Ceļojums Mēness drupās

 

Īsajam ceļojumam uz Berlīni, kur man bija jānolasa daži dzejoļi, izvēlējos atbilstošu lasāmvielu. Ebreju izcelsmes austriešu rakstnieka Jozefa Rota grāmatu Ko es redzēju: reportāžas no Berlīnes, 1920–1933 lieliskajā Maikla Hofmana tulkojumā biju iesācis lasīt jau agrāk, šķiet, tepat Carnikavā vai Siguldā, bet tad uz ilgāku laiku nolicis malā. Lai atkal to atvērtu Minhenes lidostā, kur gaidīju nākamo pacelšanos. Rota dažādām vācu avīzēm rakstītās slejas nesaudzīgi atklāj Veimāras republikas sociālās un politiskās pretrunas, kuras to beigu beigās arī sagrāva. Tā šī grāmata raksturota uz ceturtā vāka. Lai gan nav melots, aizraujošākais šajos asredzīgajos vērojumos tomēr ir metode un stils. Vēl bez metodes un stila – lasītāja asociācijas.

1920. gadu Eiropas lielo pilsētu sabiedriskā un kultūras dzīve kā poētisku atradumu lauks mani sāka fascinēt, kopš filmā Vienvirziena iela: fragmenti Valteram Benjaminam izdzirdēju it kā vienkāršu, bet vienlaikus intriģējošu salīdzinājumu: dzīvot pēc kara bija kā attapties uz Mēness. Rots šo pieredzi hiperbolizētā veidā izteicis gadījumā ar kādu Georgu B., kurš pēc piecdesmit cietumā pavadītiem gadiem iznāk uz Berlīnes ielas: „Tad B. izkāpa no S-bāņa un nostājās divdesmitā gadsimta vidū. Bet vai tas bija divdesmitais? Varbūt četrdesmitais? Tam bija jābūt vismaz četrdesmitajam.” Turpat Rots laikmetam raksturīgā manierē, proti, izmantojot futūristiskās estētikas trikus, apraksta, piemēram, tramvajus un automašīnas, kas brīnumaini izliekas vairs tikai Georgam B., kamēr pārējie pilsētnieki ar tiem jau apraduši. Lūk, iespējams, vēl viens iemesls, kāpēc urbāno flâneur pieņemts dēvēt par literāru izgudrojumu – viņam vai viņai vispirms ir jāpamana fantasmagoriskie elementi un pēc tam drusku jāpietēlo to radītais šoks. Un tas ir paveicams tikai no dīkdieņa pozīcijām. Tam, kurš steidzas, šī distance nav iegūstama. Dīkdieņa gaita ir lēna, acis platas kā naktsdzīvniekam, prāts pilns dažādu domu.

Kad Benjamins 1925. gada novembrī no Berlīnes ierodas Rīgā, viņa maņas, protams, saasinājusi mīlestība pret Asju Lāci. Kāda tirgus prece acumirklī pārtop ļaunā zīmē: „Uz dažiem stūriem, blakus zivju, gaļas, zābaku un apģērbu barakām, cauru gadu stāv sīkburžuāzijas sievietes ar krāsainām papīra rīkstēm, kas līdz Rietumiem izlaužas vien Ziemassvētku laikā. Saņemt vismīļākās balss rājienu – tādas ir šīs rīkstes.” Šeit iezīmējas Benjamina īpašais materiālisms, kas no sirreālisma aizgūst sapņa estētiku un kurā tieši lieta ieved plašākā kopsakarību tīklojumā. Rota metodē zudušais „Mēness laikmets” (mans apzīmējums) atklājas caur cita veida marginalitātēm – ebrejiem, kara veterāniem, strādniekiem un vientulīgiem gājējiem, kuru melanholija atrodas pretrunā lielpilsētas pragmatikai. Viņa stāstītais dāvā neparasti spēcīgu klātbūtnes sajūtu, it kā lasītājs būtu Rota ēna, kad viņš „kā suns slapstās gar namu mūriem”.

Identitātes zaudēšana ir viena no tēmām, kas mēdz parādīties izteikti grūtsirdīgos prozas darbos. Prātā nāk V. G. Zēbalda romānu varoņi – saguruši, domās iegrimuši svešinieki, kas, šķērsodami plašus apgabalus, ik uz soļa uzduras jaunām zīmēm. „Skumīgs, rūgtuma pilns cilvēks, kam visur rādās nīcības spoki,” teiktu Jānis Sudrabkalns, kaut gan rūgtums šeit, manuprāt, ir neobligāts atribūts. Vienā no slejām Rots raksta par mirušajiem bez zināmas identitātes – viņu sakropļoto ķermeņu fotogrāfijas eksponētas policijas iecirkņa gaitenī. Taču visi traucas tām garām. Interesanta ir Rota piezīme, ka vienīgais, kas apstājas pie šīs papīra kapsētas, ir filosofs. Kā redzams, Rots sevi pieskaita pie šādiem anonīmās nāves apcerētājiem. „Viņi neapzināti ieveļas vienā no neskaitāmajiem kapiem, kas izrakti līdzās viņu dzīves ceļam.” Kā pilnīgam svešiniekam – vai, nudien, kā tēlam Zēbalda romānā – man liek sajusties neveiklā epizode viesnīcā, kad izrādās, es neesmu viesu sarakstā. „Viņš nevar būt zem cita vārda,” es dzirdu manu pavadoni Šarloti iebilstam. Pēc brīža, pašai gan nepamanot jauko sakarību, viņa man stāstīs par Midlmārčas autori Mēriju Anni Evansu, kas savus darbus parakstīja kā Džordžs Eliots. Vakarā klīstot pa Tīrgārtenu un ilgi nesatiekot nevienu dzīvu dvēseli, „unter anderem Namen” pārvēršas par „keine Namen”, un fantāzija kādam krūmam piebur melnu zābaku pāri. Apstākļi ir visai līdzīgiem tiem, kādus iztēlojas Rots: „Iespējams, viņam mirstot, dziedāja lakstīgala, saldi smaržoja lilijas zieds un mirdzēja zvaigznes.” Par Rota stilu var apgalvot to pašu, ko Zēbalds kādā intervijā teicis par savu prozu un ko noteikti gribas attiecināt arī uz Benjamina bērnības atmiņām, – mūsdienās tā vairs neraksta. Viņu valoda pieder laikmetam, kad vārdi un teikumi sastājās garumgarā sapnī.

Trīs dienas Berlīnē paiet Rota skumīgo reportāžu zīmē, it kā viņa rakstītais, pārfrāzējot Benjamina eseju par vēstures jēdzienu, nestu sevī slepenu indeksu, kas to atkal padara aktuālu. Taču šī aktualitāte rodas ne tik daudz no radniecīgiem notikumiem, cik no poētiskām sakarībām un saistītām noskaņām. Ko tādu var tikai ieskicēt. Ja es mēģinātu to izklāstīt, tas jau būtu kas cits. Kaut kas tuvāk nāvei.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri