Maitasgabala dzīve

 

Par Pāvela Sanajeva romānu Apglabājiet mani aiz grīdlīstes (Jāņa Rozes apgāds).

 

„Smirdīgais šmurga, pūstošais, nolāpītais maitasgabals!” „Kaut tu reiz vispār nepamostos!” Šādus vārdus jau pirmajās Pāvela Sanajeva romāna Apglabājiet mani aiz grīdlīstes lappusēs vecmāmiņa velta savam mazdēlam, otrklasniekam Sašam. Teksts ievelk, izteiksme ir spilgta, un vēlme traukt uz priekšu nav pārvarama – iedarbīgs paņēmiens, kā sākt grāmatu. Tā, starp citu, daļai latviešu lasītāju jau varētu būt netieši pazīstama, tikai ne gluži šādiem vārdiem: pirms dažiem gadiem Dailes teātrī Regnāra Vaivara režijā uzvests viņa paša dramatizējums. Šim izdevumam, ko tulkojis Ilmārs Zvirgzds, par avotu izmantots 2003. gada pirmizdevums grāmatas formā (droši vien ir bijis kāds iemesls izraudzīt tieši šo, nevis ar trim nodaļām papildināto 2010. gada izdevumu).

Kopš 2003. gada Apglabājiet mani aiz grīdlīstes, kas, jāpiebilst, pirmoreiz publicēts jau deviņdesmitajos gados žurnālā Октябрь, ir iemantojis ļoti plašu popularitāti – pēc grāmatas motīviem ir uzņemta kinofilma, tā vairākkārt iestudēta teātrī, tulkota vairākās valodās. Tomēr, kaut arī līdztekus savam pamatdarbam – kino režijai un scenāriju rakstīšanai – Sanajevs ir paguvis uzrakstīt arī romānu, kas nodēvēts par Apglabājiet mani aiz grīdlīstes turpinājumu, nekādas citas paliekošas pēdas krievu literatūrā viņš pagaidām nav atstājis. Tādā ziņā Sanajevs droši vien paliks viena hita brīnums. Lai gan Apglabājiet mani aiz grīdlīstes ir literāri labi nostrādāts darbs, neatsverama loma grāmatā ir autobiogrāfijā pasmeltajai vielai, kas ir spoža, bet ko divreiz vis neizlietosi.

Dažos aspektos bērnība Padomju Savienībā jau pati par sevi var prasīties uz literāru apstrādi, lai kādas būtu detaļas, bet Sašas Saveļjeva (vairāk vai mazāk tas pats Paša Sanajevs) gadījums šķiet ļoti īpašs, ja ne gluži pilnīgi unikāls. Sašu septiņdesmito gadu Maskavā audzina vecvecāki. Jāpiebilst, vecvecāki kā literāri tēli parasti ir visai drošas un pozitīvas figūras, nereti patvēruma devēji, mīlestības, labā un gudrības avots, kas vajadzības gadījumā ar savu priekšzīmi pilda ideoloģisku funkciju, glābdami tradicionālus ģimenes modeļus, ja kāds no vecākiem vai abi izrādās pavisam nederīgi. Savukārt Saša, ko vecvecāki būtībā ir atņēmuši viņa mātei, viņu gādībā ir internalizējis pārliecību, ka viņš ir maitasgabals un idiots (vectētiņa dotie mīļvārdiņi: muļķītis, tirliņš un smerdelītis), nevērtīgs un nespējīgs, bet šaušalīgi smags krusts uz vecmāmiņas kakla, turklāt tik slimīgs un trausls, ka drīz nosprāgs, tāpēc viņam liedzams gandrīz viss, kas atļauts citiem bērniem.

Apglabājiet mani aiz grīdlīstes lielā mērā ir stāsts tieši par vecmāmiņu. Ar saviem krāšņajiem lāstiem un lamām, ar savu varu un reizē krusta nesējas paštēlu viņa ir kļuvusi par spilgtāko grāmatas figūru. Vecmāmiņa ir dominējošais spēks ģimenē, un viņas domāšana un valoda konstruē pasauli, kurā Saša dzīvo. Piemēram, šajā pasaulē Sašas mātes jaunais vīrietis (nākotnē – Sašas patēvs) ir „asinssūcējs punduris”, kam var būt vienīgi savtīgi un pat noziedzīgi nolūki, un, ja kāda persona non grata atnes vīnogas, tad tās noteikti ir izraudzītas tā, lai nogalinātu ar kauliņiem. Sašas māte ir buboņu mēris, azotē izaudzināta čūska, vectētiņš ir nodevējs utt., u.t.jpr. Vietām vecmāmiņas tēls iegūst dēmoniskas, vampīriskas aprises: „No vecmāmiņas bučām man metās nelabi, [..] un pēdējiem spēkiem gaidīju, kad miklais vēsums beigs taustīties ap manu kaklu. Šķita, ka šis vēsums man kaut ko atņem.” (169.lpp)

Taču kaut arī vardarbība, kas vērsta pret Sašu, ir baisa un neattaisnojama, vecmāmiņas tēls ir sarežģītāks, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Svarīgākie elementi pašnaratīvā, ko viņa rūpīgi uztur un lolo, ir pelēka laulība, apdzēstas ambīcijas, dēla nāve kara laikā, pat oficiāli noteikta psihiatriska diagnoze un neilgs slimnīcā pavadīts laiks – bet mēs zinām, kā Padomju Savienībā bija ar psihiatriju –, un tā var būt postoša kombinācija. Tā, protams, pati vien neizskaidro un nekādi nepamato izturēšanos pret Sašu un citiem, taču attur lasītāju no vienkāršotiem vērtējumiem un pārsteidzīgiem morāliem spriedumiem. Turklāt aiz šīs dēmoniskās vecmāmiņas retumis nojaušama cita, proti, tāda, kas, šķiet, apzinās savas rīcības nejēdzību. Ir arī diezgan skaidrs, ka Sašu viņa mīl ne tikai vārdos vien, taču tajā pašā laikā šī, viņas pašas vārdiem sakot, kroplīgā mīlestība un nemitīgā Sašas „sargāšana” dod viņai morāla pārākuma izjūtu un ļauj pozicionēt sevi kā īsto upuri (līdzīgā kārtā šāds cēlais cietējs ir arī lielākoties vienaldzīgais un pasīvais vectētiņš).

Starp atainoto un lasītājā ģenerētajām izjūtām veidojas simetrija, kas apliecina Sanajeva prasmi labi veidot tekstu. Proti, lai gan Saša pie vecvecākiem nodzīvo vien dažus gadus, rodas iespaids, ka šāda dzīve ilgst mūžību (tas panākts ar atainojuma intensitāti un šauru stāstījuma koncentrēšanu, turklāt atpestīšana nāk vien pašās beigās), un šī izjūta labi sader ar to, kā grāmatā dzīvi redz Saša: tā ir viena vienīga atkārtošanās, neizbēgamība. „Atvēris acis, es nošausminājos par savu pamošanos un visiem spēkiem centos pagulēt vēl mazu brīsniņu, lai pēc iespējas ilgāk nesāktos šī diena, ko nāksies nodzīvot tikai tālab, lai nākamajā rītā sāktos vēl viena tāda pati.” (167.lpp) „Dzīve” Sašam nozīmē vecvecākus un ikdienas šausmas, un tai viņš pretstata „laimi” kā kaut ko gandrīz nereālu un ārkārtīgi retu, kaut ko, kas pastāv ārpus (galvenokārt mātes apmeklējumus).

Teksts nebūtu tik iedarbīgs, ja Sanajevs būtu izraudzījies citādu stāstījuma manieri. Virspusēji stāstījums var šķist bērnišķīgs: tas rit it kā no naivas, nezinošas, nevainīgas perspektīvas, vismaz attēlotajās ainās un notikumos pašos par sevi (dažviet gan teksts visai neveikli pārslēdzas uz trešās personas stāstījumu, lai dotu „neitrālāku” informāciju). Taču, raugoties plašāk, redzams, ka nodaļu kompozīcijas ziņā teksts ir viltīgāks (piemēram, ved uz nebērnišķi zīmīgu noslēgumu), turklāt pieaugušā perspektīvas klātbūtne jūtama dažādos ainu sastatījumos (īpaši tajos, kas atmasko vecmāmiņas divkosību), ironijā u.tml. Tādā ziņā var teikt, ka stāstījums ir nevis bērnišķīgs, bet bērnišķīgots. Ja būtu izmantota skaidra pieaugušā perspektīva, attēlotais varētu zaudēt emocionālo iedarbību distances dēļ. Piemēram, lāsti un lamas pieaugušā atstāstā izklausītos pavisam citādi. Savukārt, ja stāstījums būtu no konsekventi bērnišķas perspektīvas, Apglabājiet mani aiz grīdlīstes, iespējams, neviļus lasītos nevis kā autobiogrāfisks darbs, bet drīzāk gan kā groteska fikcija, kā versija par to, kā tādam bērnam būtu bijis dzīvot tādos „fantastiskos” apstākļos.

Vārdu sakot, Apglabājiet mani aiz grīdlīstes ir stāsts par neiedomājami nejēdzīgu bērnību, taču psiholoģiski un fiziski smacējošos apstākļus, kādos Saša dzīvo, Sanajevam ir izdevies atainot ar labi dozētu intonācijas vieglumu (humoru, ironiju), kas ļauj tekstam palikt viegli lasāmam, tomēr nekādi nepadara ikdienas šausmas mazāk šausmīgas, īpaši – ņemot vērā, ka darbs lielā mērā ir autobiogrāfisks. Te der piebilst, ka nevajadzētu ļauties tendencei nejēdzīgo, kas sastopams padomju dzīves attēlojumos, pārāk daudz skaidrot ar specifiski padomisko; Apglabājiet mani aiz grīdlīstes gadījumā vēsturiskas vai politiskas dabas skaidrojumi un vispārinājumi nešķiet vietā. Tā ir tīri (ne)cilvēciska traģikomēdija.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri