Stāsts ir kustība

 

Etgars Kerets ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu izraēliešu rakstniekiem, kura īsie, brīžam absurdi komiskie un smeldzīgie stāsti tulkoti vairāk nekā 20 valodās. Viņš ir astoņu īsprozas grāmatu autors, zināms arī kā komiksu, televīzijas šovu un filmu scenāriju autors. Rakstnieks uzsver, ka viņa stāsti rodas no ikdienas notikuma vai neskaidras izjūtas, kas ir tik satraucoša, nepārejoša un nenosakāma, ka atrisinājums rodams tikai fantāzijā. Pirms diviem gadiem izdots viņa autobiogrāfisko eseju krājums Septiņi labie gadi (The Seven Good Years), kur autors atsacījies no iztēles lidojuma, lai personīgās pārdomās un atmiņās dalītos savā pieredzē par tēva zaudēšanu un dēla ierašanos viņa dzīvē.

Kerets ir sociāli aktīvs rakstnieks, kurš savu publiski pausto uzskatu dēļ ir cietis no Izraēlas valdības, tomēr turpina dzīvot Telavivā un cenšas dzimto vietu padarīt labāku. Viņa sieva ir Izraēlā slavena aktrise, scenāriju autore un bērnu grāmatu rakstniece Šīra Gefena (Shira Geffen). Kopā ar dēlu Levu visa ģimene parasti ceļo kopā, jo citādi pārlieku ilgojas cits pēc cita. Saruna ar autoru notika Islandē, Keretam viesojoties Reikjavīkas Starptautiskajā literatūras festivālā.

Laura Brokāne

 

Esat teicis, ka stāsts haotiskajā pasaulē ienes struktūru…

Jā, es domāju, ka stāstus rakstus tādēļ, lai kaut ko pabeigtu. Ja viss ir noslēgts un pilnīgs, nav vajadzības pēc stāstiem. Es studentiem saku, ka vislabākie mīlas dzejoļi top tad, ja autors nesaņem pretmīlu. Ja ir pretmīla, visdrīzāk būsi pārāk aizņemts, lai rakstītu. Vienkārši dzīvosi savu dzīvi. Rakstot stāstu, tu vari iztēloties jebko – cilvēkus, kuri nav eksistējuši un tamlīdzīgi. Stāsts vienmēr rodas, lai kaut ko pabeigtu, artikulētu to, ko citādi nevari formulēt. Kad pēc autoavārijas cietu no bezmiega, skatījos daudz dabas filmu. Dzīvnieks, gribot uzbrukt otram dzīvniekam, veic kustības, kas šķietami neveido jēgu, bet patiesībā tām ir nozīme. Cilvēka dzīve ir izdzīvošanas mašīna – ir jāēd, jāguļ, bet mēs varam arī aiziet ārpus tā. Mākslā un literatūrā izdzīvojam dažādus scenārijus un kaut ko nepilnīgu artikulējam gatavā stāstā.

 

Kāds dokumentālo filmu režisors nesen intervijā man teica, ka šis sociālo tīklu laiks patiesībā dokumentālajam kino ir ļoti labs laiks. Cilvēkiem ir nepieciešamība iziet ārpus fragmentārās realitātes, lai sekotu līdzi secīgi izstāstītam vēstījumam. Vai literatūrā, jūsuprāt, ir līdzīgi?

Manuprāt, cilvēkiem vienmēr ir bijuši vajadzīgi stāsti, arī tādi, kas nav publicēti grāmatās. Stāsti apliecina kādu esamības bezdarbības veidu. Es domāju, jebkurš laiks ir labs, lai izstāstītu stāstu. Es piekrītu, ka dokumentālajam kino šis ir labs laiks tāpēc, ka realitātes robežas paplašinās. Ja tev ir kamera, tu vari saskatīt visādas lietas, ko pirms divdesmit gadiem nebūtu redzējis. Ja veidotu dokumentālo filmu par ASV prezidentu pirms 60 vai 20 gadiem, jā, tas būtu interesanti, bet tagad – vienkārši satriecoši.

 

Kā jūs zināt, ka stāsts ir pabeigts?

Es nekad neesmu jutis, ka stāsts ir pabeigts. Kad rakstu stāstu, veicu daudzus interpretācijas soļus, lai kustētos no vienas vietas uz otru. Sākumā ir neskaidra emocija, ko cenšos pārtulkot kādā tēlā, pēc tam to artikulēt vārdos un tad no vārdiem izveidot jēgu. Man stāstu rakstīšana ir kā šķidrums, kas jāielej piemērotā pudelē tā, lai nepaliek pāri. Bet nekad nav sajūtas, ka esmu transformējis stāstā nepabeigtību, ko izjutu. Tā vienmēr ir neveiksme. Dažkārt tā ir pietiekami laba neveiksme, bet pilnīga izdošanās – nekad.

 

Jums līdzīgi kā Reimondam Kārveram stāsta noslēgums bieži ir atbilde dialogā, kas ir atvērts fināls.

Pirmkārt jāsaka, ka man ļoti patīk Kārvera darbi. Kad raksti stāstu, centies imitēt dzīves pieredzi, un tā vienmēr ir ar atvērtu finālu un daudziem iespējamiem variantiem. Kad stāstīšu par savu braucienu uz Islandi, es teikšu: „Tas bija lieliski, bet…” Vai par šo interviju… Mēs tikpat labi varētu dzīvot meža namiņā ar divpadsmit bērniem, tas būtu tik lieliski… Dzīve priekš manis ir nemitīga locīšana. Stāsts nekad nebūs tik valdzinošs un iedvesmojošs kā pati dzīve.

 

Starp citu, Kārvers ir arī teicis, ka stāstam vajadzētu būt tādam, lai to varētu izlasīt vienā elpas vilcienā, bez apstājas. Vai šādi stāstam būtu arī jātop?

Es nekad vienā piegājienā neesmu uzrakstījis stāstu, bet esmu mēģinājis šādi rakstīt melnrakstu. Stāsts nav tikai tavi varoņi, tēmas un metaforas, bet arī tavas sajūtas. Un sajūtas mainās. Vienu dienu gaisa kondicionieris saplīst, otrajā mamma jāved uz slimnīcu… Reiz kāda rakstniece man stāstīja, ka uz lapiņām uzraksta varoņu raksturus, saliek kastē, un, kad raksta stāstu, pa vienam ņem laukā… Man tas nekad tā nestrādātu, jo uzskatu, ka stāsts nav objektu kopums, bet gan kustība. Un kustībai dabā ir jābūt plūstošai. Ne vienmēr tas izdodas, bet cenšos uzrakstīt pirmo melnrakstu vienā piegājienā, jā.

 

Viens no jūsu pirmajiem mīļākajiem prozaiķiem esot bijis Francs Kafka, jo bijis patīkami atklāt, ka kāds rakstnieks ir vēl nervozāks un uztrauktāks nekā jūs pats. Kas jums šobrīd sakāms par savām autoritātēm?

Man patīk rakstnieki, kuros ir kaut kas satraucošs. Es domāju, ir divu veidu autori – tādi, kas ir kā skolotāji, viedie džeki, kuri dāvā citiem gudrību, un tādi, kuri ir nepabeigti, satraukti. Mani vienmēr vairāk fascinējoši tie otrie – vai tas būtu Kafka vai Kurts Vonnegūts vai Boriss Viāns. Man patīk arī Kārvers, Čīvers, Selindžers, Folkners. Man patīk rakstnieki, kuri atzīst savas problēmas, vājības un šaubas. Es lasīšanu uztveru arī kā atbalstu grupu. Ir patīkami apzināties, ka rakstnieku vidū neesmu vienīgais ar savām šaubām un problēmām.

 

Un no mūsdienu prozaiķiem?

Godīgi sakot, es nepietiekami daudz lasu mūsdienu prozu. Bet man patīk amerikāņu rakstnieki, piemēram, Neitans Inglenders (Nathan Englander) vai Džonatans Safrans Fo (Jonathan Safran Foer), Gerijs Šteingarts (Gary Shteyngart). Kad lasu mūsdienu prozu, visbiežāk pieķeru sevi, ka tā ir amerikāņu. Droši vien tāpēc, ka esmu ASV pavadījis lielu dzīves daļu, un tie nereti ir rakstnieki, kurus pazīstu…

 

Bet visi – vīrieši.

Tagad centīšos atcerēties sievietes – rakstnieces, kuras man patīk. Uz galda mājās stāv jaunzēlandiešu rakstnieces Ketlīnas Mensfildas (Kathleen Mansfield) grāmata. Man ļoti patīk viņas īsproza. Viņa bija ļoti slima, varbūt tas ir izskaidrojums… Iespējams, tas mūsdienās nav populārs viedoklis, bet es tomēr uzskatu, ka ir liela atšķirība starp vīriešu un sieviešu domāšanu. Starp citu, mana mīļākā izraēliešu rakstniece ir sieviete – Orlija Kastelbloma (Orly Castel-Bloom). Kad rakstu par šo nepabeigtības sajūtu, man ir vieglāk saslēgties ar autoriem – vīriešiem, kuri raksta par savām vājībām, jo tās ir līdzīgas.

 

Savā jaunākajā grāmatā Septiņi labie gadi esat pievērsies autobiogrāfiskām atmiņām. Kā pieņēmāt lēmumu no daiļliteratūras pāriet uz šādu eseju žanru?

Man vienmēr labāk patikusi daiļliteratūra. Radot literatūru, es it kā kondensēju realitāti un ticu, ka top unikāls skatījums, ka vārds ir maģisks. Parasti, aprakstot realitāti, es lietoju metaforas. Taču, kad sāku rakstīt par sava dēla dzimšanu un vēlāk arī par tēva slimību, es sapratu, ka nevaru tam atrast metaforu un ir jāraksta tā, kā ir. Es domāju, šāda pieeja darbojas, ja runa ir par lielām personīgām traģēdijām. Nekādus zaudējumus šī izvēle man nav radījusi, vienīgi – manai mammai ļoti patika grāmata, un prasīja, kad es uzrakstīšu nākamo tik atklātu krājumu, un es atbildēju – varbūt, kad tu mirsi… (Smejas)

Bet vispār man ļoti patīk realitātes transformācija daiļliteratūrā. Kad raksti, tu atstāj aiz muguras savu ego, lai izteiktu kādu konkrētu izjūtu. Man ir vieglāk sevi pārsteigt un iemācīties jaunas lietas, rakstot daiļliteratūru nevis autobiogrāfisku prozu.

 

Kādus stāstus lasāt priekšā savam dēlam?

Mana māte man vienmēr stāstīja pašas izdomātus stāstus, viņa nekad nelasīja no grāmatas. Viņa bērnībā kopā ar vecākiem bija geto, un tur bērnu grāmatas, protams, nebija pieejamas. Mamma man parasti teica – tikai slinki vecāki lasa saviem bērniem grāmatas. Ja tu tiešām mīli savu bērnu, tev ir jāizdomā viņam stāsti. Un es tā arī daru – vienmēr izdomāju stāstus dēlam. Savukārt manai sievai bija tieši pretēji – viņa izauga, grāmatu ieskauta, jo viņas tēvs ir viens no slavenākajiem bērnu grāmatu autoriem (Yehonatan Geffen) Izraēlā. Tāpēc mans dēls ilgu laiku varēja izvēlēties – klausīties stāstu no grāmatas vai no galvas, un viņš parasti izvēlējās pirmo. Tagad jau viņš daudz lasa pats.

 

Jūs daudz ceļojat, bet arvien atgriežaties Izraēlā, kur, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem, esat izlēmis dzīvot…

Es teiktu, man ir daudz spēcīgāka jūdaisma identitāte nekā izraēlieša. Es varētu upurēt dzīvību, glābjot mirstošu bērnu, bet netaisos to darīt auduma gabala karoga krāsās dēļ. Man ir draugi visā pasaulē, kuri pretojas šai robežu ierobežotībai. Mani vecāki bija imigranti, un par viņiem vienmēr varēja teikt – ejiet, no kurienes nākuši. Bet es esmu Izraēlā dzimis un tagad esmu tiesīgs nostāties opozīcijā Izraēlas valdībai, neviens nevar mani sūtīt projām. Tā ir mana vieta, ko es cenšos padarīt labāku. Protams, par to ir arī jāmaksā.

 

Intervija tapusi, pateicoties Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā atbalstam.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri