Iespēja domāt citādi

 

Eseja rakstīta, atsaucoties uz šī gada laikmetīgās mākslas festivālu SURVIVAL KIT 9 „Saiet ābolā * kokā * sēnē * ledājā * gliemežvākā * briedī * kanārijputniņā * sikspārnī”, kas ir vērsts uz pasaules uztveres paplašināšanu un mācīšanos no dabas. Festivālu organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs.

 

Foto (Marius Krivičius) no Andreja Polukorda instalācijas Sarkofāgs (II)

 

Filozofs Aleksandrs Pjatigorskis dzīves pēdējos gados daudz domāja par ne-antropocentriskas filozofijas izveidošanas iespējamību. Runa nebija par filosofiju, kuras priekšmets būtu viss, izņemot cilvēku. Nē, Pjatigorskim prātā bija kas cits – tas, ka pats cilvēks nav privileģēta vieta, no kuras rodas domāšana, viņš nav domāšanas vieta.

Nav dīvainākas – un pievilcīgākas – idejas. Tā vismaz liekas šodien. Protams, runa nav par reliģisko filosofiju, par monoteisko reliģiju, kurā visa, tai skaitā arī domāšanas, avots ir Dievs. Dievs domā – un, pateicoties tam, domājam mēs. Dievs savu radību ir apveltījis ar apziņu – un mēs domādami vienlaikus slavinām viņu. Ar ne-antropocentrisko filosofiju – vismaz to, kuru mēģināja radīt Pjatigorskis – tiek saprasts pavisam kas cits. Tajā tika pieņemts, ka pastāv zināma domāšanas vieta, kas nav ne Dievs, ne cilvēks; tas ir punkts (vai telpa), kurā nokļūstot, mēs sākam domāt. Tajā pašā laikā šī ideja ir raksturīga dažām budisma skolām, kurās sastopama neidentificējamās apziņas ideja, apziņas, kura domā pasauli kā tukšumu, – un vienlaikus šī ideja ir arī caurcaurēm rietumnieciska, piederīga filosofiskajai fenomenoloģijai.

„Kas par absurdu!” iesauksies lasītājs, „ja domātājs nav ne cilvēks un pat ne Dievs, tad kurš?” Tur jau tā lieta –„kurš” šeit nepavisam nav nepieciešams. Cilvēki atsevišķi, domāšana atsevišķi. Dažkārt tie sakrīt, dažkārt ne. Protams, es nerunāju par „apziņas plūsmu”, kuru ģeniāli rekonstruējis Džoiss savā romānā Uliss. Tur ir tieši plūsma, kurā noslīkusi apziņa, tā traucas kopā ar straumi, kurā saplūdusi dzīve un cilvēka psihes reakcijas uz to. Taču pat šajā romānā, jau uz beigām, tev sāk rasties aizdomas, ka Leopolda Blūma iekšējais monologs (kas pāriet dialogā un pat groteskā lugā ar veselu lērumu varoņu) eksistē neatkarīgi no viņa paša. Blūms atsevišķi, viņa apziņas plūsma – atsevišķi. Un vēl jo vairāk tā ir taisnība, kad runājam par reālo apziņu, kura nevis „reaģē uz kaut ko”, bet „domā”, par apziņu ar viņas pašas „darba kārtību”.

Tātad, punkts vai zona, vai pat apziņas telpa, kurā nonākot, mēs sākam domāt. Iznākot no filosofa kabineta, mēs nokļūstam metaforas neatvairāmā valdzinājuma varā. Šī metafora ir par to, ka pasaulē ir vieta (vai vietas), kurā nokļuvuši, mēs atsvabināmies no apnicīgā sevis kā human being un patiešām atrodamies pasaulē, kas iecerēta un pastāvējusi bez mums. Precīzāk: pirms mums un – jau pēc cilvēka parādīšanās – bez mums. Jautājums nav par to, vai tika domājuši dinozauri un jau sen par pīšļiem vai naftu kļuvušie augi, jautājums ir par to, vai vispār ir iespējams to domāt? Un vai ir iespējams domāt mūsu tagadējo pasauli – bet ne no mūsu skatpunkta? Ne no idiotiskās, patmīlīgās, narcistiskās, skarbās, zemiskās un glupās cilvēku cilts skatpunkta?

Kaut kādā brīdī cilvēki sāka mēģināt attēlot pasauli bez sevis, galvenokārt glezniecībā. Kā zināms, bija (un ir) ainavas, kurās attēlotas cilvēka klātbūtnes pēdas – un ir tādas ainavas, kurās šo pēdu it kā nav. Taču lieta tāda, ka būtībā abas šīs pieejas pasaules attēlošanai nepavisam nav atšķirīgas, lai arī sākotnēji tā liekas. Vienkārši vienās gleznās cilvēks ir vizuāli klātesošs caur savas darbības produktiem un rezultātiem, savukārt citās viņš ir klātesošs caur savu prombūtni – te paredzēts atstāt iespaidu uz skatītāju nevis ar to, kas attēlā ir, bet gan ar to, kā tur nav. Vēl vairāk, pati ideja uzgleznot vietu, kurā nav cilvēka, ir pārlieku cilvēciska. Un pat ne tāpēc, ka gleznu radījis cilvēks cilvēkiem, ne tāpēc, ka materiālā ziņā tā ir kombinācija, kuru veido vienu cilvēku izgatavots audekls un citu cilvēku ražotas krāsas, kas ierāmēta rāmī, kuru uzmeistarojusi vēl viena cilvēcisku radību grupa. Pati ideja attēlot vietu, kurā nav „tādu kā es”, paredz šī „es” klātbūtni.

Bet kā tad sanāk – Pjatigorskis kļūdījās un ne-antropocentriska apziņa un domāšana nav iespējama? Jo māksla taču ir viens no domāšanas paveidiem, viens no – ja ne vissvarīgākais, patiesībā – apziņas veidiem. Vai tas viss nozīmē to, ka mēs esam nolemti būt par sevis, savu robežu, savu kaislību, sava sīkā antropo-egoisma vergiem? Ka mēs tā arī turpināsim vervelēt par Dabas diženumu, zem tā slēpjot primitīvu ideju: kamēr mēs nenosauksim Dabu par „diženu” un neaplaimosim to ar lielo burtu, tā itin kā nepastāvēs? Visbeidzot, ka mēs arī turpmāk, visu šo sarunu radītā trokšņa aizsegā, to pašu diženo Dabu ekspluatēsim, aplaupīsim, spiedīsim ar varu, turēsim verdzībā – mēs, pašas Dabas niecīgākās radības?

Atbilde uz to ir sarežģīta, gandrīz neiespējama. Tas ir apmēram tāpat, kā iztēloties, kā izskatīsies pasaule, kurā mūsu (konkrēti manis, Džona Smita, Ulda Raiņa, Ivana Ivanova) nav. Pasaule pirms personiski manas piedzimšanas un pēc personiski manas nāves. Protams, mūsu rīcībā ir vecāku un vecāko draugu stāsti, ir foto un video dokumentācija, ir vēstules. Un ir arī tāda lieta kā common sense, tas pateiks priekšā, ka nekas ārkārtējs līdz personiski manai ienākšanai pasaulē nav noticis – kā arī nenotiks pēc tam, kad personiski es atstāšu šo pasauli. Citiem vārdiem: objektīvi mēs – tīri teorētiski – spējam to iztēloties; taču praktiski tas ir ļoti sarežģīti, gandrīz neiespējami. Ir tikai divas lietas, kuras ļauj kaut nedaudz pietuvoties tādai sapratnei (reliģijas es te vērā neņemu): filosofija un māksla. Par filosofiju mēs jau esam parunājuši, ir pienācis laiks pateikt pāris vārdu par tādu mākslu, kas spētu mākslinieciski domāt pasauli bez manis, bez tevis, bez mums.

Domāju, ka tāda māksla ir iespējama, vismaz kā ideja, kā ideāls. Šī iespējamība ietverta pašā mākslinieciskās domāšanas dabā. Ja tā patiešām ir „domāšana”, un nevis amatniecisku iemaņu automātiska atražošana, māksla – lai lasītājs man piedod acīmredzamu banalitāti – ir filosofijas neidentiskais dvīnis. Abu būtība ir viena un tā pati: ne izziņa, protams ne, pasarg dievs, bet gan mēģinājums kaut ko nojaust par to pasauli, kurā mēs eksistējam (vai, ja ticam budistiem un vēl dažiem, vēl neeksistējam). Lūk, ir pasaule, bet te, lūk, ir doma par pasauli – filosofiska vai mākslinieciska, tas šajā gadījumā nav svarīgi. Šo domu rada apziņa, un tā ir noteikta tipa apziņa. Šī apziņa pastāv kaut kādā vietā, kaut kādā punktā. Mēģināsim šo punktu novietot ārpus mums.

Ko tas viss nozīmē mākslai? Pirmais, acīm redzamais variants: iztēloties sevi, domājošo, par kādu vai kaut ko citu bez sevis. Par putnu, zivi, augu, akmeni. Precīzāk, sākt mākslinieciski domāt no, piemēram, minētā „putna” skatpunkta, un tā tālāk. Tāda ideja ir vilinoša – un droši vien pat kaut kādā ziņā produktīva, taču tā nesniegs mums principiāli jaunu domāšanu, principiāli jaunu mākslu. Jo mākslinieks tikai izliksies par laukakmeni vai palmu, bet patiesībā viņš būs un paliks viņš pats. Tajā visā ir kaut kāda naiva liekulība – apmēram tā, kā Ļevs Tolstojs iztēlojās sevi par vecu kleperi, rakstīdams Auļotāju. Ne jau dzīvnieks tur stāsta par savu dzīvi cilvēku verdzībā − rakstnieks, ticamības labad uzmetis uz pleciem nogalēta zirga ādu, vēstī par „mūsu”, cilvēku, netaisnīgo pasauli. Zirgs te ir izmantots tikai kā paņēmiens, dzīvnieks jau atkal ir nokļuvis cilvēka verdzībā. Neskaitot cilvēku, pasaulē jau atkal nekā nav.

Taču ir arī cits variants. Neizlikties nedz par dzīvnieku, nedz augu. Bet ieraudzīt pasauli kā kopumu, kurā atsevišķas lietas, atsevišķi fenomeni pastāv paši par sevi, bez jebkādas savstarpējas saistības. Lūk, fenomens „cilvēks”. Lūk, fenomens „akmens”. Lūk, fenomens „zirgs”. Tie visi atrodas vienā telpā. Un šī telpa ir mūsu domāšanas telpa. Šeit mēs atgriežamies pie sākuma, pie Pjatigorska idejas par ne-antropocentriskas filosofijas iespējamību. Tā nebūt neparedz, ka cilvēka vispār nav. Tā paredz, ka cilvēks nav nedz vienīgais, nedz galvenais domāšanas punktā vai vietā. Ka cilvēks ir viens no daudziem. Šī doma man liekas ļoti svarīga – ja ne filosofiem (godīgi sakot, es no viņiem neko nesaprotu), tad māksliniekiem, mākslai kā tādai. Šeit paveras milzīga iespēja – radīt māksliniecisko pasauli, kura nevis „kaut ko izsaka” (bet izsaka tā vienmēr vienu un to pašu – cilvēku, viņa darbus, emocijas, domas), bet vienkārši pastāv. Pasaule ir šeit un tagad, un pasaulē ir dažādi atsevišķi fenomeni, no akmeņiem līdz cilvēkiem, no dzīvniekiem līdz mobilajiem telefoniem. Šie fenomeni ir saistīti tikai vienā veidā – caur savu pastāvēšanu, un ne vairāk. Nekādu hierarhiju un ģenealoģiju, kā, piemēram: šis izdarīja to, tas radīja to, un tāpēc dotais fenomens ir augstāks vai svarīgāks par citu. Gluži pretēji, visi ir vienlīdzīgi, jo atrodas uz horizontālas plaknes. Tikai tādā telpā cilvēks pārstāj būt visu lietu avots un mērs. Vēl vairāk, ideālā gadījumā tāda mākslas radīta telpa var kļūt par jaunas filosofiskas domāšanas telpu. Mākslai rodas iespēja apspēlēt filosofiju tās laukumā.

Kaut ko tādu iemācīties ir neiespējami, to iespējams tikai nojaust. Apjausma nereti rodas pierastās vides, rituālu, rutīnas maiņas rezultātā vai, kā būtu teicis krievu rakstnieks Viktors Šklovskis ,„automātisma lauzuma” rezultātā. Šajā ziņā māksliniekiem ir ļoti lietderīgi būt sev it kā visnepiemērotākajās vietās – nu, kaut vai universitātes Bioloģijas fakultātes bijušajā ēkā. Zinātniskās zināšanas ir būvētas pēc hierarhijas, kuras augšgalā atrodas ar mikroskopu apbruņots cilvēks. Māksliniekam ir iespēja pārvērst vertikāli horizontālē, novietot līdzās biologu, viņa mikroskopu un augu, kuru tas vēro. Tādā telpā jau ir iespēja sākt domāt.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri