Mēs satiekamies tikai šādās vietās

 

foto: www.voca.arizona.edu

 

Augusts Kleincālers (1949) ir viens no izcilākajiem mūsdienu amerikāņu dzejniekiem. Dzimis un uzaudzis Ņūdžersijā, kur agrā vecumā saskāries ar organizēto noziedzību. Pēc vidusskolas beigšanas uzsāk studijas Viskonsinas Medisonas universitātē, taču drīz to pamet, lai bītu garā ceļotu ar autostopu. 1971. gadā Kleincālers atgriežas akadēmiskajā vidē un Vankūveras Viktorijas universitātē absolvē angļu modernista Bazila Bantinga vadīto radošās rakstības kursu. Kopš 1970. gadu beigām, kad Kleincālers publicē divus plānus, pamfleta veida krājumus, viņam iznākuši kopumā 12 dzejas apkopojumi. Ievērojamākie no tiem – The Strange Hours Travelers Keep (2004, Grifina balva dzejā) un jaunu un agrāk tapušu dzejoļu izlase Sleeping it Off in Rapid City (2008, Nacionālo grāmatu kritiķu aprindu godalga dzejā), no kuras arī ņemti šeit atdzejotie darbi. Kritiķi Kleincālera dzeju slavē par tās formālo meistarību un neapsīkstošo enerģiju, saskatot līdzības ar džeza mūzikai raksturīgo lēkāšanu starp dažādiem reģistriem. Kleincālera dzeja ir iezīmīga ar to, ka atgādina dzīvu improvizāciju, tā ir pretstats sastingušiem tēliem un garlaikotai izteiksmei. Alens Ginsbergs izcēlis viņa rindu – tā ir precīza, gudra un oriģināla un liecina par spilgta ģēnija klātbūtni. Šī ir Kleincālera pirmā publikācija latviešu valodā.

Artis Ostups

 

Manas mātes portrets janvārī

Māte snauduļo savā krēslā,
uz brīdi atmostas, palasa grāmatu,
pēc tam atkal iegrimst snaudā.
Vējš spēji ietriecas logu rūtīs un
atkāpjas līdzīgi bēgumam. Koki ir nokaltuši.

Pēcpusdienas ir visgrūtākais laiks.
Šķiet, tām nekad nebūs gala,
nebūs gala, līdz šeit vairs nebūs neviena.
Ārā koku zari laižas raganīgā dejā.
Māte sarūk savā krēslā.

 

Noir

Gaismas diožu urbjošie skatieni –
kvēldiegi krabju acīs.
Miglas taures apmainās svilpieniem naktī
kā apmaldījušās, meklējot cita citu,
dažreiz la minorā,
atbalsojoties no klintīm,
dažreiz sol vai do minorā,
atkarībā no miglas biezuma,
taču vienmēr visskaļāk tieši pirms ausmas.

Sijā smalks lietus.
Aktieri steidzas atpakaļ uz treileriem
pēc stundām ilga darba savās lomās,
samocītas ainas, dubls pēc dubla,
nerimstoša kņada zem gāzizlādes spuldzēm.
Kārtējais štruntīgais lielbudžeta veltījums
Hemetam un Džonam Altonam,
ungāru gaismēnu spēles meistaram:
migla, tvaiks un dūmi,
ļauna vēsts aiz nolaistām žalūzijām,
daļēji izgaismota seja
un pistoles ziņojums.

Pārguris pēc kaķa un peles spēlītēm,
sirdsapziņas nomocīts kruķis un skarbā uzdzīvotāja Meibla
savas dzīves zemākajā punktā,
kā arī izmanīgais ķīnietis Vu,
visi trīs spēlē kārtis,
divi no viņiem pēc dažām koksa strīpiņām sāk kniebties.

No dienvidiem ieplūst aukstā gaisa masas.
Tās iespējams sagaršot
un saost.
Sāk plīvot karogi uz centra namu jumtiem.
Šīs masas sākas Klusajā okeānā,
tūkstoš jūdžu no Ķīnas piekrastes,
un atceļo šurp ar rietumu vējiem.
Tāds ir šī gadalaiks.
Šeit esmu aizvadījis daudzas ziemas.
Katru gadu
pēc tām iespējams noregulēt pulksteni.

 

Ceļotāja stāsti: 34. nodaļa

Vietējiem baltajiem ir plakanas galvas,
īpaši maziem bērniem,
kuri asi rūc un spļaudās
pie katras provokācijas.
Tumšā rase valkā apģērbu zemes toņos –
smilšu un pelnu sajaukumā,
zem cepuru malām raidot skatienus,
pilnus piesardzības un apjukuma,
kā ilgstoši vajāts medījums.

Sun Microsystems atrodas šajā pusē,
banku torņi pretējā krastā.
Tam visam pa vidu uz autobusu sāniem
brīdinājumi par teroraktiem slīd
pamīšus ar sporta apģērbu reklāmām.
Ja redzat vai dzirdat
jebko neparastu,
jūsu pilsoņa pienākums ir zvanīt uz…
Tas ļauj sajusties kā mājās
šajā vietā, tik tālu projām,
otrā puslodes malā,
raugoties okeāna bangās.

Jūras brīze ar nosaukumu „Doktors”
ir klāt pulksten sešos,
vienlaikus ar stjuartēm
sarkanās cepurītēs un plānos plīvuros,
kas piepilda viesnīcas vestibilu,
čivinot līdzīgi eksotiskiem putniem.
Banku torņu purpursārtais neons
rada brīnumainu ainu tieši virs upes,
gubotās padebess
fuksijkrāsas mirgoņai
atstarojoties no mākoņu sāniem,
līdz augstākās tiesas dārzi ir pielieti ar
gaismu, sākumā tīri violetā,
tad Marokas zilā krāsā, un tā uz riņķi vien.

– Dubaijas debesis,
slavē pazīstams ceļojumu aprakstnieks.
Viņš ir nostājies man blakus,
tumsnējs, slaids un labsirdīgs vīrs.
Mēs satiekamies tikai šādās vietās.
Ik pēc pāris gadiem mūsu ceļi krustojas
tālu prom no mājām.
Lai gan šķiet, ka viņam to patiesībā nav,
izņemot lidostas un
mūžīgās rītausmas valstību,
ko viņš izdzīvo vienatnē
šajā vai citā Āzijas pilsētā,
bezmiega mocīts
klaiņojot ielās,
vienmēr meklējot sarkano lukturi,
kas sola ieeju iepriekš neredzētā pasaulē.

 

Ģimenes albums

Vientulība – neaptverama, pēkšņi uzbrūkoša,
šeit nav neviena, kurš mani pazītu:
Mazās līgas trenera,
viņa TV remontdarbu pikapa un smirdošo cigāru,
miesnieka Zaula un
lauztās rokas, kas izvēlās ārā no ābeles;
viņi visi ir miruši,
miruši vai devušies uz dienvidiem, lai mirtu siltumā.

Mazais zēns, kurš pozē uz lieveņa,
ar dūraiņiem rokās un suni pie sāna –
tas neesmu es;
jaunu cilvēku pāris polo kreklos, gatavi sagaidīt
savu pirmdzimto,
četras lappuses tālāk šortos un bītņiku krekliņā
viņa demonstrē savu figūru 16 gados…
1955. gads mīt bēniņu grāmatplauktā,
ar saplaisājušu vāku un birstošām lapām.

Vītols un plūme,
zaļas kļavas lapas virpuļo lejup uz ietves…
Varbūt tikai puisis no hotdogu būdiņas
atceras mani
vai vismaz divreiz uzmet man skatienu.

Taču strupdegunis autobuss no Ņujorkas, kas
izlaiž vietējos ārā naktī starp
ķieģeļu avēnijām, drūmām kā bērna nāve un
bijušo pilsētas galvu noziegumi, –
no tā neizkāpj neviens, ko es pazītu vai vēlētos pazīt.

Silts zālājs un spāres –
ak, mana sirds.

 

Gaļa

Tik daudz gaļas ieplūst
Pilsētā ik nakti
Rībot tiltu pamatnēm
Zem izlijušas laternu gaismas
Un debesīs mēness ķīmiskais apelsīns

Vilcēju asis trīc no spriedzes
Cenšoties izņemt garu līkumu
Virs noliktavām un būdiņām
Zemāk ielu mežonīgais tīklojums
Šeit ir Džo kurš smēķē uz lieveņa
Un Luīze kas iegrimusi telefonsarunā
Ar māti

No industriālo pļavu dūmakas
Iznirst vilcēji bez numurzīmēm
Vedot tonnām jēru kautķermeņu
Kaulus un miesu un subproduktus
Jūdzēm tālu līdz ostām un kanāliem
Caur pilsētas mirdzošo membrānu
Milzīga elpojoša šūna
Kas izverd sārņus
No dūmeņu rindām gar upi
Un aizlaiž dziļi naktī

 

Ziemassvētki Koronado

Iznīcinātāji veic zemu pārlidojumu
virs okeāna
garām tenisa kortiem un grāfienes kotedžai,
tandēmā
zemu virs flotes golfa laukuma
virzienā uz Ziemeļsalas lidlauku,
tad pagriežas pa kreisi,
atkal pāri ūdens klajam,
pēcpusdienas dziestošajā gaismā
pārvēršot ofšoru salas kino paviljonā,
pēc tam apgriežas un lido atpakaļ,
garām senajai, dižajai koka viesnīcai un tās kupoliem,
izgrūžot augstfrekvences šņācienu virknes,
kad tie apcērtas riņķī un
pazūd virs kores.

Pilsēta šķiet ļoti mierīga, gandrīz tukša, pārtikusi.
Veikalu skatlogos atspoguļojas Ziemassvētki.
Blīva automašīnu straume.
Luksofori arī izgrūž skaņas, līdzīgas čiepstiem.
Es bieži apjūku.
Rēkoņa virs galvas. Satiksmes troksnis.
Man nav kurp doties.

Silverstrendas pludmalē
skrējēji un iemīlējušies pārīši bauda saulrietu,
tikmēr debesīs valda kara rosība –
kravas un izlūkošanas lidmašīnas
Skyhawk, Vigilante, Intruder,
pretzemūdeņu un triecienlidmašīnas
Phantom, Tomcat, Cobra
Iepriekšējais prezidents droši vien izjuta
lielu atvieglojumu, raugoties apvāršņa gaismās un
sekojot līdzi zibens ugunīgajiem lokiem,
kad savā Sanklementes rezidencē
aizvadīja garus un rūpju pilnus vakarus.
Tā viņš tur sēdēja ar glāzi rokā un lūkojās
caur milzīgo logu uz jūru un zvaigznēm –
izplūdušām liesmiņām promenādes galā.

Esmu lasījis par iepriekšējo prezidentu
viņam tuvo cilvēku atmiņās,
ka viņš esot bijis apveltīts ar refleksīvu,
varētu pat teikt – filosofiski ievirzītu – domāšanu.
Nudien neuzdrīkstos apgalvot, ka tā nav taisnība.
Nudien neuzdrīkstos.
Taču es nepārtraukti domāju par Ameriku.
Tikai par jaunākajiem laikiem, tikai šeit,
kur nācijas varenība augstu debesīs piepilda
apkaimi ar neizturamu rēkoņu un
izspļauj aiz sevis dūmu strēles,
traucoties jobanā nekurienē un
skaļi atgriežoties atpakaļ.

(1998)

 

No angļu valodas atdzejojis Aivars Madris

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri