Par mākslinieku un rakstnieku atšķirībām

 

Henrijs Millers (Henry Miller, 1891–1980) viszināmākais publikai ir ar grāmatu Vēža trops (Tropic of Cancer), kas sarakstīta Parīzē trīsdesmitajos gados, bet seksuālā satura dēļ bija aizliegta ASV līdz 1961. gadam, līdzīgi kā citi Millera darbi. Velti meklēt Henrija Millera darbos pornogrāfiju, seksuāli klajš vēstījums tikai dabiski papildina dzeršanu, uzdzīvi un estētiskos meklējumus. Visos savos darbos Millers ir kvaziautobiogrāfisks, balstoties reālās dzīves notikumos un personāžos, pats būdams romānu notikumu centrā.

Lasītājiem piedāvātais fragments nāk no Henrija Millera triloģijas Rosy Crucifixion pirmās daļas Sexus, pie kuras Millers sāka strādāt 1942. gadā. Triloģijas daļas publicētas attiecīgi: Sexus (1949), Plexus (1953), Nexus (1959). Romāna darbība notiek Ņujorkā divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados, kur Millers dzīvo kopā ar sievu, strādā telegrāfa kompānijā, nododas uzdzīvei un cenšas kļūst par rakstnieku.

Tulkotājs

 

Fragments no triloģijas Rosy Crucifixion pirmās daļas Sexus.

 

Tātad tu vēl arvien domā par viņu?” viņš pēkšņi izmeta, mazlietiņ pagriezis galvu un izšķobīdams šos vārdus caur lūpu kaktiņu. „Nu, ko lai saka, man tevis žēl. Laikam jau nekas cits neatliks, kā precēt viņu. Tu tā vien kāro, lai tevi soda. Un no kā tu dzīvosi – par to esi padomājis? Pats zini, ka ilgi vairs nevarēsi palikt pašreizējā darbā – pa šo laiku viņi tevi jau būs atkoduši. Brīnos, kāpēc viņi jau sen nav tevi patriekuši. Tas tev noteikti ir rekords – cik tagad būs, trīs gadi? Atceros laikus, kad trīs dienas bija ilgs laiks. Protams, ja viņa ir īstā meiča, tev vairs nevajadzēs uztraukties par darbu – viņa tevi uzturēs. Tas būtu ideāli, vai ne? Tad tu varētu rakstīt tos meistardarbus, ko vienmēr mums soli. Jēziņ, tagad es saprotu, kāpēc tik ļoti vēlies tikt vaļā no savas sievas: viņa karājas tev kaklā kā dzirnakmens, viņas dēļ tev ir jāvergo. Ak, kungs, kā gan tevi tas grauž, ka ik rītu ir jāceļas un jāiet uz darbu! Kā tu to paveic, pastāstīsi man? Tu agrāk biji pārāk slinks, lai celtos uz ēšanu… Paklau, Ulrik, esmu redzējis to maitas gabalu trīs dienas no vietas guļam gultā. Nekas viņam nekaiš. Vienkārši nespēj stāties pretim pasaulei. Vai mīlas problēmas. Vai vienkārši pašnāvniecisks. Šito viņš bija iemīļojis – draudēt mums ar pašnāvību.” (Viņš paskatījās uz mani spogulī.) „Par tām dienām tu biji aizmirsis, ja? Tagad viņš grib dzīvot… nezin kāpēc… nekas nav mainījies… viss ir tikpat draņķīgi kā vienmēr bijis. Tagad viņš runā par kaut kā sniegšanu pasaulei – par meistardarbu, ne mazāk. Viņš nespētu mums dot parastu grāmatu, ko labi pirktu. Ō, nē, ne jau nu viņš! Tam jābūt kam unikālam, kaut kam nedzirdētam. Nu ko – es gaidu. Es nesaku, ka tu to neizdarīsi, un nesaku arī, ka izdarīsi. Es vienkārši gaidu. Bet mums pārējiem tikmēr jāturpina pelnīt iztikai. Mēs nevaram veltīt visu dzīvi tam, lai mēģinātu radīt meistardarbu.” (Viņš apstājās, lai ievilktu elpu.) „Zini, dažreiz man liekas, ka es gribētu pats uzrakstīt grāmatu – vienkārši lai pierādītu šim zellim, ka nav jāpataisa sevi par mērkaķi, lai paveiktu šādu triku. Es domāju, ja gribētu – es varētu pabeigt grāmatu sešos mēnešos. Brīvajā laikā, neatsakoties no savas prakses. Es nesaku, ka tā iegūtu prēmijas. Nekad neesmu lielījies, ka esmu mākslinieks. Kas mani tracina pie šī putniņa – tas, ka viņš ir tik sasodīti pārliecināts, ka ir mākslinieks. Viņš nešaubās, ka ir pārāks par Hergešeimeru, vai, piemēram, Dreizeru – un tomēr viņš nevar parādīt nevienu sasodītu rakstu gabalu. Viņš grib, lai mēs ticam viņam uz vārda. Viņš aizsvilstas, ja aicini parādīt kaut ko taustāmu, piemēram, manuskriptu. Vai varat iztēloties, ka es mēģinu pārliecināt tiesnesi, ka esmu spējīgs jurists, lai arī neesmu ieguvis grādu? Zinu, ka nevar vicināt diplomu kādam gar degunu, lai pierādītu, ka esi rakstnieks, taču tik un tā – manuskriptu taču tu varētu vicināt, vai ne? Viņš saka, ka ir jau uzrakstījis vairākas grāmatas. Nu, kur tad tās ir? Vai kāds tās ir redzējis?”

Šai brīdī iejaucās Ulriks, lai aizliktu vārdiņu par mani. Sēdēju atgāzies mīkstajā krēslā un ķiķināju pie sevis. Man patika šīs Makgregora tirādes.

„Nu labi,” sacīja Makgregors, „ja tu saki, ka esi redzējis manuskriptu, ticēšu tev uz vārda. Man gan viņš neko nerāda, nelietis. Pieņemu, ka manu skatījumu viņš nevērtē augstu. Varu tikai pateikt – ja paklausās, kā viņš runā, liekas, ka viņš ir ģēnijs. Piemini jebkuru autoru – neviens viņam neder. Pat Anatols Franss nav gana labs. Viņš mērķē diezgan augstu, ja pat šos putniņus grib atsēdināt, ko? Pēc manas saprašanas, tāds vīrs kā Džozefs Konrads ir ne tikai mākslinieks, bet meistars. Viņš domā, ka Konrads ir pārvērtēts. Melvils, viņš saka man, ir daudzkārt pārāks. Un tad, jēziņ, zinko viņš man saka vienu dienu? Ka viņš nav lasījis Melvilu! Bet neesot nekādas atšķirības, viņš saka. Kā tu strīdēsies ar šādu zelli? Es arī neesmu lasījis Melvilu, bet, lai esmu nolādēts, ja uzskatīšu viņu labāku par Konradu – vismaz, kamēr nebūšu izlasījis.”

„Nu,” noteica Ulriks, „varbūt viņš nav nemaz tik traks šajā ziņā. Daudz cilvēku, kas nekad nav redzējuši Džoto, tomēr ir diezgan droši, ka viņš ir pārāks, piemēram, par Maksfīldu Perišu.”

„Tas ir citādāk,” atbildēja Makgregors. „Nav nekādu šaubu par Džoto darba vērtību, nedz arī par Konradu. Melvils, cik sajēdzu, vairāk ir tāds kā tumšais zirdziņš. Šai paaudzei viņš var šķist pārāks par Konradu, bet pēc tam viņš atkal var izdzist, kā komēta, simt vai divsimt gados. Viņš bija gandrīz jau izzudis, kad viņu nesen atklāja no jauna.”

„Un kas tev liek domāt, ka Konrada slava neizdzisīs simt vai divsimt gados?” teica Ulriks.

„Jo viņa slavā nav nekā šaubīga. Tā balstās uz drošiem pamatiem. Viņš ir visur mīlēts, jau tagad iztulkots desmitos valodu. Tas pats attiecas uz Džeku Londonu vai O’Henriju, neapšaubāmi mazvērtīgākiem rakstniekiem, taču neapšaubāmi ilgstošākiem, ja man ir kāda sajēga par šīm lietām. Kvalitāte vēl nav viss. Popularitāte ir tikpat svarīga kā kvalitāte. Kas attiecas uz noturību, tad rakstnieks, kas iepatīkas lielākam skaitam – pieņemot, ka viņam piemīt kvalitāte un viņš nav vienkārši mēsls – šāds rakstnieks noteikti pārdzīvos augstākas, tīrākas raudzes rakstnieku. Gandrīz katrs spēj lasīt Konradu. Ne katrs spēj lasīt Melvilu. Un kad mēs nonākam pie tāda unikāla gadījuma kā Lūiss Kerols, varu derēt, ka, vismaz attiecībā uz angliski runājošajām tautām, viņš pārdzīvos Šekspīru…”

Pēc pārdomu mirkļa viņš turpināja. „Ar gleznošanu, redzi, ir mazliet citādāk, pēc manas saprašanas. Novērtēt labu gleznu prasa vairāk, nekā novērtēt labu grāmatu. Cilvēkiem ir tieksme domāt, ka tāpēc, ka viņi prot lasīt un rakstīt, viņi var atšķirt labu grāmatu no sliktas. Pat rakstnieki, tas ir labi rakstnieki, nav vienisprātis, kas ir labs un kas slikts. Vispār gleznotāji par gleznām arī ne. Un tomēr man ir radies priekšstats, ka kopumā māksliniekiem ir daudz lielāka vienprātība par slavenu mākslinieku sasniegumiem vai to trūkumiem nekā rakstniekiem attiecībā uz literatūru. Tikai gleznotājs puskoka lēcējs mēģinās noliegt Sezana darba nozīmi, piemēram. Taču paņemsim Dikensu vai Henriju Džeimsu, un paskaties, cik pārsteidzoši atšķirīgi viedokļi par viņu sasniegumiem ir jēdzīgu rakstnieku un kritiķu vidū. Ja mūsdienās būtu kāds tik dīvains rakstnieks kā savā jomā Pikaso, jūs drīz vien saprastu, uz ko es mērķēju. Vairums cilvēku, kas kaut ko saprot no mākslas, pat ja tiem nepatīk viņa darbi, piekritīs, ka Pikaso ir liels ģēnijs. Taču paņemsim Džoisu, kurš ir diezgan ekscentrisks kā rakstnieks, vai viņš kaut mazliet ir ieguvis Pikaso līdzvērtīgu prestižu? Ja atskaita izglītoto mazumiņu, ja atskaita snobus, kas cenšas sekot visam, tad viņa pašreizējā reputācija balstās galvenokārt tajā, ka viņš ir frīks. Viņa ģenialitāte tiek atzīta, piekrītu, taču tā ir piesārņota, tā sacīt. Pikaso izraisa cieņu, pat ja ne vienmēr tiek saprasts. Bet par Džoisu drīzāk uzjautrinās, viņa slava aug tieši tāpēc, ka visumā viņš nav saprotams. Viņš tiek pieņemts kā frīks, kā fenomens, kā Kārdifas milzis… Un vēl viena lieta, kamēr atceros – vienalga, cik pārdroša ir mākslinieka ģenialitāte, viņš tiek asimilēts daudz ātrāk nekā līdzīga kalibra rakstnieks. Revolucionāru gleznotāju atzīst ilgākais trīsdesmit četrdesmit gadu laikā. Rakstniekam tas dažreiz paņem gadsimtus. Atgriežoties pie Melvila – kāda bija mana doma: viņam vajadzēja sešdesmit septiņdesmit gadus, teiksim, lai sasniegtu šo līmeni. Mēs vēl nezinām, vai viņš noturēsies. Pēc divām trim paaudzēm viņš var atkal nogrimt aizmirstībā. Viņš turas, ieķēries ar zobiem, un arī tikai vietumis, tā sacīt. Konrads ir ieracies ar kājām un rokām, viņš jau ir izlaidis saknes visur, to nevar tik viegli aizslaucīt. Vai viņš to ir pelnījis, tas jau ir cits jautājums. Manuprāt, ja mēs uzzinātu patiesību, izrādītos, ka ir nogalināti vai aizmirsti milzums cilvēku, kam vajadzēja dzīvot. To ir grūti pierādīt, zinu, taču man liekas, ka manis teiktajā ir zināma patiesība. Atliek tikai paskatīties apkārt, ikdienas dzīvē, un ieraudzīsi to notiekam visur. Es pats savā laukā pazīstu dučiem vīru, kas būtu pelnījuši amatu Augstākajā tiesā. Viņi ir izstājušies, pazuduši, taču ko tas pierāda? Vai tas pierāda, ka viņi nebūtu labāki par tiem vecajiem ķēmiem, kas tagad sēž tajos krēslos? Reizi četros gados var ievēlēt tikai vienu Savienoto Valstu prezidentu. Vai tas nozīmē, ka vīrs, kas tiek ievēlēts (parasti negodīgi) ir labāks par tiem, kas tika sakauti vai par tiem tūkstošiem nezināmu vīru, kas nekad nav sapņojuši pat kandidēt? Nē, man šķiet tieši otrādi, tie, kas iegūst cienījamu vietu, bieži izrādās to vismazāk pelnījušie. Pelnījušie parasti izvēlas pastāvēt maliņā, vai nu aiz pieticības vai aiz pašcieņas. Linkolns negribēja kļūt par Savienoto Valstu prezidentu, viņam to uzspieda. Faktiski ar varu piespieda, jēziņ. Par laimi, viņš izrādījās īstais vīrs – bet tikpat labi varēja sanākt otrādi. Viņš netika izraudzīts tāpēc, ka bija īstais vīrs. Gluži pretēji. Tā, draņķa būšana, es novirzos no tēmas. Nesaprotu, kas pie velna man pavilka uz šito…”

Viņš piestāja uz brīdi, lai aizdedzinātu jaunu cigāru, un atsāka no jauna.

„Ir vēl tikai viena lieta, ko gribēju pateikt. Atcerējos, kas mani uz šito pavilka. Tad, lūk, – es jūtu līdzi čalim, kas dzimis par rakstnieku. Tāpēc es tik ļoti kacinu šito putniņu. Es mēģinu viņu atrunāt, jo zinu, pret ko viņam jācīnās. Ja viņš tiešām ir labs, tad viņš ir dimbā. Gleznotājs gada laikā var uzcept pusduci gleznu, tā esmu dzirdējis. Bet rakstnieks – viņam dažreiz paiet desmit gadi, kamēr viņš uzraksta grāmatu, un ja tā ir laba, kā jau sacīju, tad paiet vēl desmit gadi, kamēr viņš atrod izdevēju, un pēc tam jādod publikai gadi piecpadsmit divdesmit, lai to atzītu. Tas jau paņem visu dzīvi – tikai viena pati grāmata, ņemiet to vērā. Kā lai viņš dzīvo līdz tam? Nu, parasti viņš dzīvo kā suns. Salīdzinājumā ar viņu ubaga dzīvesveids ir karalisks. Neviens neuzsāktu šādu karjeru, ja zinātu, kas viņu sagaida. Manuprāt, visa tā padarīšana ir garām. Es atklāti saku, ka tas nav tā vērts. Māksla nav jārada šādā veidā. Lieta tāda, ka mūsdienās māksla ir luksus. Es varētu nodzīvot, vispār nelasījis nevienu grāmatu un neredzējis nevienu gleznu. Mūzika, jā – mūzika mums vienmēr būs vajadzīga. Ne jau obligāti laba mūzika – bet mūzika vispār. Mūsdienās tāpat neviens vairs nesacer labu mūziku … Es redzu, ka pasaule slīd uz leju. Tev nevajag daudz prāta, lai iztiktu mūsu laikos. Patiesību sakot, jo mazāk prāta, jo labāk tev klājas. Pie mums tā ir iekārtots, ka lietas tev pienes uz šķīvīša. Vienīgais, kas tev jāprot – darīt vienu lietu pietiekami labi. Tu iestājies arodbiedrībā, strādā, cik nu maz iespējams, un tad ej pensijā, kad pienāk laiks. Ja tev ir jelkādas estētiskas noslieces, tu nebūtu spējīgs gadu no gada izturēt šo stulbo ikdienas rutīnu. Māksla padara tevi nemierīgu, neapmierinātu. Mūsu industriālā sistēma nevar ļaut tam notikt – tāpēc tā piedāvā mazus, aizstājošus mierinājumus, lai piespiestu tevi aizmirst, ka esi cilvēciska būtne. Drīz nebūs vairs vispār nekādas mākslas, es jums saku. Būs jāmaksā cilvēkiem, lai viņi ietu uz muzeju vai klausītos koncertu. Es nesaku, ka tā turpināsies mūžīgi. Nē, tieši tad, kad viņi visu būs sakārtojuši un viss ies kā smērēts, neviens vairs nesūdzēsies, neviens vairs nebūs nemierīgs vai neapmierināts, tad tas viss sabruks. Cilvēks netika radīts par mašīnu. Ar šīm utopiskajām valsts iekārtām ir smieklīgi, ka tās vienmēr apsola darīt cilvēku brīvu – bet vispirms viņi grib, lai viņš strādā kā uzvelkamais pulkstenis. Viņi pieprasa indivīdam kļūt par vergu, lai sniegtu brīvību visai cilvēcei. Tā ir dīvaina loģika. Es nesaku, ka pašreizējā sistēma ir labāka. Patiesībā būtu grūti iztēloties kaut ko sliktāku par to, kas mums ir tagad. Bet es zinu, ka to nevar uzlabot, atsakoties no tā mazumiņa tiesību, kas mums ir. Nedomāju, ka mēs gribam vairāk tiesību – mēs gribam lielākas idejas. Jēziņ, kad es redzu, ko šie juristi un tiesneši cenšas saglabāt, man gribas vemt. Jurisprudencei nav nekāda sakara ar cilvēku vajadzībām, tas ir rekets, ko pārvalda parazītu sindikāts. Tu vienkārši atšķir likumu krājumu jebkuru vietā un izlasi gabalu skaļi! Tas izklausās ārprātīgi – ja esi pie pilna prāta. Tas ir ārprātīgi, dieva dēļ, es to zinu! Bet jēziņ, ja es sākšu apšaubīt likumu, man vajadzēs apšaubīt arī citas lietas. Es sajuktu prātā, ja raudzītos uz lietām ar skaidru skatu. Tu nevari to atļauties – ja gribi palikt kopsolī ar citiem. Ejot uz priekšu, tev jāpiemiedz acis, jāizliekas, ka tas viss ir sakarīgi, jāļauj cilvēkiem domāt, ka tu zini, ko dari. Bet neviens nezina, ko viņš dara! Mēs nemostamies no rīta un nejautājam, ko mēs darām. Nu nē! Mēs mostamies neziņā un paģiraini šļūcam cauri tumšam tunelim. Mēs piedalāmies šajā spēlē. Mēs zinām, ka tas ir nekrietns, draņķīgs viltojums, taču neko nevaram padarīt – mums nav izvēles. Mēs piedzimstam noteiktā iekārtā, mēs esam pie tās pieraduši; mēs varam pielabot šur un tur, kā cauru laivu, taču to nevar pārtaisīt, tam nav laika, ir jātiek līdz ostai, vai arī tev šķiet, ka ir jātiek. Mēs, protams, nekad tur netiksim. Laiva nogrims ātrāk, pieminiet manus vārdus… Tātad ja es būtu Henrijs, ja būtu tikpat pārliecināts kā viņš, ka esmu mākslinieks, jūs domājat, ka man rūpētu to pierādīt pasaulei? Ne jau nu man! Es nepierakstītu nevienu pašu rindiņu. Es tikai domātu savas domas, sapņotu savus sapņus, un pie tā arī apstātos. Es strādātu jebkādu darbu, jebko, kas ļautu iztikt, un pasaulei es teiktu: „Piedrāzt tevi, vecīt, man tu neko neuzkrausi! Tu neliksi man badoties, lai es pierādītu, ka esmu mākslinieks. Nu, nē! Ko nu zinu, to zinu, un neviens man neiestāstīs pretējo.” Es vienkārši izlocītos visu dzīvi, darīdams cik maz vien iespējams un izbaudīdams, cik daudz vien iespējams. Ja man būtu labas, bagātīgas, krāšņas idejas, es tās pilnībā izbaudītu pats. Es nemēģinātu tās iebarot citiem. Lielāko daļu laika es izturētos kā pamuļķis. Es būtu lišķis un pielīdējs. Es ļautu viņiem kāpt sev uz galvas, ja tā viņiem tīk. Kamēr savā sirdī un prātā es zinātu, ka tiešām esmu kaut kas. Es aizietu pensijā pašā dzīves vidū, nevis gaidītu, kamēr kļūstu vecs un sagrabējis, un viņi izsūc no manis visu sulu un pēc tam aplaimo ar Nobela prēmiju… Es zinu, ka tas izklausās mazliet dīvaini. Es zinu, ka idejām jāpiešķir forma un saturs. Taču es runāju par zināšanu un būšanu, nevis par darīšanu. Galu galā, tu kļūsti par kaut ko tikai tādēļ, lai kaut kas būtu – nebūtu taču nekāda prieka visu laiku tikai kļūt, vai ne? Tātad, pieņemsim, ka tu saki sev – pie velna ar kļūšanu par mākslinieku. Es zinu, ka es esmu mākslinieks, tāpēc vienkārši būšu mākslinieks – ko tad? Ko tas nozīmē – būt māksliniekam? Vai tas nozīmē, ka tev ir jāraksta grāmatas vai jātaisa gleznas? Tas ir otršķirīgi, tā es domāju – tas ir vienīgi apliecinājums faktam, ka esi mākslinieks… Pieņemsim, Henrij, ka tu esi uzrakstījis lieliskāko grāmatu, kāda jebkad uzrakstīta, un pazaudē manuskriptu, tiklīdz esi to pabeidzis. Un pieņemsim, ka neviens nezināja, ka tu raksti šo lielisko grāmatu, pat tavs tuvākais draugs. Tādā gadījumā tu atrastos turpat, kur es, kurš nav uzrakstījis nevienu pašu rindiņu, vai tad ne? Ja mēs abi pēkšņi nomirtu šajā brīdī, pasaule nekad neuzzinātu, ka bijām mākslinieki. Es būtu labi pavadījis laiku, bet tu būtu izšķiedis visu savu dzīvi.”

Šajā brīdī Ulriks vairs ilgāk nevarēja izturēt. „Ir tieši otrādi,” viņš iebilda. „Mākslinieks nebauda dzīvi, izvairīdamies no sava uzdevuma. Tu esi tas, kurš izšķiež savu dzīvi. Māksla nav solo priekšnesums. Māksla ir simfonija tumsā ar miljoniem līdzdalībnieku un miljoniem klausītāju. Skaistas domas izbaudīšana ir nieks, salīdzinot ar prieku, ko sniedz izteiksmes piešķiršana tai – paliekošas izteiksmes piešķiršana. Patiesībā ir gandrīz neiespējami atturēties no izteiksmes piešķiršanas dižai domai. Mēs esam vien instrumenti lielākas varas rokās. Mēs esam radītāji, ja mums atļauj, ar dieva žēlastību, tā sacīt. Neviens nerada vienatnē, pats un no sevis. Mākslinieks ir instruments, kas reģistrē kaut ko jau pastāvošu, kaut ko visai pasaulei piederošu, un ja viņš ir mākslinieks, viņa pienākums ir to dot pasaulei atpakaļ. Paturēt savas skaistās idejas pie sevis būtu līdzvērtīgi kā virtuozam sēdēt orķestra vidū ar sakrustotām rokām. Tu to nespētu! Kas attiecas uz tavu piemēru, kur autors pazaudē mūža darbu, kas ir manuskriptā, nu, es salīdzinātu šo cilvēku ar brīnišķīgu mūziķi, kurš ir spēlējis ar orķestri visu laiku, tikai citā telpā, kur neviens viņu nav dzirdējis. Taču tas nepadara viņu mazākā mērā līdzdalīgu, nedz arī laupa viņam pieejamo baudu, sekojot orķestrim vai ieklausoties mūzikā, ko rada viņa instruments. Tava lielākā kļūda ir uzskatā, ka nenopelnītais ir izbaudāms, tā it kā zināt, ka proti spēlēt vijoli, būtu tas pats, kas spēlēt vijoli. Tas ir tik stulbi, ka vispār nesaprotu, kāpēc ielaižos to apspriest. Kas attiecas uz atlīdzību, tu vislaik jauc atzinību ar atlīdzību. Tās ir divas dažādas lietas. Pat ja tev nemaksā par to, ko dari, tu vismaz iegūsti gandarījumu, to darot. Tas ir nožēlojami, ka mēs tik lielu uzsvaru liekam uz to, lai par mūsu pūliņiem samaksā – tas īstenībā nav nepieciešams, un neviens to nezina labāk par mākslinieku. Iemesls, kāpēc viņš dzīvo tik trūcīgi, ir tas, ka viņš izvēlas darīt savu darbu brīvprātīgi. Viņš aizmirst, kā tu saki, ka viņam ir arī jādzīvo. Taču īstenībā tā ir svētība. Ir daudz labāk būt aizņemtam ar brīnišķīgām idejām nevis ar nākamo ēdienreizi, īres maksu vai jaunu kurpju pāri. Protams, kad tu nokļūsti tiktāl, ka ir jāēd un tev nav nekā ko ēst, tad ēšana kļūst par apsēstību. Bet atšķirība starp mākslinieku un parastu indivīdu ir tāda, ka, tiklīdz paēdis, mākslinieks ieslīgst atpakaļ savā neierobežotajā pasaulē un, atrazdamies tajā, viņš ir karalis, kamēr tavs parastais nelga tikai piestumjas, bet pa vidu nav nekā, tikai pīšļi un putekļi. Un pat pieņemot, ka tu neesi parasts zellis, bet bagāta persona, kas var nodoties savām tieksmēm, savām iegribām un iekārēm, vai tiešām tu kaut uz mirkli spēj iedomāties, ka miljonārs izbauda ēdienu, vīnu vai sievietes kā izsalcis mākslinieks? Lai kaut ko izbaudītu, tev jābūt gatavam to saņemt. Tas paredz zināmu kontroli, disciplīnu, es pat teiktu, šķīstību. Bet vairāk par visu tas paredz alkas, un alkas ir jākopj ar pareizu dzīvesveidu. Es tagad runāju tā, it kā pats būtu mākslinieks, lai gan īstenībā es neesmu. Es esmu tikai reklāmu ilustrators, bet es zinu pietiekami par šo, lai sacītu, ka es apskaužu vīru, kuram ir drosme būt par mākslinieku – es apskaužu viņu, jo zinu, ka viņš ir bezgala reižu bagātāks par jebkuru citu cilvēcisku būtni. Viņš ir bagātāks, jo tērē sevi, jo viņš atdod sevi visu laiku, un ne tikai darbu, naudu vai dāvanas. Tu vispār nevarētu būt mākslinieks, sāksim ar to, jo tev trūkst ticības. Tev vispār nevar būt skaistu ideju, jo tu tās nogalini jau saknē. Tu noliedz to, kas nepieciešams skaistuma radīšanai – mīlestību, pašas dzīves mīlestību, vienkārši mīlestību uz dzīvi bez kāda cita iemesla. Tu redzi trūkumus, tu redzi tārpus visur. Pat ja mākslinieks ierauga trūkumu, viņš to padara par kaut ko perfektu, ja tā var sacīt. Viņš necenšas izlikties, ka tārps ir puķe vai eņģelis, pat ja viņš redz miljoniem un miljardiem tārpu. Tu redzi vienu sīku tārpiņu un saki – „Paskat, cik viss ir sapuvis!” Tu nespēj redzēt tālāk par tārpu… Labi, atvaino, es negribēju to pateikt tik dzēlīgi vai personiski. Bet es ceru, tu saproti, uz ko es mērķēju…”

„Ir jau labi,” sacīja Makgregors mundri un dzīvīgi. „Der laiku pa laikam dzirdēt līdzcilvēku viedokli. Varbūt tev ir taisnība. Varbūt esmu nepamatoti pesimistisks. Bet tāda nu man daba. Es domāju, ka būtu daudz laimīgāks, ja redzētu pasauli līdzīgi tev – bet nevaru. Turklāt man jāatzīstas, ka neesmu savā dzīvē vēl saticis labu mākslinieku. Labprāt ar kādu aprunātos kādreiz.”

 

No angļu valodas tulkojis Haralds Matulis

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri