Stāsti nerodas no zila gaisa

 

1988. gadā līdz ar pāragro nāvi piecdesmit gadu vecumā pārtrūka Reimonda Kārvera (Raymond Carver) ‒ ietekmīgākā amerikāņu īso stāstu rakstnieka kopš Ernesta Hemingveja ‒ karjera. Taču tā nepielika punktu Kārvera darbiem ‒ vai viņa ietekmei.

Vēl daudzus gadus pēc Kārvera nāves nepārtraukti turpināja nākt klajā viņa dzīves laikā nepublicētie sacerējumi ‒ galvenokārt pateicoties rakstnieka atraitnes, rakstnieces Tesas Galageras (Tess Gallagher) pūliņiem. Pēc nāves izdoto darbu spektrs bijis visai plašs, no Kārvera pēdējās dzejoļu grāmatas Jauna taka uz ūdenskritumu (A New Path to the Waterfall, 1989) līdz dažiem no viņa pirmajiem literārajiem pūliņiem ‒ Lūdzu, bez augsta stila ‒ nekopotie raksti (No Heroics Please: Uncollected Writings, 1991) un Neļķes ‒ luga vienā cēlienā (Carnations: A Play in One Act, 1992). Rakstnieka piemiņu dzīvu uzturējuši biogrāfiskie darbi Kārvera valstība (Carver Country, 1990), Ja runājam par Reimondu Kārveru (When We Talk About Raymond Carver, 1991) un Atceroties Reju (Remembering Ray, 1993), tāpat kā televīzijas dokumentālās filmas Sapņi ir tas, no kā tu pamosties (Dreams Are What You Wake Up From, 1989) un Raksti un nezaudē laipnību (To Write and Keep Kind, 1992). Un, protams, nedrīkst aizmirst Īsos kadrus (Short Cuts, 1993), Roberta Oltmana režisēto viegli nekaunīgo ieskatu Kārvera pasaulē.

Kā Reimonds Kārvers noteikti lieliski zināja, cilvēks nomirst, bet rakstnieks pasaka pēdējo vārdu ‒ pieņemot, ka kāds vārds vispār var būt pēdējais. (Te jāatminas Kārvera populārais dzejolis Ar uzviju (Gravy), viņa atvadas, ko trīs nedēļas pēc autora nāves publicēja žurnāls The New Yorker.) Un tā, neraugoties uz paša cilvēka aiziešanu, saruna ar rakstnieku turpinās. Savas dzīves laikā Kārvers dialogu ar lasītāju lielākoties uzturēja ar interviju palīdzību ‒ neraugoties uz iedzimto kautrību, tās rakstnieks sniedza labprāt. Veidojot krājumu Sarunas ar Reimondu Kārveru (Conversations with Raymond Carver, 1990), redaktoriem izdevās savākt aptuveni 50 interviju (visdažādākajās valodās ‒ no holandiešu līdz japāņu); 25 no tām iekļautas gatavajā izdevumā. Šajā grāmatā rakstnieks Kārvers jau atkal patur galavārdu. „Mani gaida grāmata, kas jāpabeidz,” viņš saka savam pēdējam intervētājam. „Es esmu laimīgs cilvēks.”

Franču žurnālista Kloda Grimāla (Claude Grimal) saruna ar Reimondu Kārveru notika 1986. gada pavasarī Parīzē, izdevniecībai Editions Mazarine gatavojoties laist klajā rakstnieka īso stāstu krājumu Lūdzu, paklusē (Will You Please Be Quiet, Please?) franču valodā. Tas bija Kārvera pirmais publicētais stāstu krājums, kas oriģinālā dienasgaismu ieraudzīja 1976. gadā, bet 1977. gadā tika izvirzīts ASV Nacionālajai literatūras balvai (National Book Award).

                                                                                Viljams L. Stalls

 

Grāmatā ir divdesmit viens īsais stāsts; katrs no tiem aizņem aptuveni desmit lappuses. Pirmajā stāstā, Resnais (Fat), kāda viesmīle stāsta diviem ne pārāk ieinteresētiem draugiem, Rūdijam un Ritai, ka nesen apkalpojusi kādu ļoti resnu vīrieti ‒ resnāko cilvēku, kādu viņa jebkad redzējusi. „Amizants stāsts, saka Rita, taču es redzu, ka viņa īsti nesaprot, ko lai par to domā.” Lasītājs jūtas mazliet līdzīgi Ritai. Stāsta varoņi padzer tēju un liekas gultā. Stāsts beidzas ar negaidīti optimistisku (?) stāstītājas frāzi: „Manā dzīvē viss mainīsies. Es to jūtu.”

Otrajā stāstā ‒ Iedoma (The Idea) ‒ kāds pāris vēro savu kaimiņu, kurš vakarā iziet dārzā, lai noraudzītos, kā viņa sieva guļamistabā izģērbjas. Vēlāk tajā pašā vakarā stāstītāja ‒ vuāriste, kura kopā ar vīru vērojusi kaimiņu mājas vuāristu ‒ izsmidzina insekticīdu uz veselu skudru armiju, kas uzradusies viņas virtuvē zem izlietnes. Darbojoties viņa sašutumā atkārto: „Tāds draņķis… Kas par iedomu!”

Stāstā Iedomājies sevi manā vietā (Put Yourself in My Shoes) vīrs un sieva ‒ Maijersi ‒ apciemo pāri, kuru mēbelēto māju viņi noīrējuši uz vienu semestri. Aizbildinoties ar ieganstu, ka Maijerss ir rakstnieks, mājas īpašnieki ņemas stāstīt viņam un viņa sievai dažādus dīvainus stāstus, bet pēc tam sāk pārmest, ka īrnieki rakņājušies pa viņu mantām un dažas no tām sabojājuši vai pazaudējuši. Visas šīs sarunas gaitā Maijersam ir grūtības noturēties nesmejoties. Kad viņi beidzot dodas mājās, Pola Maijersa izsaucas: „Kādi biedējoši cilvēki!” Viņas vīrs klusējot vēro ceļu: „Viņš domāja par to, kā beigsies viņa stāsts”.

Kārvera varoņi, kurus rakstnieks ieraudzījis Amerikas vidienē, jūtas apdraudēti savā darbā, mīlestībā, savos līdzsvara un identitātes meklējumos. Mēs viņus vienmēr sastopam kādā patiesības mirklī, kad viņi piedzīvo atklāsmi ‒ nemiera, mokošu pārdomu, fascinācijas brīdī. Šīs izjūtas paliek mums nesaprotamas ‒ tik neizskaidrojamas, ka var droši sacīt: Kārvera smalkajā un precīzajā vārda mākslā galvenais ir sekas, bet nekad ‒ cēloņi. Kārvera nesamudžinātie un tiešie teikumi trāpa tieši mērķī. Pats autors saka, ka viņa stāstiem pēc izlasīšanas „vajadzētu atstāt lasītāju ar spēcīgu sajūtu, ka [viņš saskāries] ar noslēpumu, bet nekad ‒ vīlušos [par to, ka tas palicis neatminēts]”.

 

Klods Grimāls: Kāpēc jūs nolēmāt rakstīt īsos stāstus nevis, teiksim, romānus?

Reimonds Kārvers: Tādi bija apstākļi. Es biju ļoti jauns. Es apprecējos astoņpadsmit gadu vecumā. Manai sievai bija septiņpadsmit; viņa bija stāvoklī. Man pilnīgi nebija naudas, un mums vajadzēja visu laiku strādāt un audzināt divus bērnus. Man vajadzēja arī iestāties koledžā, lai mācītos rakstīt, un bija pilnīgi neiespējami ķerties pie kaut kā tāda, kas prasītu divus vai trīs gadus. Tāpēc es pievērsos dzejoļu un īso stāstu rakstīšanai. Es varēju piesēsties pie galda un pabeigt darbu vienā piegājienā.

 

Vai jūs sevi uzskatāt par tikpat labu dzejnieku kā īso stāstu rakstnieku? Un kādas, Jūsuprāt, ir attiecības starp jūsu dzeju un prozu?

Mani stāsti ir labāk pazīstami, bet man pašam labāk patīk dzejoļi. Attiecības? Gan stāsti, gan dzejoļi ir īsi. (Smejas.) Es tos rakstu vienādi, un es teiktu, ka arī izmantotie efekti ir līdzīgi. Abos žanros ir tāds valodas un emociju sablīvējums, kādu nav iespējams atrast romānā. Es bieži esmu teicis, ka īsais stāsts un dzejolis ir tuvāki nekā īsais stāsts un romāns.

 

Vai jūsu pieeja tēlainības jautājumam abos gadījumos ir vienāda?

Ak tā, tēlainība. Ziniet, man pašam nešķiet, ka es ‒ kā man to reiz kāds teica ‒ savu dzejoļu vai stāstu centrā liktu tēlus. Tēli rodas no stāsta, nevis otrādi. Rakstot es nedomāju par tēlainību.

 

Pie kādas poētiskās tradīcijas jūs sevi pieskaitītu?

Padomāsim… Volless Stīvenss man diez kā nepatīk. Man patīk Viljams Karloss Viljamss. Man patīk Roberts Frosts un diezgan daudz mūsdienu dzejnieku ‒ Galvejs Kinels, V. S. Mērvins, Teds Hjūzs, Č. K. Viljamss, Roberts Hass ‒ daudz mūsdienu dzejnieku. Savienotajās Valstīs patlaban ir īsta dzejas renesanse. Un prozas arī ‒ īpaši īso stāstu rakstnieku vidū.

 

Piemēram?

Šobrīd Amerikā ir tiešām daudz ļoti labas literatūras. Šis ir labs laiks rakstniekiem. Īsos stāstus labi pērk. Ir daudz jaunu talantu. Mani pieaicināja par antoloģijas Labākie amerikāņu īsie stāsti ‒ 1986 sastādītāju, un es atklāju autorus, par kuriem nebiju pat dzirdējis ‒ un viņi visi ir ļoti labi. No mūsdienu rakstniekiem es jūsmoju par Ričardu Fordu, Tobiasu Volfu, kurš ir tiešām augstākās raudzes autors, Džeinu Annu Filipsu ‒ par dažiem viņas stāstiem, par Annu Bītiju, Bariju Hannu, Greisu Peiliju, Haroldu Brodkiju, atsevišķiem Džona Apdaika un Džoisas Karolas Outsas stāstiem. Par britu Ianu Makjuanu. Ir arī kāda pavisam jauna rakstniece Eimija Hempela; man patīk daži no viņas stāstiem. Un man patīk Ričards Jeitss, kurš piecdesmitajos gados dzīvoja Francijā.

 

Vai jūs apsverat iespēju sarakstīt romānu?

Mūsdienās es varu rakstīt, ko vien vēlos, ne tikai stāstus, tāpēc varbūt es tiešām to izdarīšu. Man noslēgts līgums par vēl vienu īso stāstu krājumu. Lielākā daļa no tiem jau ir gatavi, un grāmata iznāks janvārī. Pēc tam jau redzēsim. Pēc pirmā stāstu krājuma visi gribēja, lai es sarakstu romānu. Spiediens bija diezgan liels. Es pat saņēmu honorāra avansu… un tā vietā sarakstīju īsos stāstus. Tiešām nezinu, bet visādā ziņā es domāju par kādu garāku stāstu… kas varbūt varētu pāraugt romānā. Bet kaut kādu nepārvaramu dziņu ķerties pie romāna es nejūtu. Rakstīšu, ko man gribēsies rakstīt. Man patīk tā brīvība, kādu es tagad baudu. Es esmu rakstījis dzeju un esejas, arī autobiogrāfiskas esejas ‒ par savu skolotāju Džonu Gārdneru, par tēvu, par savām problēmām ar alkoholu, ko es pārvarēju 1977. gadā. Šobrīd mans izdevējs ir ļoti apmierināts; manus stāstus labi pērk. Viss ir lieliski.

 

Ko jūs sakāt par faktu, ka Francijā nesenākos stāstu krājumus pārtulkoja pirms tā, ko jūs sarakstījāt pirmo?

 

Priekšrocība ir tāda, ka stāsti, kas iekļauti Katedrālē (Cathedral) ir labāk izstrādāti un ka jaunā grāmata piesaistīs lasītājus, kurus nebūtu vilinājis krājums Par ko mēs runājam, kad runājam par mīlestību (What We Talk About When We Talk About Love). Tā kā galu galā es nemaz nezinu… Jā, man tomēr liekas, ka izdevējs pieņēmis labu lēmumu.

 

Tātad uzskatāt, ka laikā starp savu pirmo un pagaidām jaunāko grāmatu esat mainījis rokrakstu?

Jā, pat ļoti. Mans stils tagad ir pilnīgāks, dāsnāks. Otrajā grāmatā, Par ko mēs runājam, kad runājam par mīlestību, stāsti bija ļoti strupi, ļoti īsi, ļoti saspiesti ‒ bez īpašām emocijām. Jaunākajā grāmatā Katedrāle stāstiem ir plašāks spektrs. Tie ir pilnīgāki, spēcīgāki, sīkāk izstrādāti un cerīgāki.

 

Vai tā no jūsu puses bija apzināta pieeja?

Nē, ne apzināta. Man nav nekādas programmas, vienkārši mainījušies manas dzīves apstākļi. Es esmu atmetis dzeršanu, un varbūt tagad, kad esmu kļuvis vecāks, jūtos arī optimistiskāks. Nezinu, bet man liekas svarīgi, lai rakstnieks mainās ‒ lai viņš seko kaut kādai dabiskai attīstībai, nevis apzinātam lēmumam. Un tāpēc, kad esmu pabeidzis grāmatu, es sešus mēnešus neko nerakstu – ja nu vienīgi mazliet dzejas vai kādu eseju.

 

Vai, rakstot atsevišķos stāstus, jums ir priekšstats par kaut kādu kopumu, kas vēlāk kļūs par stāstu krājumu? Vai arī tos uztverat neatkarīgi citu no cita?

Es domāju par stāstiem kā par kopumu. Es rakstu, un pamazām vien manā prātā konkrētus apveidus iegūst priekšstats par visu krājumu.

 

Kā izvēlaties krājuma nosaukumu?

Tas parasti ir labākā stāsta nosaukums ‒ bet arī intriģējošākais nosaukums. Par ko mēs runājam, kad runājam par mīlestību ir neatvairāmi vilinošs nosaukums.

 

Kuri ir jūsu mīļākie stāsti?

Katedrāle. Mazs labumiņš (A Small, Good Thing). Daudzi stāsti man vairs nepatīk, bet es jums neteikšu, kuri tie ir. Es labprāt izdotu savu stāstu izlasi, bet nekādā gadījumā ne „kopotos rakstus”.

 

Mazs labumiņš tapis, jums pārstrādājot senāku stāstu, Vanna (The Bath), no krājuma Par ko mēs runājam, kad runājam par mīlestību.

Jā. Vannu publicēja žurnālā. Tas saņēma… es vairs neatceros, kādu balvu, bet šis stāsts mani kaut kā neapmierināja. Tas man nelikās pabeigts. Tur vēl bija palicis, ko sacīt. Laiks, kad es rakstīju Katedrāli (garāmejot piebildīšu, ka nekad vēl nebiju sarakstījis grāmatu tādā tempā; tas neprasīja vairāk kā astoņpadsmit mēnešus), man bija ļoti ražīgs. Stāsts Katedrāle man šķita pilnīgi atšķirīgs no visa, ko biju sarakstījis līdz tam. Tas bija tāds [stilistiska] dāsnuma periods. Es paskatījos uz Vannu, un man likās, ka šis stāsts ir kā nepabeigta glezna. Tā nu es pie tā atgriezos un pārrakstīju. Tagad tas ir daudz labāks. Kāds no tā pat uztaisījis filmu, kāds no Holivudas. Austrālieši arī ‒ viņi uzņēmuši filmā stāstu Spalvas (Feathers). Es to pirmo filmu redzēju, tā likās laba ‒ un tā otra arī. Viņi paturējuši pāvu un zobus. Ļoti amizanti.

 

Vai jūs varētu pastāstīt par savu stāstu nobeigumiem? Teiksim, par Katedrāli.

Stāsta varonis ir pilns ar aizspriedumiem pret neredzīgiem cilvēkiem. [Stāsta gaitā] viņš mainās – viņš aug. Es vēl nekad nebiju neko tādu rakstījis. Tas ir pirmais stāsts, ko es sarakstīju pēc Par ko mēs runājam, kad runājam par mīlestību, un es biju nogaidījis sešus mēnešus. Un tad, uzrakstījis šo stāstu, es jutu, ka tas ir pilnīgi citāds. Rakstot es jutu īstu impulsu, kas dzina uz priekšu, un ar katru stāstu tā nebūt nenotiek. Bet es jutu, ka esmu uztaustījis kaut kādu dzīslu. Tas man likās aizraujoši. Redzīgais varonis mainās. Viņš sevi iztēlojas neredzīgā vietā. Stāsts ir dzīvi apliecinošs. Tas ir pozitīvs stāsts, un tieši tāpēc tas man  ļoti patīk. Cilvēki saka, ka tā esot metafora ‒ mākslas, jaunrades metafora… Nē, es domāju par to fizisko kontaktu ‒ neredzīgā cilvēka roka uz viņējās. Tas viss ir pilnīgi izdomāts. Nekas tāds ar mani nekad nav gadījies. Tas bija neparasts atklājums. Un tas pats attiecas uz Mazo labumu, kad vecāki ir pie maiznieka. Es negribētu teikt, ka šis stāsts būtu dvēseli pacilājošs, taču tas tik un tā noslēdzas uz pozitīvas nots. Pāris spēj pieņemt sava bērna nāvi. Tas ir pozitīvi. Starp abiem stāstiem ir zināma sasaukšanās. Tie abi beidzas uz pozitīvas nots, un tas man ļoti patīk. Es būšu ļoti priecīgs, ja šos divus stāstus lasīs arī turpmāk.

 

Vai autobiogrāfiskais elements jūsu stāstos ir svarīgs?

Tā tas ir rakstniekiem, kuri man ir vistuvākie ‒ Mopasānam, Čehovam. Stāstiem no kaut kurienes jānāk. Vismaz tiem, kuri man patīk. Tur jābūt kaut kādai atsaucei uz reālo pasauli.

 

Tas attiecas uz jums, kamēr jūs šos stāstus rakstāt. Bet vai jums liekas, ka lasītājam jūsu biogrāfija palīdzēs?

Nē, nepavisam. Es vienkārši izmantoju zināmus autobiogrāfiskus elementus, kaut ko ‒ kādu ainu, kādu noklausītu teikumu, kaut ko manis redzētu vai darītu. Un tad es to pārveidoju par kaut ko pavisam citu. Jā, tur ir mazliet autobiogrāfijas, bet arī ‒ es vismaz ceru ‒ daudz iztēles. Bet vienmēr ir arī kāds sīks elements, no kā izšķiļas tā dzirkstelīte. Tā ir Filipam Rotam vai Tolstojam, Mopasānam ‒ rakstniekiem, kuri man patīk. Stāsti nerodas no zila gaisa. Vienmēr ir kaut kāda dzirkstelīte. Un tieši tādi stāsti mani interesē visvairāk. Teiksim, Resnajā – mana sieva, mana pirmā sieva, strādāja par viesmīli, un kādu vakaru viņa pārnāca mājās un teica, ka viņai bijis tāds klients ‒ milzīgu apmēru vīrs, kurš par sevi runājis daudzskaitļa pirmajā personā: „Mums gribētos vēl mazliet maizes… Saldajā ēdienā mēs pasūtīsim dienas īpašo desertu.” Tas man iespiedās prātā; tas likās neparasti. Un tā bija tā dzirkstelīte, no kuras izauga stāsts. Es to sarakstīju tikai pēc vairākiem gadiem, bet nebiju aizmirsis, ko sieva man toreiz pastāstīja. Un jau krietni vēlāk es apsēdos, lai strādātu, un jautāju sev, kā to vislabāk pastāstīt. Tas bija apzināts lēmums. Es nolēmu to aprakstīt no viesmīles viedokļa ‒ ne manas sievas, bet viesmīles.

 

Un stāsta beigas, kad šī sieviete saka, ka viņas dzīve mainīsies ‒ kā jūs izskaidrojat to?

Es to nekā neizskaidroju. Varbūt arī šeit es vienkārši gribēju ielikt kaut ko pozitīvu.

 

Stāsts ir tagadnes formā.

Jā. Tāda forma man likās vispiemērotākā. Tie četri vai pieci stāsti, kurus es pērn publicēju žurnālā The New Yorker, visi ir tagadnes formā. Nezinu, kāpēc. Tas ir lēmums, kuru es pieņemu, pats nezinot, kāpēc. Daļēji šis lēmums sevi pieņem pats. Bet es negribu likt jums domāt, ka tas ir kaut kas noslēpumains. Tā vienkārši ir.

 

Vai jūs cenšaties rakstīt amerikāniski?

Noteikti. Reizēm saka, ka man ir laba dialoga izjūta, un tā tālāk. Man nekādā gadījumā neliekas, ka cilvēki sarunājas tā, kā es rakstu. Tāpat kā Hemingvejam. Par viņu arī mēdz teikt, ka viņš labi saklausījis dialogus, bet viņš jau to visu ir izdomājis. Cilvēki tā nemaz nerunā. Tas ir tikai ritma jautājums.

 

Cik svarīgi jums stāstos šķiet dialogi?

Tie ir svarīgi. Dialogam jāvirza uz priekšu sižets vai jāatklāj varoņa rakstus, un tā tālāk. Man nepatīk, ja cilvēki runā pilnīgi bez kāda iemesla, bet man ļoti patīk dialogi starp cilvēkiem, kuri viens otrā neklausās.

 

Vai jūs varētu pastāstīt par savām tēmām?

Rakstniekam vajadzētu runāt par lietām, kas viņam ir nozīmīgas. Kā jau jūs zināt, es esmu pasniedzis universitātēs, apmēram piecpadsmit gadus. Man tur palika pietiekami laika citam darbam, un es neesmu sarakstījis nevienu pašu stāstu par universitātes dzīvi, jo tā ir pieredze, kas nav atstājusi nekādas pēdas manā emocionālajā pasaulē. Es bieži atgriežos pie laika un cilvēkiem, ko labi pazinu, kad biju jaunāks, un kas atstājuši uz mani spēcīgu iespaidu… Dažos no maniem pēdējā laika stāstiem darbojas cilvēki, kas ieņem vadošus amatus. Teiksim, The New Yorker publicētais stāsts Tas, kurš izmantojis šo gultu (Whoever Was Using This Bed), kurā cilvēki apspriež lietas, par ko manu agrāko stāstu varoņi nekad nerunātu. Viņš ir biznesmenis, un tā tālāk. Bet tas tiesa, ka lielākā daļa cilvēku manos stāstos ir trūcīgi un apjukuši. Ekonomika – tas ir svarīgi… Man neliekas, ka es būtu politisks rakstnieks, un tomēr Savienotajās Valstīs labēji orientēti kritiķi man pārmetuši, ka es nerādu kaut kādu smaidīgāku Ameriku, ka es neesmu pietiekami liels optimists ‒ ka es rakstu stāstus par tiem, kuriem dzīvē neveicas. Bet šīs dzīves ir tikpat svarīgas kā viss tas, ko dara uzvarētāji. Jā, uz bezdarbu, naudas un laulības problēmām es raugos kā uz pašsaprotamiem dzīves aspektiem. Cilvēki raizējas par īri, bērniem, mājas dzīvi. Tas ir elementāri. Tas ir tas, kā dzīvo 80‒90 procenti vai vispār Dievs zina, cik daudzi cilvēki. Es rakstu stāstus par tiem, kuri paliek ēnā – par kuriem ne vienmēr kāds iestājas. Es esmu tāds kā liecinieks, un bez tam tā ir tieši tāda dzīve, kādu ilgu laiku dzīvoju arī es pats. Es neuzskatu, ka runāju viņu vārdā ‒ es drīzāk sniedzu liecību par šo cilvēku dzīvi. Es esmu rakstnieks.

 

Kā jūs rakstāt savus stāstus un kā aizvadāt tos līdz noslēgumam?

Lai uzrakstītu noslēgumu, rakstniekam nepieciešama zināma drāmas izjūta. Stāsta beigas neuzrodas kaut kādā brīnumainā veidā pašas no sevis. Tās var atrast, stāstu pārstrādājot. Un es katru no tiem pārstrādāju kādas piecpadsmit, divdesmit reizes. Dažādās versijas es saglabāju… Senāk es tā nedarīju, bet tagad daru ‒ grāmatu kolekcionāru dēļ. Man patīk pats fiziskais rakstīšanas darbs. Man nav vārdu procesora, bet ir mašīnrakstītāja, kura man atdod tīrus, izlabotus tekstus… un tad es tos pārstrādāju un vēlreiz pārstrādāju. Tolstojs Karu un mieru pārrakstīja septiņas reizes un nebeidza tekstu labot līdz pēdējām minūtēm pirms sūtīšanas uz tipogrāfiju. Es esmu redzējis to korektūru fotogrāfijas. Man patīk tādas rūpes par to, lai darbs būtu godam padarīts.

 

Tad jums noteikti nepatīk Keruaks, kurš apgalvoja, ka romānu Ceļā sarakstījis vienā paņēmienā, uz viena liela rakstāmmašīnas papīra ruļļa?

Nē, kaut gan Ceļā man tiešām ļoti patīk. Bet ne pārējais, ko viņš sarakstījis. To nav iespējams lasīt. Tas viss ir ļoti novecojis.

 

Un varbūt Keruaks meloja.

Jā, rakstnieki ir lieli meļi. (Smejas.)

 

Ieskaitot jūs?

(Smejas.) Ak, debess, nē ‒ mani ne. Es esmu vienīgais izņēmums.

 

Kuri rakstnieki jūs interesē?

Kad es biju pasniedzējs, tad izvēlējos autorus, kuri man patika un kuri man bija palīdzējuši kā jaunam rakstniekam. Flobērs, viņa Trīs stāsti un vēstules; Mopasāns, par kuru es esmu sarakstījis dzejoli Pajautā viņam (Ask Him); Čehovs, Flanerija O’Konora, viens Viljama Gasa romāns un viņa kritiskās esejas, Jūdora Veltija…

 

Un Hemingvejs, ar kuru jūs tik bieži salīdzina?

Es viņu esmu daudz lasījis. Kad man bija 19 vai 20, es daudz lasīju, un tajā skaitā arī Hemingveju. Hemingvejs mani tolaik interesēja vairāk nekā, teiksim, Folkners, kuru es arī lasīju apmēram tajā pašā laikā. Es, protams, no Hemingveja esmu daudz mācījies, par to nav ne mazāko šaubu – īpaši no agrīnajiem darbiem. Man patīk viņa darbi. Ja mani ar viņu salīdzina, es jūtos pagodināts. Manās acīs Hemingveja teikumi ir kā dzeja. Tajos ir ritms, kadence. Kad es pārlasu viņa agrīnos stāstus, tie man šķiet tikpat neparasti kā senāk. Tie mani iedvesmo tikpat stipri kā senāk. Tas ir brīnišķīgi uzrakstīts. Viņš teica, ka proza ir arhitektūra un baroka laikmets ir beidzies. Tas mani pilnībā apmierina. Flobērs teica kaut ko ļoti līdzīgu – ka vārdi ir kā akmeņi, no kuriem uzmūrē sienu. Es tam pilnībā piekrītu. Man nepatīk pavirši autori, kuru rakstītie vārdi nav nekā noenkuroti ‒ ir pārāk slideni.

 

Bet jūs daudz runājat par noslēpumiem un nekad nepasakāt, kas tie ir. Lasītājam Jūsu stāstu strupo, teiksim tā ‒ spēji aprauto beigu dēļ nākas izjust zināmu bezspēcīgu aizkaitinājumu. Jūs kaitināt savus lasītājus.

Nezinu, vai es vispār pats saprotu, kā rakstu savus stāstus. Es vienkārši rakstu. Man nav programmas. Ir cilvēki, kas spējīgi paziņot, ka stāstam kaut kā jāattīstās, jāsasniedz kaut kāda kulminācija un tā tālāk. Es tiešām nezinu. Es uzrakstu tik labu stāstu, cik nu esmu spējīgs… Stāstam ir kaut kas jāatklāj, bet ne jau viss. Stāstā jāsaglabājas kaut kādam noslēpumam. Nē, es negribu savus lasītājus kaitināt, bet tā ir taisnība, ka lieku sajust zināmas gaidas un pēc tam atstāju tās nepiepildītas.

 

Kā jums šķiet, vai jūsu stāstos ir vuārisms? Tajos bieži ir cilvēki, kas izspiego citus – kurus fascinē kaimiņu dzīve un tā tālāk.

Taisnība. Bet savā ziņā varētu teikt, ka tāda ir visa daiļliteratūra. Rakstīt nozīmē runāt lietas, ko normāli citiem cilvēkiem neteiktu. (Smejas.) Kaimiņos (Neighbours) ir vuārisms, un Iedomā arī, attiecībā uz vecāko pāri – tur ir tāds seksuāls lādiņš. Tiešām. Un kaimiņos pāris pēc kaimiņu dzīvokļa ieraudzīšanas sajūt seksuālu uzbudinājumu.

 

Sekss jūsu stāstos šķiet vienmuļš ‒ vai arī seksuālo spriedzi uzkurina citu cilvēku privātās dzīves novērojumi. Teiksim, Spalvās, Kaimiņos

Bet vispār seksa manos stāstos nav daudz. Stāsti ir samērā atturīgi ‒ un sekss tāpat. Tas ir drīzāk vēss nekā kaislīgs. Tas tiesa, ka sekss, kad tas vispār manos stāstos parādās, notiek kaut kur aizkadrā vai mehāniski… Bet es nezinu.

 

Iedomā jūs saliekat kopā divas šķietami nesaderīgas lietas ‒ pāri, kas izspiego kaimiņus, un skudras zem izlietnes. Jūs apvienojat lietas, kas, vismaz šķietami, nav savstarpēji saistītas.

Jā. Taču šī saikne šķiet ne vien iespējama, bet arī neizbēgama. Nezinu, kā lai paskaidro. Kā jau es teicu, rakstot šos stāstus, es neturos ne pie kādas programmas. Es sāku rakstīt stāstu, nezinot, ka iesaistīšu tajā skudras. Kad es sāku, tad nezinu, kurp virzīšos. Bet man šajā ziņā ir slaveni priekšgājēji. Kad Hemingvejam reiz jautāja, vai viņš, ķeroties pie stāsta, zina, kā tas beigsies, viņš atbildēja: „Nē, man nav ne jausmas”. Flanerija O’Konora arī teica, ka rakstīšana ir kā atklājums. Viņa nezināja, kas notiks burtiski nākamajā teikumā. Bet es jau teicu ‒ līdz beigām nenonāk kaut kādā brīnumainā kārtā. Vajadzīga drāmas izjūta. Un beigas kļūst skaidras rakstīšanas ‒ vai drīzāk pārrakstīšanas – procesā. Es esmu liels pārrakstīšanas atbalstītājs. Pārrakstīšanas procesā tēma ‒ bet es nejūtos īsti labi, lietojot šo vārdu, tāpēc labāk teiksim „stāsta jēga” ‒ tātad stāsta jēga katru reizi mazliet mainās.

 

Vai jūs sekojat tam, kas jauns tiek sarakstīts Francijā?

Hm, nē… ne kopš nouveau roman laikiem. (Tas bija labi, vai ne?) Bet šķiet, ka īsie stāsti Francijā nav populāri. Man stāstīja, ka pērn pie jums publicēti labi ja desmit stāstu krājumi. Kas par lietu? Ar tādu priekšgājēju kā Mopasāns!

 

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola

 

Intervijas tulkojums angļu valodā sākotnēji publicēts žurnālā Clockwatch Review.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri