Tie tur

 

Par Kristīnes Ulbergas romānu Tur (Dienas Grāmata, 2017).

 

Vēsturisko romānu sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts rodas vēlēšanās uzlūkot ne vien kā ilgnozīmīgu māksliniecisku projektu, bet arī kā īstā laikā notikušu vēršanos pie Latvijas iedzīvotāju veselā saprāta. Grūti nepamanīt, kā publiskajā telpā diskusiju par konkrēta veida tiesībām bieži aprauj uzbrūkošs jautājums „vai tad pārējās tiesības nav svarīgas?” – vienas grupas reprezentācija tiek atgrūsta kā apdraudējums citai vai saruna kļūst neproduktīva, saduroties atšķirīgiem vēstures naratīviem. Es gribētu domāt, ka viens no veidiem, kā sarunas, kas ir tik svarīgas, virzīt ārpus nesamierināmām opozīcijām, ir – cilvēciski atspoguļot pēc iespējas dažādāku skatpunktu pieredzes. Tāpēc ir prieks, ka XX gadsimta romānu sērijā vienpadsmit autoru izveidotā laikmeta ainava ļauj lasītājam atkāpties pāris soļu no šodienas priekšstatiem un vērot gan notikumu paralēles, gan ideju pēctecību.

Romānu norises laikam pietuvojoties mūsdienām, jautājums „kas bija pēc tam?” kļūst arvien interesantāks. Jaunākais romāns, priekšpēdējais darbs šajā ciklā, ir Kristīnes Ulbergas Tur – autores otrā grāmata pieaugušo auditorijai. Romāna centrālā darbība notiek „pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados – okupācijas stagnācijas zenītā”1, bet darba struktūra veidota tā, lai iekļautu atskatu uz notiekošo no šodienai tuvāka laika. Romāns seko vairākiem garīgo meklējumu praktiķiem, kas, norobežojoties no ārpasaules, velta savas dienas pašizziņas procesiem. Noslēgta komūna mitinās „velnišķā biežņā tuvu pie Igaunijas robežas” (9. lpp.), un, kad pirmo reizi caur protagonista Pāvela acīm ieraugām komūnas locekļus, tie ir „pilnīgi vienādi, kā pieņēmuši vienu ticību un vienā laikā no vieniem vecākiem dzimuši: gari, izstīdzējuši jaunekļi, kas vienādu skatienu sekoja Māsteram Ķēkšam [..]” (35. lpp.).

Sākotnēji rodas priekšstats, ka garmatainie personāži ar neparastajām iesaukām (Sinoptiķis, Skābais Ģīmis u.c.) varētu būt pietuvināti hipiju subkultūrai, bet visai drīz kļūst redzams, ka viņu intereses, lai gan pilnas nepatikas pret politisko situāciju, nav vērstas uz puķu bērniem ierasto parādību loku – Rietumu mūziku, pasaules mieru, mīlestības revolūciju vai centieniem provocēt tā sauktos sabiedrības mietpilsoņus. Un, pat ja arī apkārtnē par šo kolektīvu klīst baumas kā par „narkotiķiem” – turklāt romāna prototips, reiz pastāvējusī Andra Černova komūna, esot tiešām nomitinājusies „teju nesasniedzamā nomaļā vietā, lai varētu pļaut magones” (235. lpp.) – romānā aprakstītajā grupā apziņas paplašināšanai netiek patērētas par alkoholu neparastākas vielas. Komūna stipri vairāk aizraujas ar visu, kas slepens, ezoterisks („tāds, ko spēj uztvert, saprast, izskaidrot tikai daži izredzētie; mistisks”2), un tās attiecības autoritatīvā skolotāja Māstera Ķēkšas vadībā atgādina sektu.3 Piekoptās prakses ir sakausētas no dažādu mācību druskām – tās variē starp sūfiju rituāliem, pārbaudījumiem ar aizsietām acīm vai labirintā, mēģinājumiem nokļūt kolektīvā sapnī un pārdabisku būtņu tvarstīšanu. Tur dažādās kombinācijās izspēlē pasaku un pieaugšanas romānu motīvus – drosmes un izturības pārbaudījumus, mācības apgūšanu izolācijā no sabiedrības, cīņu ar dabas/ pārdabiskiem spēkiem.

Tekstu veido paralēlas sižeta līnijas no trīs laikiem. Šodienai tuvākais ir trīs bijušo komūnas biedru ceļojums uz nomaļo, šķietami sen pamesto kopdzīves namu divdesmit gadus pēc tā ziedu laikiem. Laika sprīdī no vakara krēslas līdz rītausmai viņi apstaigā ēku un tās apkārtni, kurā jaušas kāda klātbūtne; kādreizējie biedri dalās atmiņās par pieredzēto un lasa neparastā komūnas biedra, toreizējā pusaudža Pāvela, dienasgrāmatu. Klusējošais Pāvels jau pirmajās romāna nodaļās tiek rādīts kā centrālais tēls, taču tikai romāna gaitā kļūst skaidrs, kas viņš ir un ko grib – sākumā zēns ir psiholoģiski sagrauts, pieredz pirmsnāves zibšņus, gandrīz noslīkst purvā un slapstās gar komūnu, tomēr nevēlēdamies tai pilnībā pievienoties. Pāvela un komūnas sastapšanās gan ievirza tālākos notikumus, gan rada intrigu viņa pagātnes, kas iedzinusi mežā, izpētei. Pieraksti burtnīcā atklāj dramatisko notikumu ķēdi, ko aizsākusi mātes nāve. Vienlaikus burtnīca piepildās ar fragmentārām liecībām par komūnas dzīvi, bet secīgāku notikumu aprakstu iegūstam no teksta videi nepiederoša trešās personas vēstītāja pozīcijas.

Tekstā ik pa laikam ieplūst fantastiski elementi, kas dažuviet rada nepārdomātības sajūtu, jo īpaši, rāgānu un vāravu tēlos, kas darbojas kā sižeta virzīšanas ierīces. Vietās, kur mistika tiek vīta ap melnādaino Džīmu, tā nav vien neveikla, bet ir cietsirdīgi rasistiska. „Lasītāju noteikti interesēs ja ne Džīmas tālākais liktenis, tad vismaz fakts, kāpēc darbā parādās nēģeris, kas nav savietojams nedz ar loģiku, nedz ar tolaik valdošā režīma īpatnībām,” pēcvārdā rakstījusi Ulberga, un autores uzrunātais lasītājs jau nopūšas. Ulberga turpina: „Runājot ar cilvēkiem, kas dzīvojuši meža namā, dzirdēju par vecu nēģeru vergu Džīmu, kas toreiz bijis literārs tēls kāda iemītnieka rakstītos stāstos. Neviens vairs neatceras, kā tur īsti bijis, bet visi kā viens apgalvo, ka tieši toreiz, dziļā mežā, komūnas apstākļos, Džīma ticis ja ne radīts, tad lasīts un pulk, pulk smiets par viņu. Rokraksti ir zuduši, tomēr, kā zināms, manuskripti jau nedeg.” (236. lpp.)

Ulbergas rekonstrukcijā pusmītiskais personāžs piedzimst kaut kur sīkāk nepaskaidrotā Āfrikā kā savāds zēns, kurš ēdiena vietā pārtiek no stāstiem. Viņš saka mātei: „Es gribēt ēst […] Ja stāst būt kā kokosriekst, ko nopurinat no kok, es būtu paeds. Tu tak zin, māt, ko man vajg. Šitāc es i piedzims un iru nevainigs.” (76. lpp.)

Kāpēc 20. gadsimta cilvēka pirmā iekārotā pārtika ir no koka nopurināms auglis? Kādēļ brīvs jaunietis savā mītnes zemē paša valodā runā nekonsekventi izšķobītā runas manierē ar nenoteiksmes un ventiņu dialekta motīviem? Kāpēc sarunā ar māti viņš baidās un attaisnojas kā izbiedēts vergs? Un kāpēc uz jautājumu „Un kas tad būt par nēģer brīvib?” viņš no vāravām, kas to ved uz Padomju Savienību, saņem atbildi „Smiešanās un dejošana” (78. lpp.)? Šie neatbildētie jautājumi rada mulsas aizdomas, ka tumša ādas krāsa tekstā tiek vienādota ar verdzības pēdām domāšanā un manierēs, neatkarīgi no faktiskās cilvēka pieredzes.

Varbūt varētu samierināties, ka šis Džīmas apraksts iesākas pēc tam, kad Sinoptiķis piekritis izklaidēt Pāvelu ar stāstu, un tas jāuztver kā būdīgā tipa fantāzija; grāmatas beigas turklāt liecina, ka Sinoptiķis varētu būt sastāstījis jebko. Un šis būtu tikai dīvains nostāsts, kas parāda padomju cilvēka aizspriedumus. Taču pēc brīža arī cits vēstītājs, Smaidīgais, kas tikko pievienojies grupai, raksturo Džīmu līdzīgi („nēģeris, melns kā auglīga zeme”, kurš „nostājās pretī un pasmaidīja, baltos zobus spīdinādams. „Es nau Dies, es i Džīms,” viņš teica [..]”). Palūkojoties uz citiem naratīva līmeņiem, aina nemainās – arī ekstraheterodieģētiskā izklāsta līmenī parādās visai nesmalkjūtīgas rasu klišejas. Piemēram, kad viss kolektīvs ir ieslīdzis meditatīvos ritmos, uguns sprakšķos un šņabja malkos ābeļdārzā, vēstītājs-implicītais autors nolūkojas, kā Džīma iezogas namā. „Džīmam patika visādas krāsainas un rakstainas lietiņas,” lasītājs uzzina. „Kā jau nēģerim.” (142. lpp.) Tā nu Džīma ir uzgājis Lielvārdes jostu, un nakts tumsā to iztulko pravietojumā latviešu tautai. Izrādās, viņš tekoši raksta latviski (ne tā, kā runā ar māti). To, kā atklājas, iemācījis Māsters. Ko var uzzināt par latviešiem Lielvārdes jostā, gribēs zināt lasītājs. Piemēram, šo: „Jūsu tauta nav sākusies dzīvnieciskajā, bet jau ļoti sirmā senatnē jums bija ļoti augsta attīstības pakāpe”. (146. lpp.) Pēc šī apgalvojuma rodas neomulīgs jautājums, vai gan nav mazliet nekorekti, ka par latviešiem zinošais pravietis nāk no valsts, tautas, cilts, kam šajā darbā nav dots vārds? No cilvēku grupas, kas tiek portretēta ne vien kā „sākusies dzīvnieciskajā”, bet kā netikusi nekur tālu no tā?

Romāna interesantākie brīži ir tie, kur autore apzināti atsedz komūnas iemītnieku cilvēcisko neziņu. Skolotāja harisma visos radījusi ticību mācības patiesumam, taču, palikuši bez vadības, jaunieši īsti nesaprot, kur likties – Johans ziemas vientulībā vairs nealkst pēc grāmatām, par kurām visi cīkstējušies („Virza, Mauriņa, Zālītis, Tolkīns, Bahs, Rērihs, Gurdžijevs samizdata iesējumā, Kastaņeda, Donovs, Latvijas izdevuma Šteiners, Jungs, Paracelzs, Mūks, diženais astrologs Deins Radiars, Rasmas Rozītes meditācijas, Orvels un vēl, un vēl” (72. lpp.)). Mazais Pēteris veic varoņdarbu, uzupurējoties brāļa labā, taču cēlas moceklības vietā sabrūk bailēs izvēlētā likteņa priekšā. Diemžēl lielākoties personāžu īstie raksturi slēpjas aiz kokainām frāzēm dialogos un sarunās ar Māsteru jau tīros aforismos.

Romānam ir saistoša un niansēta struktūra, taču tās iespējas autore neizmanto pilnībā, piemēram, paskatīties uz pagātni ar šodienas acīm, izsekot aizspriedumu izcelsmei, salikt kopā laikmeta zīmes un iezīmēt secinājumus. Netiek atbildēti vai pat īsti formulēti visinteresantākie jautājumi – vai ideja par brīvību šodien un toreiz ir mainījusies, kas tā laika meklējumos ir jēgpilns vēl šodien? Vai pretošanās, kas savīta ar izredzētības apziņu, nav tikpat cietsirdīga kā atklāta varaskāre? Tekstā ir norādes uz lieliskiem veidiem, kā risināt stāstu, kas diemžēl nenotiek, jo visu zinošais Māsters to jau ir pateicis iepriekš, piemēram: „Nāks laiks pārmaiņām, un tās notiks neatkarīgi no jums, taču kādreiz, kad pārmaiņas būs notikušas, jums šķitīs, ka esat tur piedalījušies, taču tā nebūs tiesa.” (196. lpp.)

Vēsturiskie romāni ir cieši saistīti ar šodienu. Reprezentācija prozā veido kolektīvos priekšstatus, kā, piemēram, parāda Zanda Gūtmane referātā Kultūras traumas reprezentācijas sērijas „Mēs. Latvija. 20. gadsimts” romānos. Atsaucoties uz sociologu Nīlu Smelseru, zinātniece skaidro, ka vairākos šīs sērijas romānos pieredzes reprezentācija izpilda trūkstošos priekšnoteikumus, lai varētu teikt, ka sabiedrībā ir apzināta kultūras trauma. Piemēram, pateicoties Māra Bērziņa romāna Svina garša popularitātei, iespējams runāt par ebreju genocīda kā kultūras traumas simbolisku iekļaušanu Latvijas sociālajā apziņā. Citi vēsturiskie romāni brīdina caur atskatu, ļaujot kompleksi skatīt svārstības sabiedrības vērtībās, piemēram, Ingas Gailes romānā Stikli varas kontrole pār sieviešu reproduktīvajām tiesībām ir eigēnikas idejas – daļa no sabiedrības virzības tuvāk totalitārismam.

Rakstot par mūsdienām tuvu laiku, ir vajadzīga liela drosme, lai spētu distancēties, sauktu parādības īstajos vārdos un uzdotu jautājumus par neseno ideālu jēgu. Izlasot un pārlapojot Kristīnes Ulbergas romānu, piezogas sajūta, ka autore ir izvirzījusi apsveicamas ambīcijas, taču nav atradusi precīzu veidu, kā tās realizēt. Tā vietā, lai rādītu un šķetinātu apkārtējās parādības, Ulberga pasaka kādu prātulu caur visu zinošo Māsteru un norāda ar pirkstu – „tie tur”.

  1. Kā to raksturo Gundega Repše anotācijā uz grāmatas pēdējā vāka  (back)
  2. Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca. LU Latviešu valodas institūts, 2004.–2014.  (back)
  3. Pētnieki Deivids Kovaļevskis un Artūrs L. Greils norāda, ka, neskatoties uz reliģiju noliedzošo PSRS ideoloģiju, starp praktizējošajām grupām iespējams nošķirt baznīcveidīgas un sektveidīgas, balstoties gan valsts attieksmē pret tām, gan kopienas interesēs (baznīcai ir būtiska politiska ekskluzivitāte, sektai –garīga ekskluzivitāte). David Kowalewski and Arthur L. Greil, Religious Sectarianism and the Soviet State the Dynamics of Believer Protest and Regime Response Review of Religious Research Vol. 24, No. 3 (Mar., 1983), pp. 245-2.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri