Māksla kā selfiju fons?

 

Pēdējā laikā Latvijā izveidojies priekšstats, ka cīņā par apmeklētājiem un atpazīstamību tieši vizuālās mākslas projektos visbiežāk sastopamas bezgaumīgas publicitātes kampaņas. Iespējams, ka to veicina nozares vēsturiski ciešā saistība ar pirkšanas un pārdošanas attiecībām. Turklāt vizuālā māksla it kā tiek adresēta visplašākajam interesentu lokam – atšķirībā, piemēram, no teātra ar ierobežotu skatītāju vietu skaitu vai literatūras ar noteiktām grāmatas tirāžām un lasītāju mērķauditorijas grupām. Daudzkārt dzirdēts pieņēmums par to, ka muzejam kā brīvā laika pavadīšanas vietai jākonkurē ar citām mūsdienu izklaižu iespējām. Tas leģitimizēts arī ar Starptautiskās muzeju padomes (ICOM) 2007. gada lēmumu muzeja pamatfunkciju definīciju papildināt ar „izklaidēšanas” nolūkiem. Atkarību no reitingiem veicina arī zemais kultūras prestižs valsts pārvaldes līmenī – gan radošajām profesijām nedraudzīgie likumprojekti, gan joprojām ļoti zemais kultūras budžets liecina, ka kultūra nav pašsaprotama vērtība. Tādēļ centieni uzlabot apmeklētāju statistiku ir viens no veidiem, kā oficiāli apliecināt kultūras nepieciešamību.

Kā pašsaprotama bieži tiek pieņemta arī pārliecība, ka par kultūru jāinteresējas pēc iespējas vairāk cilvēkiem un institūcijām jāpiedāvā tādi skatītāju iesaistīšanas veidi, kas spētu ieinteresēt ikvienu mērķauditoriju. Kas gan slikts var būt masveida interesē par mākslu, muzeju apmeklētībai pārspējot Holivudas kino seansu reitingus? No finansiālā aspekta viss ir pareizi, tomēr popularitāte kā arvien nozīmīgāks varas instruments ietekmē arī mākslas rašanās mehānismus un tā saucamās „iekšējās likumsakarības”. Mārketinga loģika un no tās izrietošā manipulācija ar cilvēka psiholoģiju ir idejisks pretstats priekšstatiem par „augstvērtīgu” mākslu kā brīvu, neangažētu cilvēka prāta un gara izpausmi. Tiesa, mākslinieka atkarība no pasūtītāja vai mecenāta prasībām iestiepjas dziļi mākslas vēsturē, taču šajā gadījumā runa nav par izpatikšanu maksimāli plašam apmeklētāju lokam, visbiežāk nonākot frāzes „kas der visam, neder nekam” strupceļā. Paralēli idejai par to, ka mākslas izstāde bez apmeklētājiem ir nenotikusi izstāde, jāņem vērā, ka pārlieka koncentrēšanās uz skatītāja izklaidēšanu tikpat lielā mērā ir „mākslas beigas”. Padarot mākslu par preci, tiek sašaurināts tās „uzdevumu” loks, tās funkcijas kļūst plakanas un viennozīmīgas – apmierināt konkrēta patērētāja konkrētās vajadzības.

Pēdējās desmitgadēs muzeji ir kļuvuši par prestižu modes lietu, to skaits pasaulē nu jau pārsniedz 50 000, Ķīnā vien katru dienu tiek atvērts kāds jauns muzejs. Galerijas un muzeji arvien vairāk līdzinās zīmoliem, dibinot savu „ķēžu” filiāles visā pasaulē (tāpat kā Makdonalda restorāni vai H&M apģērbu veikali). Šovasar tika paziņots par privāta mākslas muzeja Zuzeum dibināšanu – to veidos Latvijas galveno mākslas mecenātu un kolekcionāru Jāņa un Dinas Zuzānu iespaidīgā mākslas kolekcija. Līdz šim par tās mājvietu kalpoja Mūkusalas mākslas salons, kas izstāžu kvalitātes ziņā piedāvāja gaumīgu alternatīvu valsts muzejam – gan atrodot interesantus tematiskos rakursus, kādos aktualizēt mākslas klasiku, gan veidojot saistošas laikmetīgās mākslas izstādes. Līdz ar reprezentatīvās Zuzānu kolekcijas izstādes TOP no Top atklāšanu tika prezentēta arī jaunā mākslas centra Zuzeum identitāte, par kuras galveno (vai pat vienīgo) elementu izvēlētas t.s. emoji piespraudes ar atpazīstamu Latvijas mākslas darbu tēliem. Ja mākslas centra nosaukumu vēl iespējams nolasīt kā pašironisku, bet pašcienīgu uzdrīkstēšanos, tad jebkādu konceptuālo nostādņu (pieņemsim, ka ar tām tiksim iepazīstināti vēlāk) aizvietošana ar triviālu suvenīru sēriju šķiet bezcerīgi primitīvs veids, kā prezentēt tik nopietna līmeņa mākslas kolekciju. Arī pati TOP no top ekspozīcija, kas ir tāds kā jaunā muzeja mikromodelis, atstāj paviršu iespaidu – izveidojot tādas iedaļas kā „stilīgākie” vai „ūdeņainākie” darbi, tiek uzsvērtas mākslas darbu virspusīgākās nozīmes, vienkāršojot to vēstījumus.

Šāda stratēģija ne vien noniecina mākslas darbu kā intelektuālu vērtību, bet arī rada sliktu priekšstatu par pašu kolekciju, liekot tai izskatīties naivākai nekā patiesībā. Vēlme sasniegt plašu auditoriju un radīt mūsdienīgu paštēlu mākslas institūcijām ne pirmo reizi liek izskatīties klauniski – tās nespēj atrast piemērotu „klasiskā un modernā” līdzsvarojošu komunikāciju ar sabiedrību, saglabājot profesionālismu. Piemēram, jaunatklātais Latvijas Nacionālais mākslas muzejs vēl nesen, pateicoties dažiem neprofesionāliem zīmolistiem, savu jauno identitāti prezentēja ar ezoteriskiem un vāji argumentētiem savārstījumiem par „mūzu un mūsu muzeju”, demonstrējot par publisko tēlveidi atbildīgo personu nekompetenci mākslas un muzeju darbības jautājumos. Savukārt Zuzeum zīmolistes Agneses Kleinas devums ne vien deprofesionalizē konkrēto projektu, bet pārvērš to parodijā – bez iedziļināšanās un izpratnes izolējot mākslas darbus no to sākotnējā konteksta un mākslīgi piemērojot tiem kādu modīgu trendu vai atraktivitāti („atrodi līdziniekus”, „aizsūti pastkarti”). Bērnišķīgo metožu dēļ Zuzeum projektu pagaidām ir grūti uztvert kā nopietnu iniciatīvu, un tas negatīvi ietekmē arī lokālo kultūrvidi kopumā, jo pieradina skatītājus pie virspusīguma kā mākslas menedžmenta normālas prakses. Kā privāts muzejs Zuzeum var būt pakļauts ļoti privātiem gaumes kritērijiem, un tam ir potenciāls radīt spēcīgu, no valstiskās birokrātijas ierobežojumiem brīvu institūciju, taču tā vietā māksla tiek pozicionēta kā piespraužu izejmateriāls. Var pieņemt, ka šādi mākslas papildinājumi eksistē autonomi no oriģinālajiem darbiem un nedegradē to vēstījumus, taču tie nekādā veidā nepalīdz atklāt mākslas intelektuāli un emocionāli audzinošo spēku vai tās spēju reflektēt par iekš– un ārpasaules notikumiem. Vai mūsdienu mākslai ir jēga no skatītāja, kas to pieredz vienīgi kā selfija fonu? Ja mākslas institūcijas skatītāju uztver kā statistikas skaitli atskaitēs, kura uzmanība jānovērš ar izklaidējošiem niekiem, vai viņš spēs ilgtermiņā novērtēt mākslas sarežģītību, tās lomu sabiedrībā un spēju veicināt gan emocionālo inteliģenci, gan kritisko domāšanu?

Vien jāpiebilst, ka ar šo kritiku nevēlos norādīt, ka nozīmīgu institūciju izveidē un komunikācijā nav vietas rotaļībai, ironijai vai dažādu „jauniešu kultūras” kodu izmantošanai. Arī virspusīgums var būt asprātīga ārējā forma daudz dziļākam saturam, uzsverot, ka nošķīrums starp „dziļo” un seklo, augsto un zemo ir novecojis un nefunkcionējošs kultūras vērtēšanas kritērijs. Daļa no cīņas ar patērnieciskumu ir zaudēta, un mūsdienu apstākļos mākslas iestāde bez izglītības programmas, savas facebook lapas, instagram konta un interaktīviem ekspozīciju papildinājumiem izdzīvot nespēj. Tomēr vienmēr ir iespēja saglabāt pašcieņu un pat radīt virsvērtību.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri