Arhitektūras atmiņa

 

Eseja tapusi rakstu sērijā Arhitektūras bauda: starp teoriju un biogrāfiju.

 

Šīs esejas nosaukumu es tā kā drusku tomēr nospēru Aleksandram Rapaportam, lai viņš man piedod, ja uzzinās. Visticamāk, neuzzinās, lai gan kopš 2004. gada arhitekts, arhitektūras teorētiķis, kultūrkritiķis, mākslas zinātņu doktors Aleksandrs Rapaports (kuram pa mātes līniju rados Latvijas vācbaltieši Šildknehti) pēc Ļeņingradā, Maskavā un Londonā pavadītiem gadiem dzīvo viensētā Mazirbē. Visticamāk, tur arī top arī viņa blogs Tornis un labirints, kurā uzduros esejai par atmiņas arhitektūru, ko sākotnēji kļūdaini izlasu kā „Arhitektūras atmiņa”. Bet „atmiņas arhitektūra” un „arhitektūras atmiņa” taču ir divas skaistas, ārkārtīgi ietilpīgas, bet pilnīgi dažādas lietas vai ne tā, draugi?

Sarunā ar Uldi Tīronu Rīgas Laikā1 Rapaports apgalvo, ka arhitektūra degradējas, mirst, brūk, iet bojā kopā ar cilvēci un to (arhitektūru, nevis cilvēci) glābt var tikai Dievs. Vells viņu zina, varbūt tā arī ir, kā viņš saka, lai gan es redzu, ka režisori domā, ka mirst kino, rakstniekiem mirst literatūra, gleznotājiem – glezniecība. Kristieši runā, ka mirst kristīgās vērtības, vides aizstāvji ziņo par to, kā nepārtraukti mirst flora un fauna, un latviešiem šķiet, ka mirst latviešu valoda. Vienīgā, kas nav noticējusi savai mirstībai un daudzajiem tās pareģotājiem, joprojām ir cilvēce. Bet savā esejā Atmiņas arhitektūra Rapaports, lūk, raksta: „Dzīvojot diezgan lielā mājā, es sāku saprast, ka, lai pa īstam apjaustu šo māju, kādu laiku ir jāpadzīvo visās tās telpās, pagrabu un bēniņus ieskaitot. Uz to instinktīvi tiecas bērni, izložņājot visus mājas kaktus un pakšus. Noguris večuks dod priekšroku dzīvošanai vienā telpā. Ja šo mājas apdzīvošanas pieredzi pārnesam uz dzīves atmiņu, kļūst skaidrs, ka dzīve un atmiņas par to ir atmiņas par vietām un notikumiem, kurus esam pieredzējuši.”

Es cenšos ielūkoties sevis reiz apdzīvotajās telpās, visās istabās, pakšos un bēniņos un atsaukt atmiņā vietas un notikumus – kad arhitektūru sāku uztvert ne tikai kā māju, būvi, ainavu, bet kā pieredzējumu, notikumu, kā dzīvošanas sastāvdaļu? Vai eksistē mana un manis apdzīvotās/piedzīvotās arhitektūras kopīgā atmiņa?

Mana bērnība ir septiņdesmitie, apātiskā sociālisma jeb stagnācijas pīķa laiks. Mēs esam kastīšu bērni – daudzdzīvokļu mājas, ciempadomes, kantori, ciema veikali un universālveikali, kultūras nami, skolas, bērnudārzi, sadzīves pakalpojumu kombināti, ēdnīcas, ambulances un citas „labiekārtotas un modernas” ēkas drūzmējas pilsētu, pilsētciemu un ciematu centros, kur tām dots uzdevums signalizēt par padomju modernitātes laikmetu. Iespējams, daži redzīgākie šajās ēkās – tapušās bez īpašas intelektuālas, radošas vai pat darbietilpīgas piepūles; bez ambīcijām, bez vides un vēstures konteksta, tātad bez atmiņas; bez materiālu un detaļu izsmalcinātības un kvalitātes, un, iespējams, pat bez idejas – jau spēj saskatīt strauji tuvojošos sabrukumu, gan ēku, gan valsts un iekārtas, bet tās nebūs manas atmiņas.

Manās „atmiņās par dzīvi” ir bērnības vēlme padzīvot katrā mūsu nespodri baltās mājas telpā, tieši tā, kā raksta Rapaports – arī bēniņos, kuros var iekļūt caur paceļamu lūku griestos, abās trijstūrveidīgajās ailās zem jumta slīpnes, kas tiek izmatotas kā noliktavas, kur iestumt slēpes, tukšas kastes un burkas, un veļasmašīnu Rīga. Es tikai nekādi nevaru izspraukties cauri šaurajai, putekļainajai spraugai starp bērnistabas bunduļa formas krāsni un skursteņa mūri, bet es nojaušu, ka aiz tās noteikti ir vēl viena slepena istaba, kuru mums, bērniem, nerāda, jo tā ir ļoti plaša, grezna un, iespējams, – es vēl nezinu šo vārdu, bet pazīstu sajūtu – tā ir ļoti sena. Sena. Un kaut kā saistīta ar šīs mājas noslēpumaino pagātni un bijušajiem saimniekiem, par kuriem es arī neko nezinu. Kaut kad daudz vēlāk es sagrābstīšu dažas vēstures druskas par nespodri balto māju un tās saimniekiem, nē, ļaunākais te nav noticis, viņi nav izsūtīti, bet gan repatriējušies uz Vāciju pirms kara.

Tātad mana bērnība notiek uz Vāciju repatriējušos saimnieku savrupmājā, tā ir klusa un sena, un toslaikus tā nav nekāda vērtība, jo nesaistās ar dzīves kvalitāti, bet mūžīgām problēmām – problēmām ar ūdensapgādi un kanalizāciju (sausā tualete pirmajā stāvā un ar rokām no akas sanesami aukstā ūdens spaiņi otrā stāva virtuvē uz koka sola, niecīga siltā ūdens šālīte virtuves plītī), siltumapgādes un apkures problēmām (slikti velkošas krāsnis, kuras kurināt necaurredzamos ziemas rītos vecākiem jāceļas vismaz stundu agrāk, lai māja paspētu iesilt līdz brīdim, kad no segu apakšas jāvelk laukā bērni), siltumizolācijas problēmām (senām sienām un logiem, kas negribīgi tur siltumu, laiž cauri vēju, rudens lietavās piebriest, ziemā kļūst akli zem bieza leduspuķu raksta). Vienmēr mitro sienu un drupeno griestu faktūras, dēļu grīdas un apdrupušas akmens flīzes uz mūra kāpnēm tolaik nav vērtība – tāpat kā vērtība nav zviedru laikā celtā draudzes pagastskolas māja, mācītājmuiža un kroga stadula, muižas pienotava un citas saimniecības ēkas, vērtība nav tas, kas palicis pāri no Ropažu brīvkunga Kampenhauzena būvētajām ūdensdzirnavām Juglas upē, un Kampenhauzenu dzimtas kapliča. Bet tas viss ir, rēgojas cauri kļavām, ozoliem, ceriņiem, alkšņiem.

Tātad vietu, kur risinās darbība, sauc Ropaži. Līvu Roudōpois – dzelzs puisis, dzelzs dēls, dzelzsvīrs. Pēc tam vāciskots par Rodenopois, tad latviskots kā Ropaži. Kaut kad vēlāk es uzzināšu, ka „āž” lībiski skanot „ciems” un visi –aži ir pārlatviskoti lībiešu apvidi, bet manās atmiņās nekādu līvu un lībiešu nav – ne Gaujas, ne Daugavas, ne Vidzemes, ne Ziemeļkurzemes. Manā atmiņā ir uzdevums skolā, jāizveido saraksts ar Latvijas vietvārdiem, kuriem izskaņā –aži. Ropaži, Ādaži, Suntaži, Allaži, Jūdaži. Pabaži, Ainaži, Limbaži. Ā, un vēl Lugaži. Mūsu kaimiņš, saukts Papucīts, ar klusu smiekliņu saka man, lai noteikti neizmirstu pierakstīt Kazražus. Smiekliņu es nesadzirdu un Kazražus iekļauju savā sarakstā, un skolotāju neviltots izbrīns un skolasbiedru ķiķināšana tagad ir manā atmiņā.

Pašā Ropažu centrā ir drupu kaudze. Tā ir 1893. gadā pēc arhitekta Gotfrīda Krona projekta celtā neogotiskā luterāņu baznīca, pelēko Latvijas laukakmeņu un karmīnsarkanu ķieģeļu garenbūve.

Līdz septiņdesmitajiem saglabājies nav nekas, ne smailais vairākstāvu tornītis, ne altāra apsīda, Vācijā lieto zvanu, Martina darinātās ērģeles un altārgleznu Kristus svētī pat nepieminēsim. „Vienīgais mākslas veids, kurā drupas neatgrūž, bet tieši otrādi, liekas pievilcīgas, ir arhitektūra. Taču tikai ļoti laba arhitektūra. Ne jebkuras drupas ir skaistas, runa nav par mūsdienu drupām. Bet, lūk, teiksim, drupas kapos ir skaistas, jo tās ir iegrimušas savās atmiņās”2– Aleksandrs Rapaports skaidro Tīronam, un man top skaidrs, kāpēc manā atmiņā Ropažu baznīcas drupas ir skaistas – dažas smailloku logailas mūra ribās iegrimušas atmiņās par gaismas staru kūļiem, kas reiz vēlās caur sīkrūšu logu krāsainajām vitrāžām, sienu fragmenti zem atklātām debesu velvēm joprojām glabā dekoratīvo sienas ornamentu trauslu atblāzmu.

Es esmu pārliecināta, ka Ropažu baznīcu nopostījuši fašisti kara laikā. Kaut kad daudz vēlāk filmēšana mani aizvedīs uz Sudetiju, tagad Čehiju, uz barokālo Château Trpísty, kur latviešu muzejnieki un arhivāri Otrā pasaules kara laikā pašaizliedzīgi sargāja no Latvijas izvestās muzeju vērtības, un mēs alkatīgi iemūžināsim pils aplupušās faktūras, domādami, ka caur arhitektūru un drupām šobrīd pieskaramies zudušajam laikam, līdz pils saimnieks mūs atvēsinās, karā te nesprāga neviena bumba un vācu armijas padošanās sabiedrotajiem notika bez neviena šāviena, neizbira neviens viegli grubuļainā stikla logs un pils gaiši kaļķotajā fasāde neparādījās ne skramba, toties: „After the end of Soviet period it looked like war has been yesterday.”3

Pēc Otrā pasaules kara dievkalpojumi Ropažu baznīcā ar sašauto tornīti  notiek līdz 1954. gada Lieldienām. Pēc tam baznīcu draudzei atņem un slēdz, līdz, kā rakstīts baznīcas lapas vēstures sadaļā, „pašu ropažnieku spēkiem dievnams tiek pilnībā izpostīts un pārvērsts drupās.”

Ropažu baznīcas drupu atmiņas nu ir arī manā atmiņā, tas nekas, ka notikušā detaļas es neatceros. Kad notika pēdējais dievkalpojums – Zaļajā ceturtdienā, Lielajā piektdienā vai Klusajā sestdienā? Vai Kristus jau bija augšāmcēlies, kad baznīcas nams tika krustā sists, sāka krusta ceļu uz drupām, uz atmiņām? Cik no 400 vietām baznīcas beņķos todien bija aizpildītas? Kurš sarullēja violetos altāra pārsegus, nospieda pilošo sveču karstās daktis, kurš kāpa uz altāra noņemt Kristus svētī, kurš aizslēdza dievnama apkaltās durvis? Cik ātri novīta ziedi vāzēs un putekļi sagula ērģeļu stabulēs? Vai kāds raustīja dievnama aizslēgtās durvis, uz nākamās svētdienas sprediķi atnācis? Kurā pavasarī stārķu ģimene sāka ligzdot uz neogotiskā tornīša aprautās smailes?

Kādā sākumskolas jau drēgnā, dubļu piebriedinātā rudenī mūs, skaļus un drusku apmulsušus lauku dukšus, aizšķūrē ekskursijā uz Teātra muzeju, vai nu tas bija Smiļģa vārdā nosauktais vai nebija toslaikus, nav manā atmiņā. Bet to, ka pilnīgi neticamais baltais trīsstāvu nams ābeļdārza vidū piederējis Dailes teātra režisoram Eduardam Smiļģim, es tātad padzirdu. Sulīgu toņu vitrāžas, renesanses stila griestu gleznojumi uz kupolveidīgiem zāles griestiem ar daudzžuburu kandelabru centrā, masīvkoka grāmatplauktus balsta virpotas koka kolonnas, smagi samta aizkari šūpojas uz mazas skatuvītes, apaļš logs kā kuģa iluminators. Klunkurēšanu pa svaigi bonierēto, ornamentos izkārtoto parketu vēl lempīgāku padara tādas kā Lutauša milzu vīzes – uz sabristajiem zābakiem uzsietas apvazātas vadmalas auduma bahilas. Bet nama satriecošo iespaidu manās acīs nespēj mazināt ne Lutauša bahilas, ne stendi, planšetes un Spīdolas kankari, kuri, izrādās, pēc tam gadiem snaudīs manas atmiņas dzīlēs, lai pamostos kaut kad krietni vēlāk, kad es, jau kopā ar režijas kolēģiem, staigāšu pa Smiļģa māju. Pie Lilitas Bērziņas Spīdolas kostīma viena no ceļabiedrēm spēji izsauksies: „Skat, Spīdolas kankari vēl tepat! Es tos atceros no pirmās klases!” , un tajā brīdī mūsu abu, vienaudžu, telpas un laiks saslēgsies vienā. Spīdolas kankari, neaizmirstamie Spīdolas kankari!

Bet dienā, kad risinās mana stāsta darbība Teātra muzejā, ar vai bez Smiļģa vārda nosaukumā, manā kastīšu arhitektūras laikmeta bērna dvēselē kaut kas iesmeldzas, es eju pie skolotājas un pārprasu – vai tiešām šī māja piederēja režisoram Eduardam Smiļģim? Jā, jā, viņam. Vienam pašam?!? Nu, vienam pašam, pieņemsim. Skolotāja takš neies tagad bērnam klāstīt par visām Smiļģa dzīvesbiedrēm un ģimenes dzīves peripetijām, vai ne? Tajā brīdī es reaģēju ar frāzi, kurai joprojām ir godpilna vieta manā personīgajā „10 manis reiz pateiktas frāzes, par kurām es kaunos”, – „Nu un sakiet man vēl, ka mūsdienās kungu nav!” Skolotājai pietiek saprāta nereaģēt, varbūt viņa nedzird, varbūt viņai liekas, ka ir pārklausījusies – bērns, kas visumā izrāda zināmas intelekta tendences un sekmes mācībās, taču nevarētu pateikt kaut ko tik neadekvātu! Toties es spītīgi atkārtoju šo no nez kādām kaimiņu vai vectantēm sagrābstīto frāzi vēl dažas reizes, tik atbilstoša manam dvēseles stāvoklim tā man šķiet. Jo es vēl nezinu jēdzienu „skaistuma sāpes”.

Kaut kad daudz vēlāk es redzēšu bildes, kāda Smiļģa māja izskatījās tikai dažus gadus pēc viņa nāves, pirms to atjaunoja Latvijas PSR Teātra biedrība. Un tās noteikti nav skaistas drupas, tajās bildēs ir Ilzes Šķipsnas rakstītais, ka „Māja, kurā neviens nedzīvos, ir vai nu piemineklis, vai kaps.”4 Здесь был, stāv uzšņāpts uz kamīna.

Vēl viena lieta, ko es savilkšu kopā kaut kad stipri vēlāk, un atkal saslēgsies laiks un telpa – Smiļģa mājas projektēšanu veica arhitekts Ernests Štālbergs, viņš arī atjaunojis Smiļģa veco Dailīti pēc ugunsgrēka 1931. gadā, bet jauno Dailes teātri projektē Štālberga studente, vēlāk asistente, ar kuru Štālbergu vieno īpaša saikne – arhitekte Marta Staņa. Šobrīd Latvijas kultūras kanonā (http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/9/17/) iekļautā ēka, „spilgts sešdesmito gadu internacionālā funkcionālisma arhitektūras paraugs Latvijā”, top ilgi un mokoši, turpat divdesmit gadu garumā, tā svinīgo atklāšanu un aktieru epohālo gājienu 1977. gadā no vecās mājas Lāčplēša ielā uz jauno ēku Ļeņina 75 nepieredz ne Štālbergs, ne Smiļģis, ne Staņa, bet tā visa nav manās atmiņā, kurās jaunajam Dailes teātrim ir goda vieta.

Ar draudzeni esam septītās klases skolnieces, kad neviena nemudinātas vai, kā smejies, nemotivētas, sākam apmeklēt teātra izrādes. Mums gan saka, ka teātra biļetes nemaz nevar tā brīvi nopirkt, bez blatiem vai kolektīviem pieteikumiem no skolas vai kolhoza, bet es izpētu Padomju Jaunatnes sludinājumu lapu, kuros datumos sāk pārdot biļetes, tajā dienā mēs ceļamies agri un ar elektrisko vilcienu braucam uz Rīgu stāvēt rindā pēc biļetēm. Kase sāk darboties 10.00, rinda ir jāaizņem 7.00 vai 8.00. Nu, sliktākajā gadījumā, var jau atvilkties arī ap deviņiem, bet tad biļetes uz Džonu Neilandu, Šerloku Holmsu un Sievietēm, sievietēm neredzēt kā savas ausis. Bet kādas biļetes mēs vienmēr dabūjam, bez blatiem un kolhozu autobusiem, un tāpēc manā atmiņā joprojām ir jaunā Dailes teātra smarža, tā smaržo jaunas telpas, svaigs betons, mākslīgās ādas pufi un tikko ar plūmju sulu sakults piena kokteilis. Mana atmiņa joprojām redz galda lampas gaismu aiz pusapaļajiem kases lodziņiem un dzird papīra tirkšķi, ar kādu, velkot gar metāla lineālu, tiek noplēstas tikko nopirktas biļetes. Manā atmiņā Dailes teātra izrāžu saraksts joprojām ir veidots no caurspīdīgiem, pie sienas pieskrūvētiem organiskā stikla dēlīšiem ar izrāžu nosaukumiem, datumiem un laikiem, un stāvot biļešu rindā, es laiku pa laikam redzu, kā no kasēm iznāk viena no kasierēm, lai noskrūvētu kādas izrādes sākuma laiku un tā vietā piestiprinātu dēlīti „Biļetes pārdotas!”.

Man ir četrpadsmit, es noskatos ne tikai Sievietes, Holmsu un Neilandu, es noskatos Jāzeps un viņa brāļi, Sapnis vasaras naktī, Marta īdas un Zilo putnu, Elizabete, Anglijas karaliene, noskatos Jērādiņu, Tiesu, Mūžības skartos, Tavu labo slavu un Zilo, Ierindniekus, Jauna cilvēka memuārus un Baznīcas kalnā, un katrai no tām ir kāds nostūris, paksis vai istaba manā atmiņā. Ķinītī mani šad tad neielaiž („Bērniem līdz 16 gadiem ieeja aizliegta!”), kamēr teātrī – vienmēr laipni!

Izgaismotais jaunā Dailes teātra foajē apjoms cēli paceļas virs krēslojošās Ļeņina ielas kņadas, kur pēc darba dienas nervozais pūlis steidzas savās ikdienas gaitās, spiežas pārpildītos trolejbusos, stājas rindās pēc saldētiem vakariņu pelmeņiem, vai, ja paveicas, cīsiņiem celofānā. Bet mēs esam maza grupiņa izredzēto, nu, kādi deviņi simti, kurus no padomju realitātes atdala Staņas uzburtā plānā stikla membrāna un silda bieza, tumši dzeltena gaisma, vieno pacilātība un notikuma priekšsajūta. Mēs esam virs ielas, teātra sargājošā smaržā, gaismā un siltumā. Es, ļoti iespējams, tur esmu joprojām.

Kaut kad daudz vēlāk es izlasīšu Jāņa Lejnieka grāmatu par Staņu5, un manā atmiņā iegulst smagme, kas nākusi līdzi Dailes teātra tapšanai,  – kolēģu intrigas, funkcionāru aprobežotība un teatrāļu neizpratne 

– Cik labi bija vecajā Dailītē!
– Šis jau nav īsts teātris, īsts teātris ir ar zeltu, samtu un lustrām!
– Kas tas par arhitektes dizainētu plauktu, kurā pat kortelīti stāvus nevar ielikt!

Jaunajam Dailes teātrim noteikti ir atmiņas, kurās dalīties ar Nacionālo bibliotēku, Gaismas pili.

Starp citu, gaismai Smiļģa teātra maģijā bija būtiska loma – par darbošanos jaunajā teātra ēkā viņš saviem aktieriem esot teicis: „Jūs mani neredzēsiet, bet es tur būšu, es būšu paslēpies lustrā.” Jaunās Dailes funkcionālajā arhitektūrā nekādas lustras, protams, nebija, kas tika tulkots par sliktu zīmi, līdz kāds attapa, ka ar „lustru” Lielais Vecais droši vien domājis gaismu!

Tikai salīdzinoši nesen, Staņas piemiņas pasākumu laikā, Ievai Zībārtei & Co izdevās noķeksēt no Dailes teātra foajē logiem grabošās žalūzijas un ielaist tur gaismu, ļaut izrādes apmeklētājiem ieraudzīt pilsētu un pilsētniekiem – pacelt acis uz bariņu izredzēto, pāris metrus virs ielas, teātra sargājošajā gaismā, smaržā un siltumā. Starp citu, gaismas un tumsas pretmetu izjūta ir viena no spēcīgākajām manām bērnības atmiņām, kas saistās ar telpu, – iekšpusē siltums, gaisma, drošība; ārā – tumsa, nakts, lietus, vētra, vilki, pūķi, laupītāji, nu un tālāk jau visas iespējamās ietilpīgās variācijas par gaismas un tumsas pusēm, logu, kas atdala vienu no otras un ar savu gaismu ieteicas arī tumsas daļā, izgaismotiem ēku logiem naktī, aiz kuriem norit dzīve, tūkstošiem dzīvju, miljoniem stāstu, un tā līdz bezgalībai.

 „Atbrīvota no nepieciešamības celt, arhitektūra var kļūt par veidu, kā domāt par jebko – disciplīna, kas pārstāv attiecības, proporcijas, sakarības, ietekmes – diagramma, kas atspoguļo visu,”6 saka Rems Kolhāss, tā arī neuzceltā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja arhitekts.

  1. Arhitektūru var glābt tikai Dievs. Ulda Tīrona saruna ar Aleksandru Rapaportu. Rīgas Laiks, 2012/1.  (back)
  2. Arhitektūru var glābt tikai Dievs. Ulda Tīrona saruna ar Aleksandru Rapaportu. Rīgas Laiks, 2012/1.  (back)
  3. Pēc padomju perioda te izskatījās tā, it kā karš būtu bijis vakardien. (Angl.)  (back)
  4. Ilze Šķipsna Aiz septītā tilta. Jumava, 2000, 13.lpp.  (back)
  5. Jānis Lejnieks. Marta Staņa. Vienkārši, ar vērienu. Rīgas pilsētas arhitekta birojs, 2012. Pieejama: http://www.arhitekts.riga.lv/images/stories/MartaStana/marta_stana_graamata.pdf  (back)
  6. Domāšanas diriģents. Arhitektu Remu Kolhāsu intervē Uldis Tīrons. Rīgas Laiks, 2006/6.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri