Asais stils

 

Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā
(1. Kor 13:12)

 

„Aktuālie notikumi piesaista uzmanību.” Vārds „aktuāls” šajā teikumā varētu tikt definēts kā tas, kas tiek minēts ziņu virsrakstos. Tās pašas cilmes vārds angļu valodā, piemēram, iespējamo pasauļu semantikā, apzīmē mūsu reālo pasauli iepretim daudzajām iespējamajām, kuras, vismaz vienā no teorijas variantiem, ir tikpat reālas kā mūsu „aktuālā”. Šajā nozīmē „aktuāls” ietvertu arī tālākas vai tuvākas pagātnes notikumus, kuri ziņu virsrakstos neparādās. Līdzīgi savulaik Valters Benjamins nepabeigtajā Pasāžu darbā (Das Passagen-Werk) apgalvojis, ka mūsu tagadnes interese par kādu pagātnes notikumu var aktualizēt, burtiski „sabiezināt” tā nozīmi un tādējādi pagātne mums varētu būt aktuāla tagadnes apjēgsmē.

Bet tā ir tikai metodoloģiska maksima. Kā to lietot, ja vēlamies saprast šobrīd valdošo neiecietību pret citādi domājošiem? (Kādā abstraktā un mākslīgi konstruētā priekšstatā par cilvēka dabu citādi domājošie ir mazākumā iepretim „pareizi” domājošajam vairākumam.) Šāda neiecietība ir pamatā veidam, kā politiķi cenšas iegūt varu. (Lietoju vārdu „cenšas”, jo ir grūti izvērtēt šī varas iegūšanas līdzekļa efektivitāti – pastāv arī citi, iespējams, iedarbīgāki.) Latvijas politikā „varasgriba” mēdz būt smieklīga, ziņu portālu anonīmajos komentāros – riebīga, Amerikas nesen ievēlētā prezidenta gadījumā – biedējoša. Atkāpjoties pagātnē, lai paraudzītos uz tagadni, mēs iegūstam priekšrocību, proti, attālināts skatpunkts piešķir morālajam vērtējumam nepieciešamo mieru un nosvērtību (pēc Hjūma domām, tiklab morālām kā estētiskām atzinības vai nopēluma jūtām jābūt „calm”, tas ir, „mierīgām”). Bet kur un cik tālu atkāpties? Izvēle šajā gadījumā katram var būt atšķirīga, taču tai būs noteikti priekšnosacījumi, par kuriem – raksta turpinājumā. Es šodienas „varasgribas” neiecietībā pret citādo saskatu līdzību ar kādu iezīmi 19. gadsimta pēdējā ceturkšņa Austroungārijas impērijas politikas valodā.  Karls Šorske darbā „Fin-de-siècle Vīne” (1961) to dēvē par„asāku toni” (schärferer Ton) – politiskās izturēšanās veidu, „vienlaicīgi dzelošāku, radošāku un emocionāli piemērotāku nekā liberāļu izsvērtais stils”, kuru tā sauktais „Vīnes trio” ieviesa tālaika politiskajā diskursā.

„Vīnes trio” veidoja trīs Vīnes politiķi, kas visi, sākuši kā liberāļi, nonāca pie radikālām, lai arī pilnīgi pretējām pozīcijām. Turpinot muzikālo metaforu, Šorske raksta, ka „divi vadošie virtuozi” – panģermānistu līderis Georgs fon Šēnerers (Georg von Schönerer) un kristīgo sociālistu līderis Karls Lūgers (Karl Lueger) – iedvesmoja Ādolfu Hitleru un kļuva par viņa politisko paraugu, bet trešais – Teodors Hercls (Theodor Herzl) – nodrošināja Hitlera upuriem „vispievilcīgāko un spēcīgāko politisko atbildes līdzekli, radītu pret ebrejiem vērstajā terora valstībā”. Varbūt apzīmējums „trio” šķiet pārspīlēts, jo mūzikā trīs instrumentu kopspēle prasa saskaņotu darbību, kas balstīta kopējā muzikālā izpratnē, un, lai arī izpildītājmākslā var atrast izcilus paraugus, kur savienojas šķietami nesavienojamas, bet vienlīdz pārliecinošas spēles manieres un personības, un šeit taču runājam par politiskām pozīcijām, no kurām viena, kā apgalvo Šorske, iedvesmoja Hitleru, tātad – genocīdu pret ebreju tautu.

Tajā slēpjas paradokss – jauns politiskā diskursa, „uzvedības” jeb „izturēšanās” veids šķietami rodas kā no konkrētām politiskām nostājām neatkarīga forma. Vai, kā raksta amerikāņu filozofi Elans Jeniks un Stīvens Tulmins darba Vitgenšteina Vīne (1973) pirmajā nodaļā, nedaudz mainītā kārtībā aplūkojot Lūgera, Šēnerera un Hercla vietu gadsimtu mijas Hābsburgu monarhijas politikā: „Varbūt Vīnes dzīves dīvainākais paradokss ir tas, ka gan nacistu „gala risinājuma” [ebreju jautājumam], gan cionistu „ebreju valsts” idejas ne tikai radās šeit, bet bija ar pārsteidzoši līdzīgu izcelsmi.” (Tikpat paradoksāla, kā to apraksta abi autori, ir Hercla nonākšana pie domas par ebreju valsti Vāgnera Tanheizera izrādes laikā…) Vīnes liberālisma nespēks, radikālisma rašanās, bēgšana no tā estētisma izsmalcinātībā, tāpat kā ikdienas dzīves virspusējība un nosacītība, kas šķietami ignorē visaptverošu seksualitāti (arī Freida psihoanalīze rodas gadsimtu mijas Vīnē), un visbeidzot mākslinieciskās valodas kritika literatūrā, vizuālajā sfērā, mūzikā un Vitgenšteina filozofijā ir Jenika un Tulmina grāmatas temats. Mani galvenokārt interesē asākā toņa rašanās un tā vēsturiski filozofiskas fiksācijas intonācija darbos, kurus varētu apvienot ar vienu nosaukumu „Fin-de-siècle Vitgenšteina Vīne”. Lai arī gadsimtu mijas Vīnes situācijā saskatāma līdzība ar liberālisma krīzi mūsdienās, tomēr nerunāt par vēstures virzieniem, piemēram, annāļu skolu, to metodoloģiju vai noteiktu pētījumu pamatā esošo ideoloģiju, bet intonāciju – tas šķiet kaut kas tikpat bezcerīgs kā amerikāņu mākslas kritiķa Ērika Sendlera mēģinājums apvienot minimālismu un popārtu „vēsā jutekliskuma” (cool sensibility) jēdzienā, kas tieši tāpēc neguva turpinājumu un neatstāja pēdas 20. gadsimta mākslas kustību klasifikācijā. Un tomēr…

Ņemsim dažus piemērus – grāmatas – hronoloģiskā secībā, kam piemīt īpašība, ko varētu saukt par noteiktu „intonāciju” un kura, iespējams, izraisītu noturīgu cilvēku interesi par tām. Vispirms gribētu pievērsties kādam vēstures apcerējumam, kuru vairākkārt piemin Virdžīnijas Vulfas pirmā romāna Ceļojums ārup (The Voyage Out, 1915) varoņi. Iedomāsimies šādu situāciju – romāna galvenā varone Reičela ar grāmatu rokās atgriežas no dārza un misters Ridlijs – manuprāt, tipisks man of letters, kurš gatavo Pindara epinīkiju izdevumu, – jautā par tās autoru. Reičelas atbilde, un tas ir pašsaprotami, ir ļoti īsa: „Gibons.” Ridliju ģimeni tobrīd ir apciemojušas divas kundzes, kuras šajā nodaļā iepriekš aprakstītajā sarunā, visticamāk, izraisītu lasītāju, antīkās literatūras cienītāju, bet ne tikai, vieglu smaidu. Viņu apciemojuma un sarunas iespēju daļēji nosaka romānu varoņu atrašanās ceļojumā, tālu prom („ārup”) no Anglijas krastiem, kas ļauj pārkāpt Edvarda laika sabiedrībā pieņemtās konvencijas. Viena no kundzēm, misis Tornberija, mums (lasītājiem) par pārsteigumu uz šo Reičelas atbildi reaģē ar frāzi: „Romas impērijas pagrimums un krišana?” Jautājums ir retorisks, jo viņa tūlīt pat atceras un ņemas stāstīt, kā viņas tēvs šo darbu vienmēr līdz apnikumam citējis, bet otrai, misis Flešingai, tās bijušas jaunības laimīgākās stundas – apjomīgais darbs, nodrukāts sīkā šriftā divās slejās, kopā ar māsu ticis lasīts gultā; Gibona sniegtās kristiešu mocību ainas viņas atmiņu atstāstā apvienojas ar naktstauriņiem un maijvabolēm, kurus pievilinājusi naktslampiņas gaisma (māsa uzstājusi, ka logam jābūt atvērtam).

Virdžīnijas Vulfas teksta intonācija ir atsevišķa pētījuma vērta, bet, turpinot par Gibonu un viņa „intonāciju”, – Ceļojuma ārup varoņi aprakstītajā ainā atrodas Dienvidamerikā. Šajā pašā kontinentā 1961. gadā, tas ir, nedaudz vairāk kā pusgadsimtu pēc tam, kad Virdžīnija Vulfa bija sākusi darbu pie sava romāna, Borhess publicēja plašāku eseju par Edvarda Gibona dzīvi (sk. krājumu Priekšvārdi, 1975), kurā izsaka domu, ka, iespējams, nākotnes nepastāvīgums neskars Romas krišanu, jo grāmata „apbur” (encanto), kas, kā apgalvojot Stīvensons, ir literatūras neapstrīdams un būtisks „tikums”. Apbur mūs, protams, ne jau pati Romas vēsture, bet autora izteiksmes veids. Ievadvārdu autors saīsinātam, bet vēl arvien apjomīgam Gibona izdevumam Wordsworth Classics sērijā pat iesaka lasīt šo darbu skaļi, lai gūtu viņa frāžu full flavour (mēs varbūt teiktu – „lai pilnībā tās izgaršotu”). Gibonam gan var arī daudz ko pārmest – neiecietību pret kristietību un viduslaikiem, piederību apgaismības laikmetam un tā priekšstatu ierobežojumiem vai noteiktai ideoloģijai. Sekojot Terija Īgltona marksistiskajai literatūrkritikas shēmai, mums būtu jārunā par vispārīgo un literāro ražošanas veidu, vispārīgo, autora un estētisko ideoloģiju un tikai tad, sestkārt, par pašu Gibona tekstu. Vai Romas krišanas spēja „apburt” var to visu atspēkot? Protams, ka ne – tomēr teksta intonācijas, redzējuma ironiskās precizitātes estētiskā kvalitāte ir svarīga, neskatoties uz (un pat pretstatā) visiem autoram, laikmetam utt., utt. piedēvētajiem aizspriedumiem.

Cits piemērs, šoreiz jau „ar mīlestību” pret viduslaikiem, – Johana Heizingas Viduslaiku rudens (1919). Darba 15. nodaļu, kas veltīta simboliski plastiskajam viduslaiku domāšanas veidam – cita starpā, tas pamatojas viduslaiku filozofijas reālismā – Heizinga nobeidz ar brīnišķīgu tēlu: pasaules uztvere sasniegusi miera stāvokli, tā ir kā mēness gaismas pielieta katedrāle, kurā ikkatra doma var beidzot iegrimt miega valstībā. (Lielisks akustisks ekvivalents šim tēlam ir Kloda Debisī prelūdija La Cathédrale engloutie ar tempa apzīmējumu Profondément calme.) Attēls, tēls (vācu Bild), kā zināms, spēj mūs sagūstīt, attēliem piemīt spēks (Vitgenšteina un Virdžīnijas Vulfas savlaik un savviet rakstīti vārdi…), bet Heizingas gadījumā tā ir vēsturnieka asredzība, bez ironijas un nostalģijas par pagājušo („rudens”), bez liekas patētikas (tuvojas ne tikai „viduslaiku rudens”, bet arī Latvijas valsts dibināšanas simtgade…), kas izpaužas viņa teksta intonācijā un jūtama arī tulkojumā.

Un pēdējais piemērs – pavisam īss. To raksturo precizitāte, un tā būs anekdote aforisma formā no Valtera Benjamina Pasāžu darba: „Ielu paplašināšana, kā stāsta, tika veikta krinolīna dēļ.” Konvolūts E, no kura ņemts šis teikums, nav veltīts modei (tas būtu konvolūts B), bet gan „Osmanizācijai, barikāžu cīņam”. Tādējādi šeit domāta barona Osmāna veiktā Parīzes pārbūve 19. gadsimtā, kas, cita starpā, plašos bulvārus paredzēja kā apgrūtinājumu barikāžu veidošanai. Anekdotes formas izmantojumam Benjamina tekstos ir arī metodoloģiska nozīme, kā viņš pats norāda citviet, kādā agrīnā Pasāžu darba versijā: „Anekdote telpiski pievirza mums tuvāk lietas, ļauj tām ienākt mūsu dzīvē. Tā pārstāv stingru pretstatu vēsturei, kura prasa „iejušanos”, kas visu padara abstraktu. „Iejušanās”: pie tā noved avīžu lasīšana. Patiesa metode, kā lietas padarīt tagadnīgas, ir: priekšstatīt tās mūsu telpā (nevis mūs lietu telpā). Tikai anekdotes spēj mūs pie tā piedabūt.”

Kāds, kurš vārdu „intonācija” saista ar cilvēka balsi, tātad sacījumiem, nevis rakstītiem teikumiem, varētu man iebilst, sakot, ka „teksta intonācija” ir tikai metafora, proti – bez jebkādām teorētiski nozīmīgām, apstiprināmām vai atspēkojamām sekām. Cits – ka Šorskes, Gibona un Heizingas darbu un Benjamina daudzo, bieži fragmentāro „tekstu intonācija”, pieļaujot šī apzīmējuma leģitimitāti, ir gana atšķirīga, katram tā ir īpaša, pat izcila, bet ne apvienojama vienā jēdzienā. „To visu var pieļaut un atzīt, tikai ..” – aizņemos frāzi no Kanta Spriestspējas kritikas izdevuma latviešu valodā – es gribēju „parādīt” kaut ko citu. Noteikts izteiksmes veids aplūkotajos darbos nevis ļauj mums „iejusties” pagātnes notikumos, bet tuvina tos mūsu laikam, „sabiezina” to nozīmi, Benjamina vārdiem runājot. Spēja to veikt ir noteikta teksta īpašība, kuru kā līdz šim īpaši neklasificētu vislabāk apzīmēt ar estētiski nenoteiktu terminu. Tiktāl teiktais varētu attiekties uz izvēli par labu vienai vai otrai ievirzei vēstures metodoloģijas jautājumā, taču Benjamins to skatīja arī kā attieksmes pret tagadni un politiskas darbības kritēriju. Iespējams, ka viņa paša daudzos izrakstus no dažādiem avotiem vācu un franču valodās var uztvert kā netiešu mēģinājumu „parādīt”, ka skaidra tagadnes izpratne iespējama vien literāri izglītotam cilvēkam. (Jo mobilāki kļūst cilvēki, jo mazākas – viņu bibliotēkas; elektroniskās grāmatas varētu atrisināt šo situāciju, bet būtu jāpaiet vairākām paaudzēm, lai iemācītos bez grāmatas fiziskas klātbūtnes novērtēt to kā noteiktā veidā strukturētu veselumu; es savu exodus no Ēgiptes, tas ir, Latvijas, spēju iedomāties, nedaudz pārspīlējot, vien kā garu pajūgu virkni – brēcoši bērni uz grāmatu kaudzēm…)

Vārds „parādīt” iepriekšējā rindkopā ne velti divreiz likts pēdiņās – tā domāta kā netieša norāde uz „pateikt” un „parādīt” nošķīrumu Vitgenšteina „Traktātā”. Par turpinājumu šim nošķīrumam var uzskatīt arī filozofiskas metodes raksturojumu darba beigās: „Pareizā filozofijas metode īstenībā būtu šāda: neteikt neko citu kā vien to, ko var pateikt, tātad dabaszinātņu propozīcijas – tātad kaut ko tādu, kam nav nekā kopīga ar filozofiju, – un tad allaž, kad vien kāds gribētu pateikt kaut ko metafizisku, vajadzētu viņam parādīt, ka viņš savās propozīcijās zināmām zīmēm nav piešķīris nozīmi. Būtu cilvēki, ko šī metode neapmierinātu – viņi nejustos tā, it kā mēs viņiem mācītu filozofiju –, bet būtu vienīgā stingri pareizā metode.”

Tādējādi Benjamina metodi Pasāžu darbā, ko viņš pats raksturo kā „literāru montāžu” un „citēšanu bez pēdiņām”, var saprast kā līdzvērtīgu šai dīvainajai filozofijas mācīšanai – dabaszinātnisku apgalvojumu atkārtošanai. Mazliet brīvāk interpretētu, es to sauktu: „sarunas par literatūru”. Sarunās būs joki, kāds varbūt arī nedaudz aptuvens fakts un pēc atmiņas citēti tekstu fragmenti, kuros rūpīgs redaktors, iespējams, pamanītu kādu neprecizitāti, nosaukumi un frāzes dažādās valodās, taču vispirms jau – literatūras mīlestība. Pārlasiet Pola Valerī Vakaru ar Testa kungu (La soirée avec monsieur Teste, sākotnējā varianta publikācija 1896. gadā) – un jūs redzēsiet šīs intelektuālās mīlestības „tumšo pusi” („neiespējamo” – kā vēlāk to nosaucis pats Valerī). Lai arī „autors” eseju sāk ar rezignētu skatu uz savu dzīvi un apgalvo, ka atceroties varbūt kādu divdesmit grāmatu būtību, bet Tests autoram atzīstas, ka viņam jau gadus divdesmit – kāda skaista formāli skaitliska iezīme, kas atklāj abu apgalvojumu konstruētību, – nav grāmatu, tomēr abi – Tests un Valerī – jau gadu simteni veido grāmatu sainīti tā vai cita exodus ratos.

Kāpēc vēlreiz exodus? Eneja stāsts Didonai par sagrautās Trojas pamešanu un Ovidija izsūtījums, Benjamina bēgļu gaitas un bēgļi šodienas Eiropā – par pēdējo tematu varam lasīt avīzēs un skatīt ziņu raidījumos internetā. Avīzes un internets, kā šodien droši vien rakstītu Benjamins, padara lietas abstraktas, bet „iejušanās” kā vēstures metodoloģijas maksima bija bankrotējusi jau Benjamina un vēlāk – Adorno acīs, jo īstenībā nozīmē vien šeit un tagad aizmiršanu, „iejušanās objektu” paturot drošā attālumā no sevis. Tomēr kā ieraudzīt to, kas notiek ap mums „vaigu vaigā”? Virdžīnijas Vulfas varoņi dodas jūras ceļojumā, Benjamins – garas stundas pavada Parīzes bibliotēkā, veicot izrakstus, Jeniks un Tulmins uz anglosakšu jeb analītiskās tradīcijas vienu no pamattekstiem lūkojas caur fin-de-siècle Vīni, es kā epigrāfu izmantoju daudzkārt citētas rindas no Pāvila 1. vēstules korintiešiem, kuras latīņu valodā – kā jau piedienas darbā par viduslaikiem – izmanto arī Heizinga: „Videmus nunc per speculum in aenigmate, tunc autem facie ad faciem.” Viņam tas apzīmē viduslaiku simbolisko redzēšanas veidu, kuram jebkura lieta būtu bezjēdzīga, ja tās nozīmi raksturotu tikai tās tiešā funkcija. Man šī iziešana no neskaidrā atspulga apmātības (ikdienā to mēdz saukt arī par „īstenību”, „faktiem”, „aktualitātēm”) nozīmē ceļu uz šodienu caur kādu – visbiežāk pagātnes – tekstu. Saprašana un morāla vai politiska darbība nav kauzāli (nepieciešami) saistītas, darbība var būt arī akla, bet saprašana – klusējoša, noslēgta un inerta. (Tomēr tā ir morāli un politiski atbildīgas rīcības nosacījums.) Arī kultūrkritiska eseja nav „aprīļa tēzes”, taču pārdomas par literatūru ļauj ieraudzīt, kā savulaik apzīmējums „ass” parādās Okama bārdas naža nozīmē Traktātā (to var uzskatīt par noteikta komunikācijas veida kritiku) un arī pretējā nozīmē – kā nepamatota (no argumentācijas viedokļa) un rupja runa un aicinājums uz vardarbību. Pēdējā ir pievilinājusi un vēl arvien pievilina daudzus – kā naktstauriņus un maijvaboles, jo māsa, lūk, uzstājusi, ka logam jābūt atvērtam.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri