Neesam nekādi putni

 

Foto: no personīgā arhīva

 

Dziesmiņa par draugiem ar astmu

Ja cilvēks varētu atkal kļūt tik sīks, ka aizķer apkakli aiz durvju roktura un top par zvanu, kas iepinkšķas ik reizi, kad kāds ienāk istabā,
Tad es jau sen būtu notraukta no tava pleca līdz ar kaķa spalvām, no kurām šķaudi.

 

Kompreses pret iekaisumiem, migrēnu, sāpēm, osteohondrozi, ādas slimībām un sēnītēm

Aiz krekla sabirušas grieztu matu strīpiņas
Jūga bedrīti silda riņķveida kustība

Uz priekšu paceļas
Dzimumzīmīšu karte
Tas ir vienkārši
Un nevajag aizmirst
Kā no vienas novilkts stars
Aizsniedzas līdz pulsācijai
No centra nedaudz pa kreisi

Un lūst
Un atlaiž
Sāk drebēt
Strīpiņas it kā palecas
Un pa vienai klūp pie iedobes malas

Nevajag aizmirst
Ka tas ir vienkārši
Kā silda riņķveida kustība
Zem krekla kaist
Pasaules blāvā karte

 

Mikroskopiski rajoni

Ēnas un gaismas ir piedegušas izmisušā saulē,
Vējš ir aizmirsts pustonis pieskolas kapos.
Pārlūzis akmens, uz kura noliec zilus, oranžus
Un rozā ziedus mierinājumam.
Kā tu neredzi, cik neglīti tas izskatās?

Laika ēnā karājas eļļaina bilde
Ar noputējušiem smaidiem kā toreiz,
Piejūras atmiņā, kad sniegs piekāva nogurumu,
Pirms smiltis apsedza pilsētu.
Kā tu neredzi, cik neglīti mēs izskatāmies?

 

Lieldienas

Kurmji uzrakuši dzemdību nama pagalmu
Jaundzimušie ravē rozes
Slepeni stāda pūpolus
Pa tiem tu uzkāpsi citā dārzā

No dārza augšup karājas šūpoles
Tajās plikpauraina veča
Piedzemdēšu
Es jūs visus piedzemdēšu

Netiek lejā
Rozes visu apēdušas
Pat kurmjus

 

Kaut kas kaut kas

Vienkārši divi cilvēki
Viens cilvēks un vēl viens cilvēks
Abi izgājām ārā
Tie divi gan nav savstarpēji nekā saistīti
Ka viens cilvēks
Un arī viens cits iziet ārā
Ja šo divu darbības apzināti nesalāgo
Ja tās neizriet viena no otras
Tad jau sasmaidīšanās arī droši vien
Vispār jebkāda it kā mijiedarbība
Nesvarīgas sagadīšanās vien ir
Tāpat situācija kurā domāju
Gluži kā tas būtu svarīgi
Tu taču agrāk nesmēķēji
Vai arī smēķēji
Varbūt tas bija viņa draugs
Kurš nesmēķēja
?
Jautājuma zīme izskan viena pati
Kādā no šīm atvadu reizēm
Kuru iepriekš nemaz nebija
Pirms tam bija tikai sasveicināšanās
Liekas cik īsas vien iespējamas

Čau
Čau

Īpaši retos gadījumos arī
Kā iet
Un tev

Taču nekad ne nesasveicināšanās
Un varbūt tādēļ es tā iedomājos
Kādā no šīm atvadu reizēm
Mēs varbūt apskausimies
Es neatceros kā iepazināmies
Lielākoties runāju ar viņa draugu
Kurš gan nav tas draugs kurš varbūt kaut kad nesmēķēja
Jo šis noteikti visās reizēs ir smēķējis
Un vispār bija tumšs
Neatceros arī kā toreiz atvadījāmies
Varbūt mēs toreiz apskāvāmies
Nē tā gan nevar būt
Jo zinu ka ar to draugu kurš noteikti smēķē
Es pirmo reizi apskāvos kad tikāmies pirms
Viņš brauca uz kaut kurieni kaut ko mācīties
Un toreiz tu biji viņa draugs
Nevis otrādi
Un būtu dīvaini ja mēs ar tevi būtu
Bet es ar viņu nebūtu apskāvušies
Jo es taču nemaz tevi tajā attēlā
Ko patiešām atceros
Nevis tajā kurš ir loģisks
Tevi tur nemaz neatceros
Es neatceros kā mēs iepazināmies
Un atvadījāmies pirmoreiz
Pirms
Man sākumā neizprotama iemesla dēļ
Sākām sveicināties
Tas ir pirms man draudzene norādīja ka
Labrīt
Es taču tevi pazīstu
Un vai nu vispār neko kādu laiku neredzu
Vai nezinu kas
Piemēram es varu braukt autobusā un domāt
Šovakar mani bārā kaut kāda iemesla dēļ
Iepazīstināja ar Ievu Alisi Renāti un Lindu

Bet kas tie par cilvēkiem

Kā viņi izskatās

Bet kādā no šīm atvadu reizēm
Mēs varbūt apskausimies
Un
Nu
Tad mēs būsim apskāvušies

  

Rudens/Pavasaris

I

Laiks ir pārgriezts un apstājies
Es palaidu pasauli garām un paklupu
Aiz bērnības atmiņas
Tur stāvēja suns un gremoja bērza pagali
Ar melleņainiem pirkstiem skrēju
Pa tā zili pelēko spalvu
Daudz staigāju pa nātrēm
Ar tulznainajām kājām pa pusei jutu kā dzīvnieks glaužas klāt
Bet netiku līdz dezinfekcijas līdzeklim asarām un saudzīgiem glāstiem
Vēlāk plūmju kūkas smaržai
Tramvajs jau rībināja logu rūtis griesti čīkstēja no kaimiņu svara
Gailis kliedza stundu agrāk nekā pierasts

 

II

Kaijas un citas skaņas
Tik mitrs pelēkums
Kur neiespējama kustība
Un kritiens dejo
Pussausi viļņi skalojas berzējot
Mūsu sejas krasta smiltīs

Tu vairs nedzirdi
Bet es māku arī klusēt
Tipisks bēguļotājs slepenībā
Vēlas atpakaļ mājās

Ar puņķainām piedurknēm es
Ierakšu sevi zemē un sniegā
Tā vienmēr ir bijis
Negaidīts spārna vēziens

 

III

Mums vienmēr pārtrūkst
Mums vienmēr pietrūkst
Kā būs
Kad peļķu kuģi atvedīs atpakaļ
Visas klusinātās nopūtas
Kad mamma no piedurknēm izmazgās putekļus un krāsas
Un beigs svētdienās raudāt

Kā tad būs
Smēķējoši sētnieki kad mūs
Nošķūrēs no namu jumtiem
Lai no dubļiem bērni celtu pilis un kūkas

Tad mums nekā vairs nepietrūks

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri