Spilgti zaļš lauks

 

Foto: www.culturalicons.co.nz

 

Anna Kavāna (Anna Kavan, 1901-1968, dzimusi Helēna Fergusone) ir no tiem rakstniekiem, kuri nekļūst slaveni ne dzīves laikā, ne pēc tās, taču vienalga pamanās atstāt iespaidu uz daudziem autoriem un lasītājiem, kas meklē jaunus, spēcīgus iespaidus. Dzīves laikā viņu slavēja Dorisa Lesinga, Dž. G. Balards un Braiens Oldiss, savukārt pērn ietekmīgais literatūras žurnāls Granta Kavānas postapokaliptisko romānu Ledus (Ice) nosauca par labāko 1967. gadā iznākušo grāmatu.

Lielākas popularitātes trūkums daļēji ir saistīts ar pašas Kavānas dzīvesstāstu. Amfetamīnu un heroīna atkarība, hroniska depresija, ilgstoša pašizolēšanās un regulāra viesošanās trakonamos varbūt piedien t.s. kulta rakstniekiem, taču nepalīdz ne sasniegt plašāku auditoriju, ne uzturēt labu darba režīmu. Visi viņas stāsti un romāni patiešām nav vienlīdz augstā līmenī, taču labākajiem darbiem piemīt apbrīnojams spēks un tāda kā šķietami apzināta neskaidrība, kas neļauj tos aizmirst vēl ilgu laiku pēc izlasīšanas.

Spilgti zaļš lauks (A Bright Green Field, 1957) ir viens no šādiem stāstiem. Lai arī tā darbība nepārprotami risinās 20. gadsimtā, stāsts izklausās kā senas civilizācijas šamaņa sapņa pieraksts, kas līdz mūsdienām saglabājies tikai neskaidrā atdzejojumā. Valoda brīžiem ir gandrīz zinātniski precīza, bet jau nākamais teikums bieži vien var likties nepamatoti izpušķots. Tomēr visi vārdi te ir savā vietā, un šķietamais kontrasts ne vien nekaitē kopiespaidam, bet pat pastiprina darba efektu.

Latviešu lasītājiem saistoša varētu būt ne tikai darba literārās vērtības un stāsta attālā sabalsošanās ar Vladimira Kaijaka stāstu Visu rožu roze, bet arī Kavānas vēlīno darbu izdevēja un aktīvā popularizētāja Pītera Ovena izdevniecības katalogs. 1990. gadā Peter Owen publicēja Alberta Bela Būri, savukārt nākamgad plāno angļu tulkojumā izdot Kristīnes Ulbergas Zaļo vārnu. Arī tāpēc, domāju, būs interesanti iepazīties ar šo neparasto rakstnieci, kas joprojām ir neatraujami saistīta ar šīs izdevniecības vārdu.

Tulkotājs

 

 

Braucienos man ceļā vienmēr stājas kāds īpašs lauks. Liekas vienkārši neiespējami no tā izvairīties. Ikviens brauciens, lai kur tas sāktos, vakarpusē mēdz aprauties pie šīs pļavas – visnotaļ nelielas un ieslīpas, augstu, tumšu koku iejoztas.

Lauks vienmēr ir brīnišķi zaļš; mijkrēslī tas izskatās gandrīz dzirkstošs, it kā gaisma nāktu no zāles, it kā tās spozmi izstarotu stiebri. Vispirms uzmanību piesaista pļavas spilgtums, bet brīdi vēlāk izrādās, ka zaļā nokrāsa patiesībā ir pat nepatīkami spēcīga, un tad ir jāsāk brīnīties, kāpēc tas netika ieraudzīts jau sākumā. Reiz to ievērojot, vairs gan nav šaubu, ka zāles mirdzums ir mazliet nepieklājīgs. Tai nepiedien tik uzkrītoši sevi cildināt. Tāds dzirkstošs spīdums ir nepiemērots pļavas zemajai vietai dabiskajā kārtībā un apliecina, ka zāle šeit ir pacēlusies par augstu – kļuvusi iedomīga, uzbrūkoša, pārmēru spēcīga.

Teju žilbinošais, zālei nepiederīgais spožums nekad arī nemainās. Kā uzsverot tās nekaunību, pļavas mirdzums ir vienlīdz spilgts vienmēr, neatkarīgi no gadalaika. Taču citās ziņās lauka izskats mainās atkarībā no laika un vietas. Jā, pļava visur ir spilgti zaļa un neliela, vienmēr ieslīpa un lielu, tumšu koku ieskauta. Taču izmērs un krāsa ir relatīvi, un katrs cilvēks domās ko citu, sakot, ka ir redzējis nelielu, spilgtu pļavu vai lielus, tumšus kokus. Arī slīpuma jēdziens ir elastīgs, un, lai arī laukam patiešām ir raksturīga regulāra novirze no horizontālās plaknes, tā leņķis var būt ievērojami atšķirīgs.

Slīpums var būt gandrīz nemanāms, tik ļoti, ka citreiz varētu vai apzvērēt – lauka virsma ir gluda kā biljarda galds. Arī es pati dažkārt neesmu spējusi noticēt – līdz man to pierādīja ar klinometra mērījumiem –, ka zeme nav pilnīgi līdzena. Citās reizēs, pretstatā gandrīz par neredzamu dēvējamajam slīpumam, pļava šķietami paceļas gandrīz vertikāla.

Nekad neaizmirsīšu, ka tieši tāda tā reiz atklājās manam skatienam kādā pērkoņainā vasaras dienā. Jau no paša rītā agruma biju braukusi pa lielu, izkaltušu līdzenumu; vilcienā bija nomācoši karsts, ainava bija vienmuļa un bezkrāsaina, un pēcpusdienā es ieslīgu nemierīgā snaudā, no kuras uzmodos ar patīkamu pārsteigumu, ka apkārt nu redzamas priežu un klintsbluķu klātas kalnu grēdas. Taču pēc šī pirmā acumirkļa atklājās, ka, kalniem aizsedzot debesis, dziļās aizas noslēgtā atmosfēra ir ne mazāk nomācoša kā bija klajumā. Te viss izskatījās nokvēpis un nespodrs: akmeņiem bija neskaidri lāsumaina nokrāsa, priežu tumšais zaļums atgādināja kādas neiedomājami vecas un noplukušas melnas drānas, savukārt to biezā skujotne – gaišākajās vietās apsūbējuša vara nokrāsā – atsauca atmiņā puvumu un trūdus. Priedēm piemita metāla neizkustināmais stingrums, un tās it kā izdzēsa dažkārtējos saulstarus, kas izspiedās cauri biezajiem mākoņiem. Lai arī ceļš turpināja vērpties un līkumot, ainava vairs nemainījās; man apkārt it visur bija vienlīdz bezgalīgs priežu sils un akmeņu milzums, un aizu tāpat kā klajumu pildīja drūma, sterila vienmulība un nedzīvas vienaldzības noskaņa.

Te vilciens veica spēju pagriezienu un izbrauca atklātākā vietā, kur aiza papletās un tieši priekšā starp diviem melnu koku ūdenskritumiem es ieraudzīju pļavas plašo smaragda sienu; tā cēlās perpendikulāri augšup un laistījās dārgakmeņu mirdzumā, kas šķita vēl jo brīnišķīgāks apkārtnes nožēlojamā izskata dēļ.

Pēc blāvajām, bezkrāsainajām ainavām, kuras biju uzlūkojusi visas dienas garumā, negaidītās spozmes uzzaigošana bija tik žilbinoša, ka es pat nespēju uzreiz atpazīt tos savādos, tumšos veidolus, kas bija izkaisīti uz lauka un kurus tobrīd izgaismoja rietošā saule, izspiedusies cauri mākoņiem tieši tai mirklī, kad vilciens apstājās mana ceļa beigās, liekot ik zāles stiebram uzzibsnīt kā zaļai liesmiņai.

Kad iznācu no stacijas, lauks joprojām bija labi saredzams kā brīnišķīgi spilgts fons šai mazpilsētai, kurā tam, šķiet, bija atvēlēta nozīmīga loma, jo celtnes te bija zemas un likās izvietotas nolūkā neapslēpt pļavu. Kad nu varēju to aplūkot uzmanīgāk, bez vilciena kropļojošās un uzmanību novērsošās kustības, es sapratu, ka iepriekš tur manītie savādie veidoli patiesībā ir puskaili cilvēku ķermeni, izplāti uz mirdzošās, dzidri zaļās zāles sienas. Tai viņi bija piesieti ar virvēm, un trīši lēnām vilka viņus pāri lauka virsmai, savukārt rokām bija piestiprināti nesaprotami pusapļa formas rīki, kurus tie bez mitas raustīja konvulsīvās kustībās, kas atgādināja zirnekļa tīklā ielipušu mušu pūliņus. Šī mokpilnā raustīšanās līdz ar zvejas rīkam līdzīgo ierīci, kurai bija pieķēdēti groteskie, pļavā it kā ielipušie ķermeņi, man lika šos cilvēkus uztvert kā ļaundarus, kuriem jāizcieš kāds neparasts, arhaisks soda veids, kas te notiek publiski uz liesmaini zaļa lauka. Tomēr šai ziņā man nebija taisnība.

Manu interesi par noslēpumainajām kustībām, kas tik spēcīgi iezīmējās uz spilgtā zaļuma fona, pamanīja kāds garāmgājējs, kurš, ievērojis, ka esmu svešiniece, ļoti pieklājīgi uzsāka sarunu un pastāstīja, ka uz pļavas redzamie cilvēki nav vis noziedznieki, kā biju pieņēmusi, bet gan strādnieki, un šādi tie pļauj zāli, kas uz šī konkrētā lauka mēdz augt pārlieku strauji un spēcīgi.

Biju pārsteigta, ka tāds barbarisks pļaušanas veids tiek izmantots tāpēc vien, lai nelielajā pļaviņā neļautu augt zālei, pat ja savā ziņā arī tā bija pilsētas daļa, tāpēc apjautājos sarunas biedram, vai acīmredzami sāpīgie pūliņi nekaitē strādnieku veselībai un darbaspējām.

Jā, viņš atbildēja, augšā, pļavā, strādājošo cilvēku locekļiem un pat dzīvībai diemžēl patiešām draud briesmas, kā ar pārpūli saistītu iemeslu, tā arī drošības aprīkojuma dēļ, kas nereti mēdz salūzt muskuļu spēcīgajās spazmās. Tas ir nelāgi, viņš teica, taču līdz pat šim brīdim pilsētiņai nav izdevies atklāt kādu citu pļaušanas veidu, jo lauka stāvums liedzot kā stāvēt, tā arī pārvietoties četrrāpus, kā reiz bija mēģināts darīt. Protams, tagad esot ieviesti visi atbilstošie drošības pasākumi, taču šie strādnieki jebkurā gadījumā nav neaizvietojami, teica garāmgājējs, jo viņi nāk no neizglītotās sabiedrības daļas zemākajiem slāņiem. Man arī nevajadzētu pievērst pārlieku uzmanību viņu spazmām un raustīgajām kustībām, jo tā lielākoties esot tīra imitācija, senas tradīcijas palieka, kas liek atdarināt agrāko strādnieku paaudžu ciešanas, kādas tās bija pirms pašreizējās sistēmas ieviešanas. Mūsdienās viņu darbs ne tuvu neesot tik smags, kā izskatās, turklāt tas notiekot humānākajos līdz šim radītajos apstākļos. Man varētu būt interesanti uzzināt, viņš teica, ka šis darbs nebūt nav neiecienīts; gluži otrādi, uz pļāvēju vietām esot ievērojama sāncensība, jo tās sniedzot īpašas privilēģijas un cieņu. Bojāejas gadījumā upura apgādājamajiem pienākoties dāsns pabalsts, bet mirušie paši saskaņā ar tradīciju tiekot apglabāti in situ – tā esot no senatnes nākusi paraža, kas sniedzot lielu godu visai aizgājēja ģimenei.

To visu svešinieks pastāstīja raitā un lietišķā valodā, kas mani nomierināja. Vienalga gan jutu vieglu nemieru un uzlūkoju pļavu ar tādu kā šausmu piesātinātu interesi, vērodama raustīgās marionetes, kuras šķita vēl jo mazāk cilvēciskas lielā attāluma un nedabiski izmežģīto locekļu dēļ. Man šķita, ka līdz ar saulrietu viņu kustības kļuva vēl jo samocītākas, it kā sirpju mežonīgos, nesaskaņotos vēzienus rosinātu traka steiga. Zāles zaļums mijkrēšļa pustumsā tikmēr bija paspilgtinājies gandrīz līdz fosforiscējošam spīdumam.

Gribēju pajautāt, kāpēc viņiem vispār jāpļauj lauks – kas no tā, ja zāle izstieptos garāka? Un kā vispār pirms daudzajiem gadiem tika pieņemts lēmums to pļaut? Tomēr es kaunējos izprašņāt viņu par tik senu un dziļi iesakņotu tradīciju, ko visi šķietami uzskatīja par pašsaprotamu; tai noteikti bija kāds racionāls pamatojums, kuru biju palaidusi garām; es arī baidījos šķist muļķīga vai aizspriedumaina, vai nesaprotoša – vismaz man likās, ka tāda varētu viņam likties. Lai nu kā, es novilcinājos, līdz jau bija par vēlu ko jautāt, un mans skaidrotājs atvainojās, it kā tikai nupat būtu pamanījis dziestošo gaismu, un aizsteidzās projām, gandrīz nesniedzis iespēju pateikties par viņa laipnību.

Palikusi viena, es turpināju stāvēt tukšajā ielā un viegli satraukti raudzīties augšup. Svešinieka soļi jau bija attālinājušies tiktāl, ka vairs nebija sadzirdami, pirms sapratu, ka no jautājumu uzdošanas biju atturējusies ne jau tāpēc, ka baidījos izrādīties par vientiesi, bet gan tālab, ka dziļi sevī, šķiet, jau zināju uz tiem atbildes. Šis atklājums novērsa manu uzmanību, un pēc dažām sekundēm, kad atkal pievērsos pļavai, raustīgo leļļu virkne bija nemanīta pazudusi.

Tomēr projām es nedevos. Mani bija pārņēmis viegli melanholisks, apātisks noskaņojums, kā tas nereti notiek šajā stundā, kad diena pārtop naktī. Pilsēta piepeši šķita sevišķi tukša un klusa, itin kā visi būtu sagājuši iekštelpās uz kādu sanāksmi, par kuru es neko nezināju. Pār jumtiem uz mājām drūmi nolūkojās kalni, un priežu vilnis plūda lejup līdz pat apslēptajai aizai, no kuras vietām bija sākusi celties vakara migla, aizsedzot skatam nogāzes, bet ne pļavu, kas joprojām bija spilgti zaļa un skaidri saskatāma.

Te attapos, ka cieši klausos piesātinātajā klusumā, nojaušot spriedzi negaisa tuvuma draudīgajā mierā. No apkārtnes nenāca ne skaņas. Nekādu dzīvības pazīmju nebija arī manā ielā, kur laternas joprojām nebija iedegtas pat par spīti sabiezējošajām ēnām. Apkārtējās mājas jau bija zaudējušas agrākās skaidrās aprises un likās saspiedušās kopā, kā satrauktas ko vērotu un gaidītu ar aizturētu elpu. Migla un krēsla bija izpludinājušas krāsas, visas aprises bija padzisušas un neskaidras, un tāpēc jo spēcīgi izcēlās aizvien skaidri iezīmētais, spilgti zaļais lauks, noslēpumainā kārtā saglabājis aizgājušās dienas gaismu, sakopojis to savā nelielajā taisnstūrī, kas peldēja virs namu jumtiem kā spilgti zaļš karogs.

Pilsētai tuvojās nakts neredzamā armija – apvienojot spēkus pret mājām, tā jau bija sabiezējusi zem melnajiem kokiem to melnākajā melnumā. It viss ar aizturētu elpu gaidīja nakts iestāšanos. Taču tumsas maršs tika apturēts; tās karavīri zaudēja dzīvību pie lauka robežas, kur to apturēja kvēlojošā zaļuma spēks. Gaidīju, ka nakts uzbruks, metīsies pļavai virsū un pārņems to. Tomēr nekas nenotika. Jutu tikai neskaitāmo zāles stiebru sasprindzināto pretošanos iebrucējai tumsai. Un te es pirmā attālā jēgas uzplaiksnījumā aptvēru, cik apbrīnojami spēcīgai gan jābūt zālei tur, augšā, lai tā spētu apturēt nakts senseno gājienu. No garāmgājēja stāstītā nu tapa skaidrs, kā zāle varēja kļūt iedomīga un daudz par spēcīgu: ja arī turpmāk tā tiktu barota kā šī pļava sākotnē, tās šaušalīgais dzīves spars vēl vairāk uzmilstu no pasaules trūdiem, ļaujot nopļauto zāli aizstāt simtiem, tūkstošiem jaunu un varenu stiebru.

Un tad man atklājās vīzija: visi šie stiebri – neskaitāmie stiebri, miljoniem miljonu zāles stiebru – nerimtīgi daudzkāršojās un ar nedabisku spēku klusi, neatvairāmi spiedās augšup zemei cauri, ik minūti tūkstoškāršojoties no jauna. Cik neganti tie sablīvējās šajā pļaviņā nedabiski spēcīgi un iznīcinoši, iznīcības baroti! Uzburbuši no jauniegūtās dzīvības, neskaitāmie stiebru miljoni saspiedās cieši kopā un stāvēja gatavībā atvairīt uzbrukumus gluži kā pīķi, kā biezokņi, kā koki.

Gandrīz jau par tumsu kļuvušās krēslas dzīlēs šī nelielā, zaļā laukuma spīdums izskatījās nedabisks un baiss. Uzlūkoju to tikām, līdz pļava šķietami sāka vibrēt, pulsēt, it kā pat no attāluma būtu saredzams zāli stimulējošais dzīvības uzplūds. Šī mežonīgā vitalitāte neapdraudēja tumsu vien; vīzijā es redzēju, kā lauks nerimtīgā modrībā noraugās, kad uz mirkli atlaidīsies mēģinājumi apturēt tā pieaugumu, un gaida pirmo iespēju pārplūst pāri robežām. Redzēju, kā zāle paceļas līdzīgi milzīgam zaļam kapam, un pašas aprītās iznīcības pietūcināta veļas pāri visām robežām, plešas visos virzienos, iznīcinot visu dzīvo, apsedzot pasauli ar dzidri zaļu zārka pārklāju, zem kura nāktos iznīkt visam dzīvajam. Pret šo indīgo zaļumu bija jācīnās, jācīnās,jāpļauj, jādzen atpakaļ ik dienas, ik stundas, lai ko tas maksātu. Nebija citu līdzekļu pret zāles stiebru ārprātīgo vairošanos; nebija cita ceļa, kā apturēt šo zāli, šo asiņu uzpūsto, niknu spēku pieņēmušo, indes pilno un atriebīgo zāli, šo lipīgo sērgu, kas nosmacētu it visu it visur, līdz planētas virsmu klātu zāle un tikai zāle vien.

Liekas drausmīgi, ka zālei var piemist tāds spēks – kas tāds, šķiet, vienkārši nedrīkst būt iespējams. Zāle kā drauds planētas dzīvībai ir pret visiem dabas likumiem. Kā gan augs, kura uzdevums ir līkņāt un iet bojā zem mūsu soļiem, varēja izaugt tik iedomīgs, tik iznīcinošs? Reizēm šī doma vien šķiet absurda, pilnīgi vājprātīga, bērniem domāta pasaciņa, ko nedrīkst uztvert nopietni, un arī es tad atsakos tai ticēt. Un tomēr… un tomēr… nekad nevari būt pilnīgi drošs… Kas zina, kas varēja notikt tālā pagātnē? Varbūt vecos arhīvos, kas tiek turēti noslēpumā no mums, ir minēts kāds gadījums… Vai vēl senākā laikā pirms rakstības sākuma notika kāda novirze no normas… kāda variācija, par kuru nekas vairs nav zināms, un tā, iespējams, uzsūtīja nākotnei šo zaļo apdraudējumu.

Kas zina, kam lai tic. Ja tas viss ir tikai fantāzija, tad kāpēc es vīzijā redzēju, ka sasieto upuru dzīvības barotā zāle, nāves piebriedināta un drausmīgi spēcīga, kļūst par apdraudējumu visam dzīvajam? Vai pašā sākotnē, kad viss tikai dzima, kā pirmais nāca apdraudējums, vai tomēr sākumā bija upuris? Vai varbūt tie abi attīstījās vienlaicīgi, abpusējas nepieciešamības vadīti? Un kur šeit ir mana loma? Kāpēc es vispār esmu te iepīta? Tam nav nekāda sakara ar mani, es te nevaru it neko padarīt. Tomēr šī parādība, kurai bija jābūt neiespējamai, nu šķiet kas tāds, no kā man vairs neizbēgt. Ja ne šodien un rīt, tad parīt vai aizparīt, kādā pievakarē, kāda ceļojuma galā es noteikti ieraudzīšu, ka mani atkal gaida spilgti zaļš lauks. Kā tas vienmēr notiek.

 

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri