Uzmanies no zemē ieraktām pudelēm

 

Foto: Gundega Vjakse

 

no mammas

uzmanies no zemē ieraktām pudelēm

asiņu tērcītes rūsas celiņi
auksts ūdens ceļmallapas
aptur
slidkalniņš ābele dīķis
tu
uzmanies
uz papēža pirkstgaliem
siena šķūnī viņa arī tur
nokrita
uzmanies

no zemē ieraktām pudelēm

uzmanies no šujampiederumiem cepumu kārbās

asiņu pilītes trušu actiņas
siekalas ozola miza
aizkavē
citroni šķēres virtuves naži
tu
uzmanies
uz īkšķa un locītavas
pie lielā virtuves galda jau vienreiz
gadījās
uzmanies

no šujampiederumiem cepumu kārbās

 

***

vasaras naktīs pļavnieki smaržo pēc ezera
it kā kaut kur būtu
uzradies ar lietus ūdeni piepildīts krāteris

sasmēlies kāpņu telpu mutēs
pirmo stāvu logos
nočņikos un frizētavās

it kā šī smarža būtu nosēdusies manī
kad bērnībā gandrīz noslīku
ezerā ar 45 salām
it kā tā tiektos man pretī
200 kilometrus
it kā es
pārvarējusi 40 procentus
būtu 100 procentu ūdens

it kā man katru vasaras nakti
vajadzētu ezeru

 

***

pirmais cēliens

no vasaras atgriezīsimies augusta pirmajās dienās
mums būs basas kājas un nagi melnzemes krāsā
mēs aizslēgsim vasarnīcas rīgas centrā un mikrorajonos

otrais cēliens

kāds zālē jau iemigs un klepos
starpbrīdī mēs aizgūtnēm dzersim vīnu
stāvēsim sieviešu tualetes rindā
mūsu kurpes būs pilnas Lāčplēša ielas smilšu
rokas smagas no grāmatām
kuras solījām pabeigt

trešais cēliens

mēs necienīsim sevi un skatītājus
atkārtosimies
smiesimies nevietā
kā parasti
viss beigsies par vēlu

 

***

Es ticēju viņas Dievam. Aukstā baznīcā uz neērta sola, kartupeļu laukā un pustumšā virtuvē, kas smaržoja pēc silta piena. Ticēju saldākajos ķiršos Ļaudonā, viņas bučā uz pieres.

Dzirdot par Marijas debesbraukšanas svētkiem, ticēju, ka viņa arī brauks debesīs. Ja kāds brauks, tad noteikti viņa sava jocīgā brāļa žigulī.

Ticēju aukstam, svētītam ūdenim, kuru man deva dzert no pieclitru plastmasas pudeles, kad biju nobijusies no rejošā kaimiņu suņa. Ticēju televizora sedziņai, mušpapīram, papīra svētajiem pie dzeltenās sienas. Ticēju ceļam pāri tiltam un mājai uz Upes ielas.

Ticēju viņas kapu svētkiem. Citiem neticu. Nevienam citam siltam pienam, nevienai lūgšanai, nevienam citam dievam.

 

***

Ziemās izskatos pēc kņazienes. Mētelis un cepure ir kā vajag. Acu krāsa un izteiksme, sala sakniebti vaigi, pussmaids un pilsēta arī. Turpmāk izmantotie fakti ir tikai daļēji patiesi.

Sabiedrība man liek justies vientulīgi kā Katrīnai Pustajovičai.

Eju pa tukšu ceļu laukos netālu no kapsētas kā Aņa Smertonova.

Iemācījos skaitīt līdz simts kopā ar tēvu kā Ksenija Andrejevna Stoviča.

Smejos gan kā Dmtrijs Pečailovičs par visnesmieklīgākajiem jokiem.

Visu laiku pazaudēju cimdus kā Jekatjerina Dolgorukova.

Noglaudu katru sastapto suni kā Tatjana Konstantinova Ceploviča.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri