No Åhléns līdz nāvei

 

Foto: THORE photography

 

Anna Aksforša (Anna Axfors, 1990) ir zviedru dzejniece, kura plašākai auditorijai sevi pieteica 2015. gadā, tabloīdā Aftonbladet paužot savu viedokli un uzsākot diskusiju par jauno autoru (ne)vietu zviedru literatūras kopainā un par bezcerīgi garlaicīgo un mokošo ceļu līdz iespējai publicēt savus tekstus kādā no atzītām izdevniecībām. Kādā intervijā gadu vēlāk uz jautājumu par maizes darbu Aksforša atbild: „Nē. Es esmu ļoti trūcīga. Bet dažreiz pārdodu savus tekstus. Un man ir lēta dzīvokļa īre. Ceru drīz dabūt stipendiju.”

Un, rau, 2015. gadā tiek izdots Aksforšas dzejas sīkkrājums (jeb chapbook) Nedēļu pirms (Veckaninnan, AFV Press), bet 2016. gadā īsromāns Mīlestības vēstule (Kärleksbrevet, 10TAL Bok). Atsevišķā sīkkrājumā izdots arī šajā publikācijā neiekļautais dzejolis Dod man krānu, kas tapis sadarbībā ar dzejnieku Elisu Buro (Burrau). Aksforšas dzeja publicēta tādos interneta žurnālos kā 10TAL un Floret. Aksforša dzejoļus regulāri publicē savā Twitter kontā. Kopā ar dzejnieku Elisu Burro (1992) veido dzejas blogu Vi som aldrig skrev prosa (Mēs, kas nekad neesam rakstījuši prozu) un mikroizdevniecību Fame Factory, kura specializējas jaunu, līdz šim nezināmu autoru dzejas darbu izdošanā PDF formātā, kā arī bez maksas tos izplata savā Facebook lapā. Dzejniece iestājas par dzejas pieejamību un saprotamību plašākai auditorijai, tādēļ arī pašas dzejā valodas tēlainības vietā ir sarunvalodas un necenzētas leksikas slāņi. 2016. gadā kopā ar savu kolēģi Burro iekļauta 20 nozīmīgāko jauno zviedru dzejnieku sarakstā.

Aksforšas dzeju raksturo tiešums, vienkāršība un spontanitāte. To apliecina arī pareizrakstības kļūdas tekstos (kuras nav labotas arī šajā publikācijā, piemēram, „dienkants laiks”, „ļti” u.c.). Publikāciju veido dzejoļi no kopas No Åhléns līdz nāveiÅhléns ir lielveikalu tīkls Zviedrijā, kas liriskā „es” skatījumā ir svarīgs patērētāju kultūras objekts. Dzejā Aksforša pievēršas tādām tēmām kā ikdiena, sekss, Twitter, apmaksāts darbs, rakstīšana un garlaicība. Viņas dzejā rodamas arī atsauces uz subkultūru, kuru šķietami pārstāv arī liriskais „es” – rezignēts vērotājs, kuram nav sveša nedz ironija, nedz cinisms.

Anna Aksforša aktīvi piedalās arī dažādos starptautiskos dzejas festivālos. Arī šie dzejoļi tulkoti festivālam Dzeja bez robežām, kas šā gada jūnijā norisinājās Kaņepes kultūras centrā.

Atdzejotājs

 

No zvana līdz zvanam

Lai paliktu nomodā, pēc darba katram vajadzētu onanēt,
ja vien tas jau nav izdarīts darba laikā
un par ko fantazēju es?
mja, zeltaini un zaļi meži
lai paliktu nomodā, pēc darba vari arī doties uz Åhlens
es krāju olenpunktus
un cik daudz man ir? jap, 23 325 p.

 

Here I am and fuck you if you can’t understand me

Nagu šķērītes ir tik vecas un sarūsējušas, ka savā nodabā rūs arī nogrieztie nagi, kamēr veicu citus darbus, ikdienišķus darbus: pērku tomātus, mocarellas sieru, raudu kā uguns saulē, piepildu savu ķermeni ar dzīves baudvielu un viļņiem, un kas tad, ja ne mīlestība, rada vārdus un piešķir balsij formu.

Tieši mīlestība izvelk spalvas no spilvena rītausmā, un tai nav nekādas cieņas pret to, kas ir, tikai pret to, kas būs; ķermenis sapņoja, ka atrodas visskaistākajā jebkad redzētajā ainavā, bet pamodās vīlies – viņš visu laiku mālē ar savām asinīm un gultā ož pēc maitas.

Īstā patība ir vientuļa patība, jo pirmlaiks ir vientuļš, un vasara smaržo diezgan skaudri – kā fotogrāfija. Rudens smaržo pēc jauna laika. Es iesaku: lai tas nekad vairs nebeigtos. Tu prāto, kad rudens beigsies, bet es saku, kamēr mēs elpojam, beigu nebūs; to arī mēģinu pierādīt, un droši varat uzskatīt mani par ķertu.

Agrāk raustījos, ka neesmu viena no tām trakajām, kas spēj nokārtot lietas, neatļauti izmantot tualeti kafenē, aizlaisties no restorāna nesamaksājot vai apvārdot iekšā laidēju par savu vecumu. Vientulība var atnākt pēkšņi, bet to nevajag izmantot, lai padarītu savu dzīvi garlaicīgāku vai skumjāku, nekā tā jau ir.

(Here I am and fuck you if you can’t understand me)

 

Twitter time

Visi, kas grib saīsināt manus dzejoļus, ir fašisti
Visiem vajadzētu būt pankiem
Mani ietekmē viss, kas ir „klikšķkārdinošs”
Viena no čausmīgākajām banalitātēm: teikt, ka kāds ir tavs vectēvs, lai gan tā nav, jo tas ir tikai vecs rūgumpods, par kura eksistenci zini
Notrauc pelnus no lūpām
Šo tvītu sponsorē manas smadzenes
Iestājies Twitter taims. Dienkants laiks
Pirms dažiem gadiem gadījās viena štelle
Manu autobiogrāfiju sauks:
Pa pusei es suns, pa pusei vilks
Vells parāvis, man vajadzētu interesēties par zinātni, piemēram, par kosmosu vai dabu. Vai kāds zina labu doķeni par to?
Mēģinu izdomāt kādu tvītu.
Kas neskādēs manam paštēlam
Tikko uzmeistaroju šķebinošu ēdmaņu tādu varētu uzmeistarot arī šķebīgs lauķis
akmansdies, kā tev patika brēkt, kad biji mazs. Un tava mamma teica „piedod” & mēģināja tevi mierināt, bet tu turpināji brēkt, jo tik jauki bija izjust v varu
Šodien redzēju vienu čali un likās, ka ar jamo biju kopā iepriekšējā dzīvē
Vakar satiku aušvici izcietušo. viņš teica, ka izskatos kā no tv seriāla tilts
Esmu aizmirsusi jūs visus, jo tāda esu, dzīvoju tagadnē
Gribu, lai kāds nolaiko manus tvītus. tūlīt.
Gribu sev uztetovēt kaut ko no jūras
Es esmu Zlatans
Vai kāds var sniegt mieru manai dvēselei????
Sēžu savā telefonā
skatos doķeni par metallica,
bez skaņas
Atguļos kapos un rakstu, simbolisma fīlings
Dzīve šķiet kā murgs
Tagad parēķināšu, cik ciļi manī samīlējušies, pieļauju kādi 10 gab. Nav ne jausmas, vai mazāk vai vairāk
Pārvelkoties mājās, skatīšos doķeni
Ja miršu ļti drīz, neaizmirstiet, es mīlēju jūs visus – gan meitenes, gan zēnus, pieaugušos un bērnus, melnos un baltos, visi man bijāt vienlīdz mīļi
Dzejnieki ir kā modeļi, tik iesprostoti tekstā
Kā būtu, ja jaunā sapņu profesija būtu autobusa šoferis
Kā būtu, ja izdotu grāmatu ar visu, kas tajā ierakstīts un pēc tam izdzēsts. tādu grāmatu es vēlētos izlasīt.
Kā būtu, ja es būtu pārpratusi visus cilvēkus ?
Vilciens apstājies mežā ļoti ilgi… vienmēr baidos, ka tas dēļ kara. „Vilciens apstājies dēļ kara”
Ultraskaņa, priekš manis tā bērnu porno
Prātoju, kāda varētu būt jušana nogalinot.
Brīnos, vai Dievs atsūtījis visus cilvēkus uz zemes tikai, lai varētu skatīties bezmaksas porneni katru dienu
Kas jāņem līdzi, ejot uz pludmali? kāds zina?
Ko es darītu bez twitter? kā saule bez mēness. tb vai tas būtu labi
Kāpēc cilvēkiem nepatīk šīs dzīvnieku/klikšķsaites?
parasti tās ir ļoti foršas/interesantas
izklaidējošas/aizkustinošas!!!!
Kāpēc nav vairāk tādu gultu kā slimnīcā? ar regulējamu augstumu un pie gultas piestiprinātu galdiņu
Vai tikai es esmu tā, kas neieredz princeses madlēnas bērnu?

 

Es ienīstu dabu

es ienīstu dabu
neciešu raudzīties mēnešos
nakti pēc nakts
my loneliness is killing me and I must confess I still believe
un neciešu noraudzīties, kā līst lietus
uz manām jaunajām kurpēm, bet ja nebūtu dabas, tad nebūtu arī kurpju, jo kurpes ir tikai tāpēc, lai nebradātu dabā pa tiešo. kāpēc dabā nevar bradāt pa tiešo? tas nemaz nav tik grūti un, starp citu, pēc kāda brīža pierod, pēdas kļūst cietas, cietākas par dabu – ja vispār kaut kas var būt cietāks par dabu. cilvēks ir dabas daļa, un nav vajadzības teikt „cilvēks iznīcina dabu”, jo tā ir daba, kas iznīcina dabu; tieši tāpat kā pēcgalā viss izposta sevi

kaut kas manī tagad atkūst
kā ledus globālās sasilšanas laikā
kad jūrā iekrīt daudz ledus, tas pats kļūst jūra
tā arī manī kas atkūst
un kļūst par mani

tagad saule tik maiga
pār kalniem un vienīgais, kas paliek, ir
zaķa piesardzīgie lēcieni pāri visam
līdzenajam

vēlāk ainavas serenāde
          un ķermeņi
          arktiska gaisma pār jūru un nāvi

es esmu atteikusies no savas vecās ideoloģijas, un mana jaunā ir radīt pašai savu vārdnīcu

un man arī ir bijusi puķe blakus
gultā,
kad viņi domāja, ka esmu mirusi

es esmu baidījusies no nāves sešus gadus,
bet tikai tagad es saprotu, ka dzīve ir īsa, un tagad man kļūst bail no dzīves, tāpat kā dodo es dejoju, līdz diena beidzas, un tas mani padara tik laimīgu, kad es domāju par to, ka var darīt, ko gribas, un es negribu gaidīt, līdz viņi domās, ka esmu mirusi gultā ar puķi blakus

arktiska gaisma pār kalniem otrā
pusē
veselīga vienmērīga maiga mierīga
elpa
arktiska gaisma pār abām plaušām

es nopūšos, es iemiegu

es zvanu pa telefonu
mutē sāk garšot pēc asinīm
ir rīts
viņa atbild ar matiem, viņa atbild ar asarām

laiks paiet

kauns nepadara
traku,
bet sejā
stīvu

man nepatīk ādas kopšana
„pastāvīgi mitriniet ādu”
man nepatīk šis ieteikums

ak dies

tā nevar

es apguļos zemē un aizveru acis,
lēnām mirstu
kaut arī spiežu ausi pie zemes – es
nedzirdu neko,
šķiet, ka zemei
vispār nav sirds
ha, ha, es to vienmēr esmu zinājusi,
ka tikai jūra ir tā, kam ir pulss

un es pārstāju ticēt
videi,
tagad es uzskatu
varbūt ne tikai,
bet principā,
ka
„Gēns ir informācijas vienība, kas nodrošina pārmantojamu īpašību pārnešanu no vecākiem uz pēcnācējiem.”
tas ir, kas tas ir – tas neēd
ir labi just, ka vairs nevienu nevajag vainot

man vairs nevajag prātot, vai es esmu
vidus- vai zemākās šķiras
es vienkārši Esmu,
un tas ir jauki,
es klausos Selīnu Dionu un dzeru alu
tā ir mana dabas poēzija

doma ir puķe manā galvā
spilvens ož pēc čurām, bet man tas nerūp,
drīz te saziedēs vesela pļava
pa to es iešu, kad aizmigšu,
es iešu basām kājām, jo daba nav pārāk cieta
es esmu cietāka

manā dzīvē bija laiks, kad es valkāju tikai melnu
tāpēc nezinu, ko vilkšu rīt,
viss ir melns

kad es skatos pa logu, es redzu līdz pat
pagrīdes klubiem, kuros mēdzu sapņoties

es mīlēju šo pilsētu, kamēr tai nebija mūru
es mīlēju šo jūru, kamēr tā nebija noasiņojusi
un es to redzēju no
tāluma un tā smaržoja pēc
apelsīniem
aukstuma
vēja
es jutu to no visurienes

šūpas sviedri solījumi par labāku dzīvi un kāpjoša atbrīvojuma
sajūta mutē, mans orgasms
iemiegu līdz ar izbēgušu dzīvnieku
skaņām

mans brīnišķais liktenis ir pārliecināties, ka maizes iepakojumā neiekļūst gaiss un nepadara baltmaizi cietu

viena vienīga vilšanās

un par visu, ko viņi grib aizvākt

par to, kas nedzīvo
par to, kas iespējams nav

par to, kas neēd
par to, kas uzkrājošs nav

līst mežonīgi, lāses sitas
pret rūtīm un izšķīst, un izšķīst un krīt upēs
es nebiju dzirdējusi, nebiju bijusi
tāda sajūta it kā kāds pieskaras maniem matiem, saudzīgi it kā dzīve būtu jau beigusies un tagad būs kopsavilkums
tas nekas
bet tā Diena, kad laiks mūs brīdina
par to, kas nāks
ka vītums
ir jau iestājies
katru dienu notiek „tas nekad nevar notikt”

kā es mīlu tv
skaņu
jo tā ir bezjēdzīga un nepanesama

reiz es skatījos dokumentālu filmu par Kristiāniju. tur bija stāstīts, ka bērni, kuri tur uzaug, ir traumēti uz visu mūžu seksa un narkotiku dēļ (just another day in motherfucking paradise).caur tv ekrānu varēju saost pārdozēšanu un pilnus pelnutraukus, netīrumus aiz nagiem.

kāds teica, ka man nekad nebūšot skaidrības galvā un ka es esot eņģelis, mazs dzīvnieciņš
šodien sēdēju Medborgarplatsen un jutu
pārmaiņu vējus
jebkurā brīdī var notikt jebkas
nekad nevar zināt, kad kaut kas notiks
es lūdzos paredzamajam dievam, lai es būtu
kā medūza ūdenī, lai es nezinātu
kas notiks vēlāk, tādēļ nebūtu gatava
jo tam nav smaržas un krāsas, bet tam
jābūt labam

 

No zviedru valodas atdzejojis Arnis Mincenhofs

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri