu sabiedrisko iekārtu par labu dzīvniekiem – un galu galā arī panākot vairākas izmaiņas dzīvnieku aizsardzības likumā.

Šajā intervijā Balluhs norāda arī uz to, kā uzņēmumu ietekme politikā un visuresošā novērošana it kā drošības vārdā patiesībā ir ļoti bīstams drauds demokrātijā nepieciešamām cilvēka pamatbrīvībām. Pēc vienas no Latvijā aktīvāko nevalstisko organizāciju – Dzīvnieku brīvība – uzaicinājuma maijā viņš viesojās Rīgā, lai vadītu apmācības vietējiem aktīvistiem, kā arī sniedza publisku lekciju Gētes institūtā.

Sandris Ādminis

 

 

Jūsu dalība pilsoniskajā aktīvismā sākās 1984. gadā, iesaistoties kampaņā pret pirmatnēja meža iznīcināšanu. Kā tas notika?

Tā kā atomenerģijas ieguve kopš referenduma 70. gadu beigās Austrijā bija aizliegta, tika nolemts, ka būtu dabai draudzīgi uzcelt milzīgu hidroelektrostaciju. Patiesībā, lai to izdarītu, bija paredzēts iznīcināt pirmatnēju mežu un purvu, jo uz Donavas tiktu uzbūvēts milzīgs dambis. Vairums cilvēku to neatbalstīja, taču politiķi nolēma darīt tik un tā. Tā būtu ekoloģiska katastrofa – cik gan ir atlicis pirmatnējo mežu? Reaģējot uz to, tuvējās pilsētās sākās spontānas demonstrācijas, kurās piedalījās 40 tūkstoši cilvēku. Daļa no viņiem turpināja protestu pretošanās nometnēs mežā. Galu galā plāns tika atcelts, un šobrīd tur ir nacionālais parks, bet toreiz, 1984. gada decembrī, mēs tur sēdējām ap ugunskuriem un diskutējām, kāpēc tur esam. Kāds teica, ka demokrātijas dēļ, cits ekoloģijas, vēl kāds – lai aizsargātu apdraudētās sugas, kas tur mīt. Es teicu, ka mani motivē paši dzīvnieki, kurus regulāri var redzēt staigājam gar kokiem ap nometnēm. Šai domai pievienojās arī citi. Līdz tam dzīvniektiesību kustība nepastāvēja – tā bija daļa no vides aizsardzības, pakārtota tai un cilvēku priekam skatīties uz dzīvniekiem. Un tad pēkšņi mēs daži teicām, nē, – mēs aizstāvam šos dzīvniekus viņu pašu dēļ. Jo arī viņiem ir tiesības tur dzīvot. Nedrīkstam tos vienkārši iznīcināt, noslīcinot milzīgā hidroelektrostacijas dambja ezerā. Kopš tā laika radās gan dzīvniektiesību kustība Austrijā, gan zaļā partija. Taču dzīvniektiesību aizstāvji emancipējās no vides kustības – ne tāpēc, ka būtu pret viņiem, bet tāpēc, ka tā ir cita tēma ar citām problēmām.

 

Kas ir pilsoniskais aktīvisms?

Sabiedrību pārvalda politiķi, un varētu domāt, ka ideālā demokrātijā viņus ievēl vairākums, kura griba tiek respektēta, bet patiesībā politiku nosaka ļoti ietekmīgas, nereti starptautiskas kompānijas. Tās ir tik ietekmīgas, jo dod darbavietas un nodrošina valsti ar nodokļiem. Taču šīs kompānijas vada dziņa pēc peļņas, un tās izmanto savu ietekmi kā šantāžu. Līdz ar to politiķi lielākoties dara to, ko grib kompānijas. Taču tas nav tas, ko grib cilvēki, kas vajadzīgs videi un dzīvniekiem. Tāpēc mums jāpretojas politiskiem lēmumiem, kas balstās ekonomiskā šantāžā, un tas var notikt tikai no apakšas augšup. Jo vairāk institūcijas ir pakļautas šai ekonomiskajai ietekmei, jo biežāk ievēlēti tiek tikai tie, kas pakļaujas šīs šantāžas nosacījumiem. Tāpēc sabiedrībai jāaizstāv cilvēki, dzīvnieki un vide, rūpējoties par dzīves kvalitāti un turot ikvienas elpojošas, sajūtošas būtnes intereses pāri biznesa interesēm.

 

Latvijā Dzīvnieku aizsardzības likums sākas ar ievadu: „Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt”. Tomēr tik daudzās jomās dzīvnieki tiek nogalināti vai pakļauti ciešanām bez skaidri pamatota iemesla, tās ir jomas, kuras būtu grūti attaisnot šo ievadteikumu gaismā.

Jā. (Smejas). Tas raksturīgs dzīvnieku aizsardzības likumiem pasaulē kopumā. Arī Austrijā pirmais paragrāfs nosaka, ka dzīvnieki ir jāaizstāv, taču nākamie paragrāfi ir tikai izņēmumi šajā pamatuzstādījumā. Tā, ka, jā, varētu izlaist visu pārējo, sākot ar otro paragrāfu, jo tas nonāk pretrunā iepriekšējam! (Smejas) Mēs to jau esam izmantojuši kā sviru kampaņās, lai tiesas ceļā tiktu izskatīts, vai likums nav iekšējās pretrunās. Tad konstitucionālā tiesa var noteikt likumdevējiem to labot un padarīt likumu loģiski saskanīgu. Citādi pastāv pretruna ar dzīvnieku aizsardzības likuma pamatdomu.

 

Kāds ir jūsu mērķis Rīgā?

Es vēlos iedrošināt cilvēkus. Mūsu demokrātija nav sena, tā nav mūsos tik spēcīgi, lai rosinātu iestāties par kādām tiesībām. Daži tikai piedalās vēlēšanās un kļūst īgni, ka nekas īsti nemainās, jo starptautiski ekonomiskie spēki nosaka politiķu rīcību. Es gribu iedrošināt cilvēkus ņemt to vairāk savās rokās – ir demokrātiski veidi, kā to darīt, daudz vairāk par balsošanu. Dažādos veidos var veikt demokrātiskas kampaņas, lietot vārda brīvību, pulcēšanās un protestēšanas brīvību. Lekcijā es stāstīju, kā mēs to nesen darījām, par kampaņu, lai aizliegtu nebrīvē audzētu dzīvnieku medīšanu.

Tā ir plaši izplatīta prakse visur, kur aristokrātiskā elite bija pie teikšanas iepriekšējos gadsimtos. Viņi audzēja dzīvniekus, izlaida iežogotā teritorijā šaujamieroču priekšā, lai nošautu. Šāda rīcība ir acīm redzami nežēlīga, tas notiek tikai prieka pēc. Tas ir liels bizness, līdzīgi kā trofeju medības Āfrikā – un pret to mēs veidojām kampaņu.

 

Kāpēc pašreizējā dzīvnieku aizsardzība nav pietiekama?

Dzīvnieku labturība ir doma, ka ir jāpalīdz, ja dzīvnieks cieš. Laba ideja, kas radusies, jo esam empātiskas būtnes. Ir labi, ka jūtam līdzi tiem, kuri cieš, un lielākoties līdz šim ir bijis pietiekami novērst šīs ciešanas. Pirmā kritika 18. gadsimtā par mūsu attieksmi pret dzīvniekiem bija vērsta uz to, KĀ dzīvnieki tiek audzēti un nogalināti, bet netika runāts par pašu faktu, KA viņi tiek audzēti un nogalināti. 19. gadsimta beigās parādījās dzīvniektiesību ideja, kas sāka jautāt – vai ir ētiski izmantot jūtošu, elpojošu būtni, kam ir emocijas, griba, vēlme dzīvot autonomi? Kā gan tu vari turēt šādu būtni savā īpašumā? Ja uzskati, ka šī būtne tāda ir, tad tas ir neiespējami pēc būtības. Dzīvnieku izmantošana ir netaisnīga, neatkarīgi no tā, cik humāna. Un, lai gan tas izklausās visai atšķirīgi no dzīvnieku labturības filosofiskā ziņā, sabiedrības psiholoģijā šīs divas pieejas ir tuvas. Jo bieži vien, kad sajūti empātiju pret dzīvnieku, tu saproti, cik pārsteidzoša ir šī būtne, ar savu gribu un vēlmēm, un tad secini: „Kāpēc gan atņemt šai būtnei viņas brīvību?”. Tātad tu pārslēdzies no empātijas uz taisnīgumu. Dzīvniektiesību ideja tieši apšauba uzskatu, ka ir ētiski pieņemami turēt dzīvnieku īpašumā. Tāds vienmēr ir bijis galvenais arguments pret verdzību – nav pareizi, ētiski pieņemami turēt īpašumā kādu, kam piemīt brīvā griba, un tagad tas attiecas arī uz pārējām sugām.

 

Kas demokrātijā traucē panākt straujākas pārmaiņas?

Kļūst sliktāk. 70. gadu beigās es domāju, ka tas ir demokrātijas sākums – mēs iesim demonstrācijās ik reizi, kad būs kāda problēma, pilsoniskā nepakļaušanās kļūs par ikdienas daļu mūsu pamatinterešu aizsardzībai. Bagātie un ietekmīgie izmanto savu varu politikā, bet pārējie apvienojas masu kustībās, rīko streikus, protestus un pilsonisko nepakļaušanos. Taču tas nestrādāja. 20–30 gadus vēlāk ekonomikai ir daudz vairāk ietekmes uz politiku un tiesībām izpausties un pulcēties, tiesībām uz privātumu – tas viss tiek soli pa solim ierobežots visu laiku. Pilnīgi visur notiek novērošana. Visur ir kameras, viss tiek automātiski fiksēts, vienalga, kur tu esi un ko dari… Filmēšana notiek uz lielceļiem, mēs maksājam ar kredītkartēm, ko var centralizēti kontrolēt… Džordža Orvela fantāzija no romāna 1984 jau sen ir šeit. Ietekmīgo rokās ir kontrole pār pārējiem, un agrāk vai vēlāk tas novedīs pie tā, ka vairs nebūs iespējama pretošanās, sociālo kampaņu rīkošana un politikas ietekmēšana no apakšas augšu, tāpēc tas ir jāaptur. Cilvēki pat īsti neapzinās, cik tas ir bīstami. Mēdz teikt, ka, ja tev nav ko slēpt, lai jau filmē, nav iemesla satraukumam, taču tā nav. Viens piemērs ir aktīviste, kas piedalījās mūsu demonstrācijās un pēc tam gribēja kļūt par policisti. Viņa aizgāja uz darba interviju, un viņai pateica: „Tu esi 18 reizes redzēta VGT demonstrācijās, tu nevari kļūt par policisti”. Tātad, ja viss tiek novērots un tu vienkārši piedalies likumīgā demonstrācijā, tu vairs nevari strādāt valsts darbā. Novērošanas dēļ cilvēki neuzdrošinās būt aktīvi un protestēt, baidoties, ka tas vēl vairāk ierobežos viņu dzīvi. Tāpēc novērošana ir jāaptur.

 

Vai esat pamanījis, kā atšķiras sociālais aktīvisms Austrumeiropā?

Skaidrs, ka demokrātija šeit ir jaunāka un ilgi dzīvojāt komunistiskā diktatūrā, tātad cilvēki nevarēja paust savus politiskos uzskatus, iet demonstrācijās un ietekmēt politikas veidošanu, nedrīkstēja veidot organizācijas, kas censtos īstenot šīs idejas. Tādēļ arī tagad Austrumeiropā ir daudz grūtāk to darīt, grūtāk atrast cilvēkus, kas iesaistās, kā arī, cik esmu dzirdējis, sabiedrība nenovērtē skaļas demonstrācijas. Mums Austrijā ir vairāku desmitgažu pieredze ar protestiem, mēs varam būt skaļi, bet šeit laikam jābūt mierīgākiem, jāsāk piesardzīgāk. Bet tas nemaina daudz, jo jūs tik un tā veidojat sabiedrību tādu, kurā šis spiediens no apakšas uz augšu ir iespējams.

Vajadzētu veidot arī politiskas institūcijas, kas pārstāv dzīvniekus un kuras finansē nevis ideālistiski altruisti, bet gan pati valsts reprezentē dzīvnieku intereses un cenšas novērst pretrunas likumā. Šāda veida mehānismus es gribētu redzēt ne tikai dzīvnieku, bet arī vides un mazaizsargātu sabiedrības grupu aizsardzībā. Lai mums ir spēcīgs mehānisms, kas ļauj pārveidot netaisnīgas situācijas. Pašlaik mēs ejam pretējā virzienā – uzņēmumi nosaka visu, un tam ir jāmainās.

 

Jūs pievēršat uzmanību valodai, kādā runājam par dzīvniekiem.

Protams. Manā disertācijā par dzīvniektiesību filosofiju, kas ir publicēta kā grāmata, viena nodaļa ir par sudzismu valodā. Ir daudzi valodas aspekti, kas ir implicīti noniecinoši pret dzīvniekiem. Līdzīgi kā apvainojums „tu, govs!”; faktiski jebkuras dzīvnieku sugas vārds, attiecināts uz cilvēku, ir domāts kā apvainojums.

Valoda ir svarīga, jo tā atspoguļo mūsu domāšanu. Piemēram, mēs parasti vārdu „dzīvnieks” lietojam ar nozīmi „dzīvnieki, neskaitot cilvēkus”. Manā pieredzē cilvēki bieži samulst, dzirdot vārdus „non-human animal” [aptuvens tulkojums: dzīvnieki, kas nav cilvēki – S. Ā.], runājot par pārējām sugām. Daži kļūst tik aizvainoti, ka vairs neklausās, ko stāstu. Tāpēc politiskajā darbā es šo apzīmējumu praktisku apsvērumu dēļ nelietoju, bet saku „dzīvnieks”. Taču tas ir dīvains jēdziens gan bioloģiski, gan filosofiski, gan politiski. Jo mēs taču visi esam dzīvnieki, un to vajadzētu uzsvērt, kad vien ir iespēja.

 

Kāpēc ir tik grūti vienoties par dzīvnieku aizstāvību racionālu diskusiju ceļā?

Mēs sākam dzīvi, integrējot sevī sociālo vidi, pieņemot tajā pastāvošos uzskatus un rīcību. Vecāki ēd gaļu, tāpēc mēs arī, un tamlīdzīgi. Ir fāzes, kad tu sadumpojies pret to un mazliet izmaini savas vērtības, bet sociālā vide ir stabila. Tu to pieņem agrā vecumā nekritiski un, kad kāds sāk to izvaicāt, tu, iespējams, pirmo reizi centies izskaidrot savus ieradumus. Bet nekad par to īsti neesi aizdomājies, nekad neesi apzināti pieņēmis lēmumu darīt tieši tā. Ko cilvēki tad parasti dara – cenšas racionalizēt, izmisīgi meklē iemeslus savas rīcības aizstāvībai, lai gan tie nav patiesie iemesli. Tā ir vienkārši bezpalīdzīga aizsargāšanās par to, ko iemācījies darīt, pirms vēl spēji kritiski domāt. Nereti ir bezjēdzīgi pat diskutēt, jo cilvēki vienkārši grib atsist argumentus, kas viņus uztrauc, lai varētu pēc tam paši sev skatīties acīs. Esmu to pieredzējis arī ar augsti izglītotiem filosofiem. Ja jāaizstāv savs ieradums piepildīt vēderu ar dzīvnieku ķermeņa daļām, viņi kļūst bērnišķīgi un neracionāli. Ir gandrīz satraucoši, ka sociālais spiediens var viegli kļūt spēcīgāks par racionalitāti. Cilvēki ir drīzāk sociāli nevis racionāli dzīvnieki.

 

Jūs esat vegāns jau daudzus gadus. Kāda loma ir vegānismam kā politiskai nostājai?

Manuprāt, vegānisms ir svarīgs vairākos aspektos: pirmkārt, tas ir boikots visiem dzīvnieku produktiem. Ja dzīvnieku labturības dēļ neatbalsti, kā tie ir ražoti, tad labāk neatbalstīt to vispār. Ja piekrīti dzīvniektiesību idejai un saki, ka dzīvniekus nevajadzētu izmantot, no tā izriet ētiska nepieciešamība boikotēt dzīvnieku produktus, kļūstot par vegānu. Taču vegānisms ir daudz vairāk – tā ir alternatīvas sociālās vides veidošana, radot iespējas dzīvot bez dzīvnieku pakļaušanas. Nav viegli, jo cilvēces vēsturē nekas tāds nav noticis, turklāt rodas konflikti dažādos līmeņos. Nav runa tikai par viņu izmantošanu pārtikai, bet arī izklaidei, luksusa lietām, vivisekcijai un par mērķi medībās, bet vēl vairāk – runa ir arī par viņu izstumšanu no vides, kur cilvēki paplašina apdzīvotās teritorijas. Vegānisms ir mēģinājums kaut ko uzlabot šajā ziņā, lai gan ar pieticīgu sākumu.

No otras puses, lai gan tas viss ir ļoti svarīgi, ar to nepietiek. Pat ja esi vegāns, tu tik un tā palīdzi uzturēt pastāvošās prakses, maksājot nodokļus, kas nonāk dzīvnieku izmantošanas jomu subsidēšanā. Tādēļ ir jādara vairāk, mums jābūt arī politiski atbildīgiem un politiski aktīviem.

 

Kādas tendences esat novērojis 30 gadu laikā dzīvniektiesību kustībā?

Sākumā mēs domājām, ka esam maza eksotiska grupiņa un mūsu mērķim jābūt pamodināt sabiedrību un panākt, ka cilvēki aizdomājas par savu rīcību, mūsu aktivitāšu mērķis bija vienkārši padarīt šo ideju pazīstamu. Otrā fāze bija dusmas. Mēs sajutāmies stiprāki un sākām veikt dusmīgākas, uzstājīgākas akcijas. Nelikās, ka ar to var mainīt sistēmu, jo esam pārāk mazskaitlīgs un pārāk vājš spēks, taču pietiekami stiprs, lai noteiktos apstākļos spētu izbeigt vienu vai citu nežēlību pret dzīvniekiem. Arī tā fāze ir pārvarēta – izrādās, ka tomēr var panākt politiskas pārmaiņas sistēmā, mainot to, kā uzņēmumi ražo dzīvnieku produktus vai ievieš produktus, kas ir vegāniski vai vismaz iegūti labākos dzīvnieku turēšanas apstākļos, vai izmainot likumus, lai noteikti „pīķi” dzīvnieku izmantošanā vairs nebūtu likumīgi vai noteiktas jomas, piemēram, dzīvnieku audzēšana kažokādām vai izmantošana cirkā tiktu pilnībā aizliegtas. Kopš redzam, ka pārmaiņas ir iespējamas, tas arī ir veicinājis profesionalitāti dzīvniektiesību kustībā. Šobrīd ir tik daudz grupu, kas veic politisko lobiju, cenšas sasniegt sabiedrību un būt efektīvi, piesaistot naudu un ietekmējot lielus uzņēmumus. Tā, ka tā ir ļoti konstruktīva fāze. Es ceru, ka galu galā pārmaiņas būs noturīgas un pietiekami lielas uz dzīvnieku izmantošanas kopējā fona.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri