Pieci dzejoļi

 

Foto: Daina Tabūna

 

***

Galvo, ka tās ir imperfekcijas – mazās, gandrīz nemanāmās kļūdiņas intonācijā vai frāzējumā –, kas padara dziesmu dzīvu. Ka tā ir „netīrība” skaņā, kas piešķir kompozīcijai „sulu”. Bet, iespējams, precīzāk būtu teikt, ka konkrētās tembra variācijas (trompetei iešļupstoties vai stīgai satrūkstoties izbīlī) mums liek atpazīt daļu savas pagātnes, kas, kā zināms, tāpat ir nepilnībām nosēta. Kā krāmu tirgū mēs reizēm ieraugām velosipēdu, kas pirms nedēļas nozagts. Vai, kad žaketes kabatā sagrābstām lapiņu ar atgādinājumu, ko paši sev esam paredzējuši, tikai neatceramies – kad.

 

***

Variācija pēc Italo Kalvīno romāna „Neredzamās pilsētas”

Vairums Vīvas iedzīvotāju nemaz nenojauš par Paklāja brālību, kuras biedri diendienā svīstot nopūlas, lai izsekotu katrai detaļai, katram sīkumam un izmaiņai pilsētas haotiskajā attīstībā. Kaut arī – šī brālība nav nekāds noslēpums, tās mītne ir masīva divdesmit viena stāva augstceltne pašā Vīvas centrā. Tomēr reti kurš vīvietis zinās teikt, kas tieši darās enigmātiskajā debesskrāpī, kāda tā nozīme vai funkcija, un arī tad, ja neviļus sastapts garāmgājējs spēj liecināt par brālības esamību, visdrīzāk izrādīsies, ka viņš pats ir tās dalībnieks. Nav līdzējušas nedz iepazīstināšanas kampaņas, nedz atvērto durvju dienas, nedz fakts, ka Vīvas Paklāja brālība veic, kā paši nosprieduši, sevišķi būtisku uzdevumu, piefiksējot katra pilsoņa viedokli par pasaules uzbūvi un piemeklējot tam atbilstošas nokrāsas pavedienu, ko pēc tam ieauž neizmērojami garā drānā. Tā, piemēram, visi nihilisti atveidoti baltajos – kaulu, sāls un sniega – toņos, visi panteisti – tukšas debess zilgmes krāsā un tamlīdzīgi. Tā kā paklājs veidojas pēc stingras sistēmas – rindu pa rindai jeb gadu pa gadam –, bet vīvieši savas kalendāram nepakārtotās domas maina pēc iegribām, tas līdzinās izplūdušam šļūdonim, kura retās harmoniskās daļas vienmēr atzītas par nejaušām. Arī paši brālības biedri sevi ieauž paklājā, lielajā hronikā stiepjot smalkas, trauslākajam micēlijam līdzīgas līnijas. Visvairāk ar dūkaniem un mēļiem diegiem ievīti tie, kas savu veikumu uztver kā precīzu un bezkaislīgu Vīvas atspulgu. Vismazāk – varavīkšņainām šķiedrām – tie, kas tic, ka paklājā var ieviest simetriju un ornamentus.

 

***

Piejūras vasarnīcas ir kuģu parodijas. Šauras kajītes,
uz pusēm salūzis glābšanas riņķis pie sienas – it kā smaidīdams
par slīkušajiem.

Arī balkons dekorēts ar saulē pabalējušu boju – lapseņu pūzni.
Atvaļinājumu sezonā šeit čīkst trepes, čīkst izkaltusī dēļu grīda,
ar griezīgu mūziku paveras virtuves skapīša durtiņas,
atklājot izbirušus garšvielu putekļus, iepuvušu peli slazdā.

Funkcionālisma arhitektūrā svarīga saules gaisma; lai cilvēks
var pārvietoties, elpot un justies brīvi. Nepamanīt, ka
atrodas akvārijā, kas iestrēdzis smilšaino kāpu vālos. Platajos logos
kā spilgtas eņģeļzivis plīvo peldkostīmi.

Trīs bērnu māte, skolotāja, sajūt migrēnu deniņos, nospriegotu
kā melno pagalma batutu, pa kuru lēkā abi dēli.

Baltvīns. Baltvīns izglābs pasauli, viņa domā, kamēr mazā meita,
nozagusi lūpukrāsu, ar draudzeni velk indiāņu kaujas svītras uz vaigiem.

Uzmācīgā nojausma, ka kaut kas ir aizmirsts, palaists garām,
pazudis kā volejbola bumba, trāpījusi pārāk tālu jūrā, bēguma aizvilkta.
Nojausma nenogremdējama kā piepūšamais matracis,
bet nevar atrast, kur sākt, kur pieķerties; kā todien, kad krasta smiltīs
rēgojās iziris virves gals, un izrādījās – tas ved lejup, izplezdamies
vecā zvejas tīklā, kas agrāk viļņojies aiz trešā sēkļa, bet nu –
pazemē sastindzis kokons. Mēs to notīrījām, un šobrīd tas karājas
lielajā istabā kā milzu tauriņš izplestiem spārniem.

Atlika tikai uziet sākumu, pārējais bija atkarīgs no pacietības.
Bet tagad – drūp cepums pirkstos, baltvīna glāze ar lūpukrāsas maliņu,
žurnālu galdiņš rūgtā krāsā. Ko es aizmirsu? Bērni, saulriets, priedes…

 

***

Iedomājos par vectēvu – metāllējēju, kurš māk noteikt kukaiņu svaru, tos paceļot raupajā plaukstā.

Medus bite, Apis mellifera mellifera, vidēji 0,1 grams.
Dižtauriņš, papilio machaon, mazliet brangāks – 0,2.

Kaut viņa pirkstu āda, vienaldzīga pret dzēlumiem, ir par biezu, lai to sajustu: jaunībā, trenējies grieķu-romiešu cīņās, skrimšļi cietēja kā nokaitēta bronza, iemērkta ūdenī. Tā ir cita veida maņa – ārpusķermeņa tauste, līdzīgi sikspārnim, kas ar dzirdi pieskaras lidoņiem tālumā.

*

Aiziešana pensijā nozīmējusi lēnākas kustības, lēnāku laiku; kā akā iemests akmens piebremzē un turpina kritienu ar citu pretestību. Kamēr pārējie, šķiet, piedzīvo pretējo, uzņemot apgriezienus ar katru dekādi. Iztēlojos kaučuka bumbiņu, kas aizsviesta atsitas pret zemi un lēkā, pakāpeniski samazinoties gaisā izzīmētajam lokam. Katra sadursme ir fotouzņēmums, nozīmīgs mirklis, kas jādokumentē, jāatlej metālā (no bērnības vien divas bildes). Atlēciena ilgums kļūst jo īsāks, līdz lodīte sāk ripot un it viss kļūst iegrāmatots, svarīgs. Nepārtraukts.

*

Kopš pirmā infarkta viņš sadzīvo ar divām gravitācijām – ir Zemes pievilkšanas spēks un Miega. Nomoda pludiņš trausli šūpojas, vismaz reizi dienā to parauj uz leju kāda ķepīga, zvīņaina vīzija. Tad pamošanās: it kā tevī būtu izlijusi krūze, piecelies sēdus cisās, gastrīts skrāpējas pakrūtē, apziņa vandās kā tramīgs ods, ieķēries zirnekļa tīkla bārkstīs aiz gultas galvgaļa.

Kaut miegs būtu kā terpentīns, kas izmazgā nogurušo prātu, viņš saka, bet tā vietā sapņi ir niknākās nezāles, kas salaiž stiepļainas saknes katrā pagalma bērzā, katrā ēdamgalda spraugā – tur, kur parasti iemājo atmiņas.

Naktī viņš raksta memuārus.

Zīmulis saskaras ar savu ēnu
un velk ar to kopīgu līniju.
Zīmulis dilst gramu pēc grama.
Ēnas kļūst tikai vairāk.

*

Karstos rītos, kad saule kā ūdensrozes lapa, ielipusi debesīs, ejot uz mazmājiņu, viņš apstājas piemājas pļavā, kur sienāžu histēriskā rakstāmmašīna sirsina nebeidzamu teikumu. Dīķī līdaka saceļ mirklīgus šļakatu ziedus, dārza dobes puto pāri malām. Viņš ieiet siltumnīcā kā bālgana vaļa rīklē un noplūc tomātu, salkanu un siltu sirdi.

*

Vēlāk pamalē ganās zirgi, augstāk spieto piezīdušies knišļi – nektāra, ūdens un asiņu miglājs. Ābeļzarā pēdējais auglis – tukšas šūpoles. Uz stumbra sūnas plānā kārtiņā veido mīkstas kartes, vēstot par slepenām teritorijām. Vectēvs atgūlies šūpuļtīkla plaukstā. Aizvējš. Ēna. Caur ādu spiežas smagas piles no bronzas, sveķiem un medus.

 

Nāves triumfs

Tā, visi saspiežamies, lai var redzēt, tātad šeit mums ir viens klasisks šedevrs, sešpadsmitais gadsimts, mūsu flāmu draugs. Kā varat manīt, negrūstieties, pār cilvēci nācis ģindeņu karapulks, un izbēgt nevar nedz zemnieki, nedz ķēniņš. Mēs varam, uzmanīgi, varam novērot, ka daudzi jau miruši un līķu čupās sakrituši, bet daži cenšas cīnīties, kas, protams, būs bez panākumiem. Labajā stūrī – āksts, muļķa zēns, grib zem galda palīst, un šajā pusē panorāmai – jaunekle, fotografēt aizliegts, pakritusi nāves ratu priekšā. Ja ieskatās, rokās viņai kodaļa un vārpstiņa, kas, kā mēs zinām, simbolizē dzīvības dzīpariņa trauslumu. Jā, mākslinieka apokalipse ir didaktiska, bet palūkojiet, cik perfekti viņš atveidojis laikmeta apģērbus un priekšmetus! Izbeidziet stumdīties, ir jāiet tālāk, te, lūk, vēl viens holandietis, nu, visi sarūmējamies, lai ātrāk galā tiktu, lūdzu, laika mums nav daudz.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri