Pilsēta pelnos

 

Par Kai Āreleidas grāmatu Pilsētu dedzināšana (no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Lauku avīze,  2017)

Kad es pirmoreiz izdzirdēju Muse – grupu, kas tolaik bija jaunākais un stilīgākais britroka paraugs – es, šķiet, nedzirdēju neko no Muse. Es dzirdēju kaut ko no daudzām grupām, kuras man ir patikušas – drusku no Smashing Pumpkins, drusku no Linkin Park, kaut ko no Pink Floyd, kaut ko no Merilina Mensona… Merilina Mensona, kuru es ilgi atteicos klausīties, jo man viņš šķita pārāk līdzīgs Nine Inch Nails, kas savukārt bija Labākais, kas Var Būt, un ko, sasodīts, Mensons iedomājās, izklausoties drusku līdzīgs?!

Tās bija skaņas, melodijas, rifi un, galvenais, attieksmes, kas man savulaik bija likušas justies skaudrai un dumpīgai. Bet, dzirdot to pašu no Muse, es nejutos ne skaudra, ne dumpīga. Es jutos nobružāta un – piezīmēsim, pilnīgi nevietā – veca.

Kai Āreleidas grāmata Pilsētu dedzināšana, protams, nemaz nelīdzinās Muse. Tā nav pārmēru skaudra, noteikti ne dumpīga, un, lai arī daļa stāsta ir no pusaudža skatupunkta, tā nav arī pusaudzīga. Tomēr sajūtas, to lasot, bija gauži līdzīgas: šķita, ka es lasu nevis šo grāmatu, bet citas.

Tā ir par Igaunijas 20. gadsimta vēsturi no konkrēta cilvēka skatpunkta – līdzīgi kā Māra Bērziņa Svina garša vai Osvalda Zebra Gaiļu kalna ēnā. Tā ir par attiecībām ģimenē, tās pieklusināto, skumjo drāmu, līdzīgi kā Noras Ikstenas Mātes piens vai Daces Vīgantes Ledus apelsīns. Daļa no tās ir stāstīta no bērna skatupunkta, kā Māras Zālītes Pieci pirksti. Tā ir arī mozaīka no dažādu cilvēku likteņiem un stāstiem, kas pieskaras galvenajai līnijai tikai garāmejot, bet iesien tajā ciešu mezglu – kā Laimas Kotas Istaba vai Ingas Gailes Stikli. Tā risinās – un atrisinās – kā psihoterapijas seanss, kā Jurgas Ivanauskaites Ragana un lietus un Agates Nesaules Sieviete dzintarā. Un man būtu jāaizmirst visas šīs grāmatas, lai piekļūtu Pilsētu dedzināšanas emocijām kā pilnīgi svaigām –, bet to es, protams, nevaru, tādēļ nekas cits neatliek kā sākt šo recenziju, brīdinot par savu lasījumu kā caur stiklu, nezinot, vai vēl kāds cits ir lasot izjutis šo nobružāto atsvešinājumu.

Iespējams, vismaz daļēji pie šīs izjūtas ir vainojams arī mans pirmais priekšstats par Pilsētu dedzināšanu – proti, ka tā primāri ir grāmata par vēsturi. Jā, protams, par vēsturi caur cilvēku dzīvesstāstiem. Kurš tad mūsdienās rakstītu par vēsturi kā par „faktiem”, ja mēs tik labi zinām tās ekstrēmo subjektivitāti? Postmodernisma uzstādījumi vairs neļauj postulēt neko kā „droši zināmu”, notikumi tiek vai nu pieredzēti, vai atstāstīti, pēc iespējas precīzāk atainojot varas spēles, kas likušas nonākt pie tieši šī skatījuma. Pat ja autors nepakļaujas šai paradigmai un vēlas izstāstīt Visu Patiesību, Kāda Tā Ir, tad postmodernista darbiņu viņa vietā izdara lasītājs, izlasot grāmatu kā subjektīva, fikcionāla un, vēlams, pašironiska Stāstītāja vēstījumu.

Bet tomēr šī grāmata būtiski atšķiras no citiem romāniem par padomju laiku, ko pēdējā laikā gadījies lasīt, jo tas faktiski nav par kultūras traumu un tās dziedēšanu. Proti, ja es no vēsturiskā romāna par Baltiju pirmspadomju un padomju laikā sagaidu vēstījumu par personiskās vai grupas eksistences apdraudējumu, kas rada fundamentālas identitātes izmaiņas vai sagrauj grupas kultūru (kā kultūras traumu raksturoja Zanda Gūtmane referātā Kultūras traumas reprezentācijas sērijas „Mēs. Latvija. 20. gadsimts” romānos), Pilsētu dedzināšanā dramatiskie vēsturiskie notikumi neko negrauj, tie vienkārši notiek. Grāmatas nosaukums nav iznīcinātas kultūras metafora. Tā pat nav – kā man, lasot romānu, vienubrīd šķita, – metafora tam, kā cilvēki iznīcina paši sevi. Pēdējā gan ir viena no tēmām, kam ir pastāvīga un būtiska nozīme – cilvēks kā pilsēta, un viņa dzīve kā laiks, kas sakrājas slāņos, no kuriem nav iespējams atbrīvoties, lai cik ļoti to gribētos izdarīt. Jeb, kā tas formulēts romānā: „…jaunas dzīves nav. Ir tikai tā viena dzīve ar visām izvēlēm un pārpratumiem. Ar visiem sapņiem un vilšanās reizēm, tā viena.” (261. lpp.)

Pilsētu dedzināšanas nosaukums nāk no kāršu spēles, ko man, gluži kā mazajai Tīnai, iemācīja vecāka tante. Kārtis tiek liktas cita uz citas – noslēpta un atklāta –, līdz kāda izrādās stiprāka, un „stiprākā kārts ir kā uguns, kas aprij otru kārti, un tā uz priekšu, līdz nodegusi visa pretinieka pilsēta…” (78. lpp.).

Šīs pilsētas, kuras tiek dedzinātas, ir Tīnas ģimenes stāsts, kas ir jāizstāsta, viņai – jau pieaugušai esot – pamazām aptverot, kas ir noticis ar viņas tēvu un vismaz mēģinot pārraut ģimenē ierasto noklusēšanas tradīciju, kuras dēļ viņa pati ir ļoti maz zinājusi par saviem vecākiem, un lielāko daļu no tā paša uzzinājusi paslepšus – noklausoties sarunas, noskatoties dzīves ainas, kuras pazib garām bērna acīm, tikai ar laiku topot piepildītas ar jēgu, pārmeklējot vecāku atvilktnes un mēģinot saprast tajās atrasto fotogrāfiju un avīžu izgriezumu jēgu, galu galā – kaut ko arī piedomājot. Šis stāstīšanas akts ir radošs un vienlaikus destruktīvs akts, kā to norāda jau pati „pilsētu dedzināšanas” metafora. Saprotot notikušo kādā noteiktā veidā, ar to ir iespējams sadzīvot, to var integrēt savā pasaules uzskatā, bet vienlaikus šis viens stāsts iznīcina arī pārējos, neizstāstītos – it īpaši, ja tiek runāts par vēsturi, par mirušiem cilvēkiem, kuriem vairs nav savas balss.

Citā, „reālisma” paradigmā rakstītā, grāmatā varbūt šai naratīva iezīmei nevajadzētu pievērst uzmanību, bet Pilsētu dedzināšanā jau sākotnēji ir jūtams postmodernas paradigmas pieskāriens: tas ir jūtams gan pirmajā moto, Havjera Mariasa citātā par noslēpumiem, kam „jāsastop vismaz viens klausītājs” (7. lpp.), gan Ante scriptum, kur literatūras skolotājs aicina skolēnus izprast paradoksu: „lai kaut kas varētu atrasties pirms rakstītā, lai rakstītajam priekšā kaut ko varētu pierakstīt, šim tekstam, pirms kura kaut kas tiek rakstīts, jābūt uzrakstītam, tātad tam jau jāpastāv.” (11. lpp.) Spilgta sava naratīva apzināšanās parādās arī 149. lpp: „Tu man teici, ka tad, ja es vēlos palīdzēt tev šo stāstu saprast un pati beidzot no tā atbrīvoties, man jārada distance un jāstāsta, it kā es stāstītu bērnam pasaku.” Tādēļ šo stāstījuma veidu – kas, iznirdams no nezināšanas un klusēšanas, kļūst par vienīgo, īsto, pārliecinošo – var uzskatīt arī par autores atbildi postmodernismam – proti, lai arī stāstu, patiesību un interpretāciju ir bezgala daudz un vienas patiesības izvēlēšanās ir teju vai barbarisks vardarbības akts pret visām pārējām patiesībām, tomēr šī viena patiesība ietver sevī katarsi, brīvību un iespēju dzīvot tālāk.

Jau iepriekšējā citātā šī nepieciešamība saprast, izstāstīt, atbrīvoties, radīt distanci… Proti, elementi, kas ir tipiski svarīgi psihoterapijas darbā. Un savā ziņā šī grāmata diezgan precīzi ataino pašterapijas gaitu. Tā ir gara, lēna un spirāliska tuvošanās centram, tam notikumam, par kuru vismaz sākumā ir neiespējami runāt tieši (sākotnējais mēģinājums to darīt apraujas, tā arī neko nepasakot), un tādēļ tā vietā tiek risināti citi, mazāki stāsti – spilgti un dramatiski, bet stāstītājam daudz mazāk nozīmīgi. Tā romāna sākuma daļā, kurā tiek izstāstīts Tīnas vecāku – Elzas un Pētera – satikšanās un attiecību sākuma, „labā posma”, stāsts, rodas maldīgā sajūta, ka romāns ir par vēsturisku personāžu ietekmi uz cilvēku likteņiem: tur ir Elzas pirmā vīra došanās karā, Pētera pūles strādnieku vārdā uzrakstīt Oktobra svētku uzrunu… Stāstā tiek ievesti dažādi personāži, kas nāk ar saviem spilgtajiem raksturiem, atmiņām, ikdienu. Tomēr visi šie elementi romāna gaitā izrādās mazāk būtiski; tas ir spilgts un trokšņains fons, uz kura risinās klusa un gandrīz nemanāma drāma, kas pamazām noved pie ģimenes iziršanas un – vēlāk – vecāku dzīves sabrukuma.

Romāna otrā daļa faktiski tiek stāstīta no Tīnas skatpunkta, vērojot sabiedrību sev apkārt un pirmkārt jau savu ģimeni. Lai arī daudzās ainās Tīna nav klātesoša un tajā darbojas tikai citi cilvēki, vienlaikus ir implicīti skaidrs, ka šīs ainas ir izaugušas no pieaugušās Tīnas interpretācijas par notikušo. Turklāt šī interpretācija ir pēc būtības pašdziedējoša, savu pasauli rekonstruējoša, nevis graujoša, un notikumi tajās ir loģiski un saprotami – to iekšējās pretrunas, neziņa, trauksme parādās kā caur stiklu, kā kaut kas tāds, kas notiek „ar citiem cilvēkiem”, kas eventuāli ir tikai figūras vienā būtiskajā stāstā – Tīnas mēģinājumā tikt skaidrībā ar savu bērnību. Man kā lasītājam gribētos zināt vairāk par to, kā viņi patiesībā jūtas, bet tā vietā es saņemu stāstu par to, kā viņi droši vien varēja justies tiktāl, ciktāl šīs jūtas ietekmē viņu rīcību vēlāk; tā ir nevis autentiska, bet rekonstruēta patiesība (lai gan – vai gan vispār ir iespējams kaut kas autentisks?).

Šajā romānā Tīna nodedzina citu pilsētas, lai uzceltu savējo, un, atšķirībā no citiem darba personāžiem, šķiet, Tīna ir ļoti spējīga uzcelt stabilu un skaistu pilsētu. Lai arī citi viņu žēlo vai uzskata par nelaimīgu, pati Tīna redz – vai vismaz apraksta – savu dzīvi mierīgi, pat tās epizodes, kurām būtu jābūt bezgala skumjām. Viņai piemīt tas, ko angliski sauc par resilience – spēja tikt galā ar dramatiskiem notikumiem, saglabājot savu centru neskartu, un tikai reizēm – kā tad, kad viņas tēva sabojātais portrets tiek rekonstruēts „no malas”, radot pilnīgi citu iespaidu par viņa personību – jūtot savas iekšējās pasaules apdraudējumu. Arī noslēdzas darbs gandrīz neticami vienkārši: saskaroties ar ģimenes traģēdiju, pusaudze Tīna savu iekšējo trauksmi realizē sportā, viņa spēj saņemties, tikt visam pāri un saglabāt savu „es” relatīvi neskartu.

Šis iekšējais miers arī ir tas, kas padara „Pilsētu dedzināšanu” par viegli lasāmu darbu, kurā ir ļoti maz Latvijā rakstītajiem vēsturiskajiem romāniem par 20. gadsimtu raksturīgās traģikas, drāmas un asarainuma. Tas ir stāsts nevis par emocionāli jūtīgu cilvēku absurdā un nežēlīgā pasaulē, bet gan stāsts par psiholoģiski stabilu, mierīgu un nosvērtu cilvēku pasaulē, kas nav pārāk taisnīga, bet nav arī pārāk briesmīga, cilvēku, kas ir pārdzīvojis dažas traģēdijas, bet vairāk traģēdiju ir gājis secen, par cilvēku, kas nav pieņēmis upura lomu un nav kļuvis arī par vajātāju vai glābēju. Vārdu sakot, tas ir stāsts par normālu cilvēku ciešamā pasaulē, un, lai arī tas var būt grāmatas vājums – it īpaši lasītājam, kas tiecas pēc ekstrēmām sajūtām un dramatiskiem notikumiem –, tas noteikti ir arī grāmatas spēks, it īpaši lasītājam, kam ir apnikuši visi dramatiskie raudamgabali, kuru Latvijas literatūrā netrūkst.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri