Aizraujoši par šausmīgo

 

Par Šella Vesto romānu Trešdienu klubs (No zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa, Zvaigzne ABC, 2017)

 

1938. gada 21. jūnijā, atklājot Helsinku Olimpisko stadionu (tas tika būvēts 1940. gadā paredzētajām Olimpiskajām spēlēm, kas tika atceltas kara dēļ) 100 metru sprintā pirmais finiša līniju šķērso ebreju sportists Ābrahams Tokaziers (Abraham Tokazier). Tomēr, kad izziņoti rezultāti, izrādās, tiesneši ierindojuši sportistu vien ceturtajā vietā. Šella Vesto romānā Trešdienu klubs Tokaziers pārtapis par Salomonu Jari, un šīs sacensības kļūst par kārtējo epizodi, kas sabojā savulaik tik omulīgās paziņu kompānijas pasēdēšanu, jo viens no Trešdienu kluba biedriem ir sportista radinieks (respektīvi, ebrejs), otrs jūsmo par jauno Vācijas nacionālisma politikas virzienu, kamēr citi vienkārši gribētu slēgt neērto tematu, iedzert un parunāt par kaut ko patīkamāku.

Trešdienu klubs ir otrā latviešu valodā tulkotā Vesto grāmata (kopumā septītais šī autora romāns); 2004. gadā latviski izdots romāns Nedienas, kam Gaura vārdā. Lielā mērā Trešdienu klubs atved lasītāju atpakaļ Somijas kultūrvēsturiskajā telpā, kas iezīmēta Gauru dzimtas ģimenes sāgā, šoreiz uzkavējoties tieši laikā no Somijas pilsoņu kara (1917–1918) līdz 1938. gadam. Abi romāni labi iederas šobrīd tik aktuālajā literatūras straumē, kuras ietvaros stāsta darbība tiek risināta 20. gadsimta vēsturisko notikumu kontekstā.

Nedienas, kam Gaura vārdā cita starpā tika slavēta par to, ka tajā lieliski atspoguļoti tieši vēsturiskā Helsinku pilsēta. Par Trešdienu klubu varētu sacīt ko līdzīgu, turklāt Helsinku ģeogrāfija, dažādie pilsētas rajoni šeit emocionāli tēloti kā sociālās un kultūras identitātes nesēji, kas, lai arī ārēji modernizējušies, cits no cita nepārvarami šķirti, tāpat kā sabiedrības slāņi, kas tajos mitinās.

Par vēsturiskiem romāniem pēdējā laikā runāts pietiekami daudz, tāpēc šeit pie tā ilgi nekavēšos (paša Šella Vesto domas par vēstures saistību ar literatūru var uzzināt, noklausoties diskusiju, kas notika 2016. gada Prozas lasījumu ietvaros). Varētu vien lieku reizi uzsvērt, ka nav gluži taisnība tiem, kas uzskata – vēsturisku romānu „vēsturiskums” ir tik apšaubāms, ka vajadzētu ar likumu aizliegt šiem izdomājumiem piedēvēt jebkādu saistību ar vēsturi. Lai arī šajās grāmatās nenovēršami atrodamas gan kļūdas, gan apzināta novirzīšanās no „vēsturiskās patiesības”, apspēlējot detaļas – šī izteikti pētnieciskā un uz „klusējošās vēstures” atsegšanu orientētā ievirze ir uzmanības vērta – ja ne kā sabiedrību izglītojošs, tad pavisam noteikti kā estētisks fenomens.

Tie, kas lasījuši Vesto romānu Nedienas, kam Gaura vārdā varbūt man piekritīs, ka tā ir grāmata, kas sākumā šķiet aplam rāma un klīstoša, tajā nav centrālā notikuma vai intrigas, kurai pieķerties, taču laika gaitā visas vaļīgās cilpas savelkas arvien ciešāk, un beigās lasītājs ar drebošu sirdi seko katram galvenā varoņa dzeršanas plostam, vesera mešanas treniņam un makšķerēšanas braucienam, jo tas var izrādīties liktenīgs. Vēstījums ir riņķojošs; lasītājs ik pa laikam tiek novietots kādā nenoteiktā beigu vai vidus punktā, un jāpāršķir daudzas lappuses, kamēr visi dzīves fragmenti nostājas savās vietās.

Trešdienu kluba uzbūve un stāstīšanas tehnika ir līdzīga – stāsts sākas ar beigām un tā veselums tiek atklāts pakāpeniski, pārvietojoties turp un atpakaļ starp vairākām stāsta laika zonām. Tomēr Trešdienu klubs, salīdzinot ar romānu Nedienas, kam Gaura vārdā, ir daudz īsāks, koncentrētāks un spraigāks. Ar spriedzes literatūras spēles noteikumiem sastopamies jau grāmatas pirmajā lappusē. Kāpēc Vīka kundze todien neieradās darbā? Atbildi uz šo jautājumu lasītājs saņems tikai pēdējā nodaļā. Visā romāna gaitā informācija tiek izvietota tik suģestējoši un taupīgi kā detektīvromānā, taču šis ir detektīvs ar dubultu dibenu, kurā būs runa par vairākiem noziegumiem, un noslēpumā ilgu laiku tiek paturēta ne vien noziedznieku identitāte, bet arī cietušie un paši noziegumi. Tas, šķiet, arī viss, ko var atļauties pateikt par romāna sižetu, lai nesabojātu pārdzīvojumu tiem, kas grāmatu vēl nav lasījuši.

Lai arī nopietna satura un spriedzes elementu savienošana literatūrā pati par sevi nav nekas neparasts (no nesen iznākušām grāmatām varam minēt kaut vai Reina Rauda spiegu romānu par neseno Igaunijas vēsturi Perfektā teikuma nāve (Jāņa Rozes apgāds, 2017)), Vesto grāmatā šī kombinācija rada īpaši intensīvu kontrastu, liedzot lasītājam ērti iekārtoties traģēdijas vai detektīva lasīšanas rāmī un noskaņā. Vēlāk, atceroties lasīšanas gaitu, pārņem pat tāda kā vainas apziņa, ka grāmatas beigas aprītas tik negausīgi, trula patērētāja stilā – jo, lai arī šie konkrētie varoņi ir izdomāti, tie šeit reprezentē savas paaudzes traumas pieredzi, kas radīja neatgriezeniskus postījumus gan cietušo, gan varmāku dzīvēs. Vienlaikus šis traģiskā un aizraujošā kontrasts atbalso disonansi, kas rodas, mēģinot samērot masveida miršanu un vardarbību Somijas pilsoņu kara laika nāves nometnēs un slepkavības miera laika Helsinkos – disonansi, kas rodas, mēģinot samērot kara laika un miera laika morāli. Bez šaubām, cilvēka slepkavība ir asinis stindzinošs noziegums, taču gluži vai nieks, ja otrā svaru kausā liek masu spīdzināšanas un slepkavības.

Visbeidzot, kā vēl trūkst šajā romāna komplektā? Pareizi, neesmu pieminējusi mīlasstāstu. Vesto asprātīgi un precīzi izstrādā dažādas savu varoņu komunikācijas situācijas, tāpat iespaidīgi un ticami šķita arī tas, kā interpretētas varoņu attiecības, kādas tās būtu varējušas būt 30. gados, kad gan dzimumu lomas, gan uzvedības normas bija citas. Lai neizbojātu lasīšanu, diemžēl nevaru atklāt, vai no tā visa sanāca mīlasstāsts, tomēr iesaku katram gadījumam īpaši nesacerēties.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri