Ēnu teātris

 

Fragments no romāna Ēnu teātris (no igauņu valodas tulkojusi Rūta Karma, Mansards, 2017)

 

Foto: no autores personīgā arhīva

 

Tie nožēlojamie, ar bērna roku rakstītie gadskaitļi bija mans vienīgais pieturas punkts uz zemes, mana starpplanētu lidojuma primitīvais aparāts.

Romā, Lungoteverē, Tibras krastmalā, aiz vakara samta priekškara noteikti jau čaukstēja sausas, bronzas krāsas platānu lapas. Tibras upe atspoguļoja piecdesmito nogales debesis un zvaigžņu stāvokli. Un es nebiju bijusi vēl pat Tallinā!

Tomēr Tallinā mani gaidīja 1991. gada augusts, kam šai ilgajā ceļā uz Romu nekādi nevar paiet garām. Par šo deviņdesmit pirmā gada augustu Igaunijā ir daudz runāts un rakstīts. Par to ir tik daudz domu un viedokļu, cik daudz ir cilvēku, kas tai dienā dzīvoja Igaunijā. Bet šie viedokļi un domas savā starpā nebūt nesakrīt. Daži pat nesaprata, ka kaut kas notiek. Daži bija izmisumā. Tā ir viņu darīšana. Es runāju par to, ko pārdzīvoju es.

Šīs divas augusta dienas es biju mājās viena pati. Divas garas, lēnas, rēgainas dienas tajā divistabu dzīvoklī, netīrajā paneļmājā ar piemīzto liftu, kur es biju bijusi laimīga. Es toreiz nezināju, ka dzīve vienmēr ir virves deja, iešana pa naža asmeni, un tas, kas ir šodien, rīt var būt zudis. Es vēl nezināju, ka dzīves sīkumi, ko tu uzskati par tik apnicīgiem un dalies tajos ar otru, — ka tā arī ir laime. Ka veļas locīšana, maizes un kartupeļu stiepšana uz māju, tējas vārīšana, kreklu un kabatlakatu gludināšana var būt laime. Es šos dzīves sīkumus vēl nicināju ar pilnu krūti. Es toreiz vēl nebiju bijusi Somijas rietumu salās Kārinas un Jāko Kaurinkoski vasaras mājā un nebiju dzirdējusi viņus pirms ciemiņu aizbraukšanas kā dievkalpojumā igauniski dziedam: „Mūsu dzīve šajā saulē, šajā saulē, kā uz zara putniņam, kā uz zara putniņam…”

Šajos divos deviņdesmit pirmā gada augusta rītos atvadījāmies, nezinādami, vai vēl dzīvē redzēsimies. JJ devās uz Domkalnu pildīt savu pienākumu, jo viņš bija deputāts tai, pašā pēdējā, Augstākajā Padomē, kas pasludināja neatkarību.

Pienākums, kas bija jāpilda, tajās divās dienās pastāvēja aukstasinīgā darbībā, tanku un rokudzelžu trokšņa neievērošanā. Nonākšanā līdz valstij un neatkarībai, tai stiprajai pilij, par ko gadu desmitiem bija runāts čukstus, par ko bija mirts bunkuros un ierakumos, nometnēs un cietumos. Par to bija mirts tur, kur tu dabūji lodi — pie skolas nama sienas, salonā, kartupeļu vagā. Igaunijas rudzu laukā pēkšņi atvērās krauja, un tajā tu kriti. Kurš tad spēja visus krītošos saķert!

Tā laika karavīru un mežabrāļu dziesmas nav tikai laika kavēklis, ko klausīties ilgos braucienos ar mašīnu, bet izmisuma un cerības, pašas izsamisas balss.

Ikviens to zina, un vairākums ir aizmirsis.

Ja vēsture ir spirāle, kā daži domā, tad 1991. gada augustā Igaunijā tā atkal nonāca vienuviet ar četrdesmito gadu sākumu.

Tai pašā 1991. gada vasarā es pati savām ausīm dzirdēju, kā viena pārdevēja veikalā atzinās otrai: „Šonakt nemaz nevarēja aizmigt. Ārā rūca viena mašīna, un mēs visu laiku klausījāmies, ka tik nenāk tanki.” Uz ko otra atbildēja: „Jā, mums arī naktīs ir tās bailes. Pēc katra trokšņa miegs pagalam, ja nu tiešām tie ir tanki.” Ja šīs pārdevējas vēl ir dzīvas, vai viņas vēl atceras tās naktis?

Arī es naktīs pacēlu galvu no spilvena un klausījos, vai nenāk tanki. Par to visumā nemēdza runāt, tajā kaunējās atzīties sev un izrādīt citiem, tās bija slepenas bailes un nemitīga baiļu pārvarēšana. Šī gatavība uz visu vienoja pārdevēju ar rakstnieku un ārstu ar santehniķi kā asinsrite, vienoja cilvēkus par tautu varbūt vairāk nekā visas tēvzemei teiktās runas kopā.

1991. gada augustā bija rāmas dienas, kas pieskārās dzīvai miesai kā samta priekškari. Ko šie priekškari aiz sevis slēpa, nebija zināms. Kāda kustība šī priekškara aizsegā notika, bet redzama tā nebija. Lieli, balti vasaras mākoņi peldēja pār debesīm, it kā valstu interešu, politikas un ekonomikas, slepeno dienestu un slepeno apkārtrakstu vispār nebūtu pasaulē.

Pat ledusaukstie savvaļas ūdeņi pie Suomenlinnas bija kļuvuši rāmi un maigi un lutināja peldētājus. Ne agrāk, ne vēlāk es neesmu no Suomenlinnas klintīm nolaidusies šajos dziļajos, tumšajos ūdeņos. Bet 1991. gada augustā es tur peldējos, un ar šo vienu reizi pietiek visam mūžam.

Baltijas jūras austrumu krastā šī 1991. gada vasara bija kā apsējs uz brūces, piesūcies ar tumšām bailēm, neizlietām asinīm, mokošām gaidām. Kad tanki beidzot nāca, kopā ar to seno, draudīgo dunoņu tuvojās arī atrisinājums. Šajās divās apvērsuma dienās Igaunijas Radio deva tautai norādījumus, kā izturēties un ko darīt, ja Augstāko Padomi un valdību gāzīs, ja tie, ko vajag, tiks likvidēti un radio sāks runāt ienaidnieks.

Esmu visus šos ieteikumus un norādījumus dzirdējusi pati savām ausīm no radio. Vēlāk tos neatcerējās neviens!

Radio ieteica telefona sarunās lietot šifrētu valodu un segvārdus. Ieteica nenakšņot mājās. Aicināja uz pilsonisko nepakļāvību.

Televīzijā es gaišā dienas laikā redzēju tanku kolonnas gaitu cauri Tallinai. Šie kadri bija jau redzēti, cik uziet! Tā bija 1940. gada Tallina un 1968. gada Prāga.

Ārā spīdēja gaiša saule, un tās gaisma likās pelēka, it kā tā būtu spīdējusi Nāves ēnas ielejā. Dzīve bija tik ātri pagājusi, tik daudz bija palicis nepaveikts, tik daudz palicis otram nepateikts, tik daudz mīlestības bija palicis neizpausts, un tagad varēja būt par vēlu.

Telefons darbojās. Pat saruna no Zviedrijas pienāca! Jokojām. Zvanīja Pēteris, Pēteris Puide, un ieteica ņemt līdzi uz Sibīriju labi daudz sniegbaltu mutautiņu ar monogrammām, lai būtu elegants kontrasts.

Tās dienas, 20. augusta, vakarā Brīvības laukumā (ko tolaik sauca par Uzvaras laukumu) notika sapulce ar runām, par ko stāstīja, ka pretinieki to esot aizlieguši. Nebija zināms, vai tanki sapulces laikā parādīsies, vai ne. Vai tos dzīs tautai virsū, vai nedzīs. Kurš gāja uz sapulci, nevarēja būt drošs, ka vēlāk atnāks atpakaļ mājās. Gāja tūkstoši. Gāja tik daudzi, ka Brīvības laukumā tautai nepietika vietas, stāvēja arī nogāzēs aiz laukuma.

To Tallinu, kuru es redzēju tai novakarē, es vairs neesmu redzējusi. Ielās it kā no tukša gaisa vai kapu dziļumiem bija parādījušies jauna veida saimnieki. Tiem tiešām bija kājās stulmu zābaki, tiem tiešām bija grīļīga gaita. Viņiem tiešām pie krūtīm bija sarkana lente, tiešām viņiem bija galvā žokejnīca un mutes kaktiņā smēķis. Visi četrdesmitā gada valsts apvērsuma apraksti bija tiešām atbilduši patiesībai. Tagad to varēja pārbaudīt pašu acīm. Tauta šiem no tukša gaisa vai kapa dziļumiem nākušajiem vīriem skatījās garām. Varbūt tāpēc to parādīšanos vairs neviens neatceras.

Man kabatā bija aukstais ierocis, Šveices kabatas nazis, ko mūsu draugs Heincs Štalders bija uzdāvinājis JJ par draudzības zīmi. Uz naža sāna lieliem, šķībiem burtiem bija ieskrāpēts vārds Heinz, jo tas bijis Heinca paša mīļais nazis. Ar to viņš bija darinājis daudz koka stabulīšu, priežumizas laiviņu un vēja zvanu. Ar to viņš bija graizījis Somijas bērza tāsi un grebis Šveices skābardi. Šis nazis bija man par iedrošinājumu, es to turēju saujā kā cilvēka roku.

Tagad, pēc tā visa, ir zināms, kas notika. Tagad vairs neticētu, ka cilvēki tā gāja. Taču toreiz dzīve bija izdarījusi dīvainu pagriezienu un pārvērtusies sapnī. Un sapnī, kā zināms, ir iespējams viss.

Visu ceļu no teātra Estonia tramvaja pieturas līdz Brīvības laukumam es turēju šo nazi saujā kā cilvēka roku. Gāju roku rokā. Starp citu, varēja redzēt arī citus, kam roka tāpat bērnišķīgi un izmisīgi bija kabatā. Varbūt ir tiesa: ja cilvēki neietu pret impērijām un to armijām ar kabatas nažiem, tās netiktu gāztas nekad.

Vienmēr, kad es dzirdu tās noleijerētās karavīru dziesmas rindas: „Savu apbruņoto roku sniedzu tev,” — tā ir manis pašas roka.

Esmu bijusi gatava dzīvam cilvēkam, padomju zaldātam, tiešām triekt nazi acīs, ja vajadzēs. Zinu, kas tā par sajūtu. Mana miesa, kauli un asinsvadi atcerēsies šo lēmumu līdz nāves stundai.

Paziņas uz ielas krita cits citam ap kaklu, to acis kļuva slapjas un mutes šķības. Es neteicu nekā, un man neteica nekā. Mēs tikai skatījāmies cits citā. Visur bija kapa klusums.

Tauta pulcējās tai pašā kapa klusumā. Visi skatījās uz visiem gluži kā pēdējo reizi. Kad sāka skandēt: „Neatkarību Igaunijai!” — sacēlās stiprs vējš un vecās liepas ap Jāņa baznīcu sāka tumši šalkt.

Biju ceļā uz Romu, un tie nebija joki.

Biju ceļā uz Romu arī tai 1963. gada ziemas vakarā, sešpadsmitgadīga, plānā mētelī, bez naudas, pretī vējam un naktij ejot uz autobusu, pretī liktenim.

Kur mēs iesim pretī naktij,
pretī naktij, ūdenim,
pretī aklai, aklai tumsai,
pretī gaišai vakarblāzmai,
pretī zelta mēnesim?
Varbūt noslīksim mēs strautā,
pazudīsim viņā krastā;
kas mūs meklēs tajā strautā,
kas mūs radīs viņā krastā?
Dievs mūs sameklēs tai strautā,
Mārja radīs viņā krastā.

Nebija nemaz tik vēls, bet bija jau tumšs un vēl tumšāks kļuva. Meži vaidēja, sniegs putināja, bija jāsteidzas, jo ceļi un takas drīz izzuda zem sniega. Drīz sniegs bija līdz ceļiem. Aiz mežiem un biezokņiem bija pilsēta, Tallina, maza, pelēka un nabadzīga gan, tomēr tur dega spuldzes un uz debesīm cēlās skumīga, dzeltenīga blāzma, it kā ceļinieki tur būtu iekūruši uguni. Es nezināju, ka šī pilsēta tur ir tik maza un ka šī uguns blāzma ir tikai citu, gaišāku uguņu ēna un attēls. Tur, pie tā nespodrā ugunskura, mani negaidīja neviens, un tieši tur bija mana vieta. Tas bija man ienācis prātā, un turp es steidzos. Bija tikai jāpaspēj laikā uz autobusu, kas gāja pulksten sešos.

Māte cauri sniegam un vējam skrēja man pakaļ. Viņa ieķērās man mēteļa piedurknē, viņas mute kustējās, viņa neteica nekā, tikai skatījās tā. Vienā acumirklī viņa kļuva par visu prombraucēju māti. Viņas tumstošais stāvs no turienes, cauri ziemas krēslai, vīd šobaltdien, šis stāvs šķiet tik mazs un tik viens, tas ir redzams līdz pat pasaules galam. Es devos tālāk, uz Romas pusi, ticēju brīnumam un zvaigznei un tūlīt nozudu puteņa vilnī, it kā manis tur nekad nebūtu bijis.

Savas mātes skatienu es 1991. gada 20. augustā redzēju pavisam svešu cilvēku acīs, tad, kad mēs visi lūkojāmies cits uz citu kapa klusumā.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri