Piektais kompromiss

 

Foto: www.sergeidovlatov.com

 

Sergejs Dovlatovs (1941-1990) piedzima Ufā, kurp ģimene tika evakuēta kara laikā, bet 1944. gadā atgriezās Ļeņingradā, kur Sergejs pavadīja lielāko daļu mūža. Sešdesmito gadu sākumā Dovlatovu iesauc armijā un viņš dienē sardzes bataljonā vienā no daudzajām labošanas darba nometnēm. Par to laiku viņš vēlāk saraksta saistītu stāstu krājumu Zona. Septiņdesmito gadu sākumā Dovlatovs nokļūst Tallinā, kur strādā laikrakstā Padomju Igaunija. Šie gadi aprakstīti autora stāstu krājumā Kompromiss. Tallinā gandrīz publicē viņa pirmo grāmatu, taču drošības iestādes iejaucas, un manuskripts paliek plauktā. Emigrācijas priekšvakars aprakstīts, iespējams, populārākajā Dovlatova grāmatā Rezervāts. 1978. gadā Dovlatovs emigrē uz Vīni, bet drīz vien pārceļas uz Ņujorku, kur apmetas līdz mūža beigām. Tieši ASV Dovlatovs piedzīvo vairāku grāmatu publikāciju, daudzi viņa darbi tiek pārtulkoti angļu valodā, viņš regulāri publicējas prestižajā žurnālā New Yorker.

Drīz pēc ierašanās Ņujorkā Dovlatovs saņem Kurta Vonnegūta vēstuli: „Es arī Jūs mīlu, taču Jūs salauzāt manu sirdi. Esmu dzimis šajā valstī, bezbailīgi kalpojis tai kara laikā, bet tā arī nespējis pārdot nevienu stāstu žurnālam New Yorker. Tagad atbraucat Jūs un – bam! – Jūsu stāstu uzreiz publicē. Notiek kaut kas dīvains, teikšu Jums tā… Bet ja runā nopietni, tad apsveicu Jūs ar lielisku stāstu, tāpat apsveicu New Yorker, kas beidzot publicējuši patiesi dziļu un universālu stāstu. Kā, iespējams, esat pārliecinājies, stāsti iekš New Yorker atspoguļo augšējās vidusšķiras priekus un bēdas. Pirms parādījāties Jūs, New Yorker nepublicēja daudz stāstu par cilvēkiem, kuri paši nelasa New Yorker. Es daudz sagaidu no Jums un Jūsu darbiem. Jums ir talants, kuru esat gatavs ziedot šai neprātīgajai valstij. Mēs esam laimīgi, ka esat šeit.”

Tulkotājs

 

(„Padomju Igaunija”. Novembris. 1975. g.)

 

„PIEDZIMIS CILVĒKS. Ikgadējos svētkus – Atbrīvošanas dienu – republikā svin plaši. Fabrikas un rūpnīcas, kolhozi un mašīntraktoru stacijas ziņo valstij par sasniegtajiem augstajiem rādītājiem.

Šajās dienās pārvarēts vēl viens neparasts slieksnis. Igaunijas galvaspilsētas iedzīvotāju skaits šajās dienās sasniedzis 400 tūkstošus cilvēku. Tallinas slimnīcā Nr. 4 Maijai un Grigorijam Kuziniem piedzimis ilgi gaidītais pirmdzimtais. Tieši viņam lemts kļūt par četrsimttūkstošo pilsētas iedzīvotāju.

– Būs sportists, – smaida galvenais ārsts Mikels Tepe.
Laimīgais tēvs kautri slēpj raupjās, tulznainās rokas.
– Dēlu sauksim par Lembitu, – saka viņš, – lai aug par spēkavīru!..
Pie laimīgajiem vecākiem vēršas zināmais Tallinas dzejnieks Boriss Šteins:

Fabrikās un kautuvju aizgaldos
Uz tālām planētām svešām
Četrsimt tūkstoši varoņu
Un pirmdzimtais tavs viņu vidū

Gribas atcerēties Gētes vārdus:
„Piedzimst cilvēks – piedzimst vesela pasaule!”
Nezinu, par ko tu kļūsi, Lembit! Par virpotāju vai ogļraci, oficieri vai zinātnieku. Viens ir skaidrs – piedzimis Cilvēks! Cilvēks, kas nolemts laimei!..”

Tallina ir maza, intīma pilsēta. Satiec uz ielas paziņu un dzirdi: „Sveiks, bet es tevi meklēju…” It kā viss notiktu iestādes ēdnīcā.
Īsāk sakot, es nobrīnījos, uzzinādams, cik Tallinā ir iedzīvotāju.
Bija tā. Redaktors Turonoks izsauca mani un teica:
– Ir konstruktīva ideja. Var sanākt efektīga reportāža. Izrunāsim detaļas. Tikai nerunājiet rupjības…
– Kāpēc rupjības?… Tas ir bezjēdzīgi…
– Jūs, tiesa, jau paspējāt, – sadrūma Turonoks, – jūs nepārtraukti runājat rupjības, Dovlatov. Jūs runājat rupjības pat kopējās sanāksmēs. Jūs nerunājat rupjības tikai tad, kad ilgstoši esat prom… Domājat, esmu tik pelēks? Lasu tikai avīzes? Ienāciet kādu reizi. Paskatieties, kāda man bibliotēka. Starp citu, ir arī pirmsrevolūcijas izdevumi…
– Kāpēc,– jautāju,– izsaucāt?
Turonoks paklusēja. Strauji iztaisnojās, it kā mainīdams lirisko nostāju uz lietišķu. Sāka runāt pārliecinoši un skaidri:
– Pēc nedēļas – Tallinas atbrīvošanas gadadiena. Šis datums tiks plaši atzīmēts. Tostarp laikraksta lappusēs. Paredzēti dažādi aspekti – saimnieciskais, kulturālais, ikdienišķais… Visas redakcijas nodaļas gatavo materiālus. Arī jums ir uzdevums. Proti. Pēc statistikas biroja datiem pilsētā ir aptuveni četrsimt tūkstoš iedzīvotāju. Šis skaitlis zināmā mērā ir nosacīts. Nosacīta ir arī pilsētas robeža. Tad nu, lūk. Mēs apspriedāmies un nolēmām. Četrsimttūkstošajam Tallinas iedzīvotājam ir jāpiedzimst jubilejas priekšvakarā.
– Nevaru teikt, ka pilnībā saprotu.
– Ejiet uz dzemdību namu. Sagaidiet pirmo jaundzimto. Pierakstiet parametrus. Aptaujājiet laimīgos vecākus. Ārstu, kas pieņēma dzemdības. Protams, uzņemiet bildes. Reportāža paredzēta jubilejas numuram. Honorārs (jums, es zinu, tas nav mazsvarīgi) – dubults.
– Ar to varējāt sākt.
– Merkantilisms – viena no jūsu nepatīkamajām iezīmēm, – teica Turonoks.
– Parādi, – teicu, – alimenti…
– Daudz dzerat.
– Arī tas gadās.
– Īsāk sakot. Kopējā ideja šāda. Piedzimis laimīgs cilvēks. Es pat izteiktos šādi – cilvēks, kas nolemts laimei!
Šī muļķīgā frāze tik ļoti iepatikās redaktoram, ka viņš to izkliedza divreiz.
– Cilvēks, kas nolemts laimei! Manuprāt, nav slikti. Varbūt likt virsrakstā? Cilvēks, kas nolemts laimei
– Tad jau redzēs, – teicu.
– Un iegaumējiet, – Turonoks, beigdams sarunu, piecēlās, – mazulim ir jābūt publicējamam.
– Tas ir?
– Tas ir, pilnvērtīgam. Nekādu trūkumu, nekā drūma. Nekādu ķeizargriezienu. Pilns vecāku komplekts. Vesels, sociāli pilnvērtīgs zēns.
– Obligāti zēns?
– Jā, zēns ir kaut kā simboliskāk.
– Henrik Francevič, kas attiecas uz bildēm… Ņemiet vērā, jaundzimušie var būt ne pārāk…
– Izvēlieties labāko. Pagaidiet, laiks ir.
– Kādus četrus mēnešus nāksies gaidīt. Agrāk diez vai būs līdzīgs cilvēkam. Dažiem arī piecdesmit gadu par maz…
– Klausieties, – sadusmojās Turonoks, – nenodarbojieties ar demagoģiju! Jums iedots uzdevums. Materiālam jābūt gatavam līdz trešdienai. Jūs esat profesionāls žurnālists… Kāpēc mēs tērējam laiku?…
Tiešām, domāju, kāpēc?…

Nokāpu uz bāru. Pasūtīju džinu. Redzu, sēž ne pārāk skaidrs fotokorespondents Žbankovs. Pamāju viņam ar roku. Viņš pārsēdās pie manis ar šņabja glāzi. Nolauza pusi no manas sviestmaizes.
– Ietu tu mājās, – teicu, – kantorī pilns ar priekšniecību…
Žbankovs iemeta glāzi un teica:
– Es, saproties, naturāli izgāzos. Redzēji manu bildi Fedjas aprakstā?
– Es avīzes nelasu.
– Fedjam bija apraksts Jaunatnē. Drīzāk skice. Trijatā pret vētru. Par ūdenslīdējiem. Kā viņi meklē, saproties, nogrimušu vērtīgu kravu. Turklāt tuvojas vētra. Nu, un mana bilde. Divi vīri sēž uz baļķa. Un šļūtene no ūdens rēgojas. Tas ir, viņējais kompanjons pa dibenu šiverē. Es, dabiski, nobildēju, nokāsu sešīti un aizmirsu par šito lietu. Eju reiz uz ostu, cilvēki smejas. Kas par lietu, saproties? Un noskaidrojas tāds gadījums. Ir tur palīgiekārtu ceha priekšnieks – Miroņenko. Kādu reizi izgājis no ēdnīcas, aizpīpējis pie trešās piestātnes. Tā un šitā. Nometis cigareti. Noharčojās, atvaino par izteicienu. Un pa tīro izspļāva zobus. Ieliekamos, dabiski. Bet tur viņam zelts par kādiem astoņsimt rubeļiem ar astīti. Šis skrien pie ūdenslīdējiem: „Veči, glābiet!” Šie momentā ierubās: „Pēc darba atradīsim.” – „Parādā nepalikšu”. – „No tevis pa pudelei uz purnu”. – „Kāda runa”… Pabeidza darbu, sāka šiverēt. Un te Fedjka nāk no uzdevuma. Redz šito pasākumu. Ar ko, sak, nodarbojaties? Rindiņu, saproties, dzen. Bet večiem, saproties, kaut kā neērti. Dirsā mati, atbild, vērtīga krava noslīkusi. Bet Fedja pat nedomādams: „Kā tevi sauc? Kā tevi sauc?”… Veči atbild, kā pienākas. „Ar ko aizraujaties retajos vaļasprieka brīžos?”… Ar mūziku, atbild, glezniecību… „Bet kāpēc tik vēlu darbā?”… Vētra, saka, tuvojas, steidzamies… Fedja zvana man uz redakciju. Es atbraucu, nobildēju, nelauzīdams galvu… Galvenais, baseins taču iekšējs, mākslīgs. Tur jau vētras nemaz nevar būt…
– Ietu tu mājās, – teicu.
– Pagaidi, šis pat nav galvenais. Man stāstīja, kā tā lieta beigusies. Ūdenslīdēji toreiz zobus atraduši. Miroņenko laimīgs līdz nemaņai. Velk šos uz krogu. Pasūta šņabi. Iekoda. Miroņenko sāka savus zobus visiem demonstrēt. Paldies, saka, puiši, izglābāt, atradāt. Ērgļi, saka, pirmrindnieki, stahanovieši… Pie viena galdiņa zobus aplūko, pie cita… Šveicars pienāca paskatīties… Trombonists no ansambļa… Oficiantes galvas groza… Bet Miroņenko sesto pudeli ar ūdenslīdējiem kapā. Attopas, nav zobu, aizveduši. Kliedz: „Atdodiet, maitas!” Vai tad atradīsi… Te pat ūdenslīdēji nepalīdzēs…
– Labi, – teicu, – man jāiet…
Uz dzemdību namu braukt negribējās. Slimnīcas atmosfēra uz mani iedarbojas nomācoši. Vieni gumijkoki kā vien ir vērti…
Ienāku nodaļā pie Marinas. Dzirdu:
– Ā, tas tu… Atvaino, darba daudz.
– Kaut kas noticis?
– Kas varēja notikt? Darbi…
– Kas vēl par darbiem?
– Jubileja un viss pārējais. Mēs taču pelēki ļaudis, romānus nerakstām…
– Ko tu dusmojies?
– Par ko man priecāties? Tu kaut kur pazūdi. Te – neprātīga mīla, te – nedēļu vazājies…
– Ko nozīmē – vazājies?! Es biju komandējumā Sāremā. Mani viesnīcā blaktis sakoda…
– Tās nav blaktis, – Marina aizdomīgi samiedza acis, – tās ir bābas. Atbaidošas, netīras maukas. Un kāpēc viņas pie tevis lien? Mūžīgi bez naudas, mūžīgi paģirains… Brīnos, kā tu līdz šim neesi inficējies…
– Ar ko var inficēties no blakts?
– Vismaz nemelotu! Kas ir tā rudā, raustīgā kārts? Es no rīta tevi no autobusa redzēju…
– Tā nav ruda, raustīga kārts. Tas ir dzejnieks-metafiziķis Vladimirs Erls. Viņam tāda frizūra…
Pēkšņi sapratu, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Bet raudāja Marina izmisīgi, rūgti, elsodama un sevi nežēlodama. Kā aktrise pēc izrādes…
– Lūdzu tevi, nomierinies. Viss būs labi. Visi zina, ka esmu tev piesaistījies…
Marina izvilka mazītiņu rozā kabatlakatiņu, noslaucīja acis. Ierunājās mierīgāk:
– Tu vari būt nopietns?
– Protams.
– Neesmu pārliecināta. Tu esi pilnīgi bezatbildīgs… Kā cīrulis… Tev nav adreses, nav īpašuma, nav mērķa… Nav ciešu saistību. Man jau pie četrdesmit. Un man ir kaut kā jāiekārto sava dzīve.
– Man arī pie četrdesmit. Precīzāk – pāri trīsdesmit. Un es nesaprotu, ko nozīmē – iekārtot savu dzīvi… Tu gribi precēties? Ko tas mainīs? Ko dos tas idiotiskais zīmogs? Šī apzīmogošana kā lopiem… Kamēr man labi, esmu šeit. Bet apniks – aiziešu. Un tā būs vienmēr…
– Netaisos es precēties. Un kas tu par līgavaini! Vienkārši es gribu bērnu. Citādi būs par vēlu…
– Nu tad dzemdē. Tikai atceries, kas viņu gaida.
– Tu mūžīgi sabiezini krāsas. Miljoniem cilvēku godīgi dzīvo un strādā. Un turklāt kā es dzemdēšu viena?
– Kāpēc viena? Es… līdzdarbošos. Kas attiecas uz materiālo lietas pusi, tu pelni trīsreiz vairāk. Tas ir, esi no manis faktiski neatkarīga…
– Es runāju par ko citu…
Iezvanījās telefons. Marina pacēla klausuli:
– Jā? Nu lieliski… Viņš kā reizi pie manis…
Es sāku vicināt rokas. Marina saprotoši pamāja:
– Es saku, tikko bija šeit… Nu vairs nezinu. Laikam dzer kaut kur.
Nu, domāju, sterva.
– Tevi Cehanovskis meklē. Grib atdot parādu.
– Kas nu ar viņu?
– Saņēma naudu par grāmatu.
Karavāna aiziet debesīs?
– Kāpēc karavāna? Grāmata saucas Turpinājums sekos.
– Tas ir viens un tas pats. Labi, – teicu, – man jāiet.
– Kur tu sataisījies? Ja nav noslēpums…
– Iedomājies, uz dzemdību namu…
Es uzmetu skatienu ar avīzēm nokrautajiem galdiem. Sajutu tabakas dūmu un līmes smaržu. Izjutu tik asu grūtsirdību un rūgtumu, ka pat slimnīcas atmosfēra mani vairs nebaidīja.
Aiz durvīm attapos, ka pirms sekundes Marina izkliedza:
„Nu un tinies, nožēlojamais dzērāj!”
Iesēdos autobusā, devos uz Kārļa Marksa ielu. Autobusā negaidot iemigu. Pēc minūtes pamodos ar galvassāpēm. Šķērsodams dzemdību nama vestibilu, nejauši ieraudzīju sevi spogulī un aizgriezos…
Pretī nāca sieviete baltā halātā.
– Svešiem šeit nedrīkst.
– Bet svešādajiem, – jautāju, – drīkst?
Medmāsa izbrīnā sastinga. Es ieskapēju viņai redakcijas grāmatu. Uzkāpu uz otro stāvu. Uz kāpņu platformas smēķēja sievietes bezformīgos halātos.
– Kā atrast galveno ārstu?
– Augstāk, pretī liftam.
Pretī liftam nozīmē – pieticīgs cilvēks. Pretī liftam – trokšņaini, durvis cērt…
Eju iekšā. Igaunis ap sešdesmit pie atvērta vējlodziņa nodarbojas ar rīta vingrošanu.
Igauņus es atšķiru uzreiz un nekļūdīgi. Apģērbā nekā kliedzoša, spilgta. Vienmēr klātesoša kaklasaite un iegludinātas staras. Nabadzīga zoda līnija un mierīgs skatiens. Turklāt kurš krievs vingros vienatnē…
Pasniedzu apliecību.
– Doktors Mikels Tepe. Sēdieties. Kā varu pakalpot?
Es izklāstīju lietas būtību. Ārsts nenobrīnījās. Vispār – lai ko izdomātu prese, ierindas lasītāju izbrīnīt ir grūti. Pie visa pieraduši…
– Domāju, tas nav sarežģīti, – noteica Tepe, – klīnika ir milzīga.
– Jums ziņo par katru jaundzimušo?
– Es varu nokārtot.
Viņš pacēla klausuli. Kaut ko pateica igauniski. Tad uzrunāja mani:
– Vai interesē, kā notiek dzemdības?
– Dievs pasarg! Man tikai pierakstīt datus, uzmest acis bērnam un parunāt ar tēvu.
Ārsts atkal piezvanīja. Vēl kaut ko pateica igauniski.
– Te viena dzemdē. Pēc pāris minūtēm piezvanīšu. Ceru, viss būs labi. Vesela māte… Tāda ducīga blondīne, – aizdomājās dakteris.
– Jūs pats, – prasīju, – esat precējies?
– Protams.
– Un bērni ir?
– Dēls.
– Neesat domājis, kas viņu sagaida?
– Ko man domāt? Es lieliski zinu, kas viņu sagaida. Viņu sagaida stingra režīma kolonija. Es apspriedos ar advokātu. Jau bija jāparakstās…
Tepe runāja mierīgi un vienkārši. It kā runa būtu par neievērojamu labdabīgu parādību.
Es pieklusināju balsi, jautāju ar uzticību un sazvērnieciski:
– Soldatova lieta?
– Kas? – nesaprata ārsts.
– Jūsu dēls – igauņu atmodas darbinieks?
– Mans dēls, – attrauca Tepe, – spekulants un dzērājs. Un par viņu varu būt nosacīti mierīgs tikai tad, kad viņu tur cietumā…
Mēs paklusējām.
– Kādreiz strādāju par feldšeru salās. Tad cīnījos igauņu korpusa sastāvā. Sasniedzu augstu stāvokli. Nezinu, kā tas sanāca. Es un māte – pozitīvi cilvēki, bet dēls – negatīvs…
– Nebūtu slikti arī viņu uzklausīt.
– Klausīties viņā nav iespējams. Saku viņam: „Jura, par ko tu mani ienīsti? Es visu esmu sasniedzis ar neatlaidīgu darbu. Mana dzīve nav bijusi viegla. Tagad ieņemu augstu stāvokli. Kā tu domā, kāpēc mani, pieticīgu feldšeri, iecēla par galveno ārstu?…” Bet viņš atbild: „Tāpēc ka visus tavus gudros kolēģus nošāva…” It kā es būtu viņus šāvis…
Iezvanījās telefons.
– Pie aparāta, – izrunāja Tepe, – lieliski.
Tad pārgāja uz igauņu valodu. Runa bija par centimetriem un kilogramiem.
– Nu lūk, – viņš teica , – no devītās palātas dzemdēja. Četri divsimt un piecdesmit astoņi centimetri. Gribat apskatīt?

– Nav obligāti. Visi bērni pēc viena ģīmja…
– Mātes uzvārds – Okass. Hilja Okass. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit sestais dzimšanas gads. Normētāja no Punane RET. Tēvs – Magabča…
– Ko nozīmē Magabča?
– Uzvārds tāds. Viņš no Etiopijas. Jūrskolā mācās. 
– Melns?
– Es teiktu – šokolādīgs.
– Klausieties, – teicu, – tas ir interesanti. Iezīmējas internacionālisms. Tautu draudzība… Viņi reģistrējušies?
– Saprotams. Katru dienu viņai raksta zīmītes. Un parakstās: „Tavs sojas batoniņš”.
– Atļausiet piezvanīt?
– Vienmēr laipni.
Zvanu uz redakciju. Paceļ Turonoks.
– Klausos jūs… Turonoks.
– Henrik Francevič, tikko piedzimis zēns.
– Kas par lietu? Kas runā?
– Te Dovlatovs. No dzemdību nama. Jūs man uzdevumu iedevāt…
– Ā, atceros, atceros.
– Tātad piedzimis zēns. Liels, vesels… Piecdesmit astoņi centimetri. Svars – četri divsimt… Tēvs – etiopietis.
Iestājās smagnēja pauze.
– Nesapratu, – teica Turonoks.
– Etiopietis, – teicu, – dzimis Etiopijā… Mācās šeit… Marksists, – nez kāpēc piebildu.
– Jūs esat dzēris? – iesaucās Turonoks.
– Kādā veidā?! Es taču uzdevumā.
– Uzdevumā… Kad tas jūs ir atturējis?! Kas decembrī pievēma rajona partaktīvu?…
– Henrik Francevič, man neērti ilgi aizņemt telefonu… Tikko piedzimis zēns. Viņa tēvs – mums draudzīgs etiopietis.
– Jūs gribat teikt – melns?
– Šokolādīgs.
– Tas ir – nēģeris?
– Dabiski.
– Kas te dabisks?
– Jūsuprāt, etiopietis nav cilvēks?
– Dovlatov, – ciešanu pilnā balsī noteica Turonoks, – Dovlatov, es jūs atlaidīšu… Par centieniem diskreditēt visu pašu labāko… Lieciet mierā savu sūda etiopieti! Sagaidiet normālu – jūs mani dzirdat?– normālu cilvēka bērnu!..
– Labi, – teicu, – es taču tikai pajautāju…
Atskanēja bieži signāli. Tepe līdzjūtīgi noskatījās uz mani.
– Neder, – teicu.
– Man jau no sākuma radās šaubas, bet es noklusēju.
– Ai, labi…
– Gribat kafiju?
Viņš izvilka no skapja brūnu burku. Atkal atskanēja zvans. Tepe ilgi runāja igauniski. Acīmredzot runa bija par lietu, kas mani neskāra. Es sagaidīju sarunas beigas un negaidīti jautāju:
– Drīkst pie jums aiz širmja nosnausties?
– Protams, – neizbrīnījās Tepe. – Vēlaties izmantot manu mēteli?
– Tāpat derēs.
Es novilku kurpes un apgūlos. Vajadzēja sakoncentrēties. Citādi realitātes kontūras bezcerīgi izplūda. Pēkšņi ieraudzīju sevi no malas, apjukušu un neveiklu. Kas es esmu? Kāpēc šeit atrodos? Kāpēc guļu aiz širmja, gaidīdams dievs zina ko? Un cik muļķīga sanākusi dzīve!..
Kad pamodos, virs manis stāvēja Tepe.
– Atvainojiet, iztraucēju… Tikko jūsu paziņa dzemdēja.
„Marina!” – nodomāju vieglās šausmās. (Visi zina, ka šausmas iespējams izjust tikko jaušamā līmenī). Pēc tam, atgaiņājis ārprātīgo domu, jautāju:
– Kā tas ir – paziņa?
– Žurnāliste no jaunatnes avīzes – Rumjanceva.
– Ā, Ļena, Borjas Šteina sieva. Tiešām, viņu kopš maija neredz…
– Dzemdējusi pirms piecām minūtēm.
– Tas ir interesanti. Redaktors būs laimīgs. Bērna tēvs – Tallinā zināms dzejnieks. Māte – žurnāliste. Šteins uzrakstīs balādi par godu tādam notikumam…
– Ļoti par jums priecājos.
Es piezvanīju Šteinam.
– Sveiks, – teicu, – tevi var apsveikt.
– Agri. Atbilde būs trešdien.
– Kāda atbilde?
– Braukšu uz Zviedriju vai nebraukšu. Saka – nav pieredzes ar ceļojumiem uz kapvalstīm. Bet kur ņemt pieredzi, ja nelaiž?… Esi bijis kapvalstīs?
– Nē. Mani pat uz socvalstīm nepalaida. Es iesniedzu uz Bulgāriju…
– Es pat Dienvidslāvijā biju. Dienvidslāvija – gandrīz vai kap…
– Es zvanu no klīnikas. Tev dēls piedzimis.
– Tavu māti! – iesaucās Šteins. – Tavu māti!…
Tepe pasniedza man apkricelētu lapiņu.
– Augums, – teicu, – piecdesmit seši, svars – trīs deviņsimt. Ļena jūtas normāli.
– Tavu māti, – Šteins nevarēja nomierināties, – tūlīt atbraukšu. Paņemšu taksi.
Tagad vajadzēja izsaukt fotogrāfu.
– Zvaniet, zvaniet, – teica Tepe.
Es piezvanīju Žbankovam. Klausuli pacēla Ļera.
– Mihails Vladimirovičs nevesels, – teica viņa.
– Piedzēries, vai? – jautāju.
– Kā cūka. Tu viņu piedzirdīji?
– Nekā tamlīdzīga. Un vispār esmu darbā.
– Nu piedod.
Zvanu Malkielam.
– Brauc šurp, vajag nofotografēt bērnu jubilejas numuram. Šteinam bērns piedzimis. Honorārs, starp citu, dubults.
– Tu gribi par šo bērnu uzrakstīt?
– A kas?
– A tas, ka Šteins – ebrejs. Bet katru ebreju vajag saskaņot. Tu esi fantastiski naivs, Serž.
– Es rakstīju par Kaplanu un nesaskaņoju.
– Tu vēl Glikmanu piemini. Kaplans – obkoma biroja loceklis. Par viņu divsimt reižu rakstīts. Nesalīdzini Kaplanu ar Šteinu…
– Es arī nesalīdzinu. Šteins daudz simpātiskāks.
– Sliktāk viņam.
– Skaidrs. Paldies, ka pabrīdināji.
Saku Tepem:
– Izrādās, arī Šteins neder.
– Man bija šaubas.
– Bet kas mani, jautājams, pamodināja?
– Es pamodināju. Bet šaubas man bija.
– Ko lai dara?
– Drīz vēl viena dzemdēs. Bet varbūt jau dzemdējusi. Tūlīt piezvanīšu.
– Bet es iziešu, pastaigāšos.
Bēdīgajā slimnīcas skvērā ganījās kaķi. Melnas, kailas papeles asi čīkstēja. Tievs, salīcis jauneklis trokšņodams stūma ratus ar mucu. Zils, izbalējis halāts padarīja viņu līdzīgu vecenei.
No stūra parādījās Šteins.
– Nu sveicu.
– Paldies, vecais, paldies. Tikko Ļenkai nodevu paciņu… Stāvoklis kaut kāds neparasts! Vajag par šo iedzert.
„Iedzert, – domāju, – ar tevi… Viens vienīgs uztraukums.”
Negribēju viņu apbēdināt. Neteicu, ka viņa bērns ir izbrāķēts. Taču Šteins jau bija informēts.
– Gatavo jubilejas materiālu?
– Cenšos.
– Gribi mūs padarīt slavenus?
– Redzi, – teicu, – te vajadzīga lauku strādnieku ģimene. Bet jūs – inteliģenti…
– Žēl. Bet es jau dzejoli taksī uzrakstīju. Beigas tādas:

Fabrikās un kautuvju aizgaldos
Uz tālām planētām svešām
Četrsimt tūkstoši varoņu
Un pirmdzimtais mans viņu vidū

Es teicu:
– Kas gan tas par pirmdzimto? Tev ir pieaugusi meita.
– No pirmās laulības.
– Ā, – teicu, – tad normāli.
Šteins padomāja un pēkšņi teica:
– Tātad antisemītisms tomēr eksistē?
– Tā sanāk.
– Kā tas varēja parādīties pie mums? Pie mums valstī, kurā, kā šķistu…
Es pārtraucu viņu:
– Valstī, kur galveno mironi vēl nav apglabājuši… Kur pat tās nosaukums ir melīgs…
– Tavuprāt, viss ir meli!
– Meli ir manā žurnālistikā un tavos sūda dzejolīšos! Kur tu esi redzējis igauni kosmosā?
– Tā taču metafora.
– Metafora… Meliem ir desmitiem tādu pagrīdes iesauku!
– Varētu padomāt, tu vienīgais esi godīgs. Un kurš uzrakstīja veselu garstāstu par BAMu1)? Kurš slavināja čekistu Timofejevu?
– Pametīšu šito lietu. Redzēsi, pametīšu…
– Tāpēc nepārmet citiem.
– Nedusmojies.
– Velns, garastāvokli sabojāji… Paliec sveiks.

Tepe satika mani uz sliekšņa.
– Kuzina dzemdējusi no sestās palātas. Šeit dati. Pati igauniete, autokāra vadītāja. Vīrs – virpotājs kuģubūves rūpnīcā, krievs, PSKP biedrs. Bērns normas robežās.
– Paldies dievam, šķiet, derēs. Katram gadījuma piezvanīšu.
Turonoks teica:
– Nu i lieliski. Sarunājiet, lai bērnu nosauc par Lembitu.
– Henrik Francevič, – lūdzos es, – kurš gan nosauktu savu dēlu par Lembitu! Nu pārāk vecmodīgi. No folkloras…
– Lai nosauc. Kāda viņiem starpība?! Lembits skan labi, vīrišķīgi un simboliski… Labi izskatīsies jubilejas numurā.
– Jūs varētu savu bērnu nosaukt par Bovu? Vai Mikulu?
– Nenodarbojieties ar demagoģiju. Jums iedots uzdevums. Līdz trešdienai materiālam jābūt gatavam. Atteiksies saukt par Lembitu, piesoliet naudu.
– Cik?
– Kādus divdesmit piecus rubļus. Fotogrāfu atsūtīšu. Kā jaundzimušā vārds?
– Kuzins. Sestā palāta.
– Lembits Kuzins. Lieliski skan. Rīkojieties.
Es pajautāju Tepem:
– Kā atrast tēvu?
– Lūk, tur. Sēž mauriņā zem logiem.
Es nokāpu lejā.
– Hallo, – teicu, – jūs Kuzins?
– Kuzins nu Kuzins, – teica viņš, – bet jēga kāda?!
Acīmredzot noskaņojums biedram Kuzinam bija filosofisks.
– Atļaujiet, – teicu, – jūs apsveikt. Jūsu bērns kļuvis par četrsimttūkstošo mūsu pilsētas iedzīvotāju. Pats es no redakcijas. Gribu uzrakstīt par jūsu ģimeni.
– Ko lai tur raksta?
– Nu, par jūsu dzīvi…
– A kas, dzīvojam neslikti. Strādājam, kā pienākas… Paplašinām savu apvārsni… Iemantojam autoritāti…
– Tā kā vajadzētu kaut kur ieiet, parunāties.
– Tas ir – iekapāt? – atdzīvojās Kuzins.
Tas bija garš vīrs ar granīta zodu un nevainīgām bērna skropstām. Veikli piecēlās no mauriņa, nopurināja ceļgalus.
Mēs devāmies uz Kosmosu, apsēdāmies pie loga. Zāle vēl nebija pārpildīta.
– Naudas – astoņi rubļi, – teica Kuzins, – plus vesela indes pudele.
Viņš izvilka no portfeļa kubiešu ruma pudeli. Nomaskēja to ar loga portjeru.
– Ņemsim kādus trīssimt gramus ponta pēc?
– Un alu, – teicu, – ja auksts…
Mēs pasūtījām trīssimt gramu šņabja, divus salātus un pa kotletei.
– Kūpinātu šķiņķīti vēlaties? – jautāja oficiants.
– Atslābsti! – reaģēja Kuzins.

Zāle bija patukša. Uz paaugstinājuma izvietojušies četri muzikanti. Klavieres, ģitāra, kontrabass un sitamie. Koka nošu pultis rotāja skārda liras.
Ģitārists paslepus notīrīja kurpes ar kabatlakatiņu. Tad pienāca pie mikrofona un paziņoja:
– Pēc mūsu draugu pieprasījuma, kuri atgriezušies no nelielā kūrorta Azalemma…
Viņš nogaidīja daudznozīmīgu pauzi.
– Izpildām lirisku dziesmu Lietiņš pilina uz mūļa!…
Atskanēja neiedomājams troksnis, ko pastiprināja skandas. Muzikanti kaut ko izkliedza korī.
– Zini, kas ir Azalemma? – uzjautrinājās Kuzins. – Lielākā darba nometņu vieta Igaunijā. Labošanas kolonijas, izsūtītie, stingrā režīma barakas… Nu, aiziet!
Viņš pacēla glāzi.
– Par tevi! Par tavu dēlu!
– Par tikšanos! Un lai ne pēdējā…
Divi pāri netraucēti dejoja starp galdiņiem. Oficianti melnbaltā uniformā atgādināja pingvīnus.
– Pa otrai?
Mēs atkal iedzērām.
Kuzins veikli uzkoda un sāka:
– A kā mums viss bija – tas ir tīrais teātris. Es kuģubūvē strādāju, dzīvoju viens. Nu, iepazinos ar veceni, arī vientuļa. Ka būtu neglīta, neteiktu – drīzāk domīga. Sāka piestaigāt, tipa izmazgāt veļu, izgludināt… Sagājām uz Lieldienām… Meloju, uz Pokroviem… Citādi pēc darba – vakuums. Cik tad var pierīties? Dzīvojam ap gadu… A ko šī palika grūta, saprast nevaru… Citreiz izgūlusies kā menca. Es saku: „Tu gadījienā nav aizmigusi?” – „Nē, – saka, – visu dzirdu.” „Nav daudz, – saku, – tevī kaisles.”. A šī: „Gaisma virtuvē laikam deg…” – „Kur tu to ņēmi?” – „A redz, kā skaitītājs strādā…” – „Tev, – saku, – būtu no viņa ko pamācīties…” Tā arī dzīvojām ap gadu…
Kuzins izvilka aiz portjeras paslēpto pudeli, aicinoši pielieca. Mēs atkal iedzērām.
Ģitārists paraustīja uz sevis žaketi un iesaucās:
– Pēc Toļika B. pasūtījuma, kas sēž pie durvīm, skan…
Pauze. Pēc tam ar vēl lielāku sparu:
– Skan liriska dziesma Ar kādu indi tu mani sadzirdīji?..
– Pats precējies? – painteresējās Kuzins.
– Biju precējies.
– A tagad?
– Tagad it kā ne.
– Bērni ir?
– Ir.
– Daudz?
– Daudz… Meita.
– Varbūt vēl nokārtosies?
– Diez vai…
– Bērnus žēl. Bērni jau nav vainīgi… Personīgi es viņus saucu „dzīves ziedi”… Varbūt vēl pa vienai?
– Davai.
– Ar alu…
– Protams…

 

Es zināju, vēl trīs glāzes, un ar darbiem būs pagalam. Tādā ziņā labi dzert no rīta. Iedzēri – un visa diena brīva…
– Klausies, – saku, – nosauc dēlu par Lembitu.
– Kāpēc tad par Lembitu? – nobrīnījās Kuzins. – Mēs gribam par Volodju. Kas tas ir – Lembits?
– Lembits – tas ir vārds.
– A Volodja – nav vārds?
– Lembits – no folkloras.
– Ko nozīmē – folklora?
– Tautas māksla.
– Kāds tam sakars ar tautas mākslu?! Personīgi es gribu savu dēlu nosaukt par Volodju… Kā viņu, to maitu, nosaukt – tā arī problēma. Mani, vot, par Grišu nosauca, a kas sanāca? Par ko izaugu? Par alkānu… Tā būtu arī nosaukuši – Alkāns… Aiziet?
Mēs iedzērām, šoreiz neuzkozdami.
– Nosauksi par Volodju, – aizrunājās Kuzins, – a sanāks mīkstais. Daudz kas, protams, atkarīgs no audzināšanas…
– Klausies, – saku, – nosauc viņu par Lembitu uz laiku. Mūsu redaktors par to kāpostu solīja. Pēc mēneša pārsauksi, kad jūs viņu reģistrēsiet…
– Cik? – painteresējās Kuzins.
– Divdesmit piecus rubļus.
– Divi pusstopi un zacene. Ja krogā…
– Kā minimums. Sēdi, es piezvanīšu…
Nokāpu līdz automātam. Piezvanīju uz kantori. Redaktors izrādījās uz vietas.
– Henrik Francevič! Viss okei! Tētis – krievs, māte – igauniete. Abi no kuģubūves…
– Dīvaina jums balss, – noteica Turonoks.
– Tas tāds automāts… Henrik Francevič, steidzami sūtiet Hubertu ar naudu.
– Ar kādu naudu?
– Par stimulu. Lai bērnu par Lembitu nosauktu… Tēvs piekrīt par divdesmit pieciem rubļiem. Citādi, saka, par Ādolfu nosaukšu…
– Dovlatov, jūs esat piedzēries! – teica Turonoks.
– Nekā tamlīdzīga.
– Nu labi, noskaidrosim. Materiālam jābūt gatavam līdz trešdienai. Huberts izbrauc pēc piecām minūtēm. Gaidiet viņu Rātslaukumā. Viņš nodos jums atslēgu…
– Atslēgu?
– Jā. Simbolisku atslēgu. Laimes atslēgu. Pasniedziet to tēvam… Atbilstošos apstākļos… Atslēga maksā trīs astoņdesmit. Šo summu atskaitīšu no divdesmit pieciem rubļiem.
– Nav godīgi, – teicu es.
Redaktors nolika klausuli.
Es atgriezos augšā. Kuzins snauda, atstutējis galvu uz galdauta. No vaiga apakšas šķībi rēgojās maizes grozs.
Paņēmu Kuzinu aiz pleca.
– Hallo, – saku, – mosties! Mūs Huberts gaida…
– Ko?! – uztrūkās viņš, – Huberts? A tu teici, Lembits.
– Lembits nav tas. Lembits– tas ir tavs dēls. Uz laiku…
– Jā, man piedzima dēls.
– Viņu sauc Lembits.
– Sākumā Lembits, bet pēc tam Volodja.
– A Huberts mums naudu ved.
– Nauda ir, – teica Kuzins, – astoņi rubļi.
– Vajag norēķināties. Kur oficiants?
– Hallo, šķiņķīti, kur esi? – iekliedzās Kuzins.
Uzradās oficiants ar grūtsirdīgi sakostām lūpām.
– Sasists viens šķīvis, – paziņoja viņš.
– Aha, – teica Kuzins, – tas es ar mūli pret galdu – hlabis!
Apmulsis viņš izvilka no iekškabatas lauskas.
– Tualetē garām sataisīts, – piebilda oficiants, – uzmanīgāk vajag nokārtoties…
– Tinies no šejienes, – negaidīti sadusmojās Kuzins, – dzirdi? Vai arī es tev pauri nopulēšu!
– Dienestā – neieteiktu. Var arī termiņu dabūt.
– Atvainojiet, – saku, – manam draugam dēls piedzimis. Tāpēc viņš arī pārdzīvo.
– Iekapājāt – tad nu uzvedieties kulturāli, – atkāpās oficiants.
Mēs samaksājām un izgājām lietū. Huberta mašīna stāvēja pie rātsnama. Viņš pasignalizēja un atvāza durvis. Mēs ielīdām iekšā.
– Te nauda, – teica Huberts, – redaktors uztraucas, ka sāksi dzert…
Tumsā pieņēmu no viņa papīriņus un sīknaudu…
Huberts pasniedza man pasmagu kasti.
– Kas tas?
Pleskavas suvenīrs.
Es atvēru kasti. Tajā gulēja anodēta atslēga nelielas balalaikas lielumā.
– A, – teicu, – laimes atslēga!
Atvēru durvis un izmetu atslēgu urnā. Pēc tam teicu Hubertam:
– Davai, iedzersim.
– Es taču pie stūres.
– Atstāj mašīnu un ejam.
– Man vēl redaktors jāved mājās.
– Pats tiks, treknais vepris…
– Saproti, viņi man dzīvokli solīja. Ja ne dzīvoklis…
– Dzīvo pie manis, – teica Kuzins, – a veceni es uz laukiem aizsūtīšu. Pie Pskovas, uz Usohiem. Tur margarīnu kopš vasaras nav redzējuši…
– Man laiks braukt, zēni, – teica Huberts…
Mēs atgriezāmies lietū. Restorāna Astorija logi aicinoši vizēja. Lukturis tumsā izgaismoja daudzkrāsainu peļķi pie durvīm.
Vai ir vērts sīki atstāstīt to, kas notika tālāk? Kā mans ceļabiedrs iznāca uz estrādes un sāka aurot: „Pārdevāt Krieviju!…” Un pēc tam iesita šveicaram tā, ka nadzene ieripoja pieliekamajā…. Un kā pēc tam mūs savāca milicija… Un kā atbrīvoja, pateicoties manai apliecībai… Un kā es pazaudēju bloknotu ar piezīmēm… Un pēc tam arī pašu Kuzinu…
Pamodos pie Marinas, nakts vidū. Bāla krēsla pildīja istabu. Neizturami dobji sita pulkstenis. Smirdēja pēc ožamā spirta un slapjām drēbēm.
Es pataustīju pietūkušo skrambu pie deniņiem.
Marina sēdēja blakus, skumja un nedaudz sakritusies. Viņi maigi glāstīja manus matus. Glāstīja un atkārtoja:
– Nabaga puisītis… Nabaga puisītis… Nabaga puisītis…
Ar ko viņa, domāju, ar ko?…

 

No krievu valodas tulkojis Andris Kuprišs

  1. Байкало-Амурскаямагистраль (Baikāla-Amūras maģistrāle  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri