Pie mums to sauc par mīlestību

 

Krievu scenārista, režisora un tulkotāja Pāvela Sanajeva daļēji autobiogrāfiskais romāns Apglabājiet mani aiz grīdlīstes pirmo reizi tika publicēts periodikā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Deviņdesmitajos vēl daudzi tam pagāja garām, taču, kad 2003. gadā romāns tika izdots grāmatā, tas ātri sasniedza kulta literatūras statusu. Šķiet, bija izaugusi paaudze, kas gribēja atcerēties padomju laika bērnību no droša attāluma. Grāmatas talantīgais stāstījums, gaišais humors un paradoksālais skatījums uz varmācīgajām varas attiecībām no bērna perspektīvas nosauc precīzos vārdos sarežģītās atmiņas par realitāti, kas robežojās ar absurdu.

Tas ir stāsts par astoņgadīgu puisēnu Sašu Saveļjevu, kuru vecmāmiņa, atņēmusi mātei, sargā no katras mazākās caurvēja pūsmas, tur dzīvoklī kā sprostā un baro ar zālēm, turklāt šo aizsardzības režīmu nodrošina, zēnu iebiedējot, lamājot un kūdot pret vecākiem. Bērns ar sakāpinātu maigumu gaida retās tikšanās reizes ar mammu, krāj viņas atstātos nieciņus un atmiņas par kopā pavadītajiem laimes brīžiem. Romāna emociju gamma mijas no bailēm un smacējoša izmisuma līdz niansēti liriskām atzīšanās ainām.

Tas, ka šāds attiecību modelis pastāvējis pat tādās slavenu aktieru ģimenēs kā Sanajevi, ļāva daudziem beidzot atklāti runāt par līdzīgu traumējošu pieredzi, bet grāmata izpelnījās arī sašutumu par privātu ģimenes lietu cilāšanu un necieņu pret veco paaudzi. Autors pats cenšas uzsvērt, ka tas ir literārs darbs un neaizraujas ar tā skaidrojumiem, uzsverot, ka viss būtiskais grāmatā jau ir pateikts, savukārt par vēlāk sarakstītajiem darbiem nemaz publiski neatklāj, vai arī tiem ir autobiogrāfisks pamats.

Santa Remere

 

 

Tradicionāli literatūrā un folklorā pierasts, ka vecvecāki ir labie tēli – mīļā pašaizliedzīgā vecmāmiņa, viedais vectētiņš, kas rāda bērnam ideoloģisku paraugu dzīvē. Bet jūsu romāna varonim Sašam Saveļjevam viss ir otrādi – kāpēc tā? Kas ir noticis ar pasauli?

Tas ir kā prasīt Fjodoram Dostojevskim: lūk, visi studenti apzinīgi mācās universitātēs, bet jūsu students Raskoļņikovs nosit vecomāti ar cirvi – kāpēc? Kā viņš tā varēja? Tas vienkārši ir cits nesaistīts stāsts. Stāsts par to, kā cilvēks, kurš karā ir zaudējis pirmo bērnu, tik ļoti trīc bailēs pazaudēt arī otru bērnu, ka grib visu kontrolēt un pamazām kļūst par despotu. Tas ir personisks vienas ģimenes stāsts, kas beigās, izrādījās, nav nemaz tik personisks, jo ļoti daudzi lasītāji pēc izlasīšanas teica, ka arī viņiem ir bijusi līdzīga situācija ģimenē ar māti, tēvu, vecomāti. Tas izrādījās bieži sastopams gadījums.

 

Taču rakstot jūs apzinājāties, ka šajā stāstā daudzi saskatīs analoģiju ar laikmetu, kurā šāda situācija bija iespējama, metaforisku padomju laika atspoguļojumu…

Protams, man bija svarīgs arī laikmets, kurā notiek stāsta darbība, jo ir skaidrs, ka vecāmāte, tāpat arī šādas attiecības ģimenē, ir sava laikmeta produkts – ļoti neparasta, neviennozīmīga un grūta laikmeta. Teiksim, vidējam amerikāņu lasītājam šāda grāmata varētu būt arī nesaprotama – kā vispār tiek pieļauta vardarbība par bērnu? Kāpēc viņu terorizē? Kāpēc bērns neiet pie savas mātes? Kāpēc viss notiek tik jocīgi un kā turklāt to var saukt par mīlestību?

Manā grāmatā mīlestība cieši savijas kopā ar kontrolēšanu, ņirgāšanos un otra cilvēka pakļaušanu, un tā ilgu laiku ir skaitījusies norma. Katrā ziņā šāda uzvedība nav nošķirama no laikmeta būtības. Grāmatā ir arī aprakstīts, kā viņa nonāca līdz šādai dzīvei – viss nenotika vienā dienā. Nebija tā, ka viņa piedzima, viss bija kārtībā, bet te pēkšņi viņa kļuva par despotu. Nē, bija karš, evakuācija, zaudētais bērns, vajāšanas mānija – turklāt visnotaļ pamatota, jo tajos laikos tevi patiešām varēja iesēdināt, ja virtuvē pastāstīji anekdoti par caru (uzsveru – jā, tieši par caru, nevis Staļinu! Vecu Romanovu laiku anekdoti). Tā nebija joka lieta! Pēc tam sekoja ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā – „ārstēšanās” – mēs zinām, kā tolaik ārstēja šajās iestādēs – ielaida pacientam tādus preparātus, ka viņš patiešām kļuva psihiski slims. Tas viss, protams, ir sava laika produkts.

Bet neaizmirsīsim, ka 20. gadsimts bija sarežģīts laiks ļoti daudzām tautām. Otrais pasaules karš skāra ne tikai Krieviju, un katrā tautā tas ir atstājis kādas pēdas, kas tādā vai citā veidā pēc tam izpaudās arī ģimenes vai tuvu cilvēku savstarpējās attiecībās, tas ietekmēja arī spēju mīlēt un saprast citam citu. Vienkārši dažādās sabiedrībās šīs sekas bija atšķirīgas.

 

Jūsu romāns pirmo reizi tika publicēts pirms divdesmit gadiem. Kā jums šķiet, vai tagadējā jaunā paaudze varētu nesaprast šo stāstu un kontekstu?

Nezinu, ko tur varētu nesaprast.

 

Jūs teicāt, ka vidējais amerikāņu lasītājs varētu nesaprast.

Tas bija mans pieņēmums, ka Amerikā varētu nesaprast, kā tiek pieļauta šāda attieksme pret bērnu, jo tur šādas attiecības tiek klasificētas kā child abuse, un par to liek cietumā. Taču notikumu būtībai vajadzētu būt saprotamai ikvienam. Kad jūs lasāt, piemēram, Donu Kihotu, jums taču nevajag visās niansēs zināt tā laika bruņinieku uzvedības kodeksu – visi spēles noteikumi jau tiek pastāstīti romānā, kas un kā notiek, un jums tie nav iepriekš noteikti jāzina. Tāpat arī šajā grāmatā. Man liekas, nekā tik ļoti nesaprotama tur nav, lai kāds nesaprastu. Stāsts taču rit uz priekšu, cilvēki saprot, ka bija tāds laiks, bija septiņdesmitie gadi… Vismaz lasītājiem Francijā, Vācijā un Itālijā jautājumi neradās.

 

Vai jums dzīvē kaut kas mainījās pēc šī personiskā stāsta izstāstīšanas?

Kad tevī jau dzīvo grāmata, pats galvenais ir beidzot to uzrakstīt un izlaist no sevis laukā. Tas ir vissvarīgākais, un tā arī ir vienīgā lieta, kas mainās. Vai sievietei, kurai piedzimis bērns, dzīvē kaut kas ir mainījies? Viņa teiks – nu, protams, ir mainījies, es tagad esmu māte. Man iepriekš bērna nebija, tagad ir. Tas arī ir mainījies. Es pirms tam nebiju rakstnieks, tagad esmu. Tas nav maz.

 

Norvēģu rakstniekam Karlam Uvem Knausgārdam, kurš publicēja autobiogrāfisko romānu ciklu Mana cīņa ar visu savu radu un draugu īstajiem vārdiem, šī atklātība dārgi maksāja – sabojāja attiecības ar tuviniekiem, un viņš beigās nožēloja, ka ir to rakstījis…

Nē, man tā nebija.

 

Spriežot pēc komentāriem, lasītāji dalījās divās frontēs – no vienas puses tie, kuriem situācija bija pazīstama no pašu dzīves un kuri uzskatīja, ka par to ir jārunā, no otras puses, tie, kas domā, ka nedrīkst tā izdot savus tuviniekus, pat ja viņi ir tirāni…

Patiesībā bija četras, nevis divas lasītāju kategorijas. Par laimi, tomēr visiem nav bijusi šāda bērnība. Daudzi cilvēki ir auguši pavisam normālās ģimenēs – viņiem tā ir grāmata par zēnu, kam ir bijusi grūta bērnība un ar kuru viņiem nav nekā personīgi kopīga. Lielākā daļa no šiem lasītājiem stāstu uztver saprotoši. Galu galā tas ir māksliniecisks darbs ar noteiktu sižetu un izstrādātiem personāžiem. Tā nav personīga dienasgrāmata vai biogrāfija. Grāmata ir sarakstītā vienkāršā stilā, dažviet tā ir smieklīga, un cilvēkiem patīk to lasīt – viņi skumst un priecājas kopā ar varoņiem. Šajā grupā ir neliels procents lasītāju – aptuveni viens no piecdesmit –, kuri rakstīto uztver neadekvāti, kuri domā – „Sanajevs gribēja kļūt slavens, tādēļ izvilka gaismā savu slaveno radinieku netīro veļu”. Ir lieki viņiem skaidrot, ka grāmatā izvēlētais pirmās personas stāstījums automātiski nenozīmē, ka stāsts ir par Sanajevu ģimeni, jo viņi grib tā uzskatīt. Taču tas ir tāpat kā pārmest Dostojevskim, ka viņš grib nosist vecenīti ar cirvi – viņš taču tās domas Raskoļņikovam galvā iesēja!

Vēl ir liela daļa lasītāju, kas grāmatā saskata kaut ko no savas bērnības. Viņi raksta – pret mani arī vecāmāte, māte vai tēvs nežēlīgi izturējās. Diemžēl tā ir ļoti izplatīta parādība. Un viņu vidū ir neliels procents, kas uzskata, ka ar šo pieredzi nedrīkst dalīties. Šis procents ir mazāks nekā pirmajā kategorijā – aptuveni viens no simts.

 

Ņemot vērā, ka Apglabājiet mani aiz grīdlīstes tomēr ir daļēji autobiogrāfisks stāsts, vai drīkst jums jautāt – vai kā bērns jūs nezaudējāt cerību, ka reiz atgriezīsieties pie mātes?

Nē, es tolaik par to nedomāju. Kā jau grāmatā tas ir aprakstīts – man bija sajūta, ka šī ir vienīgā iespējamā dzīve, ka citas nav un nevar būt. Man likās, ka tā būs vienmēr. Bērni vispār laiku uztver citādāk, viņi parasti nedomā gadu uz priekšu, viņi pat nedomā par to, kas notiks pēc dienas. Tāpēc par cerībām var runāt tikai saistībā ar pieaugušākiem cilvēkiem.

 

Bērniem, kuri dzīvo ar vecākiem, bieži vien nav iespējas novērtēt un apzināties, ko viņiem patiesībā nozīmē vecāku mīlestība. Vai var teikt, ka šī sarežģītā un emocionāli smagā situācija tomēr jums, kaut vai kā autoram, ir arī kaut ko devusi?

Bērna attiecībās ar vecākiem ir ļoti dažādas stadijas – agrā bērnībā šīs attiecības ir citādākas nekā pusaudžu vecumā, kad sākas sāncensība, cīnīšanās, mēģinājumi citiem kaut ko pierādīt. Diemžēl sanāca tā, ka tad, kad es atgriezos mātes ģimenē un jau sāku dzīvot kopā ar viņu, man drīz pienāca pusaudža vecums. Mātes mīlestība, tā laimes sajūta, kad esi kopā ar mammu, to, šķiet, iespējams just tikai līdz kādiem vienpadsmit vai divpadsmit gadiem. Taču es visu to laiku nodzīvoju ar vecomāti, un man ir ticis tikai kāds gads šādas laimīgās dzīves. Pēc tam sākās pusaudžu problēmas, un viss bija jau pavisam citādāk. Bet, kad tās pārgāja, mūsu attiecības kļuva par mīlestības pilnu draudzību.

 

Kas jums interesē tagad? Vai analizējat savu bērnību arī turpmākajās grāmatās un filmās?

Rakņāšanās bērnībā man ir noiets etaps. Pašlaik es strādāju pie otrās daļas hronikai par Razdolbaju (Dulburi) – tas ir apjomīgs romāns par jauniešu paaudzi, kas uzsāka pieaugušo dzīvi laikā, kad sabruka Padomju Savienība. Par cilvēkiem, kas auga vienā valstī, bet tad pēkšņi nokļuva citā. Es rakstu par to, cik dažādi notika pielāgošanās jaunajai sistēmai un kā šie cilvēki turpmāk attīstījās.

 

Vai jums ir kāds ieteikums tiem, kas joprojām mūsdienās dzīvo tādā situācijā kā jūsu varonis Saša Saveļjevs?

Sagaidīt pilngadību un pēc iespējas drīzāk aiztīties prom no despota. Sākt patstāvīgu dzīvi, cik iespējams, pārtraucot sakarus ar šo cilvēku, kā arī nepakļauties manipulācijām ar vainas apziņu. Un piedot par visu.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri