Vasaras vēsture

 

Par Floriana Iljesa grāmatu 1913: gads pirms kara (J.L.V., no vācu valodas tulkojusi Irīda Miska).

 

Ir 2017. gada jūlijs. Interesanti, kāda bija Latvija tieši pirms simt gadiem? Interesanti, kāpēc šāds jautājums šķiet uzdošanas vērts? Lasu laikraksta Latvijas Avīze rubriku Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem. 1917. gada 5. jūlija Līdums ziņo: „Kāds vājprātīgs cilvēks parādījies Torņakalnā, Armitsteda bērnu slimnīcas apkārtnē. Ik dienas viņš staigā pa Jelgavas šoseju un apkārtējām ielām, dzied, sarunājas pats ar sevi un dažreiz lamājas. Ievācot tuvākas ziņas, izrādījās, ka tas nav vienkāršs vājprātīgais, bet bijuse amata persona, kuras traģēdija ir cieši saistīta ar revolūciju [..]”1Amizanti, bet ar ko šī ziņa ir labāka par jebkuru citu amizantu notikumu pirms 99 vai 72 gadiem?

Floriana Iljesa (Illies) grāmata 1913: gads pirms kara, ko šogad klajā laidusi izdevniecība J.L.V., pirmo reizi izdota vācu valodā 2012. gadā. Proti, tās sākotnējā auditorija bija cilvēki, kuri dzīvoja tieši simt gadu pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Iljess nebija vienīgais autors, kurš izspēlēja šo triku. Apmēram šajā pašā laikā iznāca Čārlza Emersona (Emmerson) 1913: pasaule pirms Lielā kara un Pola Hema (Ham) 1913: kara priekšvakars.

Vērts pamanīt, ka latviešu tulkojumam ir mainīts nosaukums. Vāciski grāmata saucas 1913: gadsimta vasara, karš nav pieminēts. Bet latviešu izdevējiem droši vien šķitis, ka nepieciešams vēl kāds attaisnojums tās lasīšanai, ar 1913 nepietiek.

Šoreiz gan gads pirms kara ir mānīgs apakšvirsraksts. 1913. gads patiešām bija gads pirms 1. pasaules kara, un savā ziņā interesantākais Iljesa grāmatā ir saspēle starp pateikto un nepateikto, grāmatas varoņu dzīvošanu savā laikā un lasītāju zināšanām par nākotni, kuru aprakstītie cilvēki vēl nenojauš. Tomēr šī grāmata, atšķirībā no jau pieminētā Pola Hema darba, patiesībā neko nepasaka par karu, un grāmatas autors, varbūt mazliet koķetējot, neko arī nemēģina par to pateikt. 1913 ir viena gada hronoloģija, kurā literārā manierē ir atstāstīti vēsturiski fakti par vairākiem šī laika personāžiem, lielākoties vāciešiem un austriešiem, lielākoties rakstniekiem, māksliniekiem un zinātniekiem.

Kā vienmēr, lasītājs, šajā gadījumā – es, var izvēlēties labvēlīgāku un nelabvēlīgāku teksta lasījumu. Sākšu ar labvēlīgāko.

Pirmkārt, aprakstāmā gada izvēle šķiet visai gaumīga, pat ja aprēķināta. 2012. gadā visiem bija zināms, ka gaidāms grāmatu pieplūdums par 1. pasaules karu, kuram 2014. gadā apritēja simt gadu. Tāpat tagad, ierakstot Amazon.com meklētājā atslēgvārdu „krievu revolūcija”, var pamanīt netipiski daudz jaunizdotu grāmatu par šo revolūciju, un mums nav arī noslēpums, ka tuvojas Latvijas Republikas simtgade. Iljess izdara nobīdi, pievēršas it kā mazāk svarīgam, nejaušajam gadskaitlim un uzbur laikmeta ainu, nemēģinot to novietot „lielā notikuma” ēnā. Es patiešām piekrītu, ka, lai gan nevar izvairīties no „lielajiem notikumiem”, tikpat fascinējošas ir vēstures nosacītās pauzes, apjukuma vai garlaicības brīži, nomales, plato. Ne tikai franču revolūcija vai Napoleons, bet arī Direktorijas laiks. Ne tikai Suleimans Lieliskais vai Ataturks, bet arī Ahmeds III. Ne tikai 1918. un 1940. gads, bet arī 1926. Labprāt izlasītu grāmatu par 1917. gada vasaru – zināmu apmulsuma mirkli Latvijas vēsturē, kad karš it kā turpinās un Krievijas impērija it kā vēl pastāv, bet skaidrības nav nekādas.

Otrs kompliments, kas jāizsaka grāmatai, ir tas, ka tā ir saistoša. Vismaz noteiktai publikas daļai. Atkal jāsaka – vismaz tādiem kā man, proti, tādiem, kas par 20. gadsimta sākumu vācu un austriešu kultūru kaut ko zina, bet ne daudz, un labprāt uzzina kaut ko vairāk. Grāmata apraksta paralēlās dzīves viena gada garumā. Starp centrālajiem personāžiem minami Oskars Kokoška (Kokoschka), Alma Mālere (Mahler), Tomass un Heinrihs Manns (Mann), Francs Kafka (Kafka), Rainers Marija Rilke (Rilke), Georgs Trākls (Trakl), Zigmunds Freids (Freud), Karls Krauss (Kraus), Francs Marks (Marc), Gotfrīds Benns (Benn), bet ir vēl vairāki desmiti citu. Nu, tā – ja jums šie vārdi neko neizsaka, man ir zināmas šaubas, vai spēsit grāmatu novērtēt. Kaut kādai nojausmai jābūt, jo Iljess īpaši neskaidro, kas ir šie cilvēki un kāpēc viņi ir nozīmīgi kultūras vēsturē. Atklāti runājot, pēc zināma laika rodas vēlme līdzās turēt atvērtu Vikipēdiju, kaut vai lai paskatītos fotogrāfijas vai grāmatā pieminētās gleznas (ilustrāciju gandrīz vai nav). Tomēr, ja par vismaz daļu no šiem cilvēkiem ir dzirdēts, noskaņa rodas – autors uzbur savdabīgu 20. gadsimta sākuma ainu, kurā netrūkst eksotikas, psihodēlijas un romantikas. Man savu mūžu nebūtu ienācis prātā lasīt visu šo cilvēku biogrāfijas, bet, izskrienot cauri viena gada pastāstiem, Iljess paspēj lasītāju ar viņiem visiem iepazīstināt. Mēs tiekam iesviesti elitārā un, var teikt, elegantā vidē, kurā apgrozās neparasti un izcili cilvēki, ar kuriem būt kopā ir interesanti.

Šajā ziņā viņa grāmata atšķiras, piemēram, no Emersona 1913: pasaule pirms Lielā kara – arī tā mēģina aprakstīt pasauli, kura vēl nenojauš par tuvojošos katastrofu, tomēr Emersons grib atrast formulējumu pirmskara laikmetam un piedāvāt panorāmu, bet Iljess saliek kopā skices un nemēģina formulēt būtību, nemāca, ļauj lasītājam pašam peldēt vidē, kas šķietami rodas pati no sevis atbilstoši hronoloģijas dabiskajam likumam.

Jāpiebilst arī par Iljesa darba trūkumiem. Pirmkārt, tā ir Vikipēdijas un Google laikmetam raksturīga vēsture. Ne tādā ziņā, ka autors būtu to rakstījis, balstoties uz šiem avotiem, jo acīm redzami Iljess ir pētījis tā laika biogrāfijas, vēstules, dienasgrāmatas u. tml. Drīzāk tādā ziņā, ka grāmata sastāv no savirknētiem faktu gabaliņiem, kurus saturiski vieno tikai gadskaitlis 1913. It kā autors būtu meklētājā ierakstījis šos ciparus, tad atlasījis interesantāko, ko programma atradusi, un asprātīgi savērpis mūsdienīgā tekstā. Man pilnīgi nesaprotami bija laiku pa laikam iebārstītās ziņas par Lūisu Ārmstrongu (Armstrong), Džeimsu Džoisu (Joyce), Woolworth Building, Evu Braunu (Braun), patiesībā arī par Hitleru, Staļinu, Frīdrihu II vai dažiem politiskiem notikumiem. Tie it kā dod laikmeta fonu, bet nekāda laikmeta raksturojuma jau nav. Uzreiz gribas jautāt: „Kur tad pārējais?” Kur pārējie politiķi, žurnālisti, inženieri, uzņēmēji, strādnieki, kur pārējās valstis, kur militārie konflikti, antisemītisms, politiskās kustības?

Tam visam nav obligāti jābūt, jo mērķis nav dot laikmeta panorāmu, bet kāds ir šīs grāmatas mērķis? Te var pamanīt Iljesa 1913 atšķirību no citām it kā līdzīga žanra grāmatām. Piemēram, Hansa Ulriha Gumbrehta (Gumbrecht) darbā 1926, kas arī apiet apkārt „lielajiem notikumiem” un apspēlē lielākoties presē atrastu faktu mozaīku, bet Gumbrehts patiešām mēģina raksturot laikmeta savdabību un nokļūt viņpus faktu virskārtas. Vai arī var minēt Reja Huana (Huang) 1587, nenozīmīgs gads: Minu dinastija norietā. Bet atkal – grāmata galu galā ir par to, ka Ķīnas vēsturē 1587. ir nozīmīgs gads, lai gan tajā nav „lielo notikumu”.

Iljess ne tikai ļaujas faktu „interesantumam”, bet specifiski izprot, ko tas nozīmē. Atlasītajos pastāstos ir kaut kas banāls, proti, kā jau teicu, mēs neko daudz neuzzinām par to, kāpēc Kokoška ir iegājis 20. gadsimta mākslas vēsturē, bet daudz par viņa apsēstību ar Mālera atraitni. Par Manna Nāvi Venēcijā mums pirmām kārtām jāuzzina, kā tā sabojā rakstnieka attiecības ar sievu. Un vēl, un vēl. Kā, piemēram, Manns bija dusmīgs uz paklāju pārdevēju Šēnemani, kas viņu bija apkrāpis (142. lpp.). Var jau būt, ka visam pārējam vienkārši jau ir jābūt lasītāja galvā, tomēr šīs vēstures versijas „interesantums” ir viegls, tā ir vēsture atvaļinājumam, vasaras vakariem.

Intriģējošs ir Iljesa grāmatas oriģinālais apakšvirsraksts: Gadsimta vasara. Tas nav nejaušs. Vasara ir gada vidus, bet grāmatā tiek rakstīts par gadsimta sākumu. Nevar teikt, ka Iljess reproducē daudzkārt kritizēto mītu par la Belle Époque kā ideālo laikmetu, kuru iznīcina 1. pasaules karš, bet vēlme saukt šo laikmetu par vasaru, manuprāt, paredz domu, ka tas, kas notiek vēlāk, ir sava veida pagrimums. Tāpēc Iljesa 1913 tomēr var interpretēt kā vēstījumu par šo karu. Ja tā, šis vēstījums, manuprāt, neizdodas. Jau minēto iemeslu dēļ. Jā, mēs iztēlojamies, kāda bija nesamaitātā pasaule, bet šajā stāstā pārāk daudz ir izlaists un atstāti pārāk daudzi amizanti sīkumi.

Vēlme pieminēt simtgadu jubilejas ir apliecinājums tam, ka cilvēki nevar tā vienkārši atbrīvoties no cikliskās laika uztveres. Tomēr 1. pasaules kara pieminēšana, manuprāt, ir īpašs gadījums, jo šeit kopā saliekas divi simtgadu cikli – jubilejas un gadsimta. Mēs ne tikai atceramies to, ka pagājuši simt gadi, bet arī šoku par to, kā jebkurā mirklī var sagrūt vairāk vai mazāk sakārtota pasaule. Mēs skatāmies uz kalendāru un domājam – atkal pienācis tas pats nolādētais gads – vai es varu būt drošs, ka arī šajā gadsimtā 14. gadā nenotiek kaut kas tikpat negaidīts un katastrofāls? Paskat, kā viņiem 1913. gadā nešķita, ka kaut kas tamlīdzīgs ir iespējams. Bet tad 14. gads paiet, un izrādās, ka nekādas likumsakarības nav. Atbilstoši arī skaitlī 1913 vai 1914 nekāda vēstījuma nav. Kas atliek? Izbaudīt vasaru un gaidīt nākamo ļaunu vēstošo ilūziju.

  1. http://www.la.lv/ko-avizes-rakstija-pirms-100-gadiem-145/  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri