Kā novecojot ciest mazāk?

 

Gētes institūta telpās Rīgā uz savas jaunākās grāmatas Rimtums prezentāciju latviešu valodā bija ieradies vācu filosofs Vilhelms Šmids (Wilhelm Schmid). Latviski tulkotas vairākas viņa grāmatas (Skaista dzīve? Ievads dzīves mākslā, Laime un balansa māksla). Šmids ilgus gadus bijis viesprofesors Latvijas Universitātē. Šogad apgāda Zvaigzne ABC paspārnē iznākusi viņa jaunākā grāmata Rimtums, ko tulkojis Dr. phil. Igors Šuvajevs. Rimtumā autors pievērsies aktuālajai tēmai par vecumu, tā pieņemšanu un rimtu novecošanos.  Šmidam pašlaik ir pilni 64 gadi. 

Aija Cepliša

 

Par ko stāsta Jūsu jaunākā grāmata Rimtums?

Par iespēju laimīgi novecot. Nepārprotiet, tajā nav padomi, kā kļūt laimīgākam, drīzāk norādes, kā vecumdienu ciešanas samazināt. Kad man vēl bija 50 gadu, vēroju par sevi vecākus cilvēkus, galvenokārt, savu māti. Mani pārsteidza, ar kādu rimtumu viņa vadīja savas vecumdienas. Es no viņas mācījos, jo zināju, ka pats kādreiz kļūšu vecs un man šāds rimtums noderēs. Taču, sasniedzot 60 gadu vecumu, sapratu, ka gūt šo rimtumu nav nemaz tik viegli. Es sāku atskatīties uz savu dzīvi, sapratu, ka pagājuši tik daudzi gadi, tie iet arvien ātrāk, tuvojas mana nāve. Es nebiju rimts. Man negribējās kļūt par kašķīgo onkuli, kuram nekas nepatīk, vai to, kurš savu vecumu slēpj, pārķemmējot matus pāri tukšajam galvvidum. Es gribēju skaisti un cieņpilni novecot. Grāmatā es mēģinu parādīt 10 soļus, kā pieņemt savu novecošanu, kā gūt rimtumu.

 

Ko saprotat ar vārdu „rimtums”?

Ar šo vārdu es saprotu pieņemšanu, šajā kontekstā spēju pieņemt novecošanu visās tās izpausmēs. Mani pašu 60. dzimšanas dienā pārņēma milzu grūtsirdība par aizgājušajiem gadiem, par to, ka tuvojas 70 gadu slieksnis, par nāves tuvošanos. Daudzi no mums, es tai skaitā, vecumdienas iedomājas kā saulainas dienas šūpuļkrēslā, baudot dzīves nogali. Kad viņi kļūstot veci, viņiem ir šīs brīvās dienas, pat šūpuļkrēsls, taču viņi nav ritmi, jo nav pieņēmuši tos aspektus, kas nāk komplektā ar vecumu.

 

Kāpēc mūsdienu cilvēkam tik ļoti bail novecot?

Es domāju, ka tas ir saistīts ar laiku, kurā mēs dzīvojam. Mūsu pašreizējā kultūra veidojusies no modernisma laikmeta, kas aizsākās pirms 200 gadiem. Gan Imanuels Kants (Immanuel Kant), gan Johans Gotfrīds fon Herders (Johann Gottfried von Herder), kas bija galvenie apgaismotāji, gan citi modernisma pamatlicēji, liekot pamatu šim laikam, paši bija jauni. Modernisms ieviesa ideju par progresu, un ar šādu ideju dzīvo arī mūsu kultūra. Viņi radīja idejas, kurām sekojam, taču tās bija veidotas jaunu cilvēku perspektīvā. Modernisma idejas attīstījās vienmērīgi pirmos 150 gadus, bet pēdējos 50 gados novērojams straujš kāpums, kad šīs „jaunības” idejas kļuva kategoriskākas un krasākas. Šajā laikā arī attīstījās jauniešu subkultūras, piemēram, hipiju kustība, mūzikā parādījās rokenrols un tehno. Modernisms radīja ideju par progresu, bet ar veciem cilvēkiem šis progress nav iespējams.Jauni cilvēki arī negrib neko zināt par vecumu, jo viņi dzīvo ar domu, ka visi dzīves procesi ies virzienā uz augšu. Tāpēc arī pastāv bailes no vecuma, jo jaunība tiek propagandēta kā vienīgais un galvenais iespējamais eksistences veids. Es domāju, ka tā ir liela kļūda. Bet tādos laikos mēs dzīvojam, kur „jaunība ir labi, vecums ir slikti”. Taču tas tiešām attiecas tikai uz rietumu kultūru. Ir kultūras, kurās novecošanās ir dabiska dzīves daļa, un var tā viennozīmīgi teikt, ka sabiedrības, kuras nav piedzīvojušas minētos modernisma laikus, tajās novecošanās nerada problēmas. Piemēram, Austrumu kultūrā novecošanas problēma nav tik izteikta kā pie mums, jo viņiem iztrūkst mūsu modernisma laika pieredzes. Arī Rietumu kultūrā līdz 1800. gadam šī problēma nebija aktuāla.

 

Par ko jaunība var apskaust vecumu?

Vecam cilvēkam vairs sevi nav jāapgrūtina ar jautājumiem – kas no manis dzīvē iznāks vai kas es būšu. Jauni cilvēki ir nedroši, jo viņi šaubās par savām spējām vai vēlmēm. Vecumdienās šī lielā nedrošība ir aizgājusi uz neatgriešanos. Vēlākais, 60 gadu vecumā tā vairs neeksistē, jo man nav jādomā, kas no manis iznāks, jo es jau zinu, ko esmu paveicis. Vecuma pluss ir arī lielais pieredzes apjoms. Jaunais cilvēks ir ceļā uz pieredzes iegūšanu, viņš var gribēt un censties, bet viņam tās nav un nevar būt. Turpretī vecākam cilvēkam šī dzīves pieredze ir. Jaunais cilvēks to var vēlēties, bet to var gūt tikai dzīvojot.

Vēl viens ieguvums ir draugi un viss, kas saistīts ar draudzību. Man ir draugi, kas man ir vairākus gadu desmitus, jaunam cilvēkam tā nemaz nevar būt, jo viņš pats nav tik ilgi nodzīvojis. Vēl būtiskāk, jaunais cilvēks arī nezina, vai viņa esošie draugi būs ar viņu pēc gadu desmitiem, bet es jau to zinu. Un zinu arī to, ka esošie draugi būs ar mani līdz mūža galam.

Vecumdienas patiešām ir mierīgais dzīves posms, jo lielais nemiers ir prom. Jaunībā šo nemieru ietekmē hormoni, kas „dzen” cilvēku. Jaunietim ir tikai dabīgi gribēt vēl kaut ko padarīt, vēl kaut ko paspēt, vēl kādu ballīti nakts melnumā uzrīkot. Vecumdienās šī „trauksme” ir pagājusi, nemiers ir prom, un tā ir ļoti laba sajūta. Hormonu dēļ novērojama atšķirība starp dzimumiem novecošanās procesā. Sievietes kļūst vecākas nekā vīrieši. Tas saistīts ar testosteronu, kas vīriešiem ir par daudz, bet sievietēm mazāk. Šķiet, ka sievietēm šis novecošanās process tieši ķermenī noris daudz jūtamāk, stiprāk.

 

Grāmatā Jūs salīdzināt cilvēka mūžu ar dienu. Bērnība ir agrs rīts, pusmūžs pēcpusdiena, bet novakare tiek pielīdzināta mūža nogalei. Ir viegli saprast šādu salīdzinājumu, tomēr pēc katras dienas nāk jauna, tāpēc ir viegli iet gulēt, zinot, ka rīt būs jauna diena, un viss sāksies no sākuma. Kā tas ir − dzīvot mūža nogalē, zinot, ka tuvojos brīdim, ka jauna diena vairs nesekos?

Kā jūs to zināt, ka nebūs jauna diena? Mēs neko par to nezinām. Jo mēs nevaram to zināt un nekad neuzzināsim. Tādas zināšanas, ka nekas nebūs, tādu nav. Iespējamība, ka būs nākamās dienas un daudz tādu dienu, ir liela. Identiskai personai, ķermenim nebūs „nākamās dienas”, taču, ja savu eksistenci uztveram kā enerģijas turpināšanos, tad tādu nākamo dienu ir daudz. Enerģija paliek „gaisā”, un tiem, kas piedzims pēc mums, šo enerģiju vajag, un viņi to dabūs. Tādā ziņā nekas nebeidzas. Tāpēc es īsti nesaprotu, kāpēc cilvēkus satrauc, ka viņi nebūs tā pati persona, ja daudz interesantāk ir būt zilonim, kokam vai prezidentam. Bet būt par to pašu personu būtu garlaicīgi. Vispār viss ir vēl daudz interesantāk. Enerģija no Zemes nepaliek pie zemes, tā izstarojas Visumā. Zeme šo enerģiju saņem no Visuma. Ja visa šī enerģija, ko mēs saņemam no kosmosa, izstarojas atpakaļ, tad nomirstot man ir iespēja izbraukt cauri visam kosmosam. Tā kā astrofiziķi uzskata, ka ir liels daudzums apdzīvotu planētu vai zvaigžņu, tad es ticu, ka nonākšu uz citas planētas un būšu brīnišķīga radība vai būtne.

 

Vai vecumdienu laime ir atkarīga no dzīves pieredzes?

Jā, cilvēkam, kuram bijusi piepildīta dzīve, ir mazāk grūtību novecošanas laikā. Jo, ja cilvēkam ir apziņa vai sajūta, ka viņš nav kaut ko būtisku savā dzīvē paveicis, tad vecums apdraud viņa projektus, rada trauksmi vai vilšanos. Novecošanas procesu atvieglo bērni, kas cilvēkam sniedz apziņu, ka viņu dzīve nebeigsies ar viņu pašu nāvi. Tā turpinās caur bērniem, viņi nesīs dzīvību tālāk.

 

Tas šķiet netaisnīgi jaunībā cilvēks ir enerģijas pārpilns, taču bez pieredzes. Vecumdienas nāk ar pieredzi un viedumu, taču arī nevarīgumu un veselības problēmām. Prātā nāk teiciens „varu, bet nezinu; zinu, bet nevaru”.

Ir jāpieņem šīs dzīves fāzes, un tā tas vienkārši ir. Jaunam cilvēkam nav būtisku sūdzību par ķermeni vai veselību. Nevarīgums pieder pie vecuma. Tur pat nav īsti, par ko diskutēt, vecumā ķermenim daudz kas ir grūti. Un es nevaru būt rimts, ja es kļūstu vecs un domāju, ka man nekas nekaitēs un nesāpēs. Es nevaru būt rimts, ja es nerēķinos, ka man vecumā būs problēmas. Vecums nevienam nav bez problēmām, un problēma nav šīs problēmas, bet gan gaidas un cerības. Priekšstati par laimīgajām un bezrūpīgajām vecumdienām ir kaitīgas ilūzijas. Ja es saceros, ka tagad viss būs tāpat kā jaunībā, tad mani gaida lielas ciešanas. Un jautājums ir – vai es tagad cietīšu to savu ciešanu kausu, kas man ir tāpat vai dubultā? Jo, ja es rēķinos ar to, ka problēmas būs, tad es cietīšu un pārcietīšu. Bet ja es domāju vai ceru, ka man nekas nekaitēs, tad es cietīšu divkārt. Jā, vecumdienās var baudīt dzīvi, laiski sēžot šūpuļkrēslā, taču tam klāt nāk muguras sāpes, sirds nestrādā kā agrāk, un tas ir tikai normāli novecošanas procesā. Ja jūs to akceptēsiet, tad jūs cietīsiet, taču būs viena deva ciešanu. Ja jūs neakceptējat, tad jums ir divas devas ciešanu, mainīt tur neko nevar. 70 gados būt tādiem kā 50 gados nav iespējams. Tā ir ilūzija, turklāt kaitīga ilūzija. Jo tad es sagaidu no vecumdienām tādus brīnumus, kas neiestāsies, un tas man radīs liekas ciešanas.

 

Es ieraudzīju sev pirmo sirmo matu un man pirmā doma bija: „Tagad ne, vēl neesmu gatava!”. Vai var būt gatavs vecumam?

Es varu pateikt, ko jums darīt. Pirmo sirmo matu izraujiet. Otro, trešo, ceturto un piekto arī. Bet pie 100 sirmiem matiem jums būs divas iespējas, vai nu mati jākrāso, vai jāatstāj visu, kā daba ir iekārtojusi, un jālepojas ar to. Kad veci cilvēki ir lepni par to, kādi viņi ir un cik veci viņi ir, tad viņi ir skaisti. Un ja vecāki cilvēki cīnās pret vecumu, tas viņos ir ļoti labi redzams, un tas nav skaisti. Mana mamma 85 gadu vecumā bija ļoti skaista veca sieviete, ar sirmiem matiem un krunkainu seju, taču milzīgu starojumu. Viņa bija mierā ar krunkām, sirmajiem matiem un ķermeņa sāpēm, bet viņa varēja starot, jo viņa nesūkstījās par to. Tas ir rimtums, ko jau minēju, spēja pieņemt vecumu.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri