Brošūra par pārdzīvotu naidu

 

Par Silvijas Radzobes grāmatu „Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks. Dokumentāla hronika ar komentāriem (LU Akadēmiskais apgāds, 2017).

 

LU profesores, erudītās teātra zinātnieces un kritiķes Silvijas Radzobes jaunākā grāmata „Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks. Dokumentāla hronika ar komentāriem ir labs iemesls, lai savās domās atgrieztos pie izcilā latviešu dzejnieka Aleksandra Čaka personības un radošās darbības, pārskatītu gan viņa darbus, gan arī 20. gadsimta beigās un 21. gadsimtā tapušās monogrāfijas un pētījumus par viņu: Valda Rūmnieka sakārtoto Aleksandra Čaka Kopoto rakstu izlasi 6. sējumos 20. gadsimta 90. gados, Mildas Grīnfeldes un Valda Rūmnieka grāmatu Kāpēc es esmu Čaks? (1988), Andras Konstes un Andra Sproģa grāmatu Aleksandra Čaka logi (2001). Šajā uzskaitījumā vieta arī Silvijas Radzobes iepriekšējam pētījumam par Aleksandra Čaka radošo darbību un traģisko likteni pēc Otrā pasaules kara – Brošūra par manu naidu (1990). Jaunā, 2017. gadā izdotā „kosmopolītu” lietai veltītā grāmata lielā mērā uzskatāma par pārstrādātu un bagātīgi papildinātu brošūras variantu.

Šodien pārlapojot visus iepriekš minētos tekstus, varam vien brīnīties, cik radikāli atšķirīgs var būt literatūras pētnieku viedoklis kaut vai tikai divu gadu intervālā. 1988. gadā, tātad, jau atmodas laikā izdotajā Mildas Grīnfeldes un Valda Rūmnieka grāmatā, kas iznākšanas laikā tika uztverts kā ļoti novatorisks un ar interesi lasāms pētījums, šodien skaidri ieraugāmi joprojām spēcīgie padomju ideoloģijas nospiedumi. „Sociālistiskās revolūcijas uzvara, padomju varas atjaunošana Latvijā nav viegla un ātra, tā jāizcīna smagā cīņā ar aizejošās iekārtas balstītājiem.”1 – šādi un līdzīgi izteikumi, kas radniecīgi Silvijas Radzobes jaunajā grāmatā bagātīgi citētajām socreālisma klasiķu frāzēm, konfrontē ar pētījuma drosmīgo tematiku, kurā visai izvērsti cita starpā atklāta arī t.s. „kosmopolītu” lieta – padomju varas safabricēts uzbrukums teātra kritiķiem 40. gadu beigās. Tikai pēc diviem gadiem izdotajā Silvijas Radzobes grāmatā Brošūra par manu naidu jau lietota pavisam cita valoda – runāts par neatkarības zaudēšanu ne tikai politiskajā dzīvē, bet arī literatūrā, par Latvijas Padomju Rakstnieku savienības darbību pēc „pareizā kursa” un latviešu literatūras dzīvi pēc Maskavas laika, par „kosmopolītu” lietu, apmelojumiem, nodevībām, sadarbošanos ar varu utt. Divi gadi, kas sakrīt ar straujo neatkarības atguves periodu, šķir abas šīs grāmatas, bet pavērsiens ir radikāls. Tik vien vēl Silvijas Radzobes brošūrā no „vecā laika” palicis kā Lielais Tēvijas karš. Jaunajā, 2017. gada pētījumā par Aleksandru Čaku un „kosmopolītu” lietu, tas nomainīts ar Otro pasaules karu.

Lai arī varētu izteikt spekulatīvus minējumus, piemēram, par Valda Rūmnieka piesardzību un Silvijas Radzobes drosmi 80. gadu beigās, man šajā sastatījumā šķiet svarīgs kas cits. Šie īsie un uzskatāmie piemēri parāda mums, cik ļoti ne tikai 20. gadsimta 40. gadus piedzīvojušie, bet mēs visi esam atkarīgi no varas un laikmeta ideoloģijas, cik cieši mūsos ieaužas konkrētas sistēmas un varas leģitimizēta leksika, cik strauji nepieciešams pārdefinēt vēstures faktus un veidot arvien jaunus naratīvus par iepriekš notikušo.

Šīs pārdomas sasaucas ar Silvijas Radzobes jaunajā grāmatā „Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks. Dokumentāla hronika ar komentāriem izvirzītajiem pamatjautājumiem. Ko domāja inteliģence, talantīgie cilvēki pēc 1940. gada un vēl jo vairāk – pēc 1945. gada, slavinot Staļinu un bagātīgi šķiežoties ar socreālisma klišejām savas sajūsmas paudumā par jauno dzīves kārtību? Vai tā bija tikai upura pozīcijai raksturīga sevis noliegšana un iznīcināšana? Vai tās bija terora iedvestas bailes no represijām pret sevi, ģimeni, mīļajiem? Vai tā bija godkāre un pašrealizācijas vēlme neatkarīgi no apstākļiem? Bet varbūt, kā raksta Silvija Radzobe, šie cilvēki „vispār nedomāja, tikai rakstīja? Tas ir pats galvenais un būtiskākais jautājums – viņu, mūsējo, toreizējā, iekšējā pozīcija. Toreizējā, ne vēlāk izstrādātā.”2 Skumji, bet visticamāk šķiet, ka tieši nedomāšana ir būtiska daļa no atbildes, jo, ja atceramies paši sevi 80. gadu beigās – vai tad mēs tolaik tik saasināti kā šodien uztvērām Valda Rūmnieka teikumu par sociālistiskās revolūcijas uzvaru? Vai uztvērām Lielo Tēvijas karu Silvijas Radzobes brošūrā kā klaju aplamību? No 60. gadu beigu paaudzes skatpunkta atļaušos apgalvot, ka nē.

Tātad jaunajā pētījumā Silvija Radzobe atgriezusies pie 1990. gadā aizsāktā – lielās līnijās saglabāta pētījuma struktūra, plaši izmantots un atbilstoši mūsdienu vēstures izpratnei un valodas normu attīstībai rediģēts iepriekš rakstītais teksts, saglabāti visi nozīmīgākie pētījuma mezgla punkti. Kas licis pētījumu turpināt un paplašināt? Visticamāk, ka motivācija, kas 1989. gadā Silvijai Radzobei lika ķerties klāt 1949. gada teātra kritiķu „kosmopolītu” lietai, tagad jau bijusi cita. Brošūrā par manu naidu Silvija Radzobe personiski atklāti atzinusi: „Pasēžot Misiņos pie vecajām avīzēm, izšķirstot CVOR arhīvā Rakstnieku savienības 40. gadu otrās puses protokolus, satiekoties ar to dienu aculieciniekiem, kļuva skaidrs, ka „kosmopolīti” ir tikai viens elements vispārējā 40. gadu „vēsturisko realitāšu” sistēmā. Mani nekad nekas tā nebija aizrāvis [..] Un tas spēks, kas mani mudināja to uzrakstīt, bija, jā, naids. Tāds, ka man dažbrīd aizrāvās elpa.”3 Turpinājumā autore uzskaitījusi šī naida iemeslus (Čaks Rakstnieku savienības valdes sēdē bijis spiests nožēlot kļūdas un pašnoniecināties; Čaks ticis zaimots kā latviešu teātra ienaidnieks; izcilais dzejnieks Čaks ir bijis viens no spilgtākajiem Staļina apdziedātājiem utt., šajā uzskaitījumā iekļaujot arī citus globālus pāridarījumus latviešu literatūrai – trimdas literatūras noklusēšanu, cenzūras postošo darbu) un izteikusi cerību reiz atbrīvoties no šīm plosošajām naida jūtām pret padomju varu kā inteliģences brīvā gara iznīcinātāju un viduvējības slavinātāju. Likumsakarīgi, ka jaunajā grāmatā personiskā attieksme saglabāta, bet naids rimis. Tas jūtams domas izklāsta veidā un izteiksmē, lielākā objektivizācijas pakāpē. Līdz ar to abas grāmatas metaforiski parāda tos procesus, kas kopš 80. gadu beigām latviešu nācijas apziņā notikuši attieksmē pret padomju varu.

Brošūrā aizsāktie mezgla punkti jaunajā pētījumā turpināti, plaši izvērsti, veidojot teorētiski un literatūrvēsturiski būtiskus eksursus. Pētniece turpinājusi īstenot savu pārliecību, ka sociālistiskā reālisma spilgtākā fāze (1945–1953) prasa rūpīgu zinātnisku izpēti, nevis tikai objekta atpazīšanu un uzrādīšanu. 21. gadsimta sākumā publikācijās par sociālistiskā reālisma izpausmēm Viļa Lāča daiļradē Silvija Radzobe runājusi par to, ka bailēs „objektīvi paskatīties uz vēstures procesu tā totālajā dažādībā, konstatēt spēcīgas un nepārprotamas kolaboracionisma tendences izpaužas mazas tautas kolektīvās zemapziņas diktēta pašaizsardzība, bailes ieraudzīt sevī tik daudz destruktīvu spēku, kas varētu apdraudēt tālākai dzīvošanai nepieciešamo vitalitāti.”4 Lai arī pēdējās desmitgades laikā Latvijā parādījusies virkne nozīmīgu un teorētiski pamatotu pētījumu par socreālisma mākslu, gan teorētiski, gan praktiskā tekstu analīzē izvērsts postkoloniālisma skatījums uz šī perioda literatūru un drāmu, joprojām svarīgs ir padomju laika rakstnieku daiļrades komplekss izvērtējums, neignorējot viņu veidotās nodevas laikmeta ideoloģijai. Vēl jo vairāk totālās dažādības ieraudzīšanai svarīgs ir Latvijas socreālisma literatūras izvērtējums gan vēsturisko notikumu paralēlēs, gan salīdzinot ar centrā – Maskavā notiekošo, gan arī sastatījumā ar trimdinieku un izsūtīto rakstītajiem tekstiem. Silvijas Radzobes grāmata „Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks. Dokumentāla hronika ar komentāriem visas minētās nepieciešamības pilda. Atsevišķu terminu skaidrojums (piemēram, skaidrots jēdziens „formālisms”, kas pēckara laikā bieži identificēts ar modernisma jēdzienu), kā arī precīzas vēsturisko notikumu paralēles ir starp šīs grāmatas kvalitātēm. Īpaši interesanti ir Čaka gaitu meklējumi 1940. gadā un 1941. gada 14. jūnijā. Traģiskas ironijas notis, ja tā var nosaukt šausminošo sajūtu par varas totāli pazemojošo un visaptverošo ietekmes spēku, izskan lappusēs, kas veltītas Latvijas Rakstnieku savienības parakstītajai slavinošajai telegrammai Staļinam tieši tautas izsūtīšanas dienā. Traģikomisku efektu rada Čaka un citu viņa laikabiedru socreālisma garā rakstīto dzejas rindu citējumi, kas pētījumā veiksmīgi sastatīti ar tajā pašā laikā trimdas dzejā mājojošajām nostalģiskajām dzimtenes patriotisma noskaņām un deportēto atvilktņu dzejas fatālajām rindām, tādējādi veidojot pilnīgāku laikmeta dzejas kopainu un priekšstatu par ideoloģijas lomu jaunradē. Rakstnieku savienības protokolu izvilkumi, kā arī plašie dokumentu citējumi, kas parāda pētnieces ieguldīto darbu šī jautājuma izpētē, ir pietiekami daiļrunīgi, lai dažviet izvērsti secinājumi un komentāri tiešām nebūtu nepieciešami. Kopumā grāmatā ir uzskatāmi izveidots priekšstats par latviešu literatūras faktisko sagrāvi pēc padomju okupācijas, par atsevišķu personību lomu šajā laikā, par savstarpējo attiecību nozīmi literārajā procesā; izveidots priekšstats par Čaka socreālisma garā īstenoto jaunrades un teātra kritikas darbu; tas iezīmēts kopējā padomju literatūras kopainā.

Līdz šim „kosmopolītu” lieta (kas savā būtībā apzīmē padomju patriotisma nepietiekamību un idejisku piesliešanos ienaidnieka, proti, buržuāziskās pasaules vērtībām) latviešu literatūrzinātnē bijusi skatīta nedaudz – iepriekš minētajos Valda Rūmnieka un Mildas Grīnfeldes, kā arī Silvijas Radzobes darbos. Šajā grāmatā daudzpusīgi atklāti lietas dažādie aspekti un piedāvāta izvērsta jautājuma interpretācija. Pētot materiālus krievu valodā, varam uzzināt, ka „kosmopolītu” lieta, kas vērsta pret teātra kritiķiem, Krievijā ir ļoti aktuāls izpētes objekts kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām, ko tur mēdz dēvēt par arhīvu revolūcijas laiku, kas radījis apvērsumu vēstures izpratnē. Līdz tam „kosmopolītu” jautājums Krievijā ir bijis aizliegts, jo tas cieši saistīts ar Padomju Savienībā īstenoto antisemītisma politiku, Ebreju antifašistiskās komitejas lietu un pat iespējamo ebreju deportācijas plānu Staļina laikā. Faktiski šajā pašā laikā noslēpumainajam jautājumam uzmanību pievērsuši arī visi iepriekš minētie latviešu pētnieki. Valdis Rūmnieks gan atrunājies, ka tāds nav viņa grāmatas nolūks – „detalizēti izvērtēt teātra kritikas stāvokli Vissavienībā”5 un izteicis vairākus padomju ideoloģijai atbilstošus secinājumus, tomēr kompakti ir parādījis lietas būtību Krievijā 1949. gadā un absurdo Latvijas literatūras iesaistīšanu šajā procesā, kā arī noziedzīgo Čaka nodēvēšanu par „kosmopolītu”, kad viņš speciālā sanāksmē saņem Komunistiskās Partijas vadības nosodījumu par formālismu, kosmopolītismu, revizionismu un nacionālismu. Silvijas Radzobes Brošūrā par manu naidu un vēl jo vairāk jaunajā pētījumā „kosmopolītu” lieta ir centrālais jautājums, aplūkots no dažādiem aspektiem.

Ja skatāmies no mūsdienu skatpunkta, tad var secināt, ka „kosmopolītu” jautājuma interpretācija Krievijā kopumā ir plaša un neskaidra, par tās saistību ar ebrejiem ir iespējams iepazīt atšķirīgus vēsturnieku viedokļus6. Zīmīgi, ka Aleksandrs Solžeņicins Gulaga arhipelāga pirmizdevumā 1973. gadā piemin Staļina plānoto ebreju deportāciju, bet 1991. gada publikācijā – vairs ne. Lai kā arī tiktu interpretēta ebreju saistība ar šo jautājumu, svarīgi ir saprast, kāpēc safabricētie apvainojumi Krievijā tika vērsti tieši pret teātra kritiķiem. Te jāpiemin Staļina īpašā attieksme pret teātra mākslu (turpinot Ļeņina ideju par kino kā augstāko no mākslām), jo tā ātri un efektīvi var veikt tautas masu audzināšanas funkcijas. Tāpēc arī lēmums par buržuāziski estētiskām pārmērībām teātra kritikā 1949. gadā apkaro nevis mākslinieciski nepilnvērtīgas lugas, bet gan kritikas par tām, tādējādi iznīcinot izcilību un individualitāti, slavinot ideoloģisku centību un netalantīgumu, un pilnā mērā parādot Staļina un viņa ideloģijas īstenotāju attieksmi pret inteliģenci kopumā.7 Silvijas Radzobes grāmata uzskatāmi parāda, cik cieši latviešu literatūra t.s. augstā staļinisma laikā ir bijusi saistīta ar centru, cik iztapīgai bija jābūt Latvijas PSR vadībai un Rakstnieku savienības biedriem, lai lokāli spēcīgi un centīgi atstarotu centrā radīto ienaidnieka meklēšanas un apkarošanas taktiku „kosmopolītu” lietā. Lai arī Latvijā šai lietai bija grūti piesaistīt ebrejus un dažkārt izskanējušas atsauksmes par to, ka šeit lietu tā īsti nopietni neuztvēra, problēmas tā tomēr radīja. Silvija Radzobe ar pārliecību uzsver šo apkaunojošo un dzejnieka talantu pazemojošo apmelojumu nozīmi Čaka pāragrajā nāvē. Šis minējums ir kļuvis par visas grāmatas intrigas galveno stīgu, tieši tas veido šī pētnieciskā darba tādu kā detektīvievirzi.

Katrā ziņā visas iespējamās atbildes par to, kā latviešu izcilais dzejnieks Čaks jutās sevis noliegšanas, pēckara viduvējību apkaunojošajā uzvaras gājiena laikmetā, cik dziļi viss apkārt notiekošais viņu skāra, tāpat kā tas, vai viņš vēl pēc desmitgades, ja viņam tiktu dots laiks, līdz ar socreālisma kanona mīkstināšanos būtu kaut daļēji atguvis sava talanta spēku, – ir palikušas mums apslēptas. Mēs varam vien interpretēt faktus un izteikt minējumus. Silvijas Radzobes grāmata ir būtisks ieguldījums cilvēciskās brīvības un talanta gara salaušanas traģēdijas izpētē.

  1. Grīnfelde M., Rūmnieks V. Kāpēc es esmu Čaks? Rīga: Liesma, 1988, 26. lpp.  (back)
  2. Radzobe S. „Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks. Dokumentāla hronika ar komentāriem. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 120. lpp.  (back)
  3. Radzobe S. Brošūra par manu naidu. Rīga: Liesma, 1990, 7.–8. lpp.  (back)
  4. Radzobe S. Vilis Lācis un sociālistiskā reālisma kanons. Pieejams: http://lpra.vip.lv/laacis.htm [Skatīts 23.08.2017.]  (back)
  5. Grīnfelde M., Rūmnieks V. Kāpēc es esmu Čaks? 170. lpp.  (back)
  6. Skat., piem.: Костырченко Г. Тайная политика Сталина. Власть и антисемитизм. Мoсkвa: Международные отношения, 2001; Костырченко Г. Сталин против «космополитов»: Власть и еврейская интеллигенция в СССР. Мoсkвa: РОССПЭН, 2009.  (back)
  7. Vairāk par šo skat.: Эпштейн A. От борьбы с космополитизмом – к антисемитизму. ЛЕХАИМ: Ежемесячный литературно-публицистический журнал, 2010, 5/217. Pieejams: http://www.lechaim.ru/ARHIV/217/epshteyn.htm [Skatīts 23.08.2017.]  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri